Mārtiņš Mintaurs: vienotas atmiņas par pagātni nav iespējamas

Muzeji ir dažādi – valsts, pašvaldību, privātie, vēstures muzeji un mākslas muzeji, kā arī memoriāli. Kam būtu jāpiemīt tiem visiem, lai varētu teikt: šis ir labs muzejs?

To, kas ir muzejs, no juridiskā viedokļa definē Latvijas Muzeju likums, un tajā galvenais kritērijs ir muzeja atbilstība akreditācijas prasībām. Tēlaini izsakoties, muzeja akreditācija ir kā diploms vai sertifikāts, kas apliecina, ka cilvēks ir ieguvis noteikta līmeņa izglītību vai arī rūpnīca ražo kvalitatīvas un drošas lietas. Muzejs vienmēr sākas ar krājumu, tātad galvenais ir – kas un par kādām mākslas vai vēstures tēmām tiek vākts un saglabāts, lai to parādītu sabiedrībai. Muzejs ir publiska, sabiedrībai pieejama vieta, un tas atšķir muzeju no privātas kolekcijas, kas mūsdienās, tāpat kā tas bija senatnē, tiek vākta, lai iepriecinātu pašu kolekcionāru un viņam tuvāko cilvēku loku.

Tātad muzeja pirmsākums ir krājums, tālāk – tas, ko muzeja veidotāji grib pastāstīt un parādīt citiem, eksponējot muzeja krājuma bagātības. Muzejam ir vajadzīgs stāsts, veltīts konkrētai auditorijai, un tie var būt gan viena pagasta vai pilsētas, gan Latvijas un pasaules iedzīvotāji. Bieži vien šīs auditorijas grupas nav iespējams nošķirt, un tad muzeja veidotājiem nākas izlemt, ko un ar kādiem paņēmieniem izcelt, radot sabiedrībai domāto ekspozīciju. Tas nozīmē, ka mums ir jāzina, ko mēs vācam un kādēļ, ko gribam pastāstīt citiem, izmantojot muzeja krājumu. Ja muzeja veidotājiem ir atbildes uz šiem trim jautājumiem, tad viņi radīs “īstu”, patiešām labu muzeju neatkarīgi no tā, cik liels materiāls būs viņu rīcībā.

Kā šajā kontekstā vērtējami muzeji Latvijā? Cik lielā mērā tie spējuši iemiesot minētos kritērijus?

Muzeji Latvijā ir ļoti dažādi gan pieejamo iespēju, gan izvirzīto mērķu un uzdevumu ziņā. Būtu banāli teikt, ka muzeji ir tādi, kāda ir mūsu sabiedrība, taču tā patiešām ir, jo muzejs parāda mūsu interesi par savu vēsturi. Tāpēc muzeju akreditācija atspoguļo to, kādā mērā muzejs atbilst formālajiem kritērijiem, taču bez tiem ir vēl citi apstākļi, kuri muzeja pastāvēšanu veicina vai, gluži otrādi, apdraud: tās ir gan finansiālās iespējas, gan valsts vai pašvaldības izpratne par konkrētā muzeja nepieciešamību, un šī izpratne var mainīties. Akreditācija nosaka visiem muzejiem kopīgu profesionālo standartu, kas ļauj pēc kopīgām pazīmēm novērtēt ļoti atšķirīgus muzejus. Tāpēc muzeju akreditācija tiek veikta atkārtoti, lai pārliecinātos, ka starplaikā nav notikušas izmaiņas, kas varētu apdraudēt muzeja turpmāko pastāvēšanu. Varbūt kādam šķiet, ka muzeju vide ir ļoti konservatīva un tajā nekas nemainās, taču patiesībā tā nav – muzeju dzīvi ietekmē gan ekonomika, gan mode, jo mainās priekšstati par to, kas pagātnē ir svarīgs un kas nav, kā arī priekšstati par to, ar kādiem paņēmieniem būtu jāstāsta mūsdienu cilvēkam par vēsturi.

Muzeji mūsdienās konkurē ar plašu izklaides industriju. Kā raudzīties uz šo faktu – kā uz muzeju attīstības dzinuli vai problēmu?

Manuprāt, tā ir problēma, jo muzeja komercializācija pirms apmēram 10 gadiem radīja būtisku pavērsienu muzeja darbā: agrāk muzejs pastāvēja, lai vāktu retas un kultūras vēsturei nozīmīgas lietas, savukārt tagad piesaiste izklaides industrijai var padarīt muzeja radīto stāstu banālu un plakanu. Muzeju darbinieku un teorētiķu aprindās vienmēr būs diskusija starp tiem, kuri uzskata, ka muzejam jābūt “tuvāk tautai”, un tiem, kuri grib saglabāt zināmu elitārismu. Var teikt, ka ne jau katrs cilvēks ies pusdienot restorānā arī tad, ja to varētu atļauties, un ka ātro uzkodu ēstuves vienmēr būs populārākas nekā restorāni.

Protams, muzeja komercializācija ir spiesta lieta, jo muzejs ir “dārgs prieks” un līdzekļu visam nepietiek, kaut arī ir pieejami dažādi projektu konkursi. Diemžēl uz mecenātiem Latvijā nevar paļauties, to apliecina nesenais Jāņa Zuzāna piemērs, bet valstij naudas šim nolūkam nepietiek. Tāpēc muzeja komercializācija daļēji ir neizbēgama, vienlaikus jāmēģina saglabāt līdzsvaru starp labu gaumi un banalitāti. Tomēr tas, ka muzeja radītais stāsts – ekspozīcija vai tematiskais pasākums – tiek uztverts vispirms kā prece, kuras uzdevums ir nest peļņu, manā uztverē vienmēr būs drauds muzeja patstāvībai. Rietumos šo komercializācijas ceļu jau izmēģināja 20. gadsimta 80. un 90. gados, galu galā atgriežoties pie atziņas, ka muzeja pastāvēšanas mērķis nav peļņa, bet izglītība. Šķiet, ka Latvijā izglītība daudziem joprojām saistās ar kaut ko nepatīkamu, kas prasa piepūli, bet iedoma par to, ka valstij – un tātad arī muzejam – jādarbojas kā uzņēmumam, kas nes peļņu, joprojām ir populāra. It kā mēs baidītos pateikt, ka ir tādas dzīves sfēras, kuras komercializēt nevar, citādi šīs sfēras sabruks.

Muzeju likumā gan teikts, ka to darbība, “īstenojot muzeja funkcijas, nav vērsta uz peļņas gūšanu”. Ja ar minētajām funkcijām muzejs pietiekami nopelnīt nespēj, tad sanāk, ka tam jārada kaut cik ienesīgs blakusrūpals. Likuma autori, visticamāk, gan tā nebija domājuši un ar šo normu centās nodrošināties pret to, ka muzeji kļūst par balagāniem, bet situācija de facto rada tieši šādu risku.

Jā, likums paredz to, ka muzeju nevar tā vienkārši pārvērst par izklaides vietu peļņas iegūšanai, tomēr nereti pati sabiedrība to šādi saprot. Muzejs taču tērē nodokļu maksātāju naudu, tātad iedzīvotājiem ir tiesības prasīt atdevi. Šāda nostāja nekur nepazudīs, tāpēc muzejam vienmēr jārēķinās ar iespēju, ka tā pastāvēšanas jēga var tikt apšaubīta.

Tas, vai muzejs kļūs par balagānu, ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri strādā muzejā un komunicē ar apmeklētājiem. Muzeju nakts ļoti labi parāda, ka tā saucamā vieglākā ceļa nemaz nav, jo publikas uzmanību ar lētiem trikiem noturēt nevar. Iespējams, tieši Muzeju naktī daudzi apmeklētāji nokļūst muzejā pirmo reizi, taču vai tā nepaliks arī pēdējā? It īpaši tāpēc, ka vienu laiku bija ieviesusies prakse trieciena tempā skriet no viena muzeja uz nākamo, lai savāktu punktus par to, ka esi pārkāpis kārtējā muzeja slieksni. Būtībā šāds “maratons” ir tieši pretējs muzeja pastāvēšanas jēgai! Tāpēc Muzeju nakts ir tāds divdabīgs pasākums: no vienas puses, muzeji piesaista ļoti plašas publikas uzmanību, bet, no otras puses, šī uzmanība nav noturīga un veicina tikai paviršu kultūras patēriņu.

Ir daudz brīnišķīgu muzeju, kuros apmeklētāji kāju nesper, jo šie muzeji nav starp tiem, ko plaši iesaka patērēt, saka ilggadējais Rundāles pils muzeja vadītājs mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. Kādas ir šo muzeju iespējas un potenciālie darbības virzieni, zinot, ka tie nav un nekad nebūs Luvra vai Rundāle?

Tas ir jautājums gan par muzeja radīto stāstu, gan par tā komercializāciju. Ko nozīmē: interesants muzejs? Vai tikai tāds, kur var apskatīt vienradža raga fragmentu vai kādu reti sastopamu elles mašīnu no Otrā pasaules kara laika? Līdz pat 19. gadsimtam Eiropā pastāvēja tāda parādība kā anatomiskais teātris, kurā praktizēja publisku līķu sekciju. Tas viss, bez šaubām, ir interesanti, un cilvēkus vienmēr pievelk neparastais, dīvainais, arī šausmīgais un pretīgais. Mūsdienās to visu var atrast internetā, tāpēc dažādas sensācijas muzeju no aizmirstības neglābs. Var rīkoties tā, kā to dara dažādās Eiropas valstīs, kur muzejs kļūst par vienu no vietējās dzīves centriem, ar pasākumiem piesaistot dažāda vecuma auditoriju, it kā “pieradinot” savas apkaimes iedzīvotājus pie tā, ka tepat blakus ir muzejs un tajā būt ir interesanti. Ja muzejs būs vajadzīgs vietējiem iedzīvotājiem, tas kļūs vajadzīgs arī citiem. Mazajās Latvijas pilsētās un pagastos muzejs līdzās kādam interesantam dabas objektam bieži vien ir viena no tām vietām, kuru ir vērts apmeklēt un iepazīt.

Tas, kā raugāmies uz savas valsts vēsturi, nosaka mūsu pašizpratni, identitāti. Muzeju likumā nekas nav teikts par sabiedrības vēstures atmiņu veidošanu, kam nepieciešams noteikts koncepts, noteiktas politikas īstenošana. Cik lielā mērā tas būtu muzeja uzdevums?

Es skeptiski raugos uz kaut kādas vienotas vēsturiskās atmiņas veidošanu ne tikai Latvijā, bet vispār, kopumā. Domāju, ka “vienota vēsturiskā atmiņa” vai “vēstures apziņa” ir mīts. Ne tikai tāpēc, ka atšķiras cilvēku politiskie uzskati vai simpātijas, un tā tas ir visur, ne tikai Latvijā. No malas mums var izskatīties, ka citur sabiedrība ir vienota, pārliecināta par vienu kopīgo vēstures stāstu, taču, manuprāt, tie ir tikai reti izņēmumi. Dažādu reģionu robežvalstīs, un arī Latvija ir šāda valsts, vienotas atmiņas par pagātni nav iespējamas, un tas nav nekas traģisks.

Dažādi “pieminekļu kari”, ko savulaik piedzīvoja arī Igaunija, patiesībā rodas nevis no atšķirīgas vēsturiskās atmiņas, bet gan no tā, ka ar šīm atšķirībām prasmīgi manipulē, lai sasniegtu noteiktus politiskos mērķus tagadnē. Mākslīgi veidot vienotu vēsturisko atmiņu var tikai totalitārās sabiedrībās, kur pastāv viena un visiem obligāta ideoloģiskā “patiesība”. Pagātnes vērtējumi vienmēr būs atšķirīgi tāpēc, ka atšķirīga ir cilvēku pieredze (arī dzimtas un ģimenes vēstures līmenī), un, jo vairāk pret šādām atšķirībām cīnīsies ar valstiskiem līdzekļiem, jo dziļākas un pamatīgākas šīs atšķirības kļūs. Faktiski tas nozīmētu izvērst propagandas karu valsts iekšienē.

Par kopīgu vēsturisko atmiņu varēsim runāt tad, kad pati sabiedrība sāks meklēt saskares punktus, no kuriem veidojas apziņa par to, ka Latvijas iedzīvotājiem pagātnē ir bijušas kopīgas rūpes un kopīgi prieki vai arī – kopīgas intereses. Muzeji var atgādināt par šādu saskares punktu esamību Latvijas pagātnē, lai gan vēsturiski Latvijas teritorijas iemītnieki vienmēr ir turējušies savrup cits no cita, un arī tas nav nekas ārkārtējs, Eiropā tā ir bieži sastopama lieta. Cits jautājums, vai šis stāvoklis kļūst par problēmu mūsu ikdienā. Lai šo problēmu novērstu, muzejs var parādīt kopīgās pagātnes iespēju, radīt interesi par šādas kopīgas pagātnes atrašanu, taču muzejs kā propagandas līdzeklis ir bezjēdzīgs, jo nevienu nevar pievērst “īstajai ticībai” vai pareizajai pagātnes izpratnei par varu. Uzskatu, ka pagātnes attēlojumā ir jāparāda gan kopīgais, gan atšķirīgais, jo vienotību nevar radīt mākslīgi, tā būs ilūzija. Manipulēt var tikai ar to informāciju, kuru slēpj vai neatklāj līdz galam, tāpēc ir “jāceļ gaismā” arī vēsturiskās pretrunas un traģēdijas. Īlenu maisā nenoslēpsi tik un tā.

Latvijā gan ir novērojama situācija, kad atšķirīga vēstures izpratne rada sabiedriski nozīmīgu problēmu, ko ilustratīvi redzam 16. martā un 9. maijā. Vēstures atmiņa un no tās izrietošā piederības sajūta bieži nav balstīta racionālā prāta slēdzienos, kur liela loma ir izglītībai un izglītotībai, bet nāk no ģimenes un dzimtas vēstures stāstiem. Cik perspektīvi ir centieni Latvijas sabiedrībā izveidot vienotu vēstures izpratni?

Pilnīgi piekrītu, ka tas, ko sauc par vēsturisko atmiņu vai par vēstures apziņu, tikai daļēji ir racionāli izskaidrojams un saprotams. Ja pagātnes uztverei vienmēr varētu tuvoties ar vēsu prātu, droši vien ne tikai nebūtu strīdu par vēsturi, bet arī pati vēsture mums nebūtu vajadzīga. Nesen redzēju internetā lielisko Elmāra Seņkova izrādi “Irānas konference”. Pēc tam ir vieglāk saprast, ka daudzas politiskas un vēsturiskas problēmas un vērtību konflikti sakņojas ne tikai kopīgajā izpratnē par pagātni un tagadni, bet arī dziļi personiskajā pieredzē. Cilvēks spriež par pasauli pēc tā, ko piedzīvojis pats uz savas ādas, bieži šie spriedumi veidojas neapzināti, un tieši tāpēc tie ir tik nozīmīgi, jo personiskās sāpes vai aizvainojums, tāpat kā lepnums un prieks par notikušo, viegli var pārvērsties kolektīvajā lepnumā vai aizvainojumā.

Kā jau teicu, esmu pārliecināts, ka vienotu vēstures izpratni mākslīgi izveidot nevar. Arī tāpēc, ka kopīga pagātne ne vienmēr nozīmē tādu pagātni, kas apvieno, – bieži tā ir pagātne, kas šķeļ. Bet 20. gadsimta pieredze ir pierādījusi, cik bīstami ir utopiski mērķi, pat ja to pamatā bijuši visnotaļ labi nodomi. Un ir taisnība tiem, kuri apgalvo, ka vēstures izpratne laika gaitā mainās. Piemēram, kādreiz latviešu sabiedrība uztvēra muižu kā apspiestības un vēsturiskās netaisnības simbolu, bet ar laiku attieksme pret to ir mainījusies: vispirms parādās interese par mums “svešo” pagātnes daļu, un pēc tam tā var kļūt par daļu no mūsu vēstures. Mēs nevaram mainīt pagātni, taču varam tajā saskatīt citus vaibstus un nozīmi. Tāpēc svarīgāka par kopīgas vēstures zīmēšanu pagātnē ir savstarpējā cieņā balstīta saskarsme šodien, jo mūsdienas pārtop pagātnē un galu galā kļūst par vēsturi.

Lai arī “oficiālais” vai “pareizais” viedoklis par vēsturi demokrātiskā valstī nav iespējams, tai var būt sava vēstures politika, kas, kā izsakāties kādā publikācijā, veido mūsu attieksmi pašiem pret sevi, ļaujot izvēlēties, ko pagātnes pieredzē atcerēties un ko aizmirst. Tātad runa tomēr ir par noteiktas ievirzes vēstures atmiņu formēšanu un kultivēšanu. Cik tālu tas pieļaujams, neiebraucot propagandas purvā, un kam šī politika būtu jāformulē un jāīsteno, ja vēsturnieks nedrīkst pakļauties politiķu vēlmei kontrolēt pagātni?

Tas ir ļoti labs jautājums! Filozofs Igors Šuvajevs kādā intervijā pirms gadiem teica, ka vēsture ir pārāk svarīga, lai to varētu atstāt tikai pašu vēsturnieku ziņā. Ja būtu iespējams uzrakstīt algoritmu, kas vienmēr pateiktu priekšā, kā atsijāt pagātnē to, ko ir nepieciešams atcerēties, no tā, ko var un pat vajag aizmirst, tad mēs jau sen dzīvotu ideālā pasaulē... Šāda algoritma nav, tāpēc gan atcerēšanās, gan aizmiršanas process ir sāpīgs un pretrunīgs.

Atcerēties var gan labo, gan slikto, taču bez atmiņas ir vēl kāda cita lieta, ko sauc par piemiņu. Piemiņa parāda mūsu izvēli: kas ir tas, ko mēs gribam atcerēties, un kā mēs saglabājam atmiņas par tiem notikumiem, kas ir svarīgi visai sabiedrībai. Otrais pasaules karš ir svarīgs visiem Latvijas iedzīvotājiem, un par šādiem notikumiem vienmēr būs atmiņas gan personiskajā jeb dzimtas, ģimenes vēstures līmenī, gan arī valsts līmenī, un tās iemiesosies piemiņas dienās. Vēsturnieka uzdevums ir uzturēt atmiņu dzīvu, “sasienot” kopā indivīda un ģimeņu atmiņu stāstus ar to skatu uz pagātni, kas mums parāda citu mērogu, – to, ko karš nozīmēja sabiedrībai kopumā, ko tas nozīmēja latviešiem un visām Latvijas tautām, kas tajā karā notika ar iedzīvotājiem un ar valsti.

Propaganda vienmēr ir vienpusīga, tā izceļ tikai vienas grupas vēsturisko pieredzi, arī tad, ja propagandisti apgalvo, ka runā visas tautas vai visas sabiedrības vārdā. Ar to propaganda atšķiras no pētnieka skatījuma, jo propaganda ir viennozīmīga, tā atkārto tikai vienu patiesību tur, kur īstenībā bija vairākas “patiesības”, kas varēja pat censties cita citu iznīcināt. Es domāju, ka latviešu literatūrā par Otro pasaules karu joprojām nav uzrakstīts darbs, kas šo traģēdiju parādītu labāk par Gunāra Priedes lugu “Centrifūga”. Kāpēc politiķiem parasti izdodas izmantot vēsturi saviem mērķiem? Tāpēc, ka ar propagandas radītajiem tēliem dzīvot ir vieglāk visiem, ne tikai politiķiem, jo propagandas uzdevums ir sniegt skaidras un nepārprotamas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, kas rada nepatiku tieši tādēļ, ka uz šiem jautājumiem nevar atbildēt melnbaltajā patiesības režīmā. Tāpēc propaganda ir stiprāka, pārliecinošāka par pētnieku šaubām, jo propaganda nešaubās, tā rada ticību savai taisnībai un pretinieku nelietībai.

Tautas atmiņa ir īsa, un šajā kontekstā nacionālie mīti modernu nāciju izveides procesā izrādījušies svarīgāki par jebkuru vēstures realitāti, saka vēsturnieks Kaspars Kļaviņš. Gana spēcīgi ir pārstāvēts viedoklis, ka latviešiem šobrīd jārada jauns pozitīvs nacionālais mīts, lai celtu tautas pašapziņu. Kā raugāties uz šādu ideju un iespējām to īstenot kā valsts vēstures politikas daļu bez blakusefektiem, ko rada “īstās ticības” kultivēšana?

Jums taisnība – par to, ka tautai ir īsa atmiņa, bija pārliecināts arī nacionālās historiogrāfijas pamatlicējs Arveds Švābe: jau 1944. gadā viņš savās piezīmēs rakstīja par to, ka pat no nesenā Latvijas valsts neatkarības laika tauta atceras tikai ulmaņlaikus, bet valsts dibināšanas laiks, kas tobrīd taču bija tikai 20 gadus sena pagātne, jau kļūst par mītisku senatni...Un tā nav tikai latviešu tautas īpatnība, cilvēka vēsturiskā atmiņa ir īsa un selektīva, citādi jau nebūtu vajadzīgi vēsturnieki, kas var atgādināt par labi aizmirstām, kaut arī ne pārāk senām lietām un notikumiem.

Tomēr vēsturnieku uzdevums nav radīt nacionālo mītu, jo tas ir bijis jau pirms vēstures rakstīšanas un nav nekur pazudis arī mūsdienās, mīts pastāv vienmēr. Mitoloģija vispār ir viena no senākajām cilvēka domāšanas formām, mainās tikai mīta ietērps, bet mitoloģiskā pasaules uztvere ir “iebūvēta” mūsu apziņā. Senatnes mītus mēs tagad uztveram kā pasakas vai leģendas, savukārt šodien mums apkārt ir daudz vairāk politiska satura mītu.

Jā, mīts var stiprināt pašapziņu, tāpat kā alkohols padara mūs stiprus un pārgalvīgus, bet pēc tam seko paģiras. Un politikā tās nav mazāk bīstamas kā sadzīvē, jo politika prasa skaidru galvu. Dzejniece Vizma Belševica, kas ļoti labi pazina mīta spēku literatūrā un arī tā nozīmi cilvēka dzīvē, tomēr 1994. gadā brīdināja: valsti nedrīkst celt uz mītiskiem pamatiem – mītam vidus caurs, celtne sabruks. Dzīve bez mītiem būtu tikpat neiespējama kā dzīve bez pasakām, piemēram, bērni, kas palikuši bez sava “pasaku laikmeta”, vēlāk jūtas it kā apdalīti. Taču dzīvot pasakā nav iespējams, tāpēc nacionālais mīts lai paliek ārpus vēstures zinātnes lauka – lai tajā labāk aug vienkārši, pārbaudīti un sala izturīgi augi, bet skaistos un fantastiskos mītu ziedus atstāsim vāzēm un siltumnīcām!