Jūs ieradāties Latvijā un uzrunājāt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru un ierēdņus, vairākus lielo pilsētu mērus un sabiedrības pārstāvjus par Eiropas Savienības (ES) klimata politiku. Ko dažādos valsts pārvaldes līmeņos jācenšas darīt, lai sasniegtu tā saukto klimata neitralitāti līdz 2050. gadam? Kā tas tieši attiecas uz Latviju?
Līdz 2050. gadam t.s. siltumnīcas efektu jeb globālās sasilšanas veicinošo gāzu izmešus vajadzēs samazināt, cik vien iespējams. Un ir jāpalielina gāzu daudzums, kuras var attīrīt un, ja vien iespējams, noglabāt.
Tātad mērķis ir gāzu izmešus un savāktās gāzes sabalansēt līdz nullei?
Nulle ir 2050. gada mērķis, un to sasniegt būs iespējams. Jāsamazina arī gāzu daudzums. Turklāt tas ir mērķis, kas attiecas uz visām ES valstīm. Esam veikuši aprēķinus visai Eiropai, un visām dalībvalstīm ir jāpiedalās, lai tos īstenotu. Bet tas nenozīmē, ka visām valstīm jādara viens un tas pats, tas ir atkarīgs no konkrētiem apstākļiem katrā dalībvalstī.
Skaidrības labad: nav runa tikai par oglekļa dioksīdu (CO2), ir arī citas t.s. siltumnīcas efektu izraisošas gāzes – metāns, kas tiek uzskatīts par siltumnīcefekta gāzi, slāpekļa oksīds un vairākas tehniskās gāzes, tā sauktās fluorētās gāzes.
Kurās Latvijas ekonomiskās darbības jomās būtu īpaši jārūpējas, jāvēro un jāmazina šo siltumnīcefekta gāzu radīšana?
Ja skatāmies uz Latvijas ekonomiku, te ir ierobežots rūpnieciskās ražošanas daudzums, arī enerģētikas nozare nav īpaši liela. Vairums izmešu nāk no transporta, lauksaimniecības un arī mežsaimniecības. Un šeit galvenie izaicinājumi ir tieši enerģētikas jomā. Tās ir samērā skaidri zināmas tehnoloģijas, proti, atjaunojamo enerģijas avotu tehnoloģijas. Šo tehnoloģiju izmaksas nākotnē kritīsies, un tās būs vēl vairāk konkurētspējīgas nekā patlaban. Pateicoties šīm tehnoloģijām, varēsim būtiski mazināt oglekļa lietošanu Eiropas enerģētikas nozarē līdz 2040. gadam.
Kas attiecas uz transportu, jau zinām risinājumus vieglajām automašīnām, furgoniem un nelielām kravas mašīnām. Ar smagajām kravas mašīnām ir grūtāk. Protams, ir biodegviela. Tai būs īpaša loma un arī specifiskas iespējas Latvijā, jo šeit ir lielas lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares, ir resursi, kurus var izmantot, lai mazinātu oglekļa izmantošanu transportā, to pārvēršot biodegvielā.
Tomēr lopkopība neizbēgami rada dažāda veida izmešus gāzu un citā veidā. Lopkopība mēdz arī būt lieljaudas pasākums. Varbūt sekot vegānu padomam un atmest atkarību no gaļas, atteikties no gaļas lopu turēšanas? Varbūt vienkārši ēst mazāk gaļas?
Te nonākam pie patērētāju izvēles jautājuma. Patērētāju paradumu maiņa var būtiski ietekmēt siltumnīcefekta gāzu rašanos. Vēl lielāks efekts būtu, ja visi pēkšņi būtu vegāni, bet ar to nevaram rēķināties. Tātad arī nākotnē turpinās ražot gaļu un būs gaļas ēdāji. Ir jābūt risinājumam, kas ietver arī tos.
Vēl ir tāds faktors kā nodokļi un nodevas, ar ko var ietekmēt energoresursu izmantošanu un to izraisītās siltumnīcefekta gāzes. Kādās nozarēs vajadzētu vairāk pielietot nodokļu politikas instrumentus?
To var darīt visās nozarēs. Patlaban enerģētikas un rūpniecības nozarēs ir ietverta t.s. oglekļa kvotu tirgošana. Tur jau dažādām darbībām ir, tā sakot, noteikta cena. Jāskatās uz nozarēm ārpus kvotu tirdzniecības – uz transportu, ēkām un lauksaimniecību. Te var noderēt CO2 nodokļi. Zviedrijā jau ilgstoši ir šāds nodoklis, un tas ir veicinājis biomasas izmantošanu centralizētajās siltumapgādes sistēmās un padarījis centralizēto siltumapgādi Zviedrijā gandrīz pilnīgi brīvu no oglekļa izmešu nonākšanas atmosfērā. Kas attiecas uz transportu, nodokļu apjomam ir nozīme. CO2 nodokļi jau ir samērā augsti, un tie varētu būt vēl augstāki, lai izraisītu būtiskas izmaiņas transporta nozarē.
Labi, bet neviens negrib ielās redzēt niknus pūļus dzeltenās vestēs, kā tas bija Francijā, kad cilvēki protestēja pret degvielas nodokļu celšanu.
Protams, taču katras nodokļu politikas gadījumā ir jāievēro samērība un sociālais aspekts. Iegūtā nauda jātērē sociālām lietām tā, lai cilvēki neskraidītu dzeltenās vestēs.
Kā raugāties uz nodokļiem specifiskiem motora veidiem un transportlīdzekļiem, piemēram, nodokļu atlaidēm elektriskajām mašīnām un mašīnām ar biodegvielas dzinēju?
Ir jādiferencē dzinēji – elektriskie un degvielas, arī pēc jaudas. Ar degvielu ir tā, ka gandrīz visus iekšdedzes motorus var darbināt ar biodegvielu, tātad nodokļu atlaides šādai degvielai ir saprātīgas. Šādu politiku jau piekopj vairākas ES dalībvalstis. Taču pats svarīgākais ir, lai nodokļu sistēma kopumā ir saskaņota. Tātad dalībvalstīm jāskatās, vai tās ar nodokļiem apliek pareizās vai nepareizās lietas.
Latvija jau ir tālu priekšā atjaunojamo enerģijas avotu lietošanā. Jums bija apspriede ar vairākiem lielo pilsētu mēriem – vai radās iespaids, ka Latvijas pilsētas ir gatavas iet tālāk oglekļa mazināšanas politikā attiecībā uz pilsētu siltumapgādes sistēmām, sabiedrisko un citu pilsētai piederošo transportu?
Man šķiet, ka pilsētas ir ļoti ieinteresētas un vēlas ātri virzīties uz priekšu. Viens iemesls tam – pilsētu valdes atrodas tuvāk pilsoņiem un viņu vēlmēm. Ja pilsoņi vēlas rīcību, kas mazinās klimata izmaiņas, tad pilsētu pārvaldes ir tās, no kurām prasīs atbildību. Un tas nav tā tikai Latvijā, tā tas ir visā Eiropā.
Viena lieta, kas ir vajadzīga: visa mājokļu fonda remonts tuvākajos gadu desmitos, lai padarītu vecākās ēkas iespējami energoefektīvas. Otrs lauks – transports. Kā stimulēt “tīrās” degvielas, mašīnas, kas lieto šo tīro degvielu? Kā veikt pozitīvu diskrimināciju par labu elektriskajām mašīnām vai mašīnām ar minimālu izmešu nonākšanu atmosfērā? Kā šo politiku ieviest arī sabiedriskajā transportā, tīrā sabiedriskajā transportā? Patlaban tas gan ir dārgi.
Sakarā ar ES fondiem, īpaši nākamajā periodā, vai kas atlicis šajā, ko varat piedāvāt pilsētām? Pilsētas saka – vēlētos pirkt 20 vai 30 autobusus, darbināmus ar elektrisko dzinēju vai ar biodegvielu. Transportā pilsētas ir lielas spēlētājas, tās pērk daudz transportlīdzekļu vienā reizē.
Tas, ko Eiropas Komisija (EK) ir darījusi līdz šim un kam arī atvēlējusi līdzekļus, ir dažādi pilotprojekti ar jauniem transporta veidiem. Piemēram, Tallinā ir autobusi ar ūdeņraža dzinējiem. Šāda veida lietas turpināsies arī nākotnē. Taču atbalsta apjoms ir kaut kas, kas patlaban tiek apspriests dalībvalstu starpā, jo par budžetu 2021.–2027. gadam vēl nav izlemts. Mēs vēlētos nodrošināt reģionālo fondu izmantošanu sabiedrisko ēku remontam, kā tas ir bijis līdz šim, un nākotnē energoefektivitāti kāpinošiem remontiem jāpievērš vēl lielāka uzmanība. Visas Eiropas līmenī būtu arī jāpārskata tā sauktā valsts atbalsta vai subsīdiju noteikumi un veidi – kā valsts subsīdijas varētu izmantot cīņā pret klimata izmaiņām.
Tas laikam attiecas uz publiskām un privātām partnerībām šajā jomā, jo noteikumi par valsts atbalsta un subsīdiju ierobežošanu attiecas uz privāto sektoru.
Tieši tā!
Nesen bija ES valstu tikšanās, kur izskanēja, ka nākamajā budžeta periodā jābūt īpašam uzsvaram uz klimata maiņas jautājumiem.
Tas patlaban tiek apspriests un izrunāts starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Padomi. Ceram, ka nākamās, Somijas, prezidentūras laikā šīs lietas radīs risinājumu ar labām beigām, paredzot vairāk naudas un pilnu atbalstu, lai sasniegtu klimata neitrālu, neiespaidojošu ekonomiku līdz 2050. gadam.
Ir izskanējis, arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) prognozējusi, ka Latvija nesasniegs vides uzlabošanas mērķus 2030. gadā. OECD ziņojumā ir iekļautas rekomendācijas enerģētikas, būvniecības, transporta un rūpniecības nozarēm. Vai tiešām tā izskatās?
Pērn novembrī apskatījāmies, kur dalībvalstis atradās ceļā uz 2030. gada mērķu sasniegšanu, un bija skaidrs, ka ir plaisa. Lūdzām dalībvalstis sagatavot jaunus nacionālos enerģētikas un klimata plānus, kas tika iesniegti šī gada sākumā. Tos patlaban analizējam un drīzumā paziņosim rezultātus.
Jaunāko analīzi un secinājumus vēl nevarat atklāt, bet kas bija iepriekšējā analīzē?
Tur bija transports un ēku enerģijas efektivitāte, bet nākamos secinājumus sniegsim tikai jūnija beigās. Latvijai ir liels potenciāls virzīties uz klimata neitralitāti. Ar to nedomāju no šodienas uz rītdienu, bet nākamajos 30 gados. Ir svarīgi veikt labi plānotu pāreju, vispirms darot tās lietas, kas ir viegli saprotamas un lētākas, vēlāk veicot dārgākus pasākumus, kas arī prasa papildu pētniecību un testēšanu. Latvijā atjaunojamās enerģijas avoti nav zem jautājuma zīmes, lietas notiek. Jautājums ir par enerģētikas jeb elektrotīkla pārstrukturēšanu un jaunu elektrības plūsmas vadības metodi, respektīvi, par t.s. viedo tīklu, kas spēj vadīt elektrības ražošanu un piegādi decentralizēti, piemēram, saņemot elektrību no rūpnīcas, kam kādu laiku ir lieka jauda. Ar centralizētu “saprātu” visu to var sabalansēt, brīdinot lietotājus nogaidīt, kad pāriet augstākais pieprasījums un slodze tīklam, lai veiktu zināmus darbus. Elektrības tīkla reorganizācijai jānotiek nākamajos 10 līdz 15 gados.
Kas vēl būtu lētāki, mazāk sarežģīti un samērā ātri ieviešami risinājumi?
Noteikti daudz ko var darīt energoefektivitātes jomā, jo ar lielāku energoefektivitāti mazinās tēriņi, pērkot enerģiju un degvielu. To cilvēki varēs redzēt savos makos. To var darīt ar ēkām, to pašu ar automašīnām. Mašīna, kas patērē daudz degvielas, var būt lēta, bet tā kopumā – kopējā lietošanas laikā – izmaksās vairāk.
Vēl jādomā par lauksaimniecību. Jāsaudzē zemes auglīgais slānis, jāizmanto t.s. precīzās lauksaimniecības metodes, lai mazinātu mākslīgā mēslojuma daudzumu un tādējādi mazinātu slāpekļa oksīda nokļūšanu atmosfērā. Un, protams, rīkošanās ar kūtsmēsliem, ar citiem atkritumiem un notekūdeņiem.
Latvijā strīdīgs jautājums ir industriālā lopkopība, milzu agrārais bizness ar desmitiem tūkstošu cūku fermu.
Tādas fermas var vadīt efektīvāk. Un dīvainā kārtā tieši kūtsmēslu izmantošanā šādām lielām fermām ir priekšrocības, jo tur ir vairāk dzīvnieku, ja runa ir par investēšanu, piemēram, metāna ražošanā un savākšanā kurināšanai vai rūpnieciskām vajadzībām. Katrā ziņā jārīkojas enerģētikas un energoefektivitātes jomās.
