Gada sākumā sabiedrība satraucās par “pareizi nepareizo” NEPLP lēmumu LTV sakarā. Pirms trīs mēnešiem tas pats notika ar skandalozo LTV vadītāja iecelšanu. Šobrīd kārta pienākusi Latvijas Radio – Ziņu dienests ir izteicis neuzticību tā valdei. Visus šos nemierus fonā pavada sūdzības par to, ka sabiedriskajiem medijiem nepietiek naudas. Lūk, būtu vairāk līdzekļu, tad gan mediju kvalitāte strauji uzlabotos! Diemžēl ne – kad slimība ir tik dziļi ielaista, vairs nepietiek par dārgu naudu nopirkt jaunākās tehnoloģijas un izoperēt sāpošā īkšķa nagu. Mūsu mediju sistēma pa šiem gadiem ir nolikta uz greiziem pamatiem, un bez radikālas un profesionālas iejaukšanās labāk nekļūs. Protams, finanšu piešķiršana atvieglotu slikti apmaksāto mediju darbinieku dzīvi, un tas arī ir svarīgi, bet kvalitatīvu lēcienu tā nepanāksim.
Kas ir jāmaina, ja vēlamies kaut kad nākotnē saņemt kvalitatīvu mediju produktu? Ir kardināli jāmaina pieeja visām ar mediju darbību saistītajām jomām – no žurnālistu apmācības procesa līdz profesionālajām organizācijām un tiesiskajam ietvaram –, proti, jāizveido visiem medijiem saistošs preses kodekss, kā arī mediju likums, mediju ombuds un mediju tiesa. Kvalitatīvu mediju produktu ražošana nav iespējama bez labi izglītotiem, profesionāliem žurnālistiem, tāpēc vispirms pievērsīšos žurnālistu izglītības jautājumam.
Žurnālistu sagatavošana
Ierakstot interneta meklētājā jautājumu “Kur var studēt žurnālistiku?”, atklājas plašs piedāvājums. Gan Latvijas Universitāte, gan Rīgas Stradiņa universitāte, gan “Turība”, Vidzemes Augstskola, RISEBA un pat Rīgas Valsts tehnikums piedāvā iespējas studēt žurnālistiku. Vai tiešām Latvijai vajag tik daudz žurnālistu? Kaut kā nešķiet, ka mums ir tik daudz brīvu žurnālistu darbavietu. Protams, ja mācību iestāde var nopelnīt vairākus tūkstošus eiro par vienu studiju vietu un studētgribētāji ir, tad kāpēc lai nebūtu plašs piedāvājums. Augstskolas it kā gatavo diplomētus žurnālistus, bet mediju līmenis krītas un krītas. Rezultātā – kvantitāte ir, bet kvalitātes diemžēl nav.
Varbūt labāk būtu visas šīs dažādās Latvijas augstskolās izkliedētās studiju programmas apvienot vienā spēcīgā žurnālistu sagatavošanas centrā? Manuprāt, tam būtu jāatrodas kaut kur tuvu Rīgas centram, lai topošie mediju speciālisti varētu viegli nokļūt Saeimā, Ministru kabineta ēkā, ministrijās un citos politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves centros.
Pats svarīgākais ir uzticēt žurnālistu sagatavošanu īstiem profesionāļiem, kuri spēj topošajiem aroda brāļiem iemācīt strādāt mūsdienu mediālajā realitātē – gan darboties ar klasiskajiem medijiem, gan orientēties interneta piedāvātajās iespējās. Turklāt studijās ir jāuzņem labākie no labākajiem, nevis katrs, kurš vēlētos sevi redzēt televizora ekrānā. Slavenā Vācu žurnālistu skola (Deutsche Journalistenschule, turpmāk DJS), kuru beiguši lielākā daļa vācu žurnālistikas “smagsvaru”, gadā uzņem 45 studentus. Tikai 45 jauniešus no visas Vācijas (kurā ir pāri par 80 miljoniem iedzīvotāju)! Jā, Vācijā ir vēl dažas labas žurnālistu skolas, piemēram, Hamburgā, tomēr kopumā Vācijā, salīdzinot ar Latviju, katru gadu sagatavo patiešām nelielu žurnālistu skaitu.
DJS katru gadu saņem vairākus tūkstošus pieteikumu ar studētgribētāju pašu sagatavotām reportāžām, no kurām tiek atlasītas 150 labākās un kuru autori tiek uzaicināti uz iestājeksāmeniem. Tie norisinās divas dienas, un studētgribētājiem jāparāda ne tikai talants un dotības, bet arī zināšanas visās svarīgajās jomās – no vēstures līdz aktuālajai politikai. Tikai tie, kuri tikuši cauri smalkajam sietam, tiek uzņemti skolā un mācību laikā apgūst drukātās preses, radio, televīzijas un interneta redaktora darbam nepieciešamo – gan darbu ar jaunākajām tehnoloģijām, ar kurām ir aprīkota arī skola, gan fundamentālas zināšanas dažādās jomās maģistratūras studentiem, ko nodrošina skolas kooperācija ar Ludviga Maksimiliana universitāti Minhenē.
Profesijas iegūšana Vācu žurnālistu skolā ir iespējama divās savstarpēji neatkarīgās plūsmās. Pirmajā pakāpē topošie žurnālisti 15 mēnešos apgūst žurnālista profesijas pamatus. Vispirms viņi deviņus mēnešus intensīvā treniņā iegūst iemaņas drukātajos un tiešsaistes medijos, kā arī radio un televīzijas žurnālistikā, kam seko divas obligātas trīs mēnešus ilgas prakses. Absolvējot šo programmu, studenti iegūst augsti vērtēto redaktora diplomu, kuru atzīst arī tarifa līgumpuses (par to plašāk turpmākajās publikācijās). Tas nozīmē, ka šiem žurnālistiem ir tiesības uz atalgojumu saskaņā ar žurnālistu tarifu.
Starp citu, ja pie mums būtu izveidota šāda žurnālistu tarifikācija, tā šobrīd palīdzētu Latvijas Radio žurnālistiem viņu cīņā par atbilstošu atalgojumu. Bet paliksim pie jautājuma par žurnālistu izglītību. Lai iegūtu šo redaktora diplomu, nav nepieciešami kādi konkrēti priekšnoteikumi. DJS mācās gan cilvēki, kuri tikko beiguši vispārizglītojošo skolu, gan tādi, kuri jau apguvuši kādu profesiju vai pat pabeiguši studijas citā (piemēram, juridiskajā vai dabaszinātņu) jomā.
Tiem, kuri vēlas papildināt savas praktiskās zināšanas ar teorētiskajām, ir iespējas turpināt izglītību un iegūt maģistra grādu Ludviga Maksimiliana universitātes Komunikācijas zinātņu institūtā. Šeit var studēt 30 labākie. Līdztekus praktiskajam darbam viņi apmeklē arī lekcijas universitātē, raksta un aizstāv maģistra darbu un kārto mutisku eksāmenu, tādēļ maģistra studijas ilgst par diviem gadiem ilgāk nekā pamatizglītība.
Jāuzsver, ka DJS studentiem ir īpašas privilēģijas, kuru dēļ viņus apskauž universitātes studenti, – topošajiem žurnālistiem ir priekšrocības iekļūšanai jebkurā lekciju ciklā. Lai cik pieprasītas arī būtu attiecīgās lekcijas, žurnālistu skolas studentiem ir privilēģijas uz pierakstu tajās. Tikai tādā veidā topošajiem mediju profesionāļiem var nodrošināt vispusīgas un fundamentālas zināšanas dažādās jomās, kuras viņiem ir absolūti nepieciešamas tālākajā darbā medijos. Lieki pieminēt, ka visi skolas mācību spēki un arī vadība, kuri nodrošina žurnālistu praktisko izglītību, ir pieredzējuši augstas klases mediju profesionāļi praktiķi.
Attiecībā uz Latviju akcentēt šo faktu nebūt nav lieki, jo mūsu jaunos žurnālistus apmāca vēsturnieki, sociologi, filozofi, filologi un citi teorētiķi. Diemžēl mediju speciālistus, nemaz nerunājot par augstas raudzes profesionāļiem, Latvijā šajā procesā jāmeklē ar palielināmo stiklu. Tāda problēma pie mums nav tikai žurnālistikā – vairākās jomās vadībā ir nonākuši neprofesionāļi, kuri pulcē ap sevi līdzīgus jomas nespeciālistus, lai tādā veidā nodrošinātu sev un savai kliķei stabilu vietu šajā sistēmā. Zinoši profesionāļi šiem cilvēkiem tikai traucē, tāpēc tiek turēti lielgabala šāviena attālumā.
Vai varam sakārtot medijus rīt uz pusdienas laiku?
Nē. Lai izlabotu kļūdas, kas gadu desmitu laikā ir novedušas pie pašreizējās krīzes, ar pāris nedēļām nepietiks. Arī finanšu “šprice” tikai atvieglos žurnālistu ikdienu, ja tā vispār nonāks līdz viņu maciņiem. Tas, protams, būtu labi, taču tādā veidā netiks atrisinātas samilzušās nozares problēmas. Žurnālistu izglītības izmaiņām vien būs nepieciešami vairāki gadi. Kamēr pirmie, uz labiem profesionāliem pamatiem apmācītie speciālisti ienāks mediju tirgū, paies vismaz 5 vai 10 gadi. Turklāt ar nosacījumu, ka sistēmas pārveidošanas darbus uzsāksim tūlīt. Arī pārējās mediju jomas gaida pārmaiņas, par to sarunu vēl turpināsim.
Ir pēdējais laiks gan atbildīgajiem, gan visai sabiedrībai apzināties, ka pašreiz medijos nav kādas vienas atsevišķas problēmas – tie ir nopietni sistēmiski trūkumi. Jomu sakārtot iespējams, tikai iesaistot augsta ranga mediju profesionāļus un zinātniekus. Ar to es domāju patiešām profesionālus žurnālistus, mediju un komunikāciju zinātniekus un ekspertus, nevis sociologus, vēsturniekus, filozofus, teātra kritiķus vai Tirdzniecības un rūpniecības kameras darbiniekus.
Šoreiz ir jāpiesaista nozares profesionāļi. Un tādi mums ir – Latvijas Zinātņu akadēmijā ir saraksts ar mediju ekspertiem, ir promocijas darbi, šie cilvēki nozarē ir pazīstami un atzīti, piemēram, Sandra Veinberga, Ainārs Dimants, Sergejs Kruks. Iespējams, ir radies vēl kāds jauns vārds. Pilnīgi pietiktu, ja tiktu piesaistīti daži eksperti, kuri izvērtētu stāvokli nozarē un izveidotu darba plānu. Pat šis darbs nav paveicams nedēļas laikā, bet ir pienācis laiks beidzot laist pie stūres profesionāļus – nejēgu laiks lai paliek pagātnē, ja vēlamies mediju telpu, kas ir spējīga kvalitatīvi veikt pamatuzdevumu: izglītot un audzināt savu publiku. Pagaidām mediju patērētājs tiek vai nu izklaidēts, vai barots ar tukšām sēnalām. Tas ir jāmaina.
