NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
31. oktobrī, 2019
Lasīšanai: 7 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūrpolitika
16
16

Kurš pārstāv mediju patērētāju tiesības?

FOTO: Freepik

Šodien nevienu vairs nepārsteigsi ar dīvaini skanošo svešvārdu “ombuds”. Esam pieraduši, ka daudzās nozarēs ir iespējams patērētāju strīdu risināt ārpustiesas kārtā ar tiesībsarga jeb ombuda palīdzību. Savs ombuds ir apdrošināšanas nozarei, Latvijas komercbanku asociācijai. Ir pacientu ombuds un pat Eiropas ombuds, kurš palīdz risināt Eiropas Savienības iedzīvotāju problēmas ar nacionālajām, reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm. Bet mediju ombuds? Vai tiešām arī šajā jomā kādam būtu jāpārstāv patērētāju tiesības? Neviens taču nespiež patērēt kādu konkrētu mediju – ja gribu, tad lasu, ja negribu, varu taču nelasīt.

īsumā
  • Mediju ombudam ir būtiska loma, lai nodrošinātu nepieciešamo atklātumu mediju darbā, īpaši mūsdienu digitālās pasaules realitātē.
  • Bez žurnālistu darba atklātuma nopietnie mediji kļūst par vienu no neskaitāmajiem informācijas avotiem internetā.
  • Redakcijām ir svarīgi aizvien attīstīt spēju sarunāties ar savu publiku, pārbaudīt pārmetumus, atzīt kļūdas un uzturēt dzīvu dialogu ar auditoriju.
  • Svarīgi ir pašiem medijiem izprast, kāpēc to interesēs ir izveidot pilnvērtīgu mediju tiesībsarga institūciju.
  • Mediju ombuda izveidošana ir svarīga demokrātijas nodrošināšanas sastāvdaļa.

Pirmais mediju ombuds1 ASV radās 1967. gadā Kentuki pavalstī. Kanādā 1972. gadā savu ombudu izveidoja izdevums “Toronto Star”. Savukārt Japāna jau 1922. gadā izveidoja mediju ombuda koncepciju. Mūsdienās šādi ombudi ir daudzās valstīs, pat Turcijā un Zimbabvē. Ir starptautiska mediju ombudu apvienība, kurā savu pārstāvi deleģējis arī mūsu ziemeļu kaimiņš – Igaunija.

Lai gan vēl ne visas Eiropas valstis un ne visas izdevniecības ir izveidojušas “lasītāju ombudu”, tomēr pamazām arī mediji paši nonāk pie secinājuma, ka šāds tiesībsargs ir nepieciešams. Tam ir daudzi iemesli. Viens no svarīgākajiem ir saistīts ar nepieciešamību nodrošināt atklātumu mediju darbā, īpaši mūsdienu digitālās pasaules realitātē.

Vācu žurnālistikas profesors Ginters Reiss (Gunter Reus) uzsver, ka tā saucamais “Relotuisa skandāls” nebūtu bijis iespējams, ja mediji ievērotu atklātumu savā darbā. (Klāss Hendriks Relotiuss (Claas-Hendrik Relotius) ir bijušais vācu žurnālists, kurš publicējās ievērojamos Vācijas un arī Šveices preses izdevumos, piemēram, “Financial Times Deutschland”, “Die Welt”, “Frankfurter Allgemeine Sonntagszeitung”, “Zeit Online”, “NZZ Folio” u. c. Par savām reportāžām viņš ir saņēmis vairākas ievērojamas žurnālistu balvas. Kopš 2017. gada K. Relotiuss bija žurnāla “Spiegel” redaktors. Kā atklājās 2018. gada rudenī, daudzās viņa intervijās bija atrodamas neprecizitātes, nepārbaudīti fakti un pat pilnīgi meli un izdomājumi. Šis atklājums noveda pie mūsu gadsimta lielākā skandāla vāciski rakstošo mediju vidē.)

Vācu mediju ombudu apvienības priekšsēdētājs Antons Zālenders (Anton Sahlender) uzsver, ka gadu desmitiem mediji strādāja pēc sev vien izprotamiem noteikumiem un lasītājs varēja tikai vai nu lasīt attiecīgo preses izdevumu, vai nelasīt. Tāpēc tagad nav jābrīnās, ka daļa sabiedrības vairs pilnībā neuzticas klasiskajiem medijiem un viņu publikācijas pazūd milzīgajā ziņu plūsmā, ar kuru ir pārpildīta digitālā pasaule. Lasītājiem trūkst iemaņu, lai spētu izvērtēt informācijas avotus un novērtēt ziņu un informācijas kvalitāti. Bez žurnālistu darba atklātuma nopietnie mediji kļūst par vienu no neskaitāmajiem informācijas avotiem internetā – ziņu patērētāji neuztver šo mediju radīto kā kaut ko īpaši kvalitatīvu.

Šveices žurnālistikas profesors Vincents Viss (Vinzenz Wyss) norāda uz septiņām atklātuma kategorijām, kuras būtu jāizmanto mediju produkta veidošanā. To starpā ir prasība lasītājam sniegt vairāk informācijas par principiem, pēc kādiem materiāls ir sagatavots. Piemēram, kāpēc izvēlēta tā vai cita temata atspoguļošanas forma? Kāpēc to atspoguļoja reportāžā, video vai stāsta veidā? Kāpēc vispār redakcija izlēma pievērsties konkrētajam tematam? Kas tajā ir būtisks, par ko autors nerakstīja un kādēļ? Kādas tiesiskās robežas tika ievērotas, kāpēc kaut ko materiālā nepublicēja? Ko atstāja aiz publikācijas robežām ētisku apsvērumu dēļ (piemēram, samērojot upura un viņa tuvinieku aizsardzību ar sabiedrības interesēm)? Šāda materiāla paraugs ir laikraksta “Mainpost” galvenā redaktora sniegtais izskaidrojums, kāpēc izdevums nepublicēja Halles atentāta izdarītāja vārdu – lai neļautu slepkavam iegūt atpazīstamību un slavu.

Profesors V. Viss īpaši uzsver, ka redakcijām ir svarīgi aizvien attīstīt spēju sarunāties ar savu publiku, pārbaudīt pārmetumus, atzīt kļūdas, ja tādas ir gadījušās, un uzturēt dzīvu dialogu ar lasītājiem, izskaidrot interpretācijas problēmas un to darīt pēc būtības, nevis vienkārši “atrakstoties”.

Svarīgi ir pašiem medijiem izprast, kāpēc viņu interesēs ir izveidot šādus tiesībsargus. Tas palīdzētu medijiem uzlabot sava darba kvalitāti, jo ombuda darba pamats ir:

  • kontrolēt materiālu pareizību, godīgumu un līdzsvarotību;
  • rūpēties, lai mediju piegādātā informācija labāk sasniegtu lasītājus un skatītājus, lai mediju auditorijai būtu saprotami žurnālistu apsvērumi materiāla sagatavošanas procesā. Tas radīs sabiedrības uzticību žurnālistu darbam;
  • ietaupīt izdevēju un redakcijas darbinieku laiku, jo sūdzības un citi lasītāju un skatītāju jautājumi nonāktu uzreiz pie atbildīgās personas (ombuda);
  • īpaši sūdzību gadījumā nodrošināt konflikta atrisināšanu bez nepieciešamības iesaistīt advokātu un nonākt pie dārgas tiesvedības.

Mediju ombuda izveidošana ir svarīga demokrātijas nodrošināšanas sastāvdaļa. Sabiedrības neuzticēšanās medijiem un žurnālistiem grauj demokrātijas pamatus. Ir vērts atgādināt, ka demokrātiskās valstīs mediju īpašo nozīmi garantē valsts pamatlikums – konstitūcija. Pamatlikumā tiek noteiktas žurnālistu un mediju tiesības, no kurām izriet arī viņu īpašā atbildība demokrātijas nodrošināšanā.

Latvijā šajā ziņā vēl ir daudz nepadarītā. Diemžēl tas, kas šobrīd tiek darīts mūsu valstī mediju tiesībsarga institūcijas izveidošanas sakarā, pagaidām īsti nepārliecina. Par to – nākamajā rakstā.

1 Nosaukums “ombuds” ir cēlies no senajos ziemeļģermāņu dialektos lietotā vārda umboð, kas nozīmē “uzdevums, pilnvara”.

Labs saturs
16
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU