Eirobarometra pētījums (iedzīvotāju aptauja veikta 2018. gada novembrī) rāda, ka drukātajiem medijiem Latvijā neuzticas 51% iedzīvotāju, interneta medijiem – neuzticas 46% (nedaudz augstāks uzticības līmenis ir radio un televīzijai). Šo attīstību īpaši skarbi izjūtam Latvijā, jo mūsu mediji, kā jau norādīju iepriekšējos materiālos, pārdzīvo dziļu krīzi – sākot no žurnālistu sagatavošanas līdz visus žurnālistus apvienojošas profesionālas organizācijas trūkumam, beidzot ar mediju neprofesionāļu iekļūšanu atbildīgos posteņos mediju vadībā.
Tā kā arī mediju kritika Latvijā vispār netiek piekopta, tad mediju ļaudis darbojas, kā nu paši saprot un par labu uzskata. Kopā ar tendenci uz politikas un naudas ietekmi medijos tas Latvijā ir savijies sava veida “deadly mix” (nāvējošā kokteilī), kurš ir novedis pie plašu sabiedrības slāņu principiālas neuzticības medijiem un žurnālistiem.
Diagnoze ir noteikta, bet kā ārstēt pacientu? Ko darīt, un vai vispār ir iespējams atgūt vai vismaz palielināt sabiedrības uzticēšanos medijiem? Iespējams tas ir, bet tikai ilglaicīgā, pacietīgā un mērķtiecīgā procesā, iesaistot tajā mūsu pieredzes bagātākos un cienījamākos mediju profesionāļus. Kā jau norādīju iepriekšējā rakstā, noderīgs šeit varētu būt mediju ombuds jeb tiesībsargs. Tā izveidošana ir jāuztver atbildīgi. Nedrīkstam pieļaut, ka arī mediju tiesībsargs kļūst par ieroci kādas šauras interešu grupas rokās.
Izskatās, ka nesen izveidotā Latvijas Mediju ētikas padome (LMĒP) vēlētos pretendēt uz šāda tiesībsarga funkciju pārņemšanu, kaut gan biedrība pati norāda, ka ir uzņēmusies atbildību par ētikas kodeksa izveidošanu. Varbūt LMĒP ir iecerēta kā organizācija, kas apvienos visus žurnālistus? Vismaz dokumenta nosaukums “Ētikas kodekss” norāda uz šādu pamatnostāju. Preses kodeksu jeb ētikas kodeksu parasti izstrādā žurnālisti savā kopīgajā organizācijā. Latvijā diemžēl tādas nav, lai gan būtu vairāk nekā nepieciešams apvienot mūsu sadrumstaloto žurnālistu vidi uz kopējas platformas pamata. Šādai organizācijai būtu jāizstrādā ētikas kodekss, kuru pēc plašām diskusijām pieņemtu lielais vairākums Latvijas žurnālistu un mediju – vai pat viņi visi.
Katrā ziņā Latvijas Mediju ētikas padomi par šādu žurnālistu organizāciju nosaukt nevar. LMĒP pamatā ir izdevēju organizācija ar juristu Jāni Lielpēteri kā valdes priekšsēdētāju priekšgalā (J. Lielpēteris ir arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Politikas daļas direktora vietnieks un kopš 24. oktobra kultūras ministra ārštata padomnieks mediju jautājumos, savulaik vadījis Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes Monitoringa centru). Savukārt par Ētikas padomes priekšsēdētāju ir ievēlēts Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis. Neaizmirsīsim, ka tieši izdevēji paši ilgi cīnījās pret mediju tiesībsarga institūcijas ieviešanu. Izskatās, ka tagad viņi ir nolēmuši pārņemt šo funkciju savās rokās un nepieļaut godīgu attieksmi pret mediju darbu.
Ētikas padomes priekšsēdētāja vietniece ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes emeritētā profesore filozofe Skaidrīte Lasmane, deviņu padomes locekļu sastāvā ir vairāki juristi. Vai tiešām mēs nopietni varam cerēt, ka visi šie cienījamie, tomēr no žurnālistikas un žurnālistu praktiskā darba attālinātie cilvēki ir piemēroti, lai atgūtu sabiedrības uzticību medijiem un žurnālistiem?
Manuprāt, ne. Par to netieši liecina citu valstu pieredze. Tiesībsarga funkcijas ir jāveic pieredzes bagātiem un sabiedrībā cienītiem mediju profesionāļiem, kura spriedumam uzticēsies gan lasītāji, gan paši preses cilvēki. LMĒP, kura šobrīd nostājusies savdabīgā špagata pozā, mēģinot veikt žurnālistu organizācijai raksturīgo darbu pie ētikas kodeksa, bet vienlaikus cenšoties pārņemt mediju ombuda funkcijas, nepārliecina. Turklāt abas šīs funkcijas pamatā veic nevis mediju profesionāļi, bet gan dažādu citu nozaru speciālisti. Tad nav jābrīnās, ka padome savā 30. oktobra sēdē kā trijās priedēs maldās elementāros mediju jautājumos. Pēc padomes loģikas sanāk, ka pie vulgārajiem un neargumentētajiem “Latvijas Avīzes” publikācijas uzbrukumiem Grētai Tūnbergai vainīgs ir sūdzības iesniedzējs, jo... sūdzību iesniegusi partija.
Kas padomei liek nerēķināties ar elementāriem mediju pienākumu un atbildības principiem, nez kāpēc apgalvojot, ka politiskajai partijai neesot tiesību iesniegt sūdzību par kādu publikāciju? Šis spriedums ir daiļrunīgs pierādījums LMĒP nekompetencei.
Biedrības statūti norāda, ka LMĒP tiek finansēta arī no publiskajiem līdzekļiem, informācija par 30. oktobra sēdi ir sagatavota ar finansiālu Kultūras ministrijas atbalstu. Vai tiešām ir jātērē budžeta nauda organizācijai, kura uzrāda tāda līmeņa nekompetenci un pat diletantismu mediju jautājumos? Esam nonākuši situācijā, kad politiķiem ir augstāks izpratnes līmenis mediju tiesību, pienākumu, atbildības un loģikas jautājumos nekā minētajai padomei. Tā nevar turpināties!
Latvijā ir jāsāk nopietni uztvert mediju nozari. Pārāk ilgi esam ļāvuši nekompetentiem mediju īpašniekiem postīt mediju vidi. Ir jāsāk izglītot izdevējus, politiķus un pārējos, kuri atbild par mediju politiku valstī, ieskaitot šādas “padomes”. Ir jāizveido uzticama un profesionāla mediju tiesībsarga institūcija, kura jānodod spējīgu un pieredzējušu mediju profesionāļu rokās.
Ir jāizveido labs mediju likums un speciāla mediju tiesa, arī šajā darbā ir jāiesaista mediju profesionāļi. To nevar paveikt nedz juristi, nedz politiķi vieni paši. Ir pēdējais laiks pieprasīt, lai atbildīgos amatos (ne tikai mediju nozarē, bet arī citās jomās) tiktu iecelti profesionāļi ar attiecīgu izglītību un pieredzi. Diletantu laikam jāpaliek pagātnē. Sabiedrībai ir jāsaprot šīs pamatnostādnes nozīmīgums un enerģiski jāpieprasa šāda principa ievērošana itin visur mūsu valstī.
