Kā tas viss sākās, un kāpēc mediju attīstībai valsts piešķirto naudu patlaban sadala SIF?
Sākotnēji, pirms gadiem pieciem, ar Mediju fonda ideju nāca klajā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP). Bija nepieciešams instruments, kā pārvaldīt līdzekļus, kurus ik pa laikam piešķīra valdība, nosakot dažādus mērķus – piemēram, latgaliešu valodas nostiprināšanai, raidījumiem diasporai, novadu ziņām.
Ar to visu nācās tikt galā NEPLP, organizējot konkursus, sekojot darbu izpildei un kārtojot visu pārējo dokumentāciju. Summas pieauga, un radās doma, ka jāorganizē Latvijas Mediju fonds, kas būtu neatkarīga institūcija, kura nodarbotos ar dažādiem sabiedriskā pasūtījuma aspektiem, kas attiecas uz komercmedijiem.
Pateicoties toreizējās kultūras ministres Daces Melbārdes pūliņiem, valdība piešķīra ievērojamu summu mediju attīstībai. Radās jautājums: kā to pārvaldīt? NEPLP to vairs nevarēja, jo nauda bija domāta arī drukātajai presei. Kultūras ministrija arī nevarēja – politiķi medijiem naudu dalīt nedrīkst. Bija ideja par Valsts kultūrkapitāla fondu – arī kā labu pieredzi, ka naudu dala tikai paši profesionāļi. Taču galu galā nez kā gadījās, ka mediju atbalsta nauda nonāca Sabiedrības integrācijas fondā, kuru vistiešākajā veidā pārvalda ministri un politiķi, ne tikai nevalstiskās organizācijas. Un tas jau stipri tuvojas ulmaņlaika Sabiedrisko lietu ministrijai, kura arī atbalstīja “valstiski pareizo” viedokļu nonākšanu medijos.
Droši vien radioklausītāji ir dzirdējuši, piemēram, labsirdīgos stāstiņus par dažādu tautību sadzīvošanu Latvijā, kuri izskan kādā komercradio. Ko ar tādiem stāstiņiem var panākt? Nez vai daudz, tik vien kā finansiāli atbalstīt komercmediju. Vai šāda mediju vides “lāpīšana” sasniedz savu mērķi – Latvijas mediju finansiālo nostiprināšanu? Domāju, ka ne. Tikai tiek grauts demokrātijas varas dalīšanas pamatprincips – likumdevēja, izpildvara, tiesu vara un nosacītā ceturtā jeb mediju vara.
Būtu labi, ja līdz ar SIF padomes vadītāja meklējumiem vēlreiz tiktu pārskatīts, kā Latvijā vajadzētu veicināt mediju attīstību, ņemot vērā to lielo nozīmi demokrātijas procesos. Dārgākā, bet prātīgākā būtu atgriešanās pie sākotnēji iecerētā neatkarīgā Latvijas Mediju fonda idejas, kuru pārvaldītu nozares profesionāļi. Arī Valsts kultūrkapitāla fonda paspārnē esošs Mediju fonds būtu kā kompromisa variants. Taču politiķu pārvaldītais Sabiedrības integrācijas fonds šo saikni ar politisko “virsvaru” veido pārlieku tuvu.
Raksta autore ir bijusī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja.
