VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
BRĪDINĀJUMS!

Svētdien dienas pirmajā pusē daudzviet Latvijā dienvidrietumu, rietumu vējš pastiprināsies brāzmās līdz 20 m/s, bet piekrastes teritorijās līdz pat 25-26 m/s. Atvērt

TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
29. jūnijā, 2018
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūrpolitika
21
21

Ar Gaujas sveicienu uz Latvijas simtgades Dziesmu svētkiem

LV portālam: MĀRĪTE OZOLANTE, Vecpiebalgas novada kora “Pie Gaujas” vadītāja

Mārīte Ozolante: “Galvenais ir repertuārs: lai ir tādas dziesmas, kuras koristi var dziedāt no sirds un dvēseles, kas pacilā garu arī klausītājiem.”

FOTO: Mudīte Luksa, LV portāls

Starp 427 koriem, kuri pošas uz XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkiem, ir arī Vecpiebalgas novada jauktais koris “Pie Gaujas” – kolektīvs ar vairāk nekā 30 gadu vēsturi un pussimtu dziedātāju no vairākiem pagastiem. Kora vadītāja jeb, kā viņu dēvē paši dziedātāji, kora mamma MĀRĪTE OZOLANTE sarunā ar LV portālu saka – jā, šis notikums ir pats galvenais piecu gadu neatlaidīga darba un pūliņu vainagojums.

īsumā
  • Vecpiebalgas koris “Pie Gaujas” pastāv jau 34 gadus un šogad pošas uz lielo notikumu – XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkiem.
  • Koris pirms Dziesmu svētkiem kļuvis kuplāks – līdz pussimtam paplašinājies tā dalībnieku skaits – un varošāks – Cēsu reģiona jaukto koru skatē A grupā ieguvis 3. vietu.
  • Vispārējie Dziesmu un deju svētki ir kora piecu gadu neatlaidīga darba lielais vainagojums, it sevišķi šoreiz – saistībā ar valsts simtgadi.

Pirms cik ilga laika jūsu korim sākās ceļš uz šiem simtgades Dziesmu svētkiem?

Dziesmu svētku repertuārs, 18 dziesmas, bija zināms jau trīs gadus iepriekš, tad arī sākām to apgūt.

Kāds jums kā pieredzējušai koristei šķiet šā gada dziesmu klāsts?

Galvenais ir repertuārs: lai ir tādas dziesmas, ko koristi var dziedāt no sirds un dvēseles, kas pacilā garu arī klausītājiem. Varbūt dziesma ir ļoti profesionāli, mākslinieciski pareizi uzrakstīta, ar labiem vārdiem, bet tā neiet tautā. Taču cita var būt sarežģīta, grūti izdziedama, bet “aizies”, ja būs dvēseliska. Tāda dziesma šogad, piemēram, ir Uģa Prauliņa “Dievaines”. Šoreiz, manuprāt, repertuārs ir ļoti pārdomāts: iekļautas visas klasiskās dziesmas, bez kurām Dziesmu svētkus grūti iedomāties, un arī jauni skaņdarbi. Bija dažs smagāks, un tad jau jūt, vai kopumā kori var to “pacelt” vai nevar. No vienas dziesmas nācās atteikties, tā palika tikai elites koriem.

Kurā grupā ierindots jūsu koris?

Šogad pirmo reizi tikām A grupā. Līdz tam allaž bijām pakāpi zemāk. Mūsu diriģente Solveiga Vītoliņa ir ļoti prasīga un iepriekš vienmēr uzsvēra – labāk ir nevainojami nodziedāt savā B grupā, nevis nīkuļot augstākas grupas lejasgalā. Taču jau kopš pagājušā gada korim pienāca klāt vīru balsis (kuru tradicionāli trūkst visos koros), basi un baritoni, un tad viņa nolēma – tagad ir vērts startēt uz A grupu. Izdevās pat ļoti veiksmīgi: starp Cēsu reģiona koriem esam trešie – aiz Cēsu Pils kora, kur dzied gandrīz vai profesionāļi, un slavenā kora “Beverīna”, kas savā kvalitātē ļoti cēlies. Tas ir ļoti patīkami, bet noturēt šo līmeni būs liels darbs. Lai to izdarītu, patiešām jābūt lieliem entuziastiem.

