VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Lidija Dārziņa
LV portāls
10. maijā, 2018
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Labklājība
1
6
1
6

Reirs: Ja darba devējs maksās algu ar nodokļiem, būs arī, kas strādā

LV portālam: JĀNIS REIRS, labklājības ministrs

Labklājības ministrs Jānis Reirs: Stabilitātei krīzes gadījumam sociālajā budžetā rezervē būtu jābūt vienam miljardam eiro. Tagad ir gandrīz 600 miljoni. Nedrīkst šo naudu tērēt un dot nepamatotus solījumus. Ir nepieciešams gan sabalansēt budžetu, gan paaugstināt pensijas, ko mēs jau esam darījuši šos četrus gadus, gan veidot uzkrājumu.

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Sociālais budžets pildās labi, ir stabils, uzkrājums pieaug arī šogad, kad papildus tiek izdoti 160 miljoni eiro taisnīgākai pensiju indeksācijai un jauniem piemaksu veidiem, uzsver labklājības ministrs Jānis Reirs. Uzkrājumam gan ir jābūt lielākam, to var panākt, jo rezerve ir 300 000 darbvietu, par kurām pilnā apmērā nemaksā sociālās iemaksas.

īsumā
  • No 900 000 darbvietu sociālo budžetu uztur 600 000. Tas nozīmē, ka mums ir 300 000 darbvietu, par kurām pilnā apmērā nemaksā sociālās iemaksas.
  • Pētījums atklāj, ka tikai 37% darbinieku ir lojāli savam darba devējam, tas ir katastrofāls rādītājs.
  • Bērniem līdz trim gadiem, kas atrodas sociālās aprūpes centros, šis vecums ir viskritiskākais, jo tad notiek bērna kognitīvā attīstība. Tik mazs bērns nedrīkstētu atrasties nevienu dienu institūcijā.
  • Pašvaldībām pieaug budžets, bet sociālajiem darbiniekiem un bāriņtiesu darbiniekiem alga netiek palielināta. Ir pašvaldības, kas sapratušas, ka sociālie izdevumi ir investīcija.
  • Ja pēc algas saņemšanas un obligāto maksājumu nomaksas strādājošs cilvēks jūtas tāpat kā pabalsta saņēmējs, tad motivācijas ir ļoti maz.

Šogad ir daudz naudas piešķīrumu – piemaksas ģimenes pabalstiem, būs lielāka pensijas piemaksa par stāžu, indeksācijā vairāk iegūs tie, kas ilgi strādājuši.  Kad pieliek mazu naudiņu, daudzu reakcija ir – skopi.

Pensiju jautājumā visu, kas ir ierakstīts valdības deklarācijā, esam izpildījuši. Pensionāru atraitņu pabalsti, ko likumā aprīļa beigās apstiprināja Saeima,  jau ir no nākotnes plāniem. Izmaksu kopums iespējams, pateicoties tam, ka sociālajā budžetā ir divreiz lielāks pārpalikums, nekā plānojām. Sociālais budžetā pildās labi, ir stabils un ar pieaugumu. Pat situācijā, ka šogad ir papildu 160 miljoni eiro izdevumi indeksācijām un jaunu piemaksu veidiem. Labklājības ministrijas centieniem sabiedrībai skaidrot, cik svarīgi ir veikt sociālās iemaksas, ir rezultāti. Šo naudu arī atdodam pensionāriem, cik ir iespējams, lai nezaudētu sociālā budžeta ilgtspēju.

Ir priekšvēlēšanu laiks, radio dzirdēju vienas partijas reklāmu, ka viņi palielināšot minimālo pensiju līdz 215 eiro. Un ka tas valstij prasa tikai nieka 60 miljonus. Lūdzu speciālistus sarēķināt. Tāda programma mums prasītu 523 miljonus eiro gadā. Tas ir populisms. Pašiem pensionāriem arī rūp, lai budžets būtu ilgtspējīgs. Paaugstinot minimālo pensiju līdz 215 eiro, budžets iztukšotos viena gada laikā. Varbūt cilvēki solot nav padomājuši, ka pensija jāmaksā 12 reizes gadā. Mēs pat solīt tādas lietas nevaram. Tas ir bezatbildīgi.

Sabiedrība tiek biedēta, ka sociālais budžets ir apdraudēts, jo nav dzimstības utt. Jā, krīzes ietekmē trīs gadus bija mīnusi. Taču pēdējos septiņus gadus sociālais budžets strādā ar pārpalikumu. Turklāt no 900 000 darbvietu sociālo budžetu uztur 600 000. Tas nozīmē, ka mums ir 300 000 darbvietu, par kurām pilnā apmērā nemaksā sociālās iemaksas, ir gan pašnodarbinātie, gan nelegālajā biznesā strādājošie, tā ir milzīga rezerve. Budžeta pārpalikuma pieaugums ir lielāks, nekā mēs plānojām, tas liecina par to, ka cilvēki nāk ārā no ēnu ekonomikas, veic sociālās iemaksas.

Stabilitātei krīzes gadījumam rezervē būtu jābūt vienam miljardam eiro. Tagad ir gandrīz 600 miljoni. Nedrīkst šo naudu tērēt un dot nepamatotus solījumus. Ir nepieciešams gan sabalansēt budžetu, gan paaugstināt pensijas, ko mēs jau esam darījuši šos četrus gadus, gan veidot uzkrājumu.

Bet šogad no pusmiljarda 160 miljoni jau tiks iztērēti?

Nē. Rezerve pieaugs. Esam ieplānojuši pieaudzēt uzkrājumu vēl par 60 miljoniem. Neskatoties uz izmaksām. Un tas ir tikai tāpēc, ka cilvēki ir aktīvāki sociālo iemaksu veicēji.

OECD eksperti iesaka palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi mikrouzņēmumos nodarbinātajiem un likvidēt izņēmumus pašnodarbinātajiem. Par ko ir rūpe – lai vairāk naudas ienāktu speciālajā budžetā tagad, vai par šo cilvēku sociālo nodrošinājumu nākotnē?

Gan, gan. Ja būtu lielākas iemaksas, tas rezultētos ar lielāku indeksāciju, kas ir saistīta ar atalgojuma pieaugumu. Ja cilvēki nāk ārā no ēnu ekonomikas, pieaug sociālie maksājumi. Sociālā sistēma ir solidāra, nauda, kas tiek iemaksāta, tiek izmaksāta pensionāriem. Vienlaikus cilvēkiem, kas veic sociālās iemaksas, veidojas uzkrājums.

Vēl pirms gadiem samazinājās to cilvēku skaits, kas pensionējās ar minimālām pensijām un mazākām, savukārt to cilvēku skaits, kam lielas pensijas, – pieauga. Mazas jaunpiešķirtās pensijas bija apmēram 20%. Pēc mikrouzņēmumu nodokļa ieviešanas redzam, ka nākotnē ar mazām jaunpiešķirtām pensijām būs jāiztiek vismaz 30%. Arvien vairāk ir cilvēku, par kuriem netiek maksāts sociālais nodoklis pilnā apmērā. Tas vairo sociālo nestabilitāti un ieņēmumu atšķirību.

Manuprāt, ir ļoti pozitīva situācija darba tirgū, kad nevis darbinieks meklē darbavietu, bet uzņēmējs meklē tos, kas strādās. Tas ir brīdis, kad jāizvirza savas prasības, kad nevajag samierināties ar to, ka uzņēmējs pasaka: es tevi neņemšu darbā, ja tu man liksi maksāt nodokļus. Nē, tagad ir jāpasaka skaidri un gaiši – sociālais nodoklis ir mana ieņēmumu daļa, kuru man izmaksās nākotnē. Tā nav abstrakta valsts daļa, kuru it kā varētu nemaksāt. Jo labi jau būs tikai tam darba devējam, kurš nemaksā. Bet darbiniekam krīzes situācijā īstermiņā, kad ir bezdarbs, slimības lapa, būs slikti, jo viņš nesaņems pilnībā to atbalstu, kāds pienāktos atbilstoši reālajiem ieņēmumiem. Un nākotnē viņam nebūs pensijas. Tas ir galvenais, kāpēc OECD minēja lielāku iemaksu nepieciešamību. Piedāvājumi ir fiskāli sabalansēti un neitrāli, OECD pievērš mūsu uzmanību gan mazo pensiju problēmai, gan rāda, kur varētu būt avots finansēšanai. LM šim vērtējumam piekrīt.

Varu atgādināt, ka par minimālajām sociālajām iemaksām likums tika pieņemts šīs Saeimas sākumā, bet pēc gada to pēc protestiem atcēla. Salīdzināšanai minēšu situāciju Lietuvā, kur pērn bija apmēram 300 000 cilvēku, kuri saņēma mazāk par minimālo atalgojumu. Lietuvā ieviesa obligātās minimālās sociālās iemaksas, kas jāveic kā no minimālās algas, ja arī saņem mazāk. Un no 1. janvāra cilvēku skaits, kas saņem mazāk nekā minimālo algu, krietni saruka – no 300 000 uz 70 000, tātad četrkāršs samazinājums. Iedomājieties, kas tas ir par pienesumu sociālajam budžetam un kā var šos līdzekļus izlietot – palielinot pensijas un pabalstus.

Nākamajam budžetam izdevumi labklājībai jau iezīmēti?

Vēlēšanu gadā budžetu iesniedz nākamā valdība. Esam apstiprinājuši tehnisku budžetu, kas ir pagājušajā gadā pieņemtā vidējā termiņa budžeta skaitļi. Politiski budžetu ar konkretizētu saturu Saeimā iesniegs nākamā valdība. Tas ir korekti, lai priekšvēlēšanu laikā budžetā nesaliktu neizpildāmas lietas.

Jūs joprojām uzskatāt, ka labklājības ministrs nav noteicējs par izdienas pensijām? OECD arī apšauba to lietderīgumu. Latvijas vēlētājs ne visai labi izprot, ka celtniekam pa stalažām jākāpelē līdz 65 gadiem, tālbraucējam šoferim darba mūžs ir ekstrēmos apstākļos un citi maksā, lai nodrošinātu izdienas pensijas no 45 līdz 50 gadiem. Kādā stadijā ir šī diskusija?

Diskusijas, man liekas, vispār nav. Sociālo un darba lietu komisija ir lūgusi Saeimas Analītiskajam dienestam pētīt šo situāciju.

Esmu jau teicis, ka izdienas pensijām nav nekāda sakara ar pensiju, izņemot pašu vārdu. Tā ir atalgojuma sistēma, atliktais algas maksājums. Cilvēkam maksā nevis uzreiz, bet daļu algas uz kādu laiku atliek. Es saprotu, ka ir profesijas, kur tas noteikti nepieciešams, piemēram, baleta māksliniekiem. Pilnībā atbalstu izdienas pensijas iekšlietu sistēmā, armijas cilvēkiem, kas ar ieroci rokās riskē ar savu dzīvību.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja atzinusi, ka priekšlaicīgā pensionēšanās ir iecirtusi lielu robu darbinieku atlasē. Ja pajautāsiet jaunam cilvēkam, kurš strādā neatliekamajā palīdzībā, ko viņš labāk gribētu – izdienas pensiju pēc 25 gadiem, bet tagad maz maksājam, vai adekvātu atalgojumu, skaidrs, ka būs svarīgs adekvāts atalgojums. Un nu esam kā strupceļā, nevar īsto izeju atrast, jo liela daļa naudas aiziet izdienas pensijām un nav naudas, lai palielinātu algas strādājošajiem.

Tad arī nopelnītu cienījamai pensijai?

Jā, veidotos uzkrājums pensiju pirmajā un otrajā līmenī, pats varētu ieguldīt arī trešajā līmenī.

Pētījums atklāj, ka no pašreizējiem bērniem 60% strādās profesijās, kuru tagad vēl nav. Eiropa caur fondiem iegulda lielus līdzekļus, lai cilvēkam dotu iespēju mācīties, pārkvalificēties jebkurā vecumā mūža garumā. Arī valsts palīdz pārkvalificēties.

Atalgojuma jautājumi piekrīt Finanšu ministrijai, ne LM. Es būtu piekritējs risinājumam, ka cilvēkiem ir jāmaksā adekvāti.

Tas, cik lielu interesi izraisīja 10 eiro piemaksa par diviem bērniem, iztrūcina. Patiesībā tas ir ļoti maz, vienlaikus likās, ka pasaule sagrūs, ja ģimene šos 10 eiro uzreiz nevarēs saņemt. Atslēgas vārds ir – nabadzība?

Šis ir vienīgais universālais pabalsts, kuru saņem jebkurš Latvijas iedzīvotājs. Netiek izvērtēts ne cilvēka materiālais stāvoklis, ne vajadzības. Likums noteica, ka šo piemaksu maksās no 1. marta un izmaksās līdz aprīļa beigām. Cilvēki zvanīja, uztraucās. Šī viena mērķmaksājuma summa gadā ir 32 miljoni. Tas ir papildu 100 miljoniem eiro, kas paredzēti ģimenes valsts pabalstiem.

Piemaksa ir lielāka par trešo un nākamajiem bērniem. Diskutējot tika spriests, ka nepieciešama otrā bērna politika.

Tas ir visvienkāršākais – pateikt, ka mums ir trešā bērna vai otrā bērna politika, paņemt kaut kādus naudas līdzekļus un sadalīt. Bet demogrāfija ir viss cilvēka dzīves posms. Jau 2011. un 2012. gadā teicu – nepietiek ar to, ka naudu ieguldīs tikai līdz bērna 1,5 gadu vecumam, jāiegulda visā infrastruktūrā. Jo iznāk, ka ģimenē bērnu laiž pasaulē un tālāk nav ne bērnudārza, ne skolas. Investējot tikai šajā vecuma posmā, mēs risināt demogrāfijas problēmu priekš citām valstīm. Ir nepieciešams plānveidīgi izstrādāt visu sistēmu.

Daudzām māmiņām pirmais bērns ir pēc 30 gadiem. Un tad nav laika otram un trešajam bērnam. Jārada tam apstākļi, jo tikai saukļi – sieviete, tev ir jādzemdē, modernajā pasaulē neiet cauri.

Ikdienā dzird – atlaidīs, samazinās. Vai tas ir atbildīgi – mudināt laist pasaulē bērnus, kurus ģimene nespēs uzturēt? Pirms gadiem pieciem 40% jaundzimušo bērnu māmiņu nebija sociāli apdrošinātas.

Pašreiz ir 15% sociāli neapdrošinātu māmiņu. Tas saistīts ar vecuma struktūru, piemēram, ir vecāki, kas studē. Visvairāk bērnu Latvijā dzimst 25–29 gadu vecumā.

Kā vērtējat darba attiecību vidi Latvijā? Darba likums jauno māmiņu formāli aizsargā. Pēc LV portālam iesūtītajiem jautājumiem spriežot – ne visās darbavietās.

Pirmie pētījumi par emigrāciju 2005.–2006. gadā atklāja, ka daudzi aizbrauc attieksmes dēļ. Visos līmeņos: uzņēmējs–darba ņēmējs, skolotājs–bērni, kaimiņš– kaimiņš. Un pretenzijas pret valsti arī ir attieksmes dēļ. Pētījums liecina, ka ir tikai 37% darbinieku, kas ir lojāli savam darba devējam, tas ir katastrofāls rādītājs. Valsts to nevar ietekmēt. Jāmaina savstarpējo attiecību modelis, tas nenotiek vienā dienā. Situācija mainās arī valsts pārvaldē.  Piemēram, Valsts darba inspekcija vispirms konsultē darba drošības jautājumos, nevis soda. Protams, mēs nekonsultēsim nelegālo nodarbinātību.

Ja nav sadarbības, zūd piederības sajūta. Japānā darbinieks jūtas piederīgs savam uzņēmumam sava mūža garumā un paaudzēs. Mums diemžēl tā nav. Ja paanalizē šos 37%, kur darbinieki ir lojāli, tie pārsvarā ir lielie valsts uzņēmumi, lielie telekomunikāciju un finanšu uzņēmumi, lielie ražotāji.

Jūs neesat mācītājs, lai mudinātu kopdzīvi veidot laulībā. Tomēr – kāds ir jūsu skatījums uz situāciju, ka Latvijā ir tik daudz šķirto ģimeņu, vientuļo māmiņu?

Mums ir uz to (dzīvi laulībā) jātiecas, bet to nevar izdarīt ar aicinājumiem. Man aktualitāte ir bērnunami un tie bērni, kas visskaudrāk cieš šajā situācijā. Bērnunami tika izveidoti, lai pēckara laikā rūpētos par bērniem, kam nav vecāku. Tagad Latvijā bērnunamos 99% ir bērni, kam ir vecāki. Taču bērnam ir svarīgi augt ģimenē.

Kā jums ir izdevies aktivizēt audžuģimeņu kustību? Atkal – ar naudu?

Ar naudas piešķīrumiem audžuģimenēm kompensējam tikai daļu no izdevumiem. Audžuģimenēs bērni no institūcijām nonāk ar ļoti sliktu veselību. Mums ir bezmaksas medicīna, bet, ja bērnam sāp zobs vai izpuvuši zobi, audžumamma negaidīs pusotru gadu rindā, bet atradīs, kā par saviem līdzekļiem savest bērnam zobus kārtībā vai atrast ortopēdisko risinājumu, ja bērnam ir stājas problēmas. Arī sabiedrības atbalsts iedrošina vecākus uzņemties šo atbildību.

Mūsu mērķis nav tikai audžuģimenes, bērnam ģimenes sajūtai jābūt vispārējai, ilgstošai, un tā ir adopcija. Kad bērns manto visas tiesības un pienākumus un šī sasaiste ir tāda pati kā bioloģiskai ģimenei. To gribam nostiprināt.

Sadarbībā ar kustību “Plecs” esam apņēmušies līdz 2021. gadam panākt situāciju, ka visi bērni aug ģimeniskā vidē. Ka nav bērnunamu.

Bērniem līdz trim gadiem, kas atrodas sociālās aprūpes centros, šis vecums ir viskritiskākais, jo tad notiek bērna kognitīvā attīstība. Tik mazs bērns nedrīkstētu atrasties nevienu dienu institūcijā. 2016. gada oktobrī tajās bija 80 bērni. Pērn novembrī, kad sākās lielās pārmaiņas, – 40 bērni. Klusībā ceru, ka varbūt līdz valsts simtgadei sociālās aprūpes centros nebūs bērnu līdz 3 gadu vecumam. Šovasar uzsāksim SOS audžuģimeņu kustību. Ja bērns ir jābaro ar speciāliem maisījumiem vai ir vajadzīga pārvietošanās palīdzība, vai bērns ir ar garīga rakstura traucējumiem, viņam uzreiz vajag speciālo aprūpi. Pašreiz, kad vēl nav izveidotas speciālās audžuģimenes, aprūpes centros ir līdz 10 bērniem. Šis skaits mainās.

Katram bērnam tiek meklēti vecāki vai aizbildņi. Ir uzlabota sociālās aprūpes centru un pašvaldību bāriņtiesu sadarbība. Tagad bērna atrašanās centrā ir ne ilgāka par 2–3 nedēļām. Vēl nesen tas bija neiedomājami. Domāju, ka izpildīsim apņemšanos. Prieks nevis par to, ka izpildīsim apņemšanos, bet gan, ka palīdzēts katram bērnam. Jo socializācija ir problēma. Bērni, kas aug institūcijās, nemāk veidot attiecības, atražo bērnus institūcijām.

Kāpēc rosināt bāriņtiesas pārņemt valsts pārziņā?

Ideja radās diskusijā parlamentā. Bija kritiski viedokļi par bāriņtiesām. Racionāls grauds tajā ir, jo pašvaldība sniedz pakalpojumu, bāriņtiesa lemj par bērna likteni. Tā vairāk būtu valsts funkcija. Turklāt ir ļoti atšķirīgi lēmumi atkarībā no pašvaldību rocības. Bet nedrīkstētu būt, ka divos vienādos gadījumos par bērna nākotni tiek pieņemti dažādi lēmumi.

Nav svarīgākais piederība, bet lai varētu izveidot institūciju, kur pieņemtu vienveidīgus lēmumus bērna interesēs. To ir iespējams panākt arī pašreizējā situācijā. Es ļoti cerīgi raugos uz Cēsu bijušā rajona teritorijas septiņu novadu ieceri veidot vienu kopēju bāriņtiesu. Mērķis ir panākt spēcīgas, labi apmaksātas bāriņtiesas. Pašreiz ir bāriņtiesas, kurās strādā uz pusslodzi vai ¼ slodzi, ir situācijas, kad nevar sanākt, lai pieņemtu lēmumu. Bērns nevar gaidīt.

Satraucoši – pašvaldībām pieaug budžets, bet sociālajiem darbiniekiem un bāriņtiesu darbiniekiem alga netiek palielināta. Ir pašvaldības, kas sapratušas, ka sociālie izdevumi ir investīcija. Ja investē naudu sociālajā dienestā un bāriņtiesā, viņiem ir vairāk nodokļu maksātāju. Mazāk ģimeņu, kas dzīvo uz pabalstiem, tiek atrasts darbs cilvēkiem, ģimeniskā vidē audzis bērns ir pareizi motivēts. Redzam, kas notiek pēc institūcijas – cilvēki nevar atrast darbu, daudzi nonāk cietumā.

Pozitīvi raugāmies uz to, ka pašvaldības nonākušas līdz domai situāciju mainīt, pēc iespējas labāk aizstāvēt bērna intereses.

Iepriekšējo ministru laikā bija iestrādes par minimālo ienākuma līmeni, summa bija nosaukta – 129 eiro mēnesī. Kur iecere iestrēgusi?

Koncepcija ir apstājusies valdībā. Tā tapa gados, kad visā Eiropā bija neierobežoti pabalsti. Balsojumā par “Brexit” viens no iemesliem bija ļoti lielais pabalstu saņēmēju skaits no citām valstīm, pārprastā sociālo garantiju sistēma. Tagad gandrīz visas valstis izteikušās, ka maina savu sistēmu, koncentrējoties uz tiem, kam šie pabalsti patiešām ir vajadzīgi. Tiem, kas ir maksājuši nodokļus. Somija eksperimentēja, iedeva 500 eiro katram bezdarbniekam bez jebkādiem nosacījumiem, lai motivētu darboties. Sāka šo projektu ļoti pompozi, tagad paziņojuši, ka slēgs. Jo nekādu labumu tas nav devis.

Koncepcija par minimālo ienākuma līmeni, kas izstrādāta 2011.–2012. gadā, prasa lielus līdzekļus no pamatbudžeta, tādu valdībai nav. Mēs šo koncepciju iedarbinām, nosakot divas prioritāri atbalstāmās grupas – pensijas vecuma cilvēki un ģimenes ar bērniem.

Diskusijās ir izskanējuši viedokļi, arī no pašvaldībām: ja bez izšķirības dodam naudu, daudzus cilvēkus iedzenam pabalstu atkarībā.

Pēc statistikas datiem, jau tagad no pabalstiem ienākumi var būt tādi paši kā ģimenei ar bērnu, kur abiem vecākiem ir minimālā alga. Tāpēc LM iestājās par straujāku minimālās algas palielināšanu, lai neforsētu darbaspēka ievešanu. Starptautiskā pieredze rāda: ja maksā adekvāti, cilvēki nāk strādāt, arī tie, kuri citā situācijā izvēlas pabalstus. Cilvēkam ir jābūt motivācijai darbam. Taču, ja pēc algas saņemšanas un obligāto maksājumu nomaksas strādājošs cilvēks jūtas tāpat kā pabalsta saņēmējs, tad motivācijas ir ļoti maz.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU