Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ineta Ziemele: “Jo sarežģītāks ir tiesai uzdotais jautājums, jo tas ir lielāks izaicinājums mūsu intelektuālajai kapacitātei, bet līdz ar to arī lietā savāktais materiāls un pati lieta mums sniedz arvien interesantāku informāciju.”
Satversmes tiesa (ST) 2017. gadā kopumā vienpadsmit spriedumos kādu tiesību normu atzinusi par neatbilstošu pamatlikumam. Ko ST nolēmumi liecina par tiesiskuma nostiprināšanos Latvijā, par likumdošanas procesa un normatīvu kvalitāti un kā to stiprināt, LV portāla sarunā ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju INETU ZIEMELI.
Vai tiesiskuma nostiprināšanā Latvijā, jūsuprāt, ir vērojams progress?
Izpratne par tiesisku valsti kopumā iet gan plašumā, gan dziļumā. Mums varbūt katram subjektīvi gribētos, lai viss notiek straujāk un uzreiz atbilstošāk. Bet kopumā tendence ir pozitīva, neskatoties uz to, ka tiek izgaismotas arī kaut kādas problēmas konkrētās jomās, jo arī tas ir vajadzīgs.
Ja raugāmies uz Satversmes tiesas nolēmumiem, jāatzīst, ka pēdējos gados tiesai uzdotie jautājumi noteikti ir kļuvuši sarežģītāki. Līdz ar to arī Satversmes tiesas spriedumi ir kvalitatīvi jaunā pakāpē. Un tas ir labs rādītājs, jo, ja mēs paliktu kaut kādā primitīvā tiesību sistēmas līmenī, tā nebūtu laba ziņa valsts attīstībai. Jo sarežģītāks ir tiesai uzdotais jautājums, jo tas ir lielāks izaicinājums mūsu intelektuālajai kapacitātei, bet līdz ar to arī lietā savāktais materiāls un pati lieta mums sniedz arvien interesantāku informāciju. Satversmes tiesas nolēmumi, manuprāt, ir ārkārtīgi interesanti. Patiesībā ir ļoti daudz tāda, par ko pētnieki no malas teiktu, ka tas ir inovatīvi. Piemēram, trokšņu lieta, kuras ietvaros tika vērtēti autotrasēm un mototrasēm noteiktie vides trokšņa robežlielumi. Varbūt kaut kur citur Eiropā šādas problēmas jau ir risinātas, bet Latvijas ietvaros mums ir tā priekšrocība būt pirmajiem, kas par to izsakās šādā aspektā.
Es aicinātu pievērst uzmanība arī tam, ko Satversmes tiesa pasaka, tā teikt, starp rindiņām, jo konkrētās lietas ietvaros tieši par to līdz galam izteikties nevar. Un, lai arī tas nav bijis pamats satversmības pārkāpuma konstatēšanai, Satversmes tiesai tomēr ir nācies mēģināt saprast, kas tad īsti ir noticis likumdošanas procesā – no kurienes ir nākusi konkrētā ideja, kā tā tikusi analizēta un apspriesta. Un tas vien, ka Satversmes tiesa detalizēti ir analizējusi šo likumdošanas procesu, jau par kaut ko liecina. Acīmredzot tajā viss tik skaisti nenotiek.
Vai, nostiprinoties tiesiskumam Latvijā, Satversmes tiesai nekļūs mazāk darba?
Mēs neorientējamies uz to, ka Satversmes tiesai būs mazāks iesniegumu un pieteikumu skaits. Tiesību sistēmai un normatīvajam regulējumam ir tendence kļūt sarežģītākiem – tāds ir laikmets. Mēs, piemēram, vēl neesam ne tuvu atrisinājuši daudzus ar digitalizāciju un tehnoloģijām saistītus izaicinājumus. Mums nemaz nav sajūtas, ka Satversmes tiesas darba apjoms varētu mazināties. Un to nosaka ļoti daudz objektīvu faktoru.
Viens no šiem faktoriem acīmredzot ir normatīvo aktu kvalitāte. Satversmes tiesai ir liela loma, uzturot šo jautājumu dienaskārtībā. Kādi ir galvenie veicamie mājasdarbi?
Tā kā tiesību sistēma acīmredzami kļūst sarežģītāka, likumdevējam un pārējiem valsts varas atzariem, kuri ir iesaistīti likumdošanas procesā, noteikti jau tagad vajadzētu sākt domāt par to, kā šos sarežģītos procesus pēc iespējas skaidri un saprotami regulēt. Tātad jābūt arī pretējam procesam – ir jāsamazina regulējošo normu ražošana, likumdošanas procesam jākļūst saprotamākam, bet normu skaidrībai jābūt lielākai. Piemēram, Vācija ir īstenojusi daudzus pasākumus likumdošanas procesa uzlabošanai. Minēšu tikai vienu no tiem, proti, principu: ja tiek pieņemta kāda jauna tiesību norma, tad tiesību sistēma obligāti ir jāatbrīvo no kādas citas normas, lai nevairotu kopējo normu skaitu.
Atgādināšu arī, ka man ir ideja par jauna konstitucionāla orgāna veidošanu Latvijā, līdzīgi kā tas ir Vācijā un Francijā attiecībā uz likumdošanas procesu objektivizēšanu. Un es kā zinātniece pie šīs idejas turpināšu strādāt.
Pagājušā gada izskaņā Satversmes tiesa rīkoja starptautisku forumu par likumdošanas kvalitāti un labo praksi. Vai idejas un ierosinājumi, kas tajā izskanēja, atbalsojas arī mūsu likumdošanas procesā?
Bija ļoti patīkami, ka mūsu aicinājumam runāt par šo tēmu atsaucās gan Saeimas deputāti, gan izpildvaras pārstāvji. Jau tas vien, ka bija šāda atsaucība un veiksmīga sadarbība, ir pluss. Bet vai tas pēc tam jau kaut kādā veidā materializēsies kādos labās prakses piemēros un aizķersies kaut kur izpildvarā un Saeimas koridoros? Domāju, ka tas noteikti aizķersies. Man ir sajūta, ka Latvijā viss labais un vērtīgais "aizķeras" un pamazām iet plašumā. Kādam tikai vajag to ideju iemest. Esmu pārliecināta, ka mēs noteikti nonāksim arī līdz uzlabojumiem likumdošanas procesā.
Statistika rāda, ka no kopumā 390 pērn saņemtajiem iesniegumiem Satversmes tiesa gandrīz pusi noraidījusi kā acīmredzami tai nepiekritīgus. Kā jūs skaidrojat tādu atbirumu?
Ne visas problēmas, par kurām mēs, katrs Latvijas iedzīvotājs, varētu aizdomāties, ir risināmas tiesā. Man kaut kas šodien nepatīk un tāpēc es vēršos tiesā – tā ir pilnīgi galēja pozīcija, kas, protams, ir nepareiza. Valstī, kas balstās tiesībās, tiesības nav tas, ko mēs katrs varbūt iedomājamies, kas ir mana tiesība. Tiesība ir definēta, un tai ir konkrēts ietvars, kas ir likumā noteikts un tiesu praksē attīstīts. Un tajā brīdī, kad cilvēks domā, ka mana problēmsituācija iekļaujas šajā tiesību ietvarā, tad viņam, protams, ejot uz tiesu, ir jāpastāsta tiesnesim – lūk, man ir šī faktuālā situācija, kura tajā tiesības ietvarā ietilpst. Tas ir jāformulē un jāuzraksta.
Vai konstitucionālās sūdzības forma tomēr nebūtu vienkāršojama, tādējādi Satversmes tiesu padarot pieejamāku?
Konkrēti, skatoties uz Satversmes tiesas likuma 18. un 19. pantu, kas regulē šo jautājumu, kā arī balstoties manā pieredzē Eiropā, jāteic, ka mūsu izvirzītie kritēriji absolūti nav nekas īpašs – tas ir standarts.
Nevar būt tā: kad man kaut kas sāp vai nepatīk, iešu pie tiesneša, lai viņš izdomā, kā to formulēt. Lai gan varbūt bieži vien tas ir tas, uz ko cilvēks cer. Normālā civilizētā valstī viss ir atkarīgs no katra cilvēka. Katram jāuzņemas sava atbildība, sava iniciatīva un pašam sev arī jāformulē – cits tavā vietā to nedarīs. Raugoties no šādas izpratnes, protams, lai piekļūtu tiesai, jebkurā demokrātiskā valstī būs konkrētas prasības, kuras ir jāizpilda.
Kāds progress ir panākts jautājumā par valsts apmaksātu juridisko palīdzību konstitucionālās sūdzības sagatavošanā?
Vispirms jāuzsver, ka, ņemot vērā Satversmes tiesas kompetences specifiku, tas nav vienkārši atrisināms jautājums, tāpēc tam jārod speciāls regulējums. Taču jāteic, ka šādu iniciatīvu atbalsta tieslietu ministrs, iesaistījies arī tiesībsargs. Domāju, ka kopīgi visām iesaistītajām institūcijām izdosies rast atbilstošāko risinājumu, lai šāds atbalsts būtu pieejams sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju lokam. Tātad šajā jautājumā notiek virzība.
Bet, ja runājam par to, ko Satversmes tiesa jau paveikusi savas kompetences un resursu ietvaros, tad ir sagatavots un ikvienam mūsu mājaslapā pieejams informatīvais materiāls jeb ceļvedis par to, kā sagatavot konstitucionālo sūdzību.
