VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Elīna Pinto
Eiropas Latviešu apvienības vicepriekšsēde
06. martā, 2019
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Politika
10
10

Risinājumus nākotnei neatradīsim pagātnes sarunu formātos

FOTO: Freepik

“Šeit nav īstā vieta, kur jums ieguldīt savu enerģiju,” kāda ministre man aizbildnieciski norādīja pirmajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē, kurā kā nevalstisko organizāciju deleģēta pārstāve aicināju valdību valsts budžeta veidošanā pilnvērtīgi iesaistīt arī sabiedrību. Pēc divu gadu darba šajā padomē šis izteikums šķiet simptomātisks plašākai nostājai par sabiedrības līdzdalību rīcībpolitikas lēmumu pieņemšanā.

īsumā
  • Visvairāk no sakabes ar šodienas sociālekonomisko realitāti varētu iegūt trīspusējais sociālais dialogs.
  • Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē (NTSP) ap galdu sēž valdība, arodbiedrību un darba devēju pārstāvji, kamēr mazo un vidējo uzņēmēju, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem ir atvēlētas klausītāju vietas zāles dibenplānā.
  • Industriālā laikmeta fabrikantu un strādnieku vienkāršās attiecības jau labu brīdi ir nomainījusi kompleksa tautsaimniecības ekosistēma.
  • Izteiktas nevienlīdzības un nabadzības apstākļos ekonomikas ilgtspējīga izaugsme nav iespējama bez spēcīga sociālā pīlāra.
  • Papildus sociālajai atstumtībai iesaistes trūkums vairo pilsoniskā beztiesīguma sajūtu un neuzticēšanos valdībai.

Ja vēlēšanu dienā ikviens tiek aicināts “pildīt savu pilsoņa pienākumu”, tad ikdienas procesos sabiedrisko interešu aizstāvība tikai pamazām tiek atpazīta kā atšķirīga no ekonomisku interešu virzīta lobisma, un pilsoniskās sabiedrības organizācijas vēl ne vienmēr tiek atzītas par leģitīmiem un respektējamiem partneriem. Taču, ja vēlamies mazināt neuzticēšanās plaisu starp politikas veidotājiem un cilvēkiem un veidot līdzsvarotu izaugsmes rīcībpolitiku, ir laiks pārskatīt novecojušos politikas un sabiedrības sarunu formātus.

Trīspusējais sociālais dialogs

Visvairāk no sakabes ar šodienas sociālekonomisko realitāti varētu iegūt trīspusējais sociālais dialogs. Tā īstenošanai deviņdesmitajos gados izveidotā padome saskaņo tādus nozīmīgus lēmumus kā valdības nozaru plāni, valsts budžets, darba atalgojuma, sociālo garantiju un nodokļu jautājumi un reformas.

Padomes uzdevums ir “nodrošināt saskaņotu, visai sabiedrībai un valsts interesēm atbilstošu sociālekonomiskās attīstības problēmu risināšanu”. Uzdevums ir mūžam aktuāls, bet apveids – vairs ne gluži. Šajā padomē ap galdu sēž valdība, arodbiedrību un darba devēju pārstāvji, kamēr mazo un vidējo uzņēmēju, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem ir atvēlētas klausītāju vietas zāles dibenplānā. Šis ir strauji novecojošs, lai neteiktu precīzāk – pagātnes formāts, kas neatbilst šodienas sociālekonomisko spēlētāju daudzveidībai un rītdienas izaicinājumiem.

Vajadzīgs spēcīgs sociālais pīlārs

Pirmkārt, industriālā laikmeta fabrikantu un strādnieku vienkāršās attiecības jau labu brīdi ir nomainījusi kompleksa tautsaimniecības ekosistēma. Digitalizācijas, elastīgas darba vides un darbaspēka trūkuma apstākļos vērā ņemama loma ekonomiskā labuma radīšanā ir ne tik sen vēl marginālām uzņēmējdarbības formām (jaunuzņēmumi, sociālie uzņēmēji, dažāda veida mazie un vidējie pakalpojumu sniedzēji, autordarba veicēji un citi radošie profesionāļi, dalīšanās ekonomikas dalībnieki). Augošs potenciāls ar plusa zīmi ir arī tādām, dažuprāt, “patērētāju” grupām kā seniori, bērni un jaunieši, cilvēki ar invaliditāti, mazu bērnu vecāki, diaspora, arī mazturīgie. Visas šīs grupas Latvijā tiek pārstāvētas nevalstisku pilsonisku organizāciju veidolā. Tām atvēlot pilntiesīgu lomu sociālekonomiskajā dialogā ar valdību, varētu daudz sekmīgāk tvert to pienesumu ekonomikai. 

Jaunajai valdībai, veidojot “jaunu politiku”, būtu vērts sākt ar mūsdienīga, sociālekonomiskajai realitātei un darba nākotnei atbilstoša līdzdalības formāta izveidi. Šādā partnerībā pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tradicionālajiem sociālajiem partneriem paredzams līdzvērtīgs statuss un līdzdalības iespējas visos lēmumu pieņemšanas posmos un līmeņos, līdz politiskajam.

Otrkārt, izteiktas nevienlīdzības un nabadzības apstākļos ekonomikas ilgtspējīga izaugsme nav iespējama bez spēcīga sociālā pīlāra. Ar mūsdienīgu skatu un atbildīgi būvēts, tas balstīs ekonomikas izrāviena virsmērķi, tā vārdā neupurējot grūtībās nonākušos, bet gan investējot cilvēkkapitālā. Pašlaik būtisku daļu sociālā sloga Latvijā iznes nevalstiskais sektors: tas veido vairāk nekā trešo daļu sociālo pakalpojumu sniedzēju, un sociālās nevienlīdzības mazināšanas jomā darbojas 68% no Latvijas NVO, daudzas ar starptautiskiem partneriem. Tādējādi NVO ir uzkrājušas izpratni par sociālo izaicinājumu raksturu un patieso cenu Latvijā, kā arī ārvalstu prakses piemērus. Pievienojot šo ekspertīzi, varam veidot pārnozaru politiku labklājības veidošanai, nevis tikai gruzdošo sociālo krīžu dzesēšanai. Inovāciju jomā pastāv četrkāršās inovāciju spirāles jēdziens, kurā līdzās valdībai, zinātnes kopienai un industrijai stabila loma ir nevalstiskajiem partneriem. Šobrīd jau ir akūti nepieciešams šādu inovāciju sistēmu iedzīvināt arī pārvaldībā, kur pagājušā gadsimta otrās puses ekonomikas apstākļos radītie sociālā nodrošinājuma modeļi pakāpeniski jāaizstāj ar nākotnes ekonomikai atbilstošiem, lai tie ar gadiem neizčākstētu vispār. 

Vairo pilsoniskā beztiesīguma sajūtu

Visbeidzot, brīvā tirgus eiforijā radītie sabiedrības līdzdalības formāti diemžēl nespēj pilnvērtīgi nodrošināt to sabiedrības interešu pārstāvniecību, kurām tas visvairāk nepieciešams. Lēmumu sagatavošanā Latvijā ir skaidri sadzirdami labi nodrošināti spēlētāji ar spēcīgām ietekmes svirām, kamēr nevalstiskās organizācijas nereti tiek noliktas neērtu protestētāju pozīcijā vai uzklausītas tikai tehniska līmeņa nišās. Tas mazina politikas lēmumu leģitimitāti un arī saturisko kvalitāti. Rietumu demokrātijās ir labi pazīstami principi par nodokļu sasaisti ar tiesībām lemt (“no taxation without representation”) un par lēmumu saskaņošanu ar tām cilvēku grupām, uz kurām tie attiecas (“nothing about me without me”). Neievērojot šos principus, mēs nonākam pie “papīra reformām”, kas ir aizbildnieciskas un nepilnīgi risina attiecīgās sabiedrības daļas patiesās vajadzības – lai tie būtu īrnieki mājokļu īres regulējuma reformā, mazo ienākumu guvēji nodokļu reformā vai speciālos nodokļu režīmos nodarbinātie veselības aprūpes finansējuma reformā. Papildus sociālajai atstumtībai iesaistes trūkums vairo pilsoniskā beztiesīguma sajūtu un neuzticēšanos valdībai, ko ir ārkārtīgi viegli pārvērst destruktīvā “neizdevušās valsts” retorikā vai protesta balsojumos vēlēšanu dienā.

Tamdēļ jaunajai valdībai, veidojot “jaunu politiku”, būtu vērts sākt ar mūsdienīga, sociālekonomiskajai realitātei un darba nākotnei atbilstoša līdzdalības formāta izveidi. Šādā partnerībā pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tradicionālajiem sociālajiem partneriem paredzams līdzvērtīgs statuss un līdzdalības iespējas visos lēmumu pieņemšanas posmos un līmeņos, līdz politiskajam. Piemēri nav tālu jāmeklē – Francijā, Īrijā, Itālijā, Bulgārijā, Grieķijā, Ungārijā, Portugālē, Spānijā, Maltā un Slovākijā sociālekonomiskajās padomēs pilsoniskās sabiedrības organizācijām jau ir oficiāls statuss. Savukārt Eiropas Savienības līmenī šādas platformas pamati likti Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā, kurā ir pārstāvēti gan darba devēji, gan nodarbinātie, gan citi sociālekonomiskie un pilsoniskie spēlētāji. Arī mums ir laiks radīt “īsto vietu”, kur sastapties visu iesaistīto pušu pūliņiem, vajadzībām un ierosmēm. Tas ļaus sekmīgāk tvert dažādo tautsaimniecības spēlētāju pienesumu, atraisīs inovācijas sociālekonomiskajā pārvaldībā un cels uzticēšanos politikai, mazinot sociālo un pilsonisko spriedzi.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU