Rīgas Dzemdību nama un Stradiņa slimnīcas Dzemdību nodaļas speciālisti februārī skaļi izvirzīja prasību palielināt atalgojumu, piedraudot ar streiku. Bērnu slimnīcas ķirurgi jau samazinājuši darba apjomu, kamēr vadība nepalielinās algas. Tiesībsargs Juris Jansons izteicies: "Man ir sajūta, ka cilvēki Latvijā sākuši mosties no "veiksmes stāsta" hipnotiskā miega." Vai jūs kā sociālantropologs jaušat kādas pārmaiņas sabiedrības noskaņojumā, gatavību aktīvāk aizstāvēt savas intereses?
Domāju, ka nē. Līdzīgi protesti ar dažādiem iebildumiem un prasībām nav nekas jauns. Es pat nedomāju, ka ir bijis kāds "veiksmes stāsta" hipnotiskais miegs, ko piedzīvojusi plašāka sabiedrība. Varbūt kādam valdības līmenī ir licies, ka piepildījies kāds veiksmes stāsts, bet plašākā sabiedrībā tas izplēnēja jau pirms gadiem trim četriem. "Baltic International Bank" (BIB) Latvijas barometrā augšupejošā līkne, kura atspoguļo sabiedrības vērtējumu par valdības darbu, valsts nākotnes vērtējumu, valsts attīstību kopumā, apstājās jau pirms vairākiem gadiem un pēc tam ir gājusi lejup.
Kāpēc nenotiek vērienīgāki, ilgāki, konsekventāki protesti?
Sabiedrībā nav bijis pietiekama protesta potenciāla. Lielākie protesti notika tad, kad bija dziļākā krīze un tam atbilstošs neapmierinātības potenciāls, kuru redzējām izlaužamies 2009. gada 13. janvāra notikumos. Cilvēki bija uztraukušies, neziņā par savu nākotni, valstī tika apcirpti budžeta izdevumi, daudzi nupat bija zaudējuši darbu. Pēc tam situācija stabilizējās un protesta potenciāls atkal samazinājās. Kopējais sabiedrības noskaņojums uzlabojās līdz pat 2015. gada augustam, kad tas atkal sāka piedzīvot lejupslīdi.
Kā tomēr izskaidrot to, ka situācijās, kurās, piemēram, Grieķijā un citās Eiropas valstīs cilvēki iziet ielās, piespiežot valdību piekāpties savām prasībām, Latvijas iedzīvotāji, atskaitot dažus epizodiskus gadījumus, tā nerīkojas?
Galvenokārt tāpēc, ka mums atšķirībā no tā dēvētajām vecajām Eiropas valstīm nav kolektīvo protesta tradīciju, spēcīgu arodbiedrību un nevalstisko organizāciju, kuras darbotos šajā jomā un kurām cilvēki uzticētos. Kad aizejam uz demonstrāciju, pat īsti nezinām, ko tur īsti darīt.
Saistībā ar kārtējo 2009. gada 13. janvāra Vecrīgas grautiņu gadadienu politologs Juris Rozenvalds teicis, ka visneapmierinātākie Latvijas iedzīvotāji vienkārši valsti ir pametuši, "nobalsojuši ar kājām".
Redzot, ka situācija ir slikta, Latvijas iedzīvotāji nevis apspriež, kā kopā pret to vērsties, bet apsver un īsteno dažādas individuālas izvairīšanās iespējas – meklē vēl kādu darbu, kur piepelnīties, aizbrauc strādāt uz Lielbritāniju vai citur. Klasiskā izpausmē protests ir aktīva pretstāvēšana, bet latvieši drīzāk izmanto izvairīšanās taktiku. Arī to var uzlūkot kā protestu. Taču, kā saka amerikāņu politologs un antropologs Džeims Skots, tie ir weapons of the weak – bezspēcīgo ieroči. Respektīvi, ir situācijas, kurās daļai sabiedrības ir ļoti maz klasisku varas instrumentu, taču tā nav arī pilnīgi bezspēcīga. Tā ar dažādiem izvairīšanās vai sabotāžas paņēmieniem izrāda pretdarbību pasākumiem, kuri tai nepatīk. Šis ir viens no tādiem paņēmieniem – vienkārši aizbraukt no valsts. Emigrācija, dezertēšana no armijas ir protesta veidi, pret kuriem ir ļoti grūti cīnīties. Kā uzskata Skots, viens no iemesliem, kāpēc dienvidnieki zaudēja ASV pilsoņu karā, bija karavīru masveida dezertēšana no armijas rindām. Ģenerālis palicis kaujas laukā viens, neko izdarīt nevar.
Taču šādas protesta formas valsts līmenī maz ko var mainīt. Kāpēc Latvijā, lai gan Atmodas laikā piedzīvojām lielu pilsonisko aktivitāti sabiedriski politisko procesu kontekstā, pēc neatkarības atjaunošanas nav izveidojušās Rietumeiropai raksturīgas protestu tradīcijas?
Emocionālais iemesls tam, domājams, ir indivīdu savstarpējā neuzticēšanās, iespējams – neuzticēšanās sabiedrībai kopumā. Mēs nesaskatām veidu vai iespēju sadarboties ar līdzcilvēkiem plašā mērogā. Nespējam noticēt tam, ka šāda sadarbība nesīs kādus augļus. Piemērs no dzīves: kad skolotāji posās protestēt pret reformām izglītībā, no katras skolas uz Rīgu aizbrauca pa dažiem skolotājiem, bet pārējie paņēma sev brīvdienu, aizgāja uz dārziņu. Kāpēc neaizbrauca visi? Problēma taču attiecās uz viņiem visiem!
Saistībā ar skolotāju protestiem 2014. gadā esat rakstījis: "Ņemot vērā visu iepriekšējo streiku draudu vēsturi, valdībai būtu jābūt īsti naivai, lai nopietni meklētu naudu. Nekāda streika nebūs."
Nekāda streika arī nebija.
Tātad valdība nepaceļ skolotāju algas, apzinoties, ka var mierīgi to nedarīt?
Es domāju, ka jā, jo valdībai ir cita motivācija attiecībā uz līdzekļu sadalījumu. Un tā ne vienmēr ir saistīta ar sociāli orientētiem mērķiem, bet gan ar partiju savstarpējo attiecību politiskajiem mērķiem. Partiju uzstādījums ir "izraut" no budžeta līdzekļus nozarēm, par kurām tās ir individuāli atbildīgas, lai pierādītu, ka daudz darījušas savās jomās. Kā redzējām, izglītības nozarei ne sevišķi sekmējās, kad to vadīja Mārīte Seile, aiz kuras neviena partija pa īstam nestāvēja. Tiklīdz par ministru kļuva Kārlis Šadurskis no "Vienotības", redzam, ka viņam ir tās atbalsts un reformas kustas.
Man liekas, ka ir vērts paraudzīties uz dziļāku motivāciju, no kurienes radusies cilvēku neuzticēšanās sabiedriskiem pasākumiem. Kā jau minējāt, Atmodas laikā sabiedrība bija saliedēta kopējo interešu vārdā, taču pēc tam šis pacēluma vilnis noplaka. Manuprāt, viens no iemesliem tam bija politika, kuras rezultātā cilvēkiem radās viedoklis, ka valsts politiskā elite darbojas tikai pati savās interesēs, ka tā ir noslēgta vide, kura valsts labumus sadala savā labā. Sevišķi tas izpaudās atjaunotās neatkarības pirmajā desmitgadē. Tieši šajā laikā cilvēki sāka saskatīt lielāku jēgu individuālajās, nevis sabiedriskajās taktikās un stratēģijās. Tagad viņi savā nodrošinājumā paļaujas galvenokārt uz sevi, vienlaikus