Pirmajā Latvijas vēsturnieku kongresā 2011. gadā dalībnieki ieskicēja savas pētniecības jomas, šoreiz, kā esat jau paudis, izvirzīta konkrētāka un sabiedrībai aktuālāka tematika. Kāda tieši?
Pirmkārt, pašiem vēsturniekiem aktuāli jautājumi. Ir pagājuši gandrīz 30 gadi kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Vajadzētu izvērtēt, kādi esam: kas ir izpētīts, ko pētām, kādas metodes pielietojam, vai esam izmantojuši visas iespējas, ko vēstures pētniecībā piedāvā brīva sabiedrība. Aktuāls, sevišķi apstākļos, kad sabiedrība strauji mainās un daļa nelasa grāmatas, ir jautājums par vēstures komunikāciju, kas saistīts ar izpratni par vēsturnieka misiju, mūsu uzdevumu – vai tikai pētīt, vai arī pētījumu rezultātus pašiem novest līdz sabiedrībai.
Manuprāt, ja vēsturnieks tikai sēž bibliotēkā un pēta avotus, tā ir vienīgi pašizglītošanās. Vēsture bez komunikācijas nav zinātne. Taču svarīgi saprast, kā to vislabāk īstenot. Ir jāuzklausa arī cilvēki, kuri pilda vēstures popularizētāju lomu un savā darbībā izmanto vēsturnieku darba rezultātus, – rakstnieki, kinorežisori. Svarīgs ir arī jautājums, kā zināšanas vēsturē nodot tālāk, kā vislabāk sagatavot nākamo vēsturnieku paaudzi, sākot jau ar skolu. Par to visu ir nepieciešama plašāka domu apmaiņa.
Jūsu ziņā ir pirmā kongresa rezolūcijas izpildes izvērtējums. Tā nobeiguma dokumentā secināts: “Kopumā Latvijā līdz šim nav izveidojusies vēsturnieku diskusiju un arī recenziju kultūra, kas veicinātu zinātnes kvalitatīvu attīstību un izglītotu sabiedrību par vēstures problemātiku.” Kā aizvadītajos septiņos gados sekmējies šajā jomā?
Es domāju, ka paši vēsturnieki sev ir izvirzījuši pietiekami augstas prasības. Augstākajiem kritērijiem atbilstošā vēstures periodikā pastāv prasība pēc neitrāliem recenzentiem, kuriem jāpārstāv ar publikācijas autoru nesaistītas institūcijas. Latvijas salīdzinoši šaurajā vidē šī prasība ir diezgan grūti īstenojama. Latvijas vēstures institūts un Vēstures un filozofijas fakultāte ir zem vienas jumta organizācijas – Latvijas Universitātes. Nevaram viens otra rakstus recenzēt. Turklāt vienā jomā strādājošu vēsturnieku skaits ir diezgan ierobežots. Lai gan darbi tiek anonīmi recenzēti, publicēto recenziju skaits joprojām ir neliels. Tas ir darbietilpīgs un bieži vien nenovērtēts darbs.
Kādi faktori patlaban nosaka vēsturnieku pētījumu virzienus, un cik koordinēti tie ir?
Valsts pasūtījumu vēsturnieki saņem valsts pētījumu programmu veidā vai kā zinātnisko grantu tēmu piedāvājumu. Parasti tas ir ļoti šaurs un neveicina vēstures zinātnes attīstību kopumā. Tēmas ir jāpieskaņo dažiem aktuāliem atslēgas vārdiem. Šobrīd viens no tiem ir “drošība”. Labi, lai būtu. Bet ko darīt tiem pētniekiem, kuri specializējas agrākajos vēstures periodos, pēta citas sabiedrības norises? Vēstures pētniecība pēc neatkarības atjaunošanas ir notikusi visai haotiski un nevienmērīgi. Vēsturniekiem no vienas puses pārmet izdabāšanu sabiedrībai, to, ka aplūkojam tikai sabiedrībā pieprasītas tēmas un pieskaņojam secinājumus tās viedoklim. No otras puses ir pārmetumi, ka vēsturnieki neseko aktuālajam sabiedrībā, bet dara savu akadēmisko darbu.
Šobrīd izjūtam sekas tam, kas notika tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, – pieprasījumam, turklāt ļoti pamatotam, pēc pētījumiem par 20. gadsimtu, par kuru bija ārkārtīgi daudz padomju laika noklusējumu un izkropļojumu. Bija virkne tēmu, kurās vispār nebija pētījumu. Piemēram, pat starpkaru Latvijas laikā nebija pētījumu par Neatkarības karu, pie kā tagad ļoti ražīgi strādā vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Tādēļ pašlaik ir diezgan daudz vēsturnieku, kas strādā ar 20. gadsimta vēsturi, taču novārtā palikuši senāki vēstures posmi.
Salīdzinoši labi pētniecībā pārstāvēta ir aizvēsture, taču maz – Livonijas, arī poļu-zviedru laiks, reformācija un pat 19. gadsimts. Šie periodi nav spējuši piesaistīt arī jaunos pētniekus. Skaidrs, ka viņi vairāk strādājuši pie tēmām, kurās viņiem ir pieejami darba vadītāji, profesori, kas savukārt vairāk uzmanības veltījuši 20. gadsimta vēsturei. Šobrīd gan parādījusies pirmā bezdelīga – institūtā par zinātnisko asistenti ievēlēta doktorante Tatjana Bogdanoviča, kura pēta rekatolizāciju Latgalē 17. gadsimtā. Raugoties no Latvijas vēstures institūta pozīcijas, mūsu primārais uzdevums būtu nodrošināt kvalitatīvus pētījumus par visiem vēstures periodiem un piesaistīt jaunos vēsturniekus, kuri strādātu ar mazāk pētītajām tēmām. Un svarīgi, lai vienā jomā darbotos vairāki vēsturnieki, veidojot savstarpēju konkurenci.
Pieminējāt vēsturnieku sekošanu sabiedrības pieprasījumam. Kas patlaban veido sabiedrības izpratni par vēsturi un līdz ar to arī aktualizē tēmas, kuras tai šķiet aktuālas?
Kongresā viena no sekcijām būs par vēsturi un ideoloģiju, kas zināmā mērā skar šo jautājumu. Tās ir laikmeta tendences, kas virmo gaisā un uz kurām cilvēki gaida atbildes. Šobrīd viena no aktuālākajām tēmām ir drošība. Svarīgi, lai sabiedrība būtu izglītota drošības jautājumos. Taču te atkal neizbēgami nonākam pie 20. gadsimta vēstures. Ja no vēsturniekiem gaida, ka viņi ar saviem darbiem palīdzēs izveidot spriest spējīgu sabiedrību, kas orientējās vēstures jautājumos, tad mēs neglābjami nonākam pie komunikācijas, par ko arī diskutēsim kongresā.
Sabiedrību vēsture interesē. Savulaik pozitīvi uz šādu jautājumu biznesa augstskolas “Turība” veiktā pētījumā atbildēja 81% aptaujāto, no kuriem 39% apgalvoja, ka interesē “ļoti”, bet 42% atbildēja ar “drīzāk jā”. Taču, kā izrādījās, lielākā daļa par vēsturi uzzina nevis no profesionāliem vēsturniekiem, bet no izdevumiem, kuros pārstāsta vēstures tēmas, piemēram, no žurnāla “Ilustrētā Vēsture”.
Par bestselleriem kļūst kāda viena autora uzrakstīta nacionālā vēsture. Piemēram, arī latviski tulkotā “Somijas vēsture”, kuras autors ir Henriks Meinanders. Nupat Igaunijā par bestselleru kļuvusi Sepo Zeterberga “Igaunijas vēsture”, kas tulkota arī latviski. Populāra ir vēstures darbu sērija, ko raksta profesionāls, bet nu jau pensionējies vēsturnieks Andris Caune par Rīgu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Pēc pastāvošajiem vērtēšanas kritērijiem, šādi darbi netiek uzskatīti par monogrāfijām, tās ir tikai grāmatas, bet vēsturniekiem prasa zinātniskus, recenzētus darbus, monogrāfijas, kas pēc visu kritēriju ievērošanas kļūst smagnējas un neiekļūst lasītāko izdevumu sarakstos.
Vēsturniekam, kurš strādā projektos, jādarbojas to ietvaros, jādomā par to, kā savākt punktus, lai tiktu pārvēlēts akadēmiskā amatā, bet tādus dod darbi, kuri ievietoti izdevumos, kas iekļauti prestižās datubāzēs – “Web of Science”, SCOPUS. Tie galvenokārt ir angļu valodā un sasniedz galvenokārt citus vēsturniekus, tiesa, šādi darbi kļūst pieejami ārvalstu speciālistiem. Tomēr tas, ka vēsturnieki norobežojas šaurā intelektuālā elitē, kura komunicē savā starpā, rada risku zaudēt saikni ar sabiedrību.
Kā esat izteicies, zinātnieki ļoti reti vienlaikus ir arī sekmīgi vēstures popularizētāji, taču ir starpslānis – zinātnes popularizētāji, žurnālisti, rakstnieki…
Jā, taču šis starpslānis ietver arī riskus, jo tas ir ļoti plašs. Tajā ir elementi, kuri gan paņem vēsturnieku atziņas, taču var interpretēt tās ļoti subjektīvi. Ja šajā procesā iesaistās paši vēsturnieki, ir svarīgi atrast piemērotāko veidu, kā to darīt. Viens no uzdevumiem šajā ziņā: tomēr rakstīt sabiedrībai saprotami. Otrs – kā šos darbus padarīt tai pieejamākus.
Protams, ja drukātais papīra formāts vairs neaizsniedz sabiedrību – kāda aptauja liecina, ka 41% grāmatas nelasa, – tad vēl viens ceļš ir publikācijas interneta vidē. Lielākie periodiskie izdevumi šobrīd ir pieejami arī elektroniskā veidā. Protams, cilvēkam pašam tie ir jāsameklē. Es par labāko uzskatu profesionālu vēsturnieku, pētnieku sadarbību ar tā dēvētajām atmiņas institūcijām, īpaši ar muzejiem, rīkojot kopīgas konferences un nodrošinot tām zināmu atraktivitāti. Piemēram, nupat Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika pasākumu cikls “Valsts pirms valsts”, kur ziņojumiem sekoja pretziņojumi, raisot diskusiju un piesaistot pietiekami daudz klausītāju.
Par vienu no iedarbīgākajiem līdzekļiem sabiedrības viedokļa veidošanā uzskata kino.
Jā, kino ir ļoti uzrunājošs. Turklāt ar kino palīdzību varam pārrakstīt, nodzēst vienus priekšstatus un radīt jaunus. Ko vēsturniekam ir grūti izdarīt rakstot, to bieži vieglāk ir paveikt ar mākslas līdzekļiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem – filma par Rembo. ASV faktiski karu Vjetnamā zaudēja, taču parādās amerikāņu supervaronis, kurš pārspēlē šo karu un iziet no tā kā uzvarētājs, tādā veidā dzēsdams šo nacionālo traumu. Arī Krievija aktīvi izmanto šo metodi, uzņemot filmas par aktuāliem vēstures notikumiem.
Ar kino ir tā, ka mākslinieki nedrīkst ignorēt vēsturniekus un otrādi – ir svarīgi pielietot iedarbīgus mākslas līdzekļus, pat pieļaujot zināmas atkāpes no vēsturiskās realitātes, taču nenonākot līdz tās profanācijai.
Sabiedrības uzmanības lokā patlaban ir daudz kritizētā Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, kura šajās dienās nāk klajā ar četrus gadus ilgušā darba galarezultātiem. Kā vērtējat tās veikumu?
Neesmu bijis tieši saistīts ar komisijas darbu, tādēļ varu izteikties tikai kā vēsturnieks. Manuprāt, tas ir labs piemērs tam, ka pagātnes problēmas nedrīkst ignorēt, atstāt neizrunātas, jo tās agri vai vēlu atgriežas un dod pamatu kādam to izmantot ne tiem labākajiem mērķiem, tiks vītas dažādas sazvērestības teorijas utt. Protams, mums pašiem ir jāizvērtē sava vēsture, arī tās tumšākās lappuses. Ja mēs to nedarīsim, to izdarīs kāds cits.
Darbs pie VDK nodarītā kaitējuma noteikti ir jāturpina, bet nedomāju, ka ir jāveido jauna institūcija. Zināmā mērā tas, kas notiek ar komisiju, atspoguļo valsts vēstures politikas neesamību. Pēkšņi apjauta, ka VDK darbība ir jāpēta un jādod kaut kāds slēdziens! Veidojam komisiju, atvēlam tai nebūt ne mazus līdzekļus! Labi, šis varbūt bija īpašs gadījums, kas prasīja gan politisko gribu, gan juristu piesaisti. Un tomēr – kampaņas un komisijas nav tas labākais veids, kā organizēt pētniecību. Kāpēc nevar būt normāli granti, regulārs valsts pasūtījums zinātniskajām institūcijām, lai pētnieki varētu strādāt un vajadzīgajā brīdī sniegt tās atbildes, kuras valsts no viņiem gaida? Ko darīsim, ja aktuāls kļūs kāds cits jautājums? Atkal veidosim komisiju, kura pēc tam atkal pārtaps par patstāvīgu institūciju? Pozitīvi varētu vērtēt komisijas sagatavotos rakstu sējumus, to, ka komisija pievērsās arī VDK piesegstruktūrām, bet pats komisijas darba stils šķita haotisks un nevajadzīgu spriedzi radošs.
Komisija gatavojas publiskot tā dēvēto čekas maisu saturu bez komentāriem, taču vienlaikus kolaborācijas problēma Latvijā joprojām ir ļoti pretrunīgi vērtēta.
Mani nedaudz izbrīna komisijas priekšsēdētāja Kārļa Kangera izteikumi, ka tas jādara bez komentāriem. Ir skaidrs, ka tā dēvētajos čekas maisos nonāca dažādi cilvēki dažādu iemeslu dēļ – bija tādi, kuri apzināti sadarbojās ar okupācijas varu – pārliecības, karjeras dēļ, bija tādi, kuri tur nonāca, jo izrādīja pretestību režīmam, iekrita un tika salauzti. Nedomāju, ka ar vienādu mērauklu ir mērojams zinātnieks, kurš brauca uz ārzemēm un rakstīja atskaites, ar tiem, kuri bija piekomentēti katrai lielākai grupai, kura devās ārpus dzelzs priekškara, ar uzdevumu to izspiegot.
Nav šaubu, ka okupācija, kura ilga vairāk nekā piecdesmit gadus, noveda pie kolaborācijas. Mana kolēģe, vēsturniece Daina Bleiere, iesaka šķirt jēdzienus “kolaborācija” un “kolaboracionisms”. Kolaborācija nereti bija stratēģija, lai izdzīvotu okupācijas apstākļos, savukārt jēdziens “kolaboracionisms” tiek lietots, lai apzīmētu brīvprātīgu, pārsvarā ideoloģiski motivētu kalpošanu okupanta interesēm. Jā, var pārmest, ka inteliģence sadarbojās. Var pārmest Ojāram Vācietim, ka viņš rakstīja “Ar sarkano, ar svēto krāsu lāpā iet Latvija uz gadu simteni”, bet tauta lasīja un uztvēra ko citu: “Kuries slīpā lietū, mana uguns, kuries!”
Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs saka: “Latvijas sabiedrības problēma šodien ir nevis kaut kāds “oficiālais” vai “pareizais” viedoklis par vēsturi, jo demokrātiskā valstī tāda nav, bet gan vēstures politikas neesamība. Tieši tādēļ publiskajā telpā tik bieži sastopam pagātnes skaidrojumus, kas ir tikai dažādu vēstures mītu apkopojums.” Kā raudzīties uz šādas vēstures politikas īstenošanu, ko varētu traktēt arī kā valsts pasūtījumu, un kam tā būtu jāveido?
Arī šim jautājumam noteikti pievērsīsimies kongresā saistībā ar vēsturi un ideoloģiju – vēsturnieku un varas attiecībām. Runājot par vēsturniekiem un valsts vēstures politiku, pirmā kongresa noslēguma dokumentā tika ietverts, ka valstij, atvēlot tam atbilstošu finansējumu, būtu jārada atbilstoši apstākļi pilnvērtīgai nacionālās vēstures pētniecībai. Jāatzīst, ka uz labo pusi nekas nav mainījies.
Par pašu vēsturnieku redzējumu – demokrātijas apstākļos vienota skatījuma uz vēsturi nevar būt. Savā profesionālajā darbībā katrs vēsturnieks pauž kādu viedokli. Grūti iedomāties, ka viņš spēj būt pilnīgi neitrāls. Vēsturnieku skatījumu ietekmē laikmeta idejiskie stāvojumi, un tie uz vēsturi var skatīties atšķirīgi. Vēsturnieks var būt, piemēram, annāļu skolas piekritējs, viņš var būt postmodernisma iespaidā, kas vispār noliedz kādas objektīvas patiesības iespējamību un katru nacionālu pārskatu uzskata par ideoloģisku produktu. Pārmetumi par mītu uzturēšanu parasti izskan no vēsturniekiem, kuri apzināti vai neapzināti ir tuvi postmodernismam.
Vairāki redzami latviešu radošo profesiju pārstāvji jau gadiem ilgi ir norādījuši uz pozitīva nacionālā mīta nepieciešamību, lai celtu abu okupāciju gados iedragāto latviešu pašapziņu. Citas valstis tā arī dara – lietuviešiem nacionālā mīta pamatā ir lielvalsts periods, krieviem – uzvara Otrajā pasaules karā. Arī latviešu vēsturē droši vien var atrast līdzīgu varoņstāstu…
Jā, nācijām ir savi radīšanas mīti. Vēsturniekiem, sevišķi vecākās paaudzes, nereti pārmet 700 gadu verdzības mīta uzturēšanu. Arī es tam nepiekrītu, jo uzskatu, ka viss, kas noticis šajā zemē, ir mūsu vēsture un mums nav nekāda pamata kaunēties no pagājušajiem gadsimtiem. Nav arī pamata ignorēt vācbaltiešu devumu mūsu vēsturē, Livonijas laiku, Kurzemes hercogistes vēsturi – daudzās lietās esam bijuši pārāki, ātrāki nekā laikabiedri citviet Eiropā. Kaut vai reformācijas ieviešanā. Latvijas valsts ieguva neatkarību un sekmīgi attīstījās kā demokrātiska republika. Tā varēja izveidoties un pastāvēt tādēļ, ka ir latviešu tauta, kuras vēsturiskā attīstība notikusi kopā ar Rietumu civilizāciju. Zināmā mērā pat cara impērijas laikā.
Bez abiem šiem faktoriem – latviešu tautas un Rietumu vērtībām – tā būtu pavisam cita valsts. Mums ir bagāta aizvēsture, mums ir dramatisma pilns 13. gadsimts, mums ir seno zemgaļu cīņas ar bīskapu un ordeni. Mums ir straujš nācijas uzplaukums 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Mums ir arī labas demokrātijas tradīcijas, kuras likām Latvijas valsts pamatos, to veidojot. Ne velti Jānis Čakste ir minēts starp izcilākajiem 20. gadsimta Eiropas demokrātiem. Mums patiešām ir, ar ko lepoties.
