Pirms diviem gadiem decembrī mediju virsraksti vēstīja: Baiba Fromane nebanku nozari nomaina uz būvniecības sektoru. Kāpēc to izdarījāt, un kā vērtējat šīs pārmaiņas?
Nebanku sektors jau bija stabilizējies, atradis vietu tirgū un pierādījis, ka ir tiesīgs pastāvēt – arī attiecībā uz likumdošanu un politiskajiem lēmumiem, jo vienubrīd bija vēlēšanās nebanku sektoru slēgt. Būvniecības nozare man piedāvāja veidot asociāciju – tas nenozīmē, ka vienu nozari nomainīju pret otru, jo asociāciju vadība, nevalstiskais sektors – joma ir tā pati. Profesionāli sabiedrisko organizāciju vadītāji ir spējīgi vadīt dažādu jomu asociācijas, turklāt ir vērtīgi laiku pa laikam nozares pamainīt, lai gūtu plašāku skatījumu.
Būvniecības nozare ir milzīga, ar ļoti daudzām problēmām un izaicinājumiem – jo īpaši no reputācijas viedokļa tā ilgstoši ir bijusi dziļā krīzē. Mani interesē gan pārmaiņu, gan krīžu vadība un sapratnes veidošana, ka daudz kas ir pašas nozares rokās. Būvniecības nevalstiskās organizācijas vadība man bija jauns izaicinājums, tāpēc piekritu.
Tātad vairāk esat kā krīžu menedžere?
Liels izaicinājums ir pārliecināt sabiedrību, politiķus un lēmumu pieņēmējus, ka mērķi patiešām ir īsti un patiesi.
Nesen Konkurences tiesību konferencē kā vienu no būtiskākajām lietām nozarē Konkurences padomes vadītāja minēja būvniecības karteļus. Savukārt ekonomikas ministrs norādīja uz slēgto būvniecības tirgu. Kā pati šo situāciju vērtējat, un vai risināt šīs problēmas?
Mēs to tikvien darām, kā risinām problēmas, sākot ar ēnu ekonomiku un beidzot ar nozares produktivitāti un ilgtspēju. Nozarē notiek ļoti lielas iekšējas pārmaiņas, un tuvākajā laikā tās, visticamāk, būs redzamas arī statistikas datos. Līdz šim būvniecības eksporta rādītāji bija ļoti mazi, taču šobrīd būvniecības sektors iekaro ārējos tirgus, daudzus pakalpojumus esam sākuši eksportēt. Šīs izmaiņas zināmā mērā ir ļoti nepateicīgu notikumu sekas, jo pirms diviem gadiem nozarē bija 20% kritums un uzņēmumi izdzīvošanas nolūkos bija spiesti meklēt iespējas ārējos tirgos. Tagad tas ir pārvērties par ieguvumu.
Būvniecības nozarē, tāpat kā citās, ir ļoti daudz darāmo darbu – neesam ne labāki, ne sliktāki. Problēmas ir izraisījušas zemākās cenas princips, kas ilgstoši ir bijis primārais nosacījums un joprojām dominē publiskajos iepirkumos. Lai konkurētu zemākās cenas apstākļos, vienmēr ir jautājums – uz kā rēķina to iespējams izdarīt?
Kas attiecas uz slēgtu tirgu – tam īsti nepiekrītu, jo Latvijā ārvalstu uzņēmumi jau veiksmīgi strādā. Taču pie šādas nenoteiktības – te nozarē kritums par 20%, te atkal kāpums par 20% – ārvalstu kompānijām ir maza interese par Latviju. Turklāt tirgus ir ļoti mazs un arī neesam bagāti, jo tad būtu pavisam cita situācija.
Ja paskatās jūsu CV, tur ir gan Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijas vadīšana, gan esat bijusi valdes priekšsēdētāja SIA "Biroju centrs Ezerparks". Jums ir pieredze arī valsts pārvaldē, strādājot par tieslietu ministra biroja vadītāju, Eiropas Parlamenta deputāta konsultanti, Rīgas domes priekšsēdētāja biroja vadītāju, par finanšu ministra padomnieci. Kuru no šiem pienākumiem īpaši izceltu, kurš ir daudz ko devis?
Otrs laiks ir Rīgas domes priekšsēdētāja biroja vadīšana. Tas bija interesants posms, kad no 60 deputātiem koalīcijā bija 31. Katram deputātam bija zelta balss. Tas bija ļoti sarežģīts laiks. Jautājumu loks bija ļoti plašs.
Kad sāku vadīt tieslietu ministra biroju, man bija tikai 21 gads. Dažkārt šķiet, ka šis laiks man un maniem kolēģiem zināmā mērā nozaga jaunību, jo nebija iespējas baudīt studiju gadus. Tas bija laiks, kad Latvijas valstij vajadzēja jaunus cilvēkus. No vienas puses, tas bija mūsu ieguvums, no otras – zaudējums, jo brīvā laika, kad kā studenti varējām tvert dzīvi, īsti nebija.
Esat strādājusi gan valsts, gan privātajā sektorā. Ja salīdzina valsts pārvaldi ar privāto sektoru, kā tos raksturotu?
Viens uz otru skatās ar lielām aizdomām. Valsts pārvaldē jūtami palielinās birokrātija. Laikā, kad bija lielā krīze, Finanšu ministrija lūdza iestādes un nevalstisko sektoru izvērtēt valsts pārvaldes funkcijas, no kurām valsts varētu atteikties un kuras būtu jāpatur. Mani pārsteidza, ka iestādes ļoti viegli bija gatavas atteikties no sarežģītām funkcijām, vienlaikus atstājot vienkāršākas, piemēram, izziņu izsniegšanu u. tml. Bet, piemēram, krāpšanas shēmu atklāšana, kas notiktu, iespējams, reizi pāris gados, – no tā ir viegli atteikties, jo ātri nevar redzēt rezultātu.
Otra problēma – katrs no valsts pārvaldē strādājošajiem atbild par kādu likumu vai tā normu. Šie cilvēki ir tendēti kaut ko uzlabot, ieviest papildus, vēl ko pārbaudīt. Taču tas, kas pazūd, ir lielā bilde: kāpēc tas vispār ir vajadzīgs, ko mums tas kopumā dod?
Ministru kabinetam (MK) būtu jāstrādā kā komandai, un, ja tas tā notiktu, tad virkni lietu, ko tagad skata MK, – tehniskos grozījumus u. tml. – nevajadzētu skatīt. MK būtu jābūt tādai vietai, kur pieņem tikai politiskos lēmumus, un tad, kad tie ir pieņemti, ministrijas spēj radīt arī pienācīgus likumus. Taču šobrīd ierēdniecība nāk ar birokrātiskiem noteikumiem un viss MK ir spiests tam sekot līdzi, un ritenis vienkārši veļas uz priekšu.
Tieši tas pats arī attiecas uz Saeimas darbu. Man vienmēr ir paticis Igaunijas modelis – parlaments sanāk tikai uz sesijām. Deputāti parlamenta sēdēs ne tikai runā "par" un "pret", bet ziņotājiem var uzdot arī jautājumus. Mūsu parlamenta sēdēs deputāti ziņotājam jautājumus uzdot nevar.
2009. gadā Rīgas domes vēlēšanās kandidējāt no partijas "Jaunais laiks". 2013. gadā piedalījāties partijas "Latvijas attīstībai" dibināšanā un kļuvāt par tās valdes locekli. Esat kandidējusi 2014. gada 4. oktobrī 12. Saeimas vēlēšanās no partijas "Latvijas attīstībai". Kādā mērā jūs interesē politika?
Visa mana profesionālā dzīve ir saistīta ar politiku. Ministra biroja vadība ir politika. Darbs nevalstiskajā sektorā – tā arī ir politika, tikai no cita – uzņēmēja – skatpunkta. Līdz ar to vienmēr darbs bijis ap un par politiku. Man vienmēr ir rūpējis, kā kopīgi varam panākt, lai mēs kā sabiedrība dzīvotu labāk, lai bērniem būtu kvalitatīva vide. Un ko katrs atsevišķi varam darīt, lai šī valsts būtu labāka.
Esat absolvējusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, iegūstot maģistra grādu tiesību zinātnēs, nevis apguvusi politikas zinātni.
Politika neprasa būt politikas zinātnes programmas beidzējam. Tieši tāpēc tā ir interesanta, ka tā ir iespēja un vieta dažādu profesiju pārstāvjiem. Protams, vēsturiski Juridiskā fakultāte ir tā, kas iedod daudz lielāku un plašāku redzējumu par valsts pārvaldi no juridiskā, tiesību zinātņu viedokļa. Par likumdošanu, tiesībām, valsts uzbūvi, konstitūciju. Juridiskā fakultāte liek domāt daudz plašāk nekā, iespējams, tas ir citās profesijās.
Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?
Kā jau minēju, mani ir ļoti ietekmējis Einars Repše ar savu ļoti lielo personība spēku un pārliecību. Man bija ļoti viegli vadīt viņa biroju, jo Repše uzticas tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā strādā. Spēj tajā brīdī, kad lēmums ir pieņemts, to iznest, argumentēt, nebaidīties no jautājumiem un diskusijām. Tajā brīdī politiķi ļoti viegli maina arī pareizus lēmumus tikai tāpēc, ka saņem kritiku. Turklāt, ja Repše saprata, ka pieņemtie lēmumi ir jākoriģē, spēja izdarīt arī to.
Repšes absolūtā spēja visu mūžu mācīties mani vienmēr ir iedvesmojusi. Saprotot to, ka cilvēkam nav robežu, neskatoties uz to, cik viņam ir gadu, mācīties kaut ko pilnīgi jaunu tikai tāpēc, lai attīstītu savu personību. Nevis teikt, ka man ir 40 vai 50 gadu un es vairs neko nedarīšu, jo viss ir nokavēts. Tas man vienmēr ir bijis liels paraugs, ka vecums nekad nav šķērslis, lai mācītos ko jaunu.
Jums ir dinamisks, atbildīgs darbs. Kā atpūšaties?
Atpūšos kopā ar ģimeni un draugiem. Cenšos brīvdienās nestrādāt, tas man vienmēr ir bijis svēts iekšējs likums, ka brīvdienas ir domātas man un atpūtai. Man patīk atpūsties kopā ar bērniem, arī fiziskās aktivitātes. Ar meitu reizi nedēļā kopā nodarbojamies ar jāšanu, ziemā slidojam. Nesēžam mājās, bet laiku izmantojam aktīvi.
Kāds ir jūsu dzīves moto?
Dzīvei ir jābūt interesantai, virzītai uz attīstību. Ja rodas sajūta, ka dzīve ir apstājusies uz vietas, ir jāatrod kaut kas jauns. Nekad nav par vēlu mācīties un apgūt kaut ko jaunu.
Kā teica Einšteins: "Darot visu pa vecam, nevaram gaidīt, ka būs citāds rezultāts."
