AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Elīna Pinto
Eiropas Latviešu apvienības vicepriekšsēde
09. novembrī, 2018
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Valsts vērtības
1
10
1
10

Diasporas definīcija – kāpēc tā ir viltus problēma?

Pirms nedēļas pieņemot Diasporas likumu, Latvija ir spērusi vienlaikus pragmatisku un progresīvu soli – apzināties mobilitāti kā mūsdienu realitāti, to iekļaut savā pašizpratnē un praktiskajā funkcionēšanā. Tas, no vienas puses, palīdz sakārtot pašas valsts saimniecību diasporas lietās, cerams, arī vedinot stratēģiskāk un ilgtermiņā efektīvāk izmantot tam paredzētos līdzekļus. No otras puses, tas rada noturīgu satvaru, lai atvieglotu latvietības, valodas un atgriezeniskās saiknes uzturēšanu ar Latviju mūsu cilvēkiem ārvalstīs, tostarp arī plānojot atgriešanos.

īsumā
  • Diemžēl Diasporas likuma izstrādē šķelšanās visskaidrāk iezīmējās tieši jautājumā, kā definēt diasporu.
  • Šaurākas definīcijas aizstāvji bažījas par to, cik plašs un neskaidrs ir jēdziens “saikne”.
  • Likumā ir nostiprināts vienlīdzības princips, kas nepieļauj kādu nepamatotu privilēģiju noteikšanu diasporai iepretim Latvijas iedzīvotājiem.

Šādam likumam simtgades gaisotnē bija jānes saliedējošs vēstījums – uzsverot nesaraujamo saikni starp dzimtenē un ārpus mūsu valsts dzīvojošajiem Latvijas cilvēkiem un mūsu visu piederību Latvijai. Diemžēl likuma izstrādē šķelšanās visskaidrāk iezīmējās tieši jautājumā, kā definēt diasporu. Tas mums ir jauns “oficiāls” jēdziens, lai gan pastāvējis jau pārsimts gadu. Tas būtiskajiem un negrozāmajiem jēdzieniem “Latvijas pilsonis” un “Latvijas tauta” (Satversmes tiesas skaidrojumā par Satversmes 2. pantu – Latvijas pilsoņi un latvieši) pievieno jaunu, plašāku identitātes un valstiskās piesaistes kārtu, kas iepriekšējās neapdraud un nemaina, bet gan papildina.

Sadūrās divas teorijas

Likuma izstrādē sadūrās divas teorijas – šaurāka, ka Latvijai piederīgi ir “Latvijas pilsoņi, latvieši un viņu ģimenes locekļi”, un plašāka – “Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, un viņu ģimenes locekļi”, šo saikni izprotot kā noturīgu sociālu piesaisti. Otro pieeju konsekventi aizstāvēja Eiropas Latviešu apvienība, un tā ietverta arī Pasaules Brīvo latviešu apvienības gadskārtējās valdes sēdes 28. septembra rezolūcijā. Kāpēc? Tam pamatā ir praktiski un juridiski apsvērumi, un kopīgais virsmērķis ir stiprināt Latvijas piederīgo iespējas kopt latvietību savā mītnes zemē, uzturēt saikni ar Latviju un veicināt ieguldījumu tajā. 

Tieši šāds ir diasporas latviešu organizāciju darbības motīvs. Šīs organizācijas nav ekskluzīvi klubi, kur pie ieejas durvīm prasīsim uzrādīt pasi, arhīva izziņu par etnisko izcelsmi vai laulības apliecību. Mūsu lokā visaugstāk tiek vērtēta cilvēka attieksme, darbos un sabiedriskajā aktivitātē apliecināta lojalitāte Latvijai un gatavība ar savu pienesumu iesaistīties latviešu koru, deju kopu, skolu, sporta, biznesa vai studentu klubu darbībā. Starp šiem diasporas cilvēkiem, protams, lielākā daļa ir Latvijas pilsoņi, latvieši (lai kā arī to noteiktu), viņu pēcnācēji un ģimenes locekļi. Bet ir arī cilvēki, kas neiekļaujas šajā rāmītī “oficiāli”, pat ja ir leģitīmi un jēgpilni saistīti ar Latviju.

Piemēram, starp mums ir cilvēki, kas pirms dubultpilsonības atļaušanas līdz ar mītnes zemes – visbiežāk Lielbritānijas, Vācijas vai Izraēlas – pilsonības iegūšanu ir zaudējuši Latvijas pilsoņa pasi (tostarp bijušie Latvijas lietuviešu, poļu, krievu vai citas tautības pilsoņi), kā arī viņu pēcnācēji ar citas valsts pasēm. Mūsu lokā ir arī Latvijas nepilsoņu bērni, kuri neatkarīgi no savu vecāku izvēles Īrijā mācās latviešu valodu diasporas skolās, lai varētu atgriezties un iegūt Latvijas pilsonību. Jāmin arī viendzimuma pāru dzīvesbiedri, kas Latvijas likumu izpratnē nav atzīti par ģimenes locekļiem. Brazīlijā un Krievijā vēl piektajā paaudzē latvisko kultūru aktīvi kopj cilvēki, kuru senči Latviju pirms simt gadiem atstāja baptistu draudžu sastāvā. To baznīcgrāmatas iznīcinātas līdz ar pierādījumiem par to, ka šie cilvēki juridiski atzīstami par latviešiem. Krievijas gadījumā turklāt pastāv dubultpilsonības aizliegums, pat latviešiem. Vācijā diasporas aktivitātēm nereti pievienojas vācbaltieši, kuri arī nereti ziedo Latvijas kultūras un vēstures pieminekļu saglabāšanai.

Jānorāda arī uz Pilsonības likumu, kurā noteikts, ka persona atzīstama par “latvieti” tad, ja spēj nokārtot latviešu valodas prasmju pārbaudījumu vai latviešu valodā ieguvusi pamatizglītību, – savukārt diasporā, īpaši trimdas pēcteču lokā un nu jau arī nesenāku izbraucēju bērnu vidū, ir arī cilvēki, kam valodas prasmes ir nepilnīgas vai pat zudušas.

Sašaurinot diasporas definīciju, no Latvijas puses nāktu signāls par šo Latvijas atbalstītāju nevēlamību Latvijai un mūsu biedrībām. Tas mazinātu mūsu biedru un atbalstītāju loku, kā arī radītu sarežģītu situāciju, kurā mums būtu šiem cilvēkiem jāskaidro šādas atgrūšanas iemesli vai arī atklāti jānostājas pret tiem. Iekļaujoša diasporas definīcija ļauj diasporas biedrībām turpināt savu darbību kā līdz šim, vienlaikus nekādi negrozot Latvijas pilsoņu, Latvijas tautas un no šiem jēdzieniem izrietošo tiesību un pienākumu apjomu Latvijā uz vietas.

Vārda “saikne” juridiskā izpratne

Otra ir juridiskā puse. Šaurākas definīcijas aizstāvji bažījas par to, cik plašs un neskaidrs ir jēdziens “saikne”. Tas neesot līdz šim lietots Latvijas tiesību aktos, neesot praktiski piemērojams, to varot viegli ļaunprātīgi izmantot dažādi pretvalstiski tipi un pašlabuma meklētāji. Juridiski nav tālu jāmeklē, lai redzētu pretējo. Saskaņā ar jurista Egila Levita skaidrojumu jēdziens “saikne” vai tam radniecīgi jēdzieni ir lietoti gan starptautiskās tiesībās (genuine link), gan nacionālās tiesībās (Pilsonības likuma 1. panta 1. daļa).

Kritiķiem jāuzmanās, ka, apstrīdot vai trivializējot jēdziena “saikne” juridisko jēgu, vienlaikus tiek šūpots arī Pilsonības likuma kodols. “Saikne” ir tipisks atklāts juridisks jēdziens, un tādi likumdošanā ir plaši izplatīti (arī “tikumība”, piemēram). To funkcija ir panākt saprātīgu un samērīgu rezultātu konkrētā gadījumā, un to saturs, izmantojot vispārpieņemto juridiskās interpretācijas metodoloģiju, ir konstatējams konkrētā gadījumā. Tādējādi, piemēram, ANO Starptautiskā tiesa Noteboma lietā atzina, ka šai personai nav tiesību uz Lihtenšteinas pilsonības nodrošināto starptautisko aizsardzību.

Pēc analoģijas ar Pilsonības likumu, kas pilsonību 1.1 pantā definē kā “personas noturīgu tiesisku saikni ar Latviju”, piederība Latvijas diasporai raksturojama kā personas noturīga sociālā saikne, kas nosakāma, izvērtējot personas objektīvu darbību Diasporas likuma mērķu īstenošanā un subjektīvo attieksmi jeb gribu tikt saistītai ar Latviju.

Diasporas latviešu organizācijas nav ekskluzīvi klubi, kur pie ieejas durvīm prasīsim uzrādīt pasi, arhīva izziņu par etnisko izcelsmi vai laulības apliecību.

To, ka šāds izvērtējums ir iespējams, Latvijas likumdevējs jau ietvēris Pilsonības likumā, kas paredz iespēju to, vai cilvēks ir “latvietis”, pierādīt ar “apliecinājumu par piederību pie latviešu kopienas savā dzīvesvietā ārpus Latvijas” (2. panta pirmās daļas 3. punkta c) apakšpunkts), ko saskaņā ar PMLP skaidrojumu var izsniegt diasporas latviešu organizācija vai kopa (draudze, koris). Ja šādā ceļā ir atļauts apliecināt personas tautību, kas dod tiesības uz Latvijas pilsonības iegūšanu, ir grūti izprast, kāpēc tas nebūtu pieņemams, nosakot, vai cilvēks pieder plašākam – diasporas – lokam, kas šādas tiesības nedod. 

Jāpiekrīt arī Saeimas debatēs izskanējušajam viedoklim – grūti iedomāties, ka pretvalstiski noskaņotas personas, piemēram, PSRS militārpersonu pēcteči, vēlētos veidot diasporas tautas deju kopu Tālajos Austrumos un lūgt Latvijas valsts finansiālu atbalstu tās meistarklasēm, gatavojoties dalībai Dziesmu un deju svētkos. Un, pat ja tā notiktu un ja tas slēptu kādas diversijas vai agresijas draudus, jebkurš likums ir piemērojams saskaņā ar tā mērķiem un Satversmi, līdz ar to dod iespēju Latvijai šādu organizāciju neatzīt par leģitīmu Latvijas tiesību izpratnē. Turklāt likumu pamatnormas būvēt uz mazticamu krāpniecības gadījumu premisas ir nevēlama prakse, kas savukārt uztur sabiedrības jau tā augsto neuzticēšanos valsts varai.

Bažas par negodīgu tiesību izmantošanu

Vēl viens šauras definīcijas aizstāvju arguments bija saistīts ar bažām, ka grūti nosakāms cilvēku skaits nu uz šā likuma pamata varētu pieprasīt tiesības uzturēties Latvijā un iegūt kādas praktiskas iespējas vai privilēģijas. Pirmkārt, Diasporas likumā nav radītas nekādas jaunas tiesības uz uzturēšanos, pilsonību vai vēlēšanu tiesībām. Tās joprojām nosaka Imigrācijas likums, Pilsonības likums un Saeimas vēlēšanu likums.

Otrkārt, Diasporas likuma praktiskajā sadaļā ir ietverti divu veidu pasākumi. Pirmie ir tādi, kuru apjoms un saņēmēju loks jau ir noteikts speciālos normatīvajos aktos (piemēram, atbalsts uzņēmējdarbības sākšanai reģionos saskaņā ar MK noteikumiem par reemigrācijas atbalsta pasākuma īstenošanas, novērtēšanas un finansēšanas kārtību, interešu aizsardzība Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma, Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likuma un Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma izpratnē) vai vēl jānosaka to grozījumos, lai stātos spēkā.

Tas dod iespēju šajos speciālajos likumos specifiski noteikt, cik lielā mērā konkrētas tiesības ir pieejamas tikai Latvijas pilsoņiem vai valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem (teiksim, tiesības vēl pirms faktiskās reemigrācijas reģistrēt bērnus vispārējā rindā uz bērnudārzu – kas līdz šim bija iespējams tikai Latvijā deklarētiem cilvēkiem), vai plašākam diasporas lokam (piemēram, tiesības piedalīties starppaaudžu latviešu saietos, sadarboties ar Latvijas zinātniekiem vai atbalstīt uzņēmēju eksportu).

Otra veida Diasporas likumā ietvertie praktiskie pasākumi ir tādi, kas Eiropas Savienības ietvaros nemaz nedrīkst būt ierobežoti pēc tautības (piemēram, attiecībā uz ārvalstu pensiju neapliekamā minimuma aizsardzību vai par sociālo iemaksu periodu uzskaiti pārcelšanās gadījumā no citām ES/EEZ valstīm). Sašaurinot definīciju, Latvija automātiski sevi pakļautu Eiropas Komisijas iebildumiem, jo Eiropas pamatbrīvību jomā diskriminēšana pēc pilsonības vai etniskiem apsvērumiem netiek pieļauta.

Nostiprināts vienlīdzības princips

Visbeidzot, likumā ir nostiprināts vienlīdzības princips, kas nepieļauj kādu nepamatotu privilēģiju noteikšanu diasporai iepretim Latvijas iedzīvotājiem. Tas izlīdzina situāciju tur, kur diasporā veidojas praktiski sarežģījumi saiknes uzturēšanai ar Latviju, ņemot vērā objektīvos apstākļus saistībā ar prombūtni (piemēram, administratīvo pakalpojumu attālināta pieejamība vai tādas pat tiesības kā Latvijā balsstiesīgajiem pilsoņiem pašvaldību vēlēšanās balsot pa pastu).

Līdz ar to gan diasporas darba praktiskā puse, gan juridiskie apsvērumi liecina, ka plašs diasporas definējums ļaus iedzīvināt šī likuma virsmērķi:

  • saliedēt Latvijai piederīgos cilvēkus;
  • likt noturīgu pamatu latviešu valodas un kultūras kopšanai;
  • atvieglot saiknes uzturēšanu ar Latviju, tostarp plānojot atgriešanos.

Mūsu nav tik daudz, lai būvētu mūrus tur, kur tos svarīgi nojaukt. Saeima ar savu balsojumu par likumu un plašāku definīciju apliecinājusi, ka šis ir valstiski nozīmīgs uzdevums. Likuma jēdzienu saturu var sīkāk precizēt piemērošanas praksē un ar speciālo likumu normām. Ja normatīvisma pieeja tomēr liktu diasporas definīciju pārskatīt arī likumdošanas ceļā, jauno Saeimu aicināsim praktizēt ar mikroķirurģijas, ne amputācijas metodēm – rūpīgi, profesionāli un godīgi izvērtējot, kurus cilvēkus mēs vēlamies ietvert un kurus – izstumt no Latvijas atbalstītāju loka, kuri arī ārvalstīs nes simtgades vēstījumu “Es esmu Latvija”.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU