VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inga Spriņģe
“Re:Baltica”
18. septembrī, 2018
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Kultūrpolitika
2
40
2
40

Kam piekar viltus ziņas birku

LV portālam: Inga Spriņģe, “Re:Baltica”

Inga Spriņģe: “Ja žurnālists publisko vienas partijas līderu telefonsarunu, tad tā partijas atbalstītāju acīs ir viltus ziņa. Ja tas pats žurnālists publicēs ierakstītas “oligarhu sarunas”, tie paši cilvēki uzgavilēs un teiks paldies konkrētajam žurnālistam par labu darbu.”

FOTO: Ieva Čīka, LETA

Nesen piedalījos kādā televīzijas diskusijā par to, vai būtu bargāk jāsoda viltus ziņu publicētāji. Saruna izvērtās haotiski, jo atklājās, ka raidījuma dalībniekiem un arī skatītājiem katram bija cita izpratne par to, kas ir viltus ziņa. Nespējot to konkretizēt, diskusijā tālāk par pļāpāšanu netikām.

īsumā
  • Šobrīd Latvijā neviens likums neaizliedz publicēt melus.
  • Ir vajadzīgi labi mediju pratības un kritiskās domāšanas kursi.
  • Esam saskaitījuši vismaz desmit “Facebook” lapas, kas uzskatāmi vēršas pret konkrētām partijām vai politiķiem, bet vairums to ir anonīmas.
  • Vainot žurnālistus viltus ziņu izplatīšanā, apšaubot viņu motivāciju, ir vieglāk, nekā atbildēt uz jautājumiem pēc būtības.
  • Arī mēs, žurnālisti, dzīvojam savā burbulī un brīnāmies, ka daļa sabiedrības mūs nesaprot.

Kamēr es runāju par diviem aizturētajiem jauniešiem, kas publicēja tīrus izdomājumus ar mērķi savākt vairāk klikšķu, lai pelnītu no automatizētām “Google” reklāmām, TV diskusijas vadītājs ar viltus ziņām bija sapratis konspirāciju teorijas par globālo sasilšanu un mēmes ar izsmejošiem politiķu foto, bet zālē sēdošā politiķe viltus ziņu izplatīšanā vainoja žurnālistu, kurš bija publicējis partijas līderu telefonsarunas. Lai par šo problēmu veidotos saturīga saruna, vispirms ir jāsaprot, kas tad ir viltus ziņas un kas – ne.

Pēdējos divus gadus pastiprināti analizējot sociālajos tīklos notiekošo, piedaloties neskaitāmās diskusijās un lasot pētījumus par viltus ziņu (un dezinformācijas) tēmu, esmu nonākusi pie šādiem secinājumiem.

“Tīru” viltus ziņu ir maz

Šajā sadaļā es iedalu informāciju (apzināti izvairos lietot vārdu “ziņas”), kas ir simtprocentīgs izdomājums. Piemēram, Rīgas centrā sabrucis lielveikals, ceļā uz Liepāju apgāzies autobuss ar skolēniem vai arī Latvijā nokritusi lidmašīna. Šādu informāciju ir viegli pārbaudīt un konstatēt, ka tie ir meli.

Jautājums: vai un kam vajadzētu rīkoties? Šobrīd Latvijā neviens likums neaizliedz publicēt melus. Ja meli ir publicēti nevienam nezināmā tīmekļvietnē, lai tā tur nomirst dabiskā nāvē. Slikti, ja ar šo informāciju sāk dalīties daudz cilvēku, izraisot paniku daļā sabiedrības vai arī kādam nodarot materiālu kaitējumu (piemēram, lielveikalam vai valsts iestādei, tostarp policijai vai mediķiem, kuriem zvana satraukti cilvēki). Šādā gadījumā informācijas izplatītājiem jāsaņem sods kaut vai kā brīdinājums citiem vieglas peļņas kārotājiem.

Kad gatavojām publikāciju par konkrētajiem viltus ziņu izplatītājiem, nu jau policijas aizturētais, bet tobrīd vēl brīvībā esošais Niks Endziņš apbrīnojami vaļsirdīgi kolēģei stāstīja, kā viņš veido viltus profilus “Facebook” un izdomā satraucošu saturu, lai cilvēki klikšķinātu. Puiša balsī nebija ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, ka viņš darītu kaut ko neētisku. Vienlaikus nedomāju, ka aizturētajam jaunietim vajadzētu piemērot cietumsodu. Publisks pēriens kā naudas sods vai arī lapu grābšana parkā būtu pietiekami. Vismaz iesākumā.

Klikšķu ziņas

Arī šo ziņu radītājiem ir mērķis nopelnīt, taču tās (vismaz parasti) nesatur klajus melus. Tām raksturīga faktu pārspīlēšana vai satura izraušana no konteksta. Piemērs ir “Facebook” lapa “Nozagts Latvijā”, kurai ir vairāk nekā 50 tūkstoši sekotāju. Daži virsraksti: “Mātes prombūtnē patēvs zvērīgi piekāvis divas savas mazās meitiņas; sešgadīgā mirusi uz vietas!”1 – ziņā aprakstīts it kā gadījums Krievijā, bet nav minēts neviens informācijas avots, vai arī “Rukšāne šokā par tirgus gaļas pārdevējas teikto: “Dzīve nāk labumā, resnāka esat kļuvusi!””2 – ieraksts balstīts uz rakstnieces ierakstu “Twitter”, un klāt pielikti neglaimojoši foto.

Nevainīgāk, bet ne mazāk meistarīgi klikšķu biznesā darbojas arī lapa “Dieviete” ar gandrīz 80 tūkstošiem sekotāju. Starp skaistiem aforismiem tā publicē arī tāda rakstura vēstījumus kā “7 padomi, kā novājēt” un “3 svarīgi noteikumi, lai sekss vienmēr būtu izdevies”. Lapā arī viena “viltus ziņa” – publicēts darba sludinājums, kurā “Dieviete” meklē žurnālistu savai tīmekļvietnei. Būtu laiks saprast, ka cilvēki, kas raksta šāda tipa vietnēm, nav žurnālisti.

Vai šādu “ziņu” rakstītājus vajadzētu sodīt? Manuprāt, nē. Šeit ir vajadzīgi labi mediju pratības un kritiskās domāšanas kursi.

Nomelnošana

Šai kategorijai pieskaitu godu un cieņu aizskarošus ierakstus, mēmes un video, kas vērsti pret konkrētām personām. Visbiežāk tādi tiek izplatīti par politiķiem, sevišķi šobrīd – priekšvēlēšanu laikā. Motīvi divi. Vai nu kārtējo reizi izraisīt cilvēkos reakciju, kas vairo klikšķus un līdz ar to ieņēmumus no reklāmām, vai arī apzināti diskreditēt politiskos konkurentus. Ko darīt upurim? Vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā par goda un cieņas aizskaršanu.

Arī šeit noderētu kāda laba paraugprāva, kas liktu pierauties vismaz klikšķu biznesmeņiem. Vienlaikus, šķiet, saprotu, kādēļ cilvēki netiesājas. Tas ir laikietilpīgi, dārgi un bez prognozējama iznākuma. Ne vienmēr arī zināms konkrētās informācijas izplatītājs. Esam saskaitījuši vismaz desmit “Facebook” lapas, kas uzskatāmi vēršas pret konkrētām partijām vai politiķiem, bet vairums to ir anonīmas.3 Lai uzzinātu šo lapu autorus, būtu jāuzsāk kriminālprocess, kura ietvaros varētu pieprasīt informāciju “Facebook”. Ņemot vērā “Facebook” līdzšinējo ignoranci viltus ziņu apkarošanā, esmu diezgan skeptiska par rezultatīvu iznākumu.

Dezinformācija

Šeit pieskaitu apzināti sagrozītu informāciju ar mērķi manipulēt ar konkrētās valsts iedzīvotāju prātiem, rezultātā šķeļot sabiedrību un destabilizējot situāciju. Kopš Krimas aneksijas aktuāla tēma, kuras uzraudzīšanā veiktas konkrētas darbības.

Valsts kancelejā ir stratēģiskās komunikācijas cilvēks, kas regulāri sazinās ar “Facebook”, informējot par pretvalstiskām aktivitātēm un slēdzot attiecīgās sociālo tīklu lapas. Konkrēti piemēri gan netiek publiskoti.

Nedomāju, ka aizturētajam jaunietim vajadzētu piemērot cietumsodu. Publisks pēriens kā naudas sods vai arī lapu grābšana parkā būtu pietiekami. Vismaz iesākumā.

Precedents bija arī prokremliskā Aleksandra Gapoņenko arests pēc viņa ieraksta “Facebook”, ka “Skonto” stadionā tiks izveidota koncentrācijas nometne Latvijas krieviem. Tiesa, prokremliskie mediji šo notikumu pagrieza sev vēlamā gaismā, “zīmējot” Gapoņenko kā mocekli un aizmirstot pieminēt viņa izteikumus par “Skonto” stadionu.4

Ņemot vērā publiski zināmo informāciju par Krievijas darbībām sociālajos tīklos, lai ietekmētu ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu, uzskatu, ka arī Eiropas valstīm vajadzēja daudz asāk vērsties pret “Facebook”, pieprasot sniegt detalizētu informāciju par reklāmām, kas pirktas par rubļiem vai kuras izvietojusi aģentūra, kas to darīja ASV (Internet Reserach Agency). Ja šāds pieprasījums nāktu tikai no Latvijas, rezultāts, visticamāk, būtu bezcerīgs. Apvienojoties vairākām ES valstīm – jau ticamāks. Vai tas notiks? Šaubos, ņemot vērā jau šobrīd valdošo nevienprātību ES valstu vidū par Krievijas realizēto ārpolitiku.

Viss, kas nepatīk, ir viltus

Spilgtākais piemērs šajā kategorijā ir ASV prezidents Donalds Tramps. Visas ziņas, kas nav viņam glaimojošas, ir viltus. Šajā priekšvēlēšanu laikā līdzīgu taktiku piekopj arī atsevišķas Latvijas partijas vai to atbalstītāji. Iemesli ir vairāki. Vainot žurnālistus viltus ziņu izplatīšanā, apšaubot viņu motivāciju, ir vieglāk, nekā atbildēt uz jautājumiem pēc būtības. Šobrīd priekšvēlēšanu retorikā valda divi argumenti, ko izmanto politiķi, – vai nu konkrētais fakts ir viltus ziņa, vai arī tā autori ir “sorosīti”. Klasisks ad hominem – nevis argumentēt pēc būtības, bet uzbrukt oponentam personīgi.

Savukārt, lasot komentārus sociālajos tīklos, jāsecina, ka cilvēki par viltus ziņām mēdz saukt visu, kas neatbilst viņu priekšstatiem par to, kas ir pareizi. Ja “Delfi” uzraksta, ka Rīgā praidā piedalījās 5000 cilvēku, tad tā ir viltus ziņa, jo konkrētajam lasītājam nepatīk geji. Ja žurnālists publisko vienas partijas līderu telefonsarunu, tad tā partijas atbalstītāju acīs ir viltus ziņa. Ja tas pats žurnālists publicēs ierakstītas “oligarhu sarunas”, tie paši cilvēki uzgavilēs un teiks paldies konkrētajam žurnālistam par labu darbu.

Risinājums? Mediju pratības un kritiskās domāšanas kursi. Turklāt domāju, ka arī mums pašiem – žurnālistiem – daudz vairāk ikdienā jāskaidro mūsu darba specifika: kā mēs izvēlamies tēmas, aptaujājam visas puses (ko nedara blogeri un klikšķu biznesmeņi), ka tīmekļvietnē “Dieviete” rakstošie nav žurnālisti. Citādi arī mēs, žurnālisti, dzīvojam savā burbulī un brīnāmies, ka daļa sabiedrības mūs nesaprot.

1 http://focus.vesti.lv/news/mates-prombutne-patevs-zverigi-piekavis-divas-savas-mazas-meitinas-sesgadiga-mirusi-uz-vietas?22154

2 http://focus.vesti.lv/news/ruksane-soka-par-tirgus-galas-pardevejas-teikto-dzive-nak-labuma-resnaka-esat-kluvusi?22242

3 https://rebaltica.lv/2018/08/esi-atbildigs-101-kilometra-uz-bolderaju-facebook-politiskas-lapas/

4 https://rebaltica.lv/2018/09/pasi-puta-pasi-dega/

Labs saturs
40
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU