VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Andris Miglavs
Dr.oec., Agroresursu un ekonomikas institūta Ekonomikas nodaļas vadošais pētnieks
09. jūlijā, 2019
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Pašvaldības
1
11
1
11

Kā novērst reģionu sociālekonomisko panīkumu

Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Vasily Fedosenko, Reuters

Sabiedrības diskusiju centrā ir nonācis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) piedāvātais administratīvi teritoriālās reformas (ATR) risinājums. Tas paredz apjomīgāku un viendabīgāku pašvaldību izveidi un efektīvāku pārvaldību, kas ļaušot būtiski ieekonomēt līdzekļus. Tomēr šis plāns nerisina galveno Latvijas attīstības problēmu – sociālekonomisko sarukšanu. Latvijas gadījumā tā izpaužas perifērijā – galvaspilsētas izaugsme nespēj kompensēt panīkumu reģionos.

īsumā
  • Jāatrod līdzsvars starp dažādajām teritorijas pārvaldības struktūrām – vietējām un apriņķu pašvaldībām – un valsts centrālajām struktūrām.
  • Svarīgi ir teritorijas attīstības pārvaldībā tiešāk iesaistīt iedzīvotājus, jo viņus visvairāk interesē konkrētās teritorijas attīstība.
  • ATR būtu jāsāk ar reģionālā līmeņa pārvaldības teritoriju – apriņķu – izveidi, beidzot izveidojot likumā jau sen noteikto teritorijas pārvaldības struktūru.
  • Svarīgāka par apriņķu izveidošanu ir teritorijas attīstības finanšu resursu pārvaldības reforma, jo līdzšinējā sistēmā ir fundamentālas pretrunas.
  • Jāmaina teritoriju finansēšanas modelis, vairāk veicinot saimniecisko darbību.

Tāpēc administratīvi teritoriālās reformas īstenotājiem būtu jāskatās plašākā kontekstā, nekoncentrējoties tikai uz mehānisku novadu apvienošanu. Svarīgākais ir atrisināt problēmas, kas apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanos valstī un izlīdzinātu reģionu attīstības atšķirības. Tāpēc ATR vispirms būtu jāizveido reģionālā līmeņa pārvaldības teritorijas – apriņķi –, tiem piešķirot  attīstībai būtiskas tiesības un resursus.

Sociālekonomiskā sarukšana

VARAM patlaban piedāvātajā ATR modelī ir izvirzīta apņemšanās līdz 2021. gadam apvienot pašvaldības: no 119 to skaits saruktu līdz apmēram 40. Šīm pašvaldībām jābūt ilgtspējīgām un ekonomiski spēcīgām un par samērīgām izmaksām iedzīvotājiem jānodrošina kvalitatīva pašvaldību autonomo funkciju izpilde.

Saskaņā ar “Eurostat” datiem 23 gadu laikā kopš 1995. gada Latvija zaudējusi aptuveni 23% iedzīvotāju. Kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai valsts iedzīvotāju skaits, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, sarucis par 14% (visvairāk Latgalē – mīnus 24,8%). Šajā laikā cilvēku skaits samazinājies vien astoņās Eiropas valstīs, bet tik lielā apjomā vēl tikai Lietuvā. Darbaspēka aizceļošana ir paplašinājusi atšķirības starp reģioniem un Rīgu. Bet pat Lielrīgas reģions, kas saglabā savu iedzīvotāju skaitu, nespēj absorbēt no reģioniem aizplūstošos cilvēkus.

Sociālekonomiskā sarukšana saistās ne tikai ar cilvēku skaita samazināšanos. Tā skar arī vairākus citus aspektus – sabiedrība kļūst vecāka, un notiek teritorijas sociālekonomiskā degradācija, jo aizbrauc aktīvākā un uzņēmīgākā iedzīvotāju daļa. Līdz ar iedzīvotāju skaita sarukšanu pieaug infrastruktūras un pārvaldības uzturēšanas slodze, pakalpojumi vairs nav pieejami cilvēka dzīvesvietā utt. Ja neko nemainām reģionu attīstības politikā, riskējam lauku teritorijas pilnībā zaudēt. Tas ir galvenais Latvijas sociālekonomiskās attīstības izaicinājums.

Kā to vajadzētu risināt saistībā ar teritoriju pārvaldību? Kopā ar vēl diviem zinātniekiem (Dr. phys., Dr. oec. Māri Pūķi un Dr. geogr. Pēteri Šķiņķi) mēģinājām šo jautājumu skatīt no trijiem – pārvaldības organizācijas, finanšu pārvaldības un teritorijas attīstības – aspektiem. Esam secinājuši, ka centralizētā un sektoriāli organizētā valsts pārvalde Latvijā ir izrādījusies neefektīva. Proti, savā kontrolē paturot lielāko daļu finansiālo un institucionālo resursu un funkciju, valsts nav izmantojusi vienu no efektīvas pārvaldības principiem – iespējami lielu atbildības un tiesību daļu pārvirzīt uz reģioniem un pašvaldībām.

Ja neko nemainām reģionu attīstības politikā, riskējam jau vidējā termiņā sociālekonomiski pilnībā zaudēt no galvaspilsētas attālās teritorijas.

Svarīgi izveidot apriņķus

Pārvaldības organizācijas aspekts ir mēģināt atrast kompromisu starp cilvēkiem, vietvaru un teritorijas pārvaldības mērogu, lai pārvaldības struktūra nezaudētu pašvaldības galveno iezīmi – vēlētās pārvaldes struktūras ciešu saistību ar vēlētāju.

Lai novērstu tālāku sociālekonomisko sarukšanu un iedzīvotāju skaita mazināšanos, Latvijā ir jāveic daudz plašāka teritorijas attīstības pārvaldības reforma, tostarp nepieciešams izveidot apriņķus, tām deleģējot savas autonomās funkcijas.

Jau 2008. gadā, īstenojot ATR un tiecoties saglabāt balansu starp lokalitāti un teritorijas pārvaldības mērogu, Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 4. un 5. pantā bija paredzēts Latvijā izveidot apriņķus, kas ietvertu vietējās pašvaldības: novadus un pilsētas. Tomēr, lai to īstenotu, pietrūka politiskās gribas un spējas.

Svarīgi ir izveidot patiešām jaudīgas pašvaldības, jo konkrētās teritorijas attīstība visvairāk interesē vietējos iedzīvotājus. Līdzšinējo 25 gadu laikā, kopš Latvijā tiek veidota reģionālā politika, teritorija kā attīstības vienība, kā kopums centrālajām pārvaldības struktūrām nekad nav bijis politikas priekšmets. Sava sektoriālā politika bija veselībai, tiesai, satiksmei, enerģētikai utt. Bet neviens nav uztvēris teritoriju kā kompleksu vienību, kurā viss ir saistīts – veselība, izglītība, sabiedriskais transports, ceļu tīkls, sakaru infrastruktūra un biznesa attīstība. Centrālā vara nekad nav piedāvājusi pašvaldību iedzīvotājiem piedalīties šo lietu lemšanā.

Apriņķis veiktu tādas funkcijas kā reģiona ceļu tīkla, tajā skaitā pilsētu tranzītielu, uzturēšana un attīstība, civilā aizsardzība, mājokļu politika, bāriņtiesa, sociālās un veselības aprūpes infrastruktūra. Viena no svarīgākajām apriņķa funkcijām būtu cilvēkresursu attīstība: šajā ziņā liela loma ir izglītības sistēmas – pamata un vidējās vispārējās izglītības un profesionālās izglītības – pārvaldībai un pārraudzībai. Otrs svarīgs aspekts ir mobilitātes attīstība, iekļaujot tajā jaunus risinājumus ceļu tīkla attīstībā. Mūsdienās nav pieņemami, ka attālums starp Rīgu un perifērajiem attīstības centriem – piemēram, Daugavpili un Rēzekni – pārsniedz trīs stundas.

Apriņķu veidošanā ir iespējamas vairākas pieejas – tos varētu veidot uz pašreizējo piecu plānošanas reģionu bāzes, būtiski mainot to pārvaldības struktūru un piešķirot tiem jaunas kompetences un finanšu resursus. Apriņķus var veidot arī uz deviņu republikas nozīmes pilsētu bāzes.

Viens no svarīgākajiem ieguvumiem, radot apriņķus, būtu teritorijas attīstības kritiskās masas radīšana. Plānošanas reģionu gadījumā visi apriņķi būtu lielāki par 200 000 iedzīvotāju vai tuvu tam.

Finanšu pārvaldības reforma

Vēl svarīgāka par apriņķu izveidošanu ir teritorijas attīstības finanšu resursu pārvaldības reforma, jo līdzšinējā sistēmā ir fundamentālas pretrunas. Pašvaldību pašu ieņēmumus veido divi nodokļi – nekustamā īpašuma nodoklis (100% nonāk vietējās varas budžetā) un iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN; 80% nonāk pašvaldībās, 20% valsts pamatbudžetā).

Svarīgi, ka patlaban IIN pašvaldības saņem par iedzīvotājiem, kas ir deklarējušies tās teritorijā. Bet saimnieciskā darbība dzīvesvietā taču rada izaicinājumus – prasa papildu infrastruktūru, sabendē ceļus, rada smakas, putekļus, skaņas utt. Kāda ir atdeve no ražotnes konkrētajai teritorijai, ja tajā strādā arī citu teritoriju iedzīvotāji un radītā pievienotā vērtība nodokļu formā aizplūst uz tām?

Otra pretruna – bāzes finansējumu pašvaldībām jebkurā gadījumā garantē pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds. Ja kādas pašvaldības dara kaut ko vairāk un to ieņēmumi palielinās, notiek finansējuma pārdale par labu biznesa ziņā mazāk aktīvajām pašvaldībām. Līdz ar to pašvaldībām nav tiešas motivācijas uzlabot teritorijas sociālekonomiskos rādītājus.

Tāpēc ir jāmaina teritoriju finansēšanas modelis, vairāk veicinot saimniecisko darbību. Proti, būtu jāmaina iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) sadalījums: pakāpeniski, 3–5 gadu laikā, daļu no tā pārdalot par labu darbavietai. Līdz ar to šis nodoklis iegūtu duālu dabu – to maksātu gan pēc dzīvesvietas, gan darbavietas. Tas motivētu pašvaldības – iedzīvotājus un to ievēlētās domes – vairāk piesaistīt uzņēmējus, nevis tikai rūpēties par dzīvojamiem rajoniem.

Savukārt publisko finanšu resursu novirzīšanā uz pašvaldībām jāņem vērā ne tikai tajās dzīvojošo cilvēku un bērnu skaits, bet arī saimnieciskās darbības apjoms un attīstības dinamika. No valsts saņemtās dotācijas piešķiršanas formulā būtu jāiekļauj konkrētās teritorijas relatīvo darbavietu pieaugums, kā arī uzņēmumu ienākuma nodoklis, kas kā prēmija jāsadala atbilstoši piesaistītajam kapitālam.

Un tikai pēc šādu reformu veikšanas būtu jāķeras pie nākamā posma – vietējo pašvaldību robežu grozīšanas.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
11
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI