Izskatās, ka valdība ir apzināti noskaņota nedarīt neko no tā, kas varētu Latvijai palīdzēt ātrāk atjaunot uzņēmējdarbības aktivitāti un novērst ilgtermiņa problēmas ekonomikā – patlaban tās „glābšanas” plāni, šķiet, saistās vienīgi ar šodienas problēmu tuvredzīgu risināšanu.
Nu kaut vai paziņojums, ka aptuveni 1,9 miljardi latu no starptautiskā aizņēmuma tiks izlietoti finanšu sistēmas stabilizācijai, kā jau norādījis Komercbanku asociācijas vadītājs Teodors Tverijons, tas drīzāk ir drošības spilvens, lai vajadzības gadījumā bankām palīdzētu „nosegt problēmas, ko varētu radīt mūsu banku klienti”. Tātad glābiņš bankām, bet ne jau Latvijas ekonomikai.
"Latvijas tautsaimniecībā diemžēl patlaban prioritāšu nav, un tieši tas veicina sacensību un strīdus dažādu nozaru starpā."
Racionāli būtu šos līdzekļus izlietot, lai bankām dotu iespēju izsniegt vairāk kredītu ražot un eksportēt spējīgiem uzņēmumiem, taču par šādu iespēju A. Slakteris izteicies, ka nepastarpināti ārpus valsts budžeta nevienam privātā sektora pārstāvim līdzekļi nav un nebūs pieejami un līdz ar to nekāda sacensība starp nozarēm netikšot pieļauta. Te arī slēpjas vēl viena mūsu valdības (un ne tikai šīs, arī daudzu iepriekšējo valdību) nekompetence – jebkādu sacensību izslēgtu tas, ka valdība pati definētu, kuras ir mūsu tautsaimniecības prioritārās nozares, kuras, attīstoties pašas un saņemot arī valsts, banku utt. atbalstu, spētu izvilkt Latviju no krīzes. Tomēr mums šobrīd tādu prioritāšu nav, un tieši tas veicina zināmu sacensību un strīdus dažādu nozaru pārstāvju starpā. Ekonomikai par labu tas absolūti nenāk, jo īpaši šodienas apstākļos.
Vismuļķīgāk šajā kontekstā, šķiet, tas, ka liela daļa SVF u. c. organizāciju aizdevuma līdzekļu tiks izmantota valsts budžeta deficīta segšanai. Pirmkārt, gribētos atzīmēt, ka budžeta deficīts pats par sevi nav nekas graujošs, briesmīgs un biedējošs – ja paskatāmies pēdējo 20 gadu vēsturi, Latvijā esam dzīvojuši ar budžeta deficītu. Otrkārt, kā gan, aizlāpot caurumus budžetā un, piemēram, izmaksājot algas valsts darbiniekiem, mēs veicināsim ekonomikas attīstību? Diemžēl nekā.
Mēs neesam saņēmuši šo naudu kā labas gribas žestu. Tā nav dāvana, ko varam izlietot, kā pašiem patīk – tas ir aizdevums, kas zināmā laikā jāatmaksā, un tikai loģiski, ka to vajadzētu izlietot tā, lai šie 7,5 miljardi radītu jaunus miljonus un miljardus, no kuriem gan atdot parādu, gan vienlaikus uzlabot savas valsts labklājību. Un to var panākt, tikai veicinot uzņēmējdarbību, jo īpaši ražošanu. Šobrīd izskatās, ka naudas dalītāji to nesaprot. Vai arī - negrib saprast.
"Politiķi, kas patlaban varētu ko darīt, lai labotu situāciju, vairāk domā par personīgo izdevīgumu, nevis valsti."
Minētajā kontekstā zināmas bažas rada tas, ka valdība pati lūgusi SVF aizdevuma līgumā iekļaut punktus par lata stabilitāti un bezdeficīta budžeta nodrošināšanu, kas nav raksturīgi citu valstu līgumiem ar šo organizāciju. Jāatzīst, ka šīs lietas ir visai izdevīgas tiem mūsu ekonomikas dalībniekiem, kuru mītnes zeme nav Latvija. Es runāju par tām pašām zviedru bankām – interesanti, ka pēdējās dienās, lasot banku ekspertu viedokļus par Latvijas ekonomikas stabilizācijas iecerēm, īpaši piesaista uzmanību tas, ka visas bankas izteikušās kritiski, izņemot „Swedbank” un „SEB banku”... Iespējams, ka ir puses, kam šāds ekonomikas „glābšanas” plāns ir izdevīgs, taču Latviju gan tas novedīs vēl lielākā krīzē, pieļaujot eksportspējīgu uzņēmumu iznīkšanu, novedot pie tā, ka algas, kuras tiek saņemtas latos, būs nepieciešams samazināt vēl un vēlreiz. Bet diemžēl jāatzīst, ka politiķi, kas patlaban varētu ko darīt, lai situāciju labotu, vairāk domā par personīgo izdevīgumu, nevis valsti.