Mūsu korī ir dziedātāji no Taurenes, Dzērbenes, Skujenes, Zosēniem, Drustiem, Piebalgas puses, Raunas, pat Siguldas. Visi uz Taurenes kultūras namu jeb Nēķena muižu brauc ar savu auto, katram savi darbi, ģimene. Bet, pēc sevis spriežot, teikšu tā – ja neaizbraucu uz kora mēģinājumu, neko dižu mājās tik un tā nepadaru un arī neatpūšos. Tikai tāda tukšuma sajūta. Kora stabilais kodols ir aptuveni trīsdesmit cilvēku. Daļa vēl no astoņdesmitajiem gadiem, kad toreizējie Taurenes un Dzērbenes kolhozu priekšsēdētāji Jānis Kinna un Roberts Dilba kori nodibināja. Tolaik jau bija vienkārši: kora vecākais vai diriģents pažēlojās, ka kāds pārstājis nākt uz mēģinājumiem, priekšsēdētājs vainīgo izsauca pie sevis uz kabinetu un pateica – ja nedziedāsi, prēmijas nebūs!

Lielie Dziesmu svētki ir tā galvenā emocionālā balva, kuras dēļ vērts gadiem ilgi pūlēties?

Protams, galvenais ir lielais koncerts! Visas tās gaismas, sajūtas! Emocionālais pacēlums ir neaizmirstams. Piemēram, kad 1990. gada Dziesmu svētkos pirmo reizi izpildījām Lūcijas Garūtas “Lūgšanu”. Mums bija iedotas sveces, visi piecēlās kājās… Vēl tagad nāk raudiens, to atceroties. Mežaparkā bija tāds klusums, pat neviens bērns neiepīkstējās. Tas bija Atmodas laiks, kas nāca ar brīvības apjausmu, un varēja izpildīt tādas dziesmas, par kurām iepriekš pat nevarēja sapņot, neatkārtojama vienotības sajūta. Sagaidu, ka saistībā ar valsts simtgadi Dziesmu un deju svētki šogad arī būs ar īpašu vērienu, svinīgumu, sajūtām.

Korī dziedat kopš dibināšanas dienas un ilgi esat arī kora vadītāja?

Jā, gadus divdesmit. Taču mani neviens nesauc par vadītāju, bet gan par kora mammu.

Vispārējie Dziesmu un deju svētki notiek ik pa pieciem gadiem, tad jau jums tie būs septītie… Kā tie atšķiras, un kas mēdz palikt jūtās un prātā?

Kā jau teicu – tas lielākoties atkarīgs no repertuāra – kā mēs tajā iejūtamies, kādu emocionālu saviļņojumu dziedāšana dod pašiem un klausītājiem. Bet svarīgi arī pārdzīvojumi pašā Rīgā, kā tauta mūs uzņem. Braucot sabiedriskajā transportā, parasti dziedam, pārējie cilvēki piebalso, un tad ir tik latviska sajūta!

Vai atgriešanās pie tradīcijas, ka svētkus atklās ar dalībnieku gājienu, no koristu viedokļa raugoties, ir labāks risinājums nekā iepriekš, kad pēc gājiena vēl bija lielais noslēguma koncerts?

Noteikti būs labāk. Turklāt pēc gājiena 1. jūlijā vakarpusē dalībniekiem vēl būs īpašs pasākums un koncerts. Svētku gājiens – tas ir tik neizsakāmi skaisti! Šoreiz, izskatās, būs daudz vieglāk. Pēc gājiena koristiem būs brīvas trīs dienas (dejotāji gan paliks Rīgā), kas vēlēsies, varēs paskatīties kādus pieejamos pasākumus, ja ne, var braukt uz mājām. Ceturtdien desmitos no rīta korim ir jābūt uz kopmēģinājumu, un tad jau viss aizies. Mēģinājumi ir līdz kādiem trijiem četriem pēcpusdienā, atbraucam mītnes vietā noguruši – tajās dienās paši gandrīz nekā no svētkiem neredzam.

Bet reiz no Brīvības pieminekļa bija jāiet līdz “Daugavas” stadionam, tas gan bija traki. Aizmugurē brauca mašīna, kas savāca vājiniekus, kas nespēja tikt līdz galam. Bet atkal savs labums: tā bija vienīgā reize, kad visi koristi redzēja deju lielkoncertu. Vēl kas – senāk tomēr koriem piedāvāja iespēju nopirkt dažas biļetes, bet šogad vispār neko.

Parasti mēģinājumi korim ir reizi nedēļā. Kā mainās mēģinājumu ritms pirms Dziesmu svētkiem?

Izlozes ceļā nosaka dziesmas, kuras pavasarī skatē būs jādzied, neviens nezina, kuras izvilks. Kā eksāmenā. Ja, piemēram, skate ir sestdien, tad nedēļu iepriekš ir izloze un tad papildu mēģinājumi. Nereti bijis, ka pēc tiem pirms aizmigšanas visu laiku kāda dziesma galvā skan un vēl visu nedēļu maisās pa galvu. Diriģente mums ir prasīga, pa pusotrai stundai mēģinām vienu dziesmu, neskaitāmas reizes slīpējam pat vienu frāzi. Mēdz būt, ka, pirmo reizi dziesmu ieraugot, liekas – kā kaut ko tik murgainu vispār var iemācīties un nodziedāt? Bet, kad pamazām sāc to apgūt, parādās harmonija, skaņdarbs iepatīkas.

Tik ilgos gados iepazīti arī daudzi diži virsdiriģenti. Kuri palikuši prātā?

Ai, Haralds Mednis, Jānis Dūmiņš, abi Kokari, Ausma Derkēvica, Leonīds Vīgners ar savu neganto raksturu. Atceros, kā Cēsu rajona kopkori diriģēja Imants Kokars. Brāļu Kokaru 90. dzimšanas dienas sarīkojumā katrs Cēsu puses koris bija sagatavojis savu apsveikumu. Mēs kā laucinieces salikām lauku labumu grozu veselībai un priekam.

Kāda jums šķiet mūsu diriģentu jaunā paaudze?

Ļoti feina. Mūsu pašu kori jau 15 gadus vada Solveiga Vītoliņa, kas bija jauna diriģente, un mums ar viņu ir ļoti veicies. Nav jau mūsu korim visu laiku gājis gludi. Pa šiem 34 gadiem ir bijuši kāpumi un kritumi. Pirms gadiem pat notika tā, ka mūs izbrāķēja skatē, dabūjām vēlreiz pārdziedāt. Paši vainīgi: bijām palaidušies, vairs tik apzinīgi nestrādājām. Kaut kā izvilkāmies, bet diriģents mūs pameta, un toziem kora vairs nebija. Bet nāca nākamais rudens, kā par brīnumu, visi sāka vākties kopā. Nākamā diriģente Ilze Krūmiņa mūs aizvadīja līdz Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētkiem. Tai laikā koris arī ieguva savu tagadējo nosaukumu. Kā jau lauku koris, neesam nekādi diži profesionāļi, bet Solveigai Vītoliņai ir tāds šarms un spēks, ka viņa spēj no mums izdabūt visu to labāko, un skatēs “Pie Gaujas” mākslinieciskais sniegums allaž saņem augstāko novērtējumu. Par notiņu ne tik precīzu izdziedāšanu atzīme ir par balli zemāka.

Kā ir dziedāt lielajā Dziesmu svētku kopkorī?

Ļoti viegli! Ja tu stāvi savā balsu grupā, tad, manuprāt, nemaz nav iespējams šķībi aizdziedāt, jo skaņa ir tik spēcīga un skaidra. Tas ir kā lidojums!

Bet ir jau arī savas grūtības. Tagad estrāde gan ir paplašināta, toties dziedātāju arī vairāk nekā iepriekš. Mēs tur visi esam tik cieši kopā… Vismaz senāk uz katru koristu rēķināja 50 centimetrus, bet, ja rindā sanāk vairāki paplatāki dziedātāji, sarūmēšanās ir diezgan skaudra. Pat ja cilvēks tur noģībst, nokrist nemaz nav iespējams, blakus stāvētāji tikai redz, ka koristam no rokām izslīd dziesmu grāmata un viņš saļimst uz leju. Jā, ir jādzer daudz ūdens, tam vienmēr jābūt klāt, galvai – apsegtai, vienalga, liec cepuri, aubi vai ko citu. Tās garās stundas ir grūti nostāvēt, arī nosēdēt, jo visi ir cieši saspiesti, kurpes velkam nost. Jā, vēl ir tāda prasība, ka jādzied no galvas, neskatoties nošu grāmatās.

Senāk koristi dziedāja, veroties diriģentā, tagad lielākoties ieurbušies nošu lapās… Vai tiešām tik ilgos mēģinājumos dziesmas neiemācās no galvas?

Protams, dziedot no galvas, dziesmu izjūti dziļāk, dvēseliskāk, un šī prasība ir pareiza. Mūsu kora diriģente jau arī baras, ka neko citu vairs neredzot kā tikai dziedātāju galvvidus, jo acis – notīs! Tā ir vieglāk dziedāt, drošāk, bet īstenībā notis lasīt būtu nepieciešams tad, ja, piemēram, jāuzstājas koncertā ar ātri un īpaši sagatavotām dziesmām.

Jūs pati esat dzimusi dzērbeniete?

Nē, esmu ieprecējusies vīra vecāku mājās. Pēc Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas, kur izstudēju mežsaimniecību, mēs ar vīru kopā atgriezāmies Dzērbenē, un šeit četrdesmit gadus nostrādāju par mežzini. Te izaudzināju arī abus dēlus. Korī dziedāju jau no skolas laikiem – toreiz tas bija obligāti. Kā šodien atceros – pavasara laiks, ārā tik skaisti, bet mums, 10. klases meitenēm, jāiet uz kori. Aizmukām, un, ko domājat, – nākamajā dienā vecākiem šā mūsu pārkāpuma dēļ jānāk uz skolu. Tad paziņoju, ka korī nekad vairs nedziedāšu. Bet – nekad nesaki “nekad”! Jelgavā studiju laikā sāku dziedāt ansamblī, bet, kad Dzērbenē dibināja kori, bija jāiet!

Tagad skolās koris vairs nav obligāts. Daudzviet to nemaz vairs nav, diriģenti par to satraucas. Ko domājat jūs?

Tas ir ļoti slikti. Daudzi nemāk dziedāt tādēļ, ka tas nav no bērnības iemācīts. Arī ģimeņu saietos, ja vien tur nav koristu vai folkloras kopu dalībnieku, dziedāšana vairs nav godā. Tas bērns varbūt nemaz nezina, ka viņam ir dabas dots talants un viņš var dziedāt.

Korī “Pie Gaujas” ir diezgan daudz jauniešu. Kā viņi atnāca pie jums?

Korī dzied jaunieši no pamatskolas devītās klases, arī vidusskolas. Dažiem korī dzied vecāki. Diemžēl ir jāapzinās (tā tas vienmēr ir bijis), ka pēc Dziesmu svētkiem kora lielais sastāvs saruks, daudzi atkritīs. Jau zināms, ka seši jaunie dziedātāji pēc skolas beigšanas dosies prom. Bet viņi vismaz ir iemācījušies dziedāt korī un, iespējams, to darīs citā kolektīvā. Gadās jau arī tā, ka daži kora dalībnieki pārcēlušies uz dzīvi citur, pēc tam atnāk atpakaļ un atgriežas arī korī. Tāda mums, piemēram, ir Saksu ģimene, tagad korī dzied arī viņu dēls Toms.

Tas bērns varbūt nemaz nezina, ka viņam ir dabas dots talants un viņš var dziedāt.

Kā liecina pieredze, pēc lielā pacēluma vienmēr ir atplūdi. Daļa jaunpienācēju, aizvadītos gadus pacietīgi strādājot mēģinājumos, savu mērķi – piedalīties lielajos svētkos – jutīsies sasnieguši un, visticamāk, gribēs paņemt brīvsoli. Taču kora kodols noveco, ir vajadzīga paaudžu maiņa. Man arī ir daudz gadu, un apzinos, ka šie būs pēdējie Dziesmu svētki, kuros piedalīšos. Rudenī, kad atsāksies mēģinājumi, skatīsimies, kas būs.

Kādu profesiju ļaudis jūsu korī dzied?

Dažādu! Skolotāji, uzņēmēji, radošo profesiju pārstāvji, bet ir arī vienkārša darba darītāji. Bet, pirmkārt, korī nekādi sociālie statusi netiek šķiroti, otrkārt – kad pārlaižu skatu dziedātāju rindām, allaž nopriecājos, ka ikvienam ir sava individualitāte, talanti. Divas mūsu sievas raksta dzejolīšus, trim ir tik skaistas balsis, ka var solo dziedāt, ir daži ļoti labi dejotāji, ir talantīga fotogrāfe, izcila konditore, katram ir kāds savs knifiņš.

Kas notiek tad, ja nav lielo Dziesmu svētku?

Sezonā mēnesī vidēji iegadās pa vienam koncertam. Lai kori nenoslīdētu kvalitātē, pavasaros ir ikgadējās skates. Pirmos divus gadus pēc lielajiem Dziesmu svētkiem ļauj repertuāru izvēlēties pašiem, tad koris var parādīt savu īpašo raksturu un skanējumu. Kad kori sāka vadīt Solveiga Vītoliņa, viņa noteica, ka mums ir jābūt garīgās mūzikas, tautasdziesmu un lirisku dziesmu programmai. Dziesmu svētku klasiskais repertuārs – tā jau ir pašsaprotama lieta. Esam arī pasūtījuši speciāli mūsu korim aranžētas dziesmas, piemēram, “Vecpiebalgas ūdensrozes”. Pērn iesākām jauku tradīciju, ko, šķiet, arī turpināsim, – rīkot dziesmu koncertu par Gauju. Pēc skatēm parasti tiek dots neliels brīvlaiks. Bet šogad 1. jūnijā Dzērbenes dievnamā bija Baznīcu nakts pasākums, kurā dziedājām garīgās dziesmas, kuras gatavojām visu maiju. Jūnijs šogad bija brīvs pēc visām skatēm, kopmēģinājumiem.

Es tajā Gaujai veltītajā koncertā iegadījos, uzstājās vairāki kori, deju kolektīvi, ļoti krāšņs pasākums Taurenes brīvdabas estrādē. Bet skatītāju gan bija maz…

Var pat teikt, ka bija gana daudz. Par to jābrīnās. Es nezinu, ko apkārtējie iedzīvotāji savās mājās dara, ka viņus tāds pasākums neinteresē. Turklāt ieeja bija bez maksas. Atliek vien pārsimt metru atnākt cauri parkam. Un galu galā tuvumā ir vēl citi pagasti – Vecpiebalga, Dzērbene, Skujene, Kaive... Koristi uz mēģinājumiem jaudā braukt no vēl attālākām vietām, bet tiem, kas neko nedara... Neinteresē. Dzērbenes pilī bija Jetei Užānei jeb Cimdu Jetiņai veltīts pasākums, atnāca ap 60 cilvēku. No mūsu pagasta pavisam nedaudzi, pārējie – rīdzinieki, kam te brīvdienu mājas, vasarnieki, viņu draugi. Bet trakākais, ka vietējie sūkstās – pagastā nav interesanti, nekas nenotiek…

Koris laikam gan ļoti atsvaidzina ikdienu?

Protams! Mums ir vismaz pārdesmit gadu sena tradīcija ikreiz pēc koru skates doties uz kādu pirti pamatīgi nopērties un izlustēties. Katra mēneša pēdējā mēģinājumā skaisti apsveicam savus aizvadītā cēliena jubilārus. Izlozējam, kurš kuram jāapsveic, un pārējais tad ir sveicēja ziņā, dāvanas vērtībai naudā nav nozīmes – var sacerēt dzejolīti, uzzīmēt kartīti, sarūpēt ziedus, kādu pārsteigumu. Savā starpā mums vienmēr ir interesanti. Reizēm brīnos – piecdesmit cilvēku no dažādām vidēm, ar dažādu raksturu, atšķirīga vecuma, bet – tik ļoti turamies kopā un vienmēr ar prieku satiekamies.

Laika gaitā korim izveidojušās savas tradīcijas, saskarsmes paradumi, ko respektē arī jaunpienācēji. Savu kora vidi sargājam kā bišu saime. Taču, protams, neesam pret jaunām idejām kora dzīves dažādošanai.

Kori savstarpēji arī draudzējas?

Kopš seniem laikiem draudzējamies ar Līgatnes kori. Bet tā draudzēšanās lielā mērā notiek arī ar diriģentu starpniecību. Mūsu diriģente vada arī Zaubes kori, tie arī mūsu draugi. Šie pasākumi ir ļoti interesanti. Nereti ir kopīgi koncerti, un tad saviesīgajā daļā katrs ir sagatavojis savu priekšnesumu, allaž asprātīgu un jautru. Tas viss uztur jauneklīgu garu, neļauj novecot.

Ar tautasdziesmu programmu pārstāvējām Latviju starptautiskā festivālā Slovākijā, un trīs kori pat paņēma aranžējumus, lai dažas mūsu dziesmas pārņemtu savā repertuārā. Bijām arī Horvātijā. Parasti pēc koncertiem ir ekskursijas, un Horvātijā mūs kalnos uzveda ar autobusu, bet lejā pusotru stundu laidāmies sešās laivās raftingā pa kalnu upes krācēm. Nu skaisti!

Līdz šiem Dziesmu svētkiem katrā Latvijas reģionā bija savi mazie dziesmu svētki, kur arī piedalījāmies. Senāk rīkojām īpašas ekskursijas, bet pēdējos gados nākamajā dienā pēc koncerta izbraukājām apmeklētā novada skaistākās vietas. Ja jau esi ticis no mājām prom, tas ir jāizmanto!

Kā pašvaldība atbalsta pašdarbības kolektīvus, tostarp jūsu kori?

Vecpiebalgas novada pašvaldība ir palīdzējusi ar tērpu iegādi: sievām ir ļoti skaisti tautiskie un koncerta tērpi, bet nesen tika atjaunota arī vīru garderobe – viņi tika pie jaunām biksēm, cepurēm, krekliem, iepriekšējie bija novalkāti. Bet pašlaik dome pārvērtējot, kas pašdarbniekiem vajadzīgs, kas ne. Dzirdēts pat viedoklis, ka korim, ja grib pastāvēt, pašam vajadzētu algot diriģentu. Bet likumā “Par pašvaldībām” taču rakstīts, ka pašvaldībai ir jārūpējas par kultūru un jāsekmē tradicionālo kultūras vērtību saglabāšana!

Es piedalos arī folkloras kopā “Māras bērni”. Pašvaldība vadītājai maksā 30–40 eiro mēnesī. Ja mums pašiem nāktos to naudiņu savākt, tas būtu daudz. Bet vienlaikus, ja novadā ir kāds pasākums, svētki, vienmēr aicina kori un folkloras kopu. Labi, ja nekā citādi, sametīsim mēs to naudu. Bet, kad novada dome mūs aicinās, prasīsim samaksu!

Mazā bērnu skaita dēļ likvidē skolas, un tas jau rada zināmu tukšumu. Bet lauku pagasta dzīvībai, jauniešu piesaistei, manuprāt, absolūti nepieciešams, lai tur būtu bibliotēka, pašdarbības kolektīvi, kas dod šai vietai pievilcību, kultūras elpu. Tikai tā varēs gaiši dzīvot vēl nākamajā simtgadē.

Koris

Koris Nēķena muižas parkā pirms došanās uz iepriekšējiem Dziesmu svētkiem.

Kora “Pie Gaujas” dalībnieces sveic Gido un Imantu Kokarus 90. jubilejā.

Horvātijā nobrauciens laivā pa kalnu upi.

Labs saturs
21
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU