VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
03. jūlijā, 2018
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ekonomika
14
14

Dainis Draviņš: Lūzeru pozīcijai nav pamata

LV portālam: DAINIS DRAVIŅŠ, Lundas observatorijas profesors

Dainis Draviņš: “Kā pārskatāmas nākotnes mērķi var izvirzīt valsti, kurā nav lielas sociālās nevienlīdzības, kur visi vai gandrīz visi cilvēki ir līdzdalīgi.”

FOTO: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs

Vairāk pašpārliecības un spēju saskatīt iespējas – uz nepieciešamajiem elementiem Latvijas nākotnes formulā, kuru valsts simtgades priekšvakarā meklēja Pasaules latviešu zinātnieku kongresā, norāda latviešu izcelsmes astronomijas profesors no Zviedrijas DAINIS DRAVIŅŠ. 

īsumā
  • Darbojoties nelielās, taču specializētās pētījumu nišās, arī Latvijā ir iespējams būt pasaules līmenī.
  • Nelieli, taču augsta līmeņa pētniecības virzieni lielākoties veidojas entuziasma, nevis politisku lēmumu rezultātā.
  • Bieži darbošanās vienā jomā paver iespējas kādā citā.
  • Izvēloties prioritārās zinātniskās darbības nišas, svarīgi, lai šī izvēle nebūtu politiķu ziņā.
  • Pretendējot uz starptautisku finansējumu zinātniskiem pētījumiem, svarīgi ir darīt to pārliecinoši.
  • Stimulējoša vide darbībai un darbvietām dažādās jomās rodas vietās ar aktīvu, kvalificētu izglītību un zinātni.
  • Lai Latvija attīstītos, nepieciešams samazināt sociālos kontrastus.
  • Lielie zinātnes projekti prasa konsekventu un paredzamu nodrošinājumu.
  • Pasaules lielo observatoriju dati par planētu spektriem pētniecības nolūkiem ir brīvi un bez maksas pieejami.
  • Viens no lieliem attīstības traucēkļiem, kas ļoti ierobežo, ir pašnoniecinoša attieksme un nespēja raudzīties uz lietām plašākā perspektīvā.

Dainis Draviņš

Dzimis Zviedrijā. Studējis Zviedrijā un ASV. Zinātnisko interešu joma – Saule, Saulei līdzīgas zvaigznes un planētas ap tām. Attīstījis metodes precīziem novērojumiem ar instrumentiem uz zemes un kosmosā. Darbojies dažādās starptautisku organizāciju komitejās, tostarp Eiropas Kosmiskajā aģentūrā Parīzē un Eiropas Pētniecības fondā Briselē. Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Bijis viesprofesors Latvijas Universitātē. Piedalījies Ventspils radioastronomijas centra izveidē. Šobrīd ir astronomijas profesors Lundas Universitātē Zviedrijā.

Zinātnieku kongresā diskusiju forumā “Latvijas formula 2050” Latvijas nākotni saistīja ar virzību uz futūristisku, precīzi nedefinētu komunikācijā un informācijas tehnoloģijās balstītu viedvalsi. Taču varbūt, runājot par valsts attīstību, vajadzēja sākt ar šodienas problēmu uzrādīšanu. Kas, jūsuprāt, skatoties no malas, ir galvenie Latvijas attīstības traucēkļi?

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas attīstība bijusi ļoti strauja, sasniegts ļoti daudz. Atceros – kad 1991. gadā notika pirmais zinātnieku kongress, kolēģiem Zinātņu akadēmijā algas pēc toreizējā valūtas maiņas kursa bija tikai kādi trīs ASV dolāri mēnesī. Šodien to ir grūti iedomāties. Baltijas valstis, raugoties no malas, gājušas ārkārtīgi veiksmīgu attīstības ceļu. Latvijā cilvēki daudz sūdzas par dažādām iespējamām un neiespējamām lietām, bet aizbrauciet kaut kur citur... Pērn esmu bijis Moldovā, Ukrainā, ne pārāk sen Armēnijā. Raugoties no šo valstu situācijas, Latvija bijusi neticams veiksmes stāsts. Man ir iespaids, ka šeit daudzi to neapzinās, skatās uz Vācijas labklājības līmeni. Viens no lieliem attīstības traucēkļiem, kas ļoti ierobežo, ir pašnoniecinoša attieksme un nespēja raudzīties uz lietām plašākā perspektīvā. Ja ieklausās, par ko cilvēki šeit sūdzas, atklājas, ka tās ir pavisam ikdienišķas problēmas, kas kopīgas cilvēkiem visā pasaulē.

Otrkārt, nepieciešams vairāk pašpārliecības, jo pārāk bieži dzird: Latvija ir maza valsts, mēs neko nevaram. Daudzos gadījumos, sevišķi zinātnē, tas ir nepamatoti. Nav tā, ka valsts veic pētījumu. To dara cilvēki, zinātnieku grupas, kas reti ir lielākas par pieciem sešiem cilvēkiem. Vairāk nepieciešams lielajos, piemēram, kodolfizikas projektos, kuru īstenošanai jāierīko vesela rūpnīca. Taču intelektuāla satura projektos vienkārši nav iespējams, ka pie vienas zinātniskas problēmas katrā grupā strādā vairāk par kādiem septiņiem cilvēkiem. Šajā ziņā nav nekādas atšķirības starp Latviju un jebkuru citu Eiropas valsti. Tātad nav nekāda pamata pašierobežoties, sakot, ka Latvija ir maza valsts, kura neko nevar. Latvijā ir vairāk iespēju, nekā šeit tās saskata.

Tomēr Latvija zinātnes finansējuma ziņā ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā.

Tā ir nopietna problēma, taču arī te ir ko iebilst. Piemēram, uz Eiropas Pētniecības fonda līdzekļiem, kuru piešķiršanas vienīgais kritērijs ir zinātniskā ekselence, ir ļoti maz pretendentu ne tikai no Latvijas, bet no Austrumeiropas kopumā. Var piekrist, ka tas ir saistīts arī ar zemo zinātnes pamatfinansējumu šajās valstīs. Taču viens no iemesliem, šķiet, ir tas, ka pieteikumi no tām nereti satur it kā sūdzības par nepietiekami labvēlīgiem apstākļiem projekta īstenošanai. Es zinu konkrētu gadījumu, kad pieteikums netika apstiprināts tādēļ, ka tā autori bija rakstījuši: mums ir nepieciešams Eiropas finansējums, ja to nedabūsim, nespēsim projektu īstenot. Šis viens teikums bija iemesls, lai projektu noraidītu. Tas var likties diezgan bargi, taču atteikuma pamatā ir doma: ja pretendenti uzskata, ka jēga veikt projektu ir tikai tad, ja saņem Eiropas naudu, tad to nav vērts darīt. Atbalsts tiek projektiem, kuru autori tos grib īstenot ar sirdi un dvēseli. Teikt – mēs esam mazi un nevarīgi – tas nekam neder, tādiem lūzeriem līdzekļus nedod. Zinātnē un industrijā ar augstu pievienoto vērtību šāda pieeja nedarbojas. Latvijā ir kompetenti cilvēki, bet šķiet, ka daudziem pietrūkst uzdrošināšanās.

Latvija bijusi neticams veiksmes stāsts. Man ir iespaids, ka šeit daudzi to neapzinās.

Latvija ir ceļā uz Eiropas Kosmosa aģentūru, kur gandrīz visu valsts dalības maksu ir iespējams atgūt atpakaļ kā pasūtījumus. Taču valsts nevar kļūt par šīs aģentūras pilntiesīgu locekli, ja tai nav pietiekami skaidru industrijas uzņēmumu, kas varētu pieņem šādus pasūtījumus kopīgiem projektiem. Un šajā ziņā ir runa par nelieliem uzņēmumiem, kas spēj ražot kaut ko specializētu. Piemēram, ļoti precīzus pulksteņus, kādi vajadzīgi kosmiskajiem aparātiem.

Pasaulē stimulējoša vide darbībai un darbvietām dažādās jomās, kur iesaistās ne tikai zinātnieki, bet bieži vien arī viņu ģimenes locekļi, rodas vietās ar aktīvu, kvalificētu izglītību un zinātni, piemēram, Silīcija ielejā. Bieži darbošanās vienā jomā paver iespējas kādā citā. Piemēram, no mūsu astronomijas institūta vairāki cilvēki ar doktora grādu astronomijā tikuši “aizsūkti” uz slimnīcām, jo viņi ir studējuši, kā caur zemes turbulento atmosfēru var novērot zvaigznes, izmantojot adaptīvu optiku, to, kā ar atbilstošu tehniku var koriģēt un iegūt asus attēlus. Šīs zināšanas izmanto arī oftalmoloģijā, jo acs iekšpusē (arborā) ir šķidrums, kurā zināmā mērā notiek līdzīga turbulence. Izmantojot adaptīvo optiku, ķirurgs var asi apskatīt tīkleni un acs iekšieni. Tā ir fizika, tehnika, par ko tradicionālajā medicīnas izglītībā nekas nav mācīts. Arī sociālajām zinātnēm ir iespējas netradicionālās jomās. Piemēram, kā inteliģenti runāt ar datoru, elektronisku ierīci. Tas nav tikai tehnisks jautājums. Tur ir nepieciešamas sociālo zinātņu un valodniecības, piemēram, dialektoloģijas, mijiedarbība ar tehnoloģijām. Šādas starpnozaru kopienas veidojas vietās, kur ir universitātes, kur mijiedarbojas dažādas specialitātes.

Latvijai kā valstij ar tomēr salīdzinoši ierobežotiem resursiem zinātnei ir svarīgi noteikt perspektīvākos attīstāmos virzienus. Kādi tie, jūsuprāt, ir?

Bez šaubām, Latvija nevar darīt visu ko. Taču te atkal atgriežamies pie tā, ka daudzās pētījumu jomās ir nepieciešams ierobežots cilvēku skaits. Piemērs šajā ziņā ir vaboļu pētījumu projekts Daugavpils Universitātē. Diezgan specifiska niša, taču tajā ir iespējams strādāt pasaules līmenī. Studentiem, kas sākotnēji specializējas kādā šaurā, taču augsta zinātniskā līmeņa nišā – pēta kāda kukaiņa uzbūvi vai galaktiku struktūru, vēlākā darba dzīvē tas var pat izrādīties ne sevišķi nozīmīgi, taču viņi būs iemācījušies zinātnisko metodiku.

Izvēloties prioritārās zinātniskās darbības nišas, svarīgi, lai to izvēle nebūtu politiķu ziņā, jo ir liela varbūtība, ka viņi balstīsies uz to, kādi produkti ir firmu šī gada katalogu piedāvājumos. Es, protams, drusku pārspīlēju. Nenoliedzami, Latvijai ir svarīgi strādāt tādās jomās kā, piemēram, mežkopība, kur, starp citu, svarīgs faktors var būt arī vaboļu, kukaiņu pētniecība. Šādi nelieli, taču augsta līmeņa pētniecības virzieni lielākoties veidojas entuziasma, nevis politisku lēmumu rezultātā. Tas notiek, pateicoties cilvēkiem, kuriem ir gaišas idejas un griba atrast izaicinošas, jaunas darbības jomas. Arī studenti, kā liecina pasaules pieredze, izvēlas jomas, kur var darboties pasaules līmenī, veidot starptautiskus kontaktus.

Latvijā nav bijis tik stabilu politisko spēku, lai spētu īstenot ilglaicīgu politiku, kā tas ir vecajās Eiropas valstīs.

No malas raugoties, kopš Padomju Savienības sabrukuma zinātne Latvijā kļuvusi daudz starptautiskāka, taču joprojām ir jomas, kurās to varētu vēlēties vairāk. Turklāt varbūt pat svarīgāka par Latvijas zinātnieku stažēšanos ārzemēs ir citu valstu speciālistu piesaistīšana darbam Latvijā. Lai tas notiktu, šeit ir jābūt institūtiem, kuros ir pietiekami augsts intelektuālais līmenis, kuri pasaulē tiktu vērtēti kā interesanti, augstā līmenī strādājoši. Piemēram, tāda ir Tartu Universitāte, kura starptautiskajā universitāšu reitingā ir augstākajā vietā starp visām jaunajām ES dalībvalstīm. Jā, Tartu ir senākas tradīcijas, taču neredzu nevienu iemeslu, kāpēc universitātes Latvijā nevarētu būt tādā pašā līmenī kā Igaunijā.

Zinātnieku kongresā, runājot par valsts ekonomisko attīstību arī zinātnes kontekstā, viens no galvenajiem aspektiem bija eksportspēja. Kāda šajā ziņā bijusi Zviedrijas pieredze?

Attīstības potenciāls vairs nav saistāms tikai ar izejvielu eksportu. Nākotne ir informācijas, komunikācijas tehnoloģijās. Attīstībai jābūt balstītai uz zināšanām. Senāk Zviedrijas galvenā eksporta prece bija dzelzsrūda, tagad ļoti būtisks eksporta produkts ir datorspēles. Blekinges Tehniskajā augstskolā darbojas datorspēļu fakultāte, kurā apgūst datorgrafiku. Tās beidzējiem paveras ļoti plašs darba tirgus. Kad Latvijā kādā aptaujā cilvēkiem jautāja, ko viņi domā par datorspēlēm, viņi lielākoties atbildēja, ka tās ir sliktas, bet neviens nesaskatīja iespējas izstrādāt programmas un nopelnīt. Arī populārā mūzika ir liels Zviedrijas eksporta produkts, arī interneta platformas tās izplatīšanai. Tas nav nācis no nekurienes – gadu desmitiem skolās darbojušās mūzikas klases, ar populāro mūziku nodarbojas arī ārpus skolas, kas ļāvis attīstīt plašu mūzikas industriju. Šis netipiskais, bet pasaules tirgū būtiskais eksports Zviedrijai naudas izteiksmē ienes miljardus.

Zviedriju mēdz uzlūkot kā labklājības valsts piemēru, uz kuru tiekties arī Latvijai. Kas, jūsuprāt, ir labklājības valsts? Kādi kritēriji to raksturo?

Tā ir valsts, kurā ir miers, cilvēki dzīvo saticīgi, veselīgi, materiāli nodrošināti, vide ir tīra, kur ir pieejama laba izglītība un tamlīdzīgi. Ideāla valsts, protams, neeksistē. Taču kā pārskatāmas nākotnes mērķi var izvirzīt valsti, kurā nav lielas sociālās nevienlīdzības, kur visi vai gandrīz visi cilvēki ir līdzdalīgi.

Viens no labklājības rādītājiem ir vidējais mūža ilgums. Zviedrijā tas katru dienu pieaug par apmēram trim stundām. Diezgan neparasts mērogs, taču kopumā tas ir apmēram viens mēnesis gadā. Desmit gados apmēram gads. Būtiski palielinās aktīvā mūža daļa. Tas notiek, ne tikai pateicoties medicīnai, bet arī tādiem faktoriem kā uzlabojumi, kuri samazina satiksmes un citos negadījumos bojā gājušo skaitu, kas Latvijā, lai gan sarūk, joprojām ir par lielu. Katrs bojā gājušais cilvēks ir būtisks zaudējums arī materiālā izteiksmē, kas kopumā atstāj iespaidu uz valsts labklājības līmeni.

Latvijas Nacionālajā attīstības plānā savulaik bija moto “cilvēks centrā”. Pēc tam, šo mērķi acīmredzami nesasniedzot, to nomainīja “ekonomiskais izrāviens”. Kāpēc valsts politikas dokumentos iekļautās apņemšanās, vīzijas Latvijā bieži paliek tikai uz papīra?

Neesmu speciālists, kas par to varētu īsti spriest. Taču ir skaidrs, ka Latvijā nav bijis tik stabilu politisko spēku, lai spētu īstenot ilglaicīgu politiku, kā tas ir vecajās Eiropas valstīs.

Viena no Latvijas attīstības problēmām, kas tieši skar sabiedrības veselību un mūža ilgumu, ir atbilstošas sociālās politikas trūkums. Pēc sociālajiem apstākļiem spriežot, Latvijā vajadzēja būt pieprasījumam pēc sociāldemokrātiskas ievirzes politikas, taču vēlēšanu iznākums to neatspoguļo. Vai jums ir kāds izskaidrojums šim fenomenam?

Man nav pietiekamu zināšanu, lai komentētu politiskus jautājumus, bet minētais novērojums ir korekts. Latvijā gan nav tādu politisko partiju, kas atbilstu sociāldemokrātiem Rietumeiropas vai Skandināvijas izpratnē.

Postkomunistiskajās valstīs sabiedrības noslāņošanās, sociālie kontrasti ir ļoti izteikti. Nemaz nerunājot par Krieviju, kur oligarhi izrādās ar jahtām simtiem miljonu vērtībā, kas gan ir ne tikai bagātības, bet arī vienkārši sliktas gaumes izpausme. Arī Latvijā būtu jādomā, kā šos kontrastus izlīdzināt. Piemēram, ar atbilstošu nodokļu politiku un cilvēku pārliecināšanu, ka nodokļi vispār ir jāmaksā. Tas ļautu arī nodrošināt labākus dzīves apstākļus mazāk pārtikušās vietās – lai līdzvērtīgi laba izglītība un veselības aprūpe būtu pieejama visā valstī. Tomēr te nav runa tikai par naudu. Arī Zviedrijā tā ir problēma – gandrīz neiespējami atrast skolotājus, ārstus mazāk apdzīvotās vietās. Cilvēki negrib strādāt laukos, pat ja par to tiek piemaksāts.

Zinātnieku kongresa noslēguma pasākumā “Latvijas formula 2050” uzdevums bija piedāvāt attīstības vīziju 30 gadus tālai nākotnei. Vienlaikus tika atzīts: pārmaiņas ir tik straujas, ka nav iespējams paredzēt to, kas notiks pēc 30 gadiem. Vai te neslēpjas zināma pretruna, kas, iespējams, ir aktuāli arī jūsu darbības jomā – astronomijā, kosmosa izpētē?

Pagājušajā gadā tieši Rīgā notika vērienīgs Eiropas planetoloģijas, planētu izpētes, kongress. Tajā prezentēja Eiropas Kosmosa aģentūras projektu “Horizon 2061” – „Horizonts 2061”. Sākumā arī man izbrīnā iepletās acis – 2061. gads! Taču tam ir vairāki izskaidrojumi. 2061. gadā apritēs 100 gadu kopš Jurija Gagarina lidojuma kosmosā un atgriezīsies vispazīstamākā no komētām – Halleja komēta, kas pēdējo reizi tuvu Zemei bija 80. gados. Taču ne mazāk svarīgi ir tas, ka liela mēroga kosmosa izpētes projekti var būt tik laikietilpīgi, ka to īstenošana jāaplūko vairāku desmitgažu perspektīvā. Piemēram, attiecībā uz Jupitera izpēti. Pats zondes pārlidojums prasa kādus piecus gadus, pēc tam tā tiek sabremzēta un ieiet planētas orbītā, kur veic izpēti, kas ilgst vēl kādus piecus gadus, bet pēc tam vēl piecus gadus aizņem iegūto datu apstrāde. Taču vēl pirms tā visa notiek sagatavošanās posms, kas var ilgt gadus desmit, kad sagatavo instrumentus, testē tos, izmēģina mazākās raķetēs. Varbūt vispirms orbītā ievada kosmiskā aparāta prototipu un tikai pēc tam uzbūvē un palaiž galīgo variantu. Lielie dižprojekti zinātnē un tehnikā, tādi kā kodolsintēzes reaktori, lielie paātrinātāji, no idejas līdz galarezultātam prasa desmitiem gadu.

Ir arī cita problēma – kā tik ilgi uzturēt interesi par kādu projektu? Un cik ilgu laiku uz priekšu var plānot? Politiskie lēmumi lielākoties ir viena budžeta termiņam, vienam vai diviem gadiem. Taču zinātniskiem institūtiem ir vajadzīga noteikta stabilitāte, lai studenti var iziet studiju kursu, kas prasa četrus piecus gadus. Pirms tam ir jāsagatavo pasniedzēji. Arī darba devējiem nepieciešams laiks, lai atbilstoši reaģētu. Tātad jābūt zināmai konsekvencei, kas visām iesaistītajām pusēm sniedz drošību par nākotni. Tādā ziņā ir vērtīgi diskutēt par ilgtermiņa projektiem.

Mēs esam mazi un nevarīgi – tas nekam neder, tādiem lūzeriem līdzekļus nedod.

Mana darbības joma ir Saulei līdzīgas zvaigznes un planētas ap šādām zvaigznēm. Pēdējos gados ir atklāts liels skaits planētu un, izpētot to spektru, kļuvis iespējams analizēt planētu atmosfēras ķīmisko sastāvu. Visizaicinošākais jautājums: vai tur pastāv dzīvība? Un, ja tā pastāv, tad kā iespējams to novērot? Piemēram, ja planētas atmosfērā ir skābeklis lielā daudzumā, tas norāda, ka uz tās kaut kas notiek. Ja dzīvība uz Zemes pazustu, ar laiku no tās pazustu arī skābeklis. Zemei īpašs ir tas, ka šeit ir skābeklis un metāns, kas rodas, sadaloties dzīvajiem organismiem. Tas, ka ir skābeklis un metāns vienlaikus, ir visai īpatnēji, jo tur, kur ir skābeklis, metāns sadeg. Ja tie abi ir kopā, tas liecina, ka uz planētas ir nelīdzsvarota situācija, kādu rada dzīvības pastāvēšana uz tās. Tas ir viens piemērs, ko pašlaik mēģina meklēt.

Ko dotu Zemei līdzīgas, iespējams, apdzīvotas, bet nesasniedzami tālas planētas atrašana?

Varētu mēģināt saprast, kas ir dzīvība un kāpēc tā ir. Taču šie jautājumi ir ļoti fundamentāli, un nav skaidrs, precīzi kas labāk būtu meklējams un kā iztulkojams. Te paveras iespējas ar idejām piedalīties arī, piemēram, studentiem jau diplomdarba līmenī, arī no mazākām augstskolām.

Tur varētu izmantot pasaules lielo observatoriju datus par planētu spektriem, kuri ir brīvi un bez maksas pieejami, ja mērījumi veikti vairāk nekā pirms 12 mēnešiem. Perspektīvā, iesaistoties tādu jautājumu pētniecībā, paveras labākas iespējas iegūt grantus projektiem, ko par svarīgiem uzskata visā pasaulē. Jautājums, vai pastāv dzīvība ārpus Zemes, ir saistījis cilvēku prātus jau kopš senseniem laikiem, bet tagad ir pavērušās iespējas mēģināt uz to atbildēt ar dabaszinātņu metodēm.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU