VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
01. augustā, 2019
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Kultūrpolitika
2
14
2
14

Žurnālistu organizācijas – kādas tās ir, un kādām tām jābūt

Deutscher Journalisten-Verband publicitātes attēls

Nav vērts izgudrot riteni no jauna, ja žurnālistu organizācijas citās valstīs jau sen ir sakārtota lieta. Šajā rakstā runāšu par to, kādām ir jābūt žurnālistu organizācijām un kādas tās ir pie mums, tuvāk aplūkojot Vācijas piemēru.

īsumā
  • Eiropā valdošās sistēmas pamatā ir viena žurnālistu savienība, kura veic arodbiedrības funkcijas. Paralēli var darboties dažādas citas žurnālistu apvienības.
  • Galvenā Vācijas žurnālistu organizācija – Vācijas Žurnālistu apvienība (DJV) – veic daudzus uzdevumus, arī regulē praktiski visus ar žurnālistu darbu saistītos jautājumus.
  • Par DJV biedru var kļūt tikai tāda medija darbinieks vai tāds žurnālists, kura darbība atbilst Vācijas Preses kodeksam.
  • Šī gada sākumā DJV savā paziņojumā aicināja Vācijas zemju valdības nepiešķirt apraides licenci televīzijas tīklam “Russia Today”.
  • Žurnālistiem, kuri nav DJV biedri, akreditēšanās valsts iestādēs un citās svarīgās organizācijās praktiski nav iespējama.
  • Latvijā ir vairāki “melnā PR” profesionāļi, kas par attiecīgu samaksu sakompromitēs jebkuru. Pašreizējā sistēma neliedz arī viņiem sevi saukt par žurnālistiem.
  • Žurnālistu arodbiedrība ir jāveido visiem žurnālistiem, un tai jāstrādā visu žurnālistu labā.

Eiropā valdošās sistēmas pamatā ir viena žurnālistu savienība, kura veic arodbiedrības funkcijas. Paralēli var darboties daudzas dažādas žurnālistu apvienības – pēc ideoloģiskās noslieces, pēc darbības veida (neatkarīgo žurnālistu, blogeru, publicistu klubi), var būt arī atsevišķa apvienība žurnālistēm sievietēm u. tml. Tomēr žurnālistu cunftes pamatvajadzības nodrošina viena visus žurnālistus aptveroša organizācija. Lai saprastu, kā tas darbojas, ir vērts tuvāk aplūkot kādu veiksmīgu piemēru un tad izanalizēt, ko no šīs kārtības būtu vērts pārņemt Latvijai.

Vācijas piemērs

Galvenā Vācijas žurnālistu organizācija ir Vācijas Žurnālistu apvienība (Deutscher Journalisten-Verband – turpmāk DJV). Tā veic daudzus uzdevumus, piemēram, daži no tiem:

  • regulē praktiski visus ar žurnālistu darbu saistītos jautājumus – no tarifu līgumiem dažādu jomu žurnālistiem līdz darba laika uzskaitei;
  • izsniedz preses kartes (lai gan žurnālists Vācijā nav ar likumu aizsargāts profesijas apzīmējums un jebkuram ir tiesības saukt sevi par žurnālistu, dibināt savu žurnālistu organizāciju un izsniegt jebko, kas nosaukts par preses karti, tomēr, akreditējoties valsts institūcijās vai veicot kādu citu darbību, kurai vajadzīgs apliecinājums, ka persona ir žurnālists, vērā tiek ņemtas tikai DJV izsniegtās preses kartes);
  • nodrošina juridisku žurnālistu aizstāvību jautājumos, kas saistīti ar DJV biedru profesionālo darbību;
  • gādā par apdrošināšanu, piemēram, vecuma pensijas vai invaliditātes gadījumā;
  • piedāvā bagātīgu profesionālās izglītības papildināšanas kursu klāstu;
  • dod iespēju publicēt savus darbus DJV izdevniecībā.

Latvijas mediju krīzes kontekstā īpaši svarīga ir funkcija, ar kuru DJV ievieš skaidrību par to, kurš ir žurnālists un kas ir medijs. Kā man paskaidroja DJV preses pārstāvis Hendriks Cerners (Hendrik Zörner), organizācija darbojas saskaņā ar Vācijas Preses kodeksu (tas ir svarīgs jautājums arī Latvijai, tāpēc Preses kodeksam veltīšu atsevišķu rakstu). Par DJV biedru var kļūt tikai tāda medija darbinieks vai tāds žurnālists, kura darbība atbilst šim Preses kodeksam. Iestājoties organizācijā, žurnālists parakstās, ka savā darbā ievēros šo kodeksu. Uz jautājumu, vai ir bijuši gadījumi, kad organizācija par Preses kodeksa pārkāpšanu no savām rindām izslēdz biedrus, H. Cerners atbild: “Tas notiek ārkārtīgi reti, tomēr tādi gadījumi ir bijuši.”

Žurnālistiem, kuri nav DJV biedri, akreditēšanās valsts iestādēs un citās svarīgās organizācijās praktiski nav iespējama. Piemēram, parlamenta preses centrs cilvēku bez DJV preses kartes visdrīzāk neakreditēs, viņam būs liegta pieeja preses pasākumiem. Vācijā ir grūti iedomājama tāda situācija kā Latvijā, kad Saeimā vai Ministru kabinetā var akreditēties personas, kuras nekādā veidā nevar nosaukt par žurnālistiem vai kuru pārstāvētos izdevumus – par medijiem.

Starp citu, DJV par medijiem neatzīst nedz tādus portālus kā “Breitbart”, nedz arī Kremļa propagandas kanālu “Russia Today”. Šādu un līdzīgu melu un propagandas ruporu darbiniekiem nav nekādu cerību uz iekļūšanu DJV biedru sarakstā. Šī gada sākumā tieši DJV savā paziņojumā aicināja Vācijas zemju valdības nepiešķirt apraides licenci televīzijas tīklam “Russia Today”. “Russia Today mūsu acīs nav informācijas medijs, bet gan Kremļa propagandas instruments,” norādīja organizācijas priekšsēdētājs Franks Iberalls (Frank Überall). Ar šo paziņojumu DJV izpelnījās masīvu uzbrukumu sociālajos tīklos no Kremļa troļļu puses.

Profesionālas žurnālistu organizācijas izveidošanas iespējas Latvijā

Tāda – visus žurnālistikā strādājošos apvienojoša – organizācija pastāvēja padomju laikā: to atceros no savas pieredzes, jo biju LPSR Žurnālistu savienības biedre. Neatkarības gados sarežģītā procesā šī sistēma tika nograuta. Īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija centieni izveidot Latvijas Žurnālistu savienību, kura aptvertu visus Latvijā strādājošos žurnālistus. Diemžēl vienas lielas dienas avīzes dēļ šī organizācija netika nodibināta. Tam sekoja sajukuma periods, kurā šīs avīzes vadība izveidoja savu organizāciju, savukārt kā atbildi uz šo rīcību dažu citu mediju žurnālisti izveidoja savu organizāciju.

Principā šādas dažādas organizācijas varētu pastāvēt, tas nebūtu nekas traģisks, ja Latvijā būtu viena nopietna un visus žurnālistus apvienojoša arodbiedrības savienība. Uz to nesen norādīja arī komunikācijas zinātņu eksperte, profesore Sandra Veinberga: “Jāizveido funkcionējoša žurnālistu arodbiedrība jeb Žurnālistu savienība, kurā vadošajās pozīcijās nav nedz “sorosīti“ (žurnālistu asociācija) vai “lembergisti“ (Paidera kunga vadītā žurnālistu savienība), bet neitrālas, kompromisa personības, ka spēj apvienot sašķelto žurnālistu korpusu.”

Šobrīd ārpus organizācijas ir palikuši vairāki nopietni mediji, arī praktiski visi krievvalodīgie žurnālisti. Tas ir ļoti slikti, un arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu mediji šobrīd ir tur, kur ir, – pagrabstāvā.

Mums nav nekādas žurnālistu un mediju izvērtēšanas sistēmas. Kā jau norādīju, Vācijā mediju darbs nav iedomājams bez žurnālistu akreditācijas. Sabiedrībai ir jāsaprot, vai tai ir darīšana ar nopietnu mediju, kurš savā darbā ievēro žurnālistikas standartus, vai arī tas ir medijs, uz kura informāciju paļauties nevar. Līdzīgi tas notiek daudzās citās valstīs.

Latvijā šobrīd valda pilnīgi neizprotama sistēma, kad katrs, kuram nav slinkums, var kaut kur kaut ko uzrakstīt, nodrukāt un tūdaļ saukt sevi par žurnālistu. Mums nav sistēmas, kura ļautu nodalīt sabiedrisko attiecību (PR) speciālistus no žurnālistiem un publicistiem. Tomēr šis nodalījums ir ļoti svarīgs. Latvijā ir vairāki t. s. “melnā PR” profesionāļi, kas par attiecīgu samaksu sakompromitēs jebkuru. Pašreizējā sistēma neliedz arī viņiem sevi saukt par žurnālistiem un akreditēties, piemēram, Saeimā.

Lai veiktu šos un citus svarīgus, ar mediju darbu un žurnālistiku saistītus uzdevumus, žurnālistu savienībai ir jābūt neitrālai profesionālās jomas jumta organizācijai, kura aptver pilnīgi visus Latvijas medijus un žurnālistus, arī krievu valodā strādājošos. Savienības vadībā ir jābūt cilvēkam, kurš nav kareivīgs kādas ideoloģijas vai reliģijas piekritējs, tā nedrīkst būt persona, kura polarizē. Tieši otrādi – vadītājam jābūt ar lielu pieredzi mediju jomā, viņam ar savu darbību ir jābūt ieguvušam amata brāļu cieņu un uzticību.

Šis ir pats svarīgākais punkts, jo Latvijā, atšķirībā no Vācijas, mediji ir sadrumstaloti. Vissliktākais, ko šobrīd varētu darīt, būtu nodot šādas organizācijas izveidi kādam no tagadējiem grupējumiem. Žurnālistu arodbiedrība ir jāveido visiem žurnālistiem, un tai jāstrādā visu žurnālistu labā. Nav pieļaujama kāda grupējuma uzkundzēšanās, kurš tad pārējos dalīs nevis pēc profesionāliem kritērijiem, bet gan “savējos” un “svešajos”.

Šis noteikti nebūs viegls darbs, jo dažādu interešu grupējumu, oligarhu ietekme uz medijiem Latvijā ir liela. Viņiem ir izdevīga sistēma, kāda tā ir šobrīd, kad netiek nodalīti naudas ietekmē strādājošie mediji, “melnā PR” portāli no vairāk vai mazāk godīgi strādājošajiem amata brāļiem. Nedrīkst novērtēt par zemu viņu iespējamo pretdarbību mediju vides sakārtošanai.

Tāpēc ir ļoti rūpīgi jāizvēlas, kas un kā veidos žurnālistu savienību. Iespējams, labākais risinājums būtu šo savienību izveidot Kultūras ministrijas paspārnē. Protams, daudz kur citur, arī Vācijā, ministrija netiktu uzskatīta par piemērotu “jumtu” žurnālistu organizācijas dibināšanai. Tomēr mūsu mediju krīzes apstākļos ir jāmeklē labākais iespējamais variants, lai nodibinātu patiešām visaptverošu un kvalitatīvu organizāciju. Tikai uz šādas neitrālas profesionālas platformas pamata ir iespējams sakārtot žurnālistiku Latvijā un nodrošināt nepieciešamo diskusiju telpu mediju tematu apspriešanai un problēmu risināšanai.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU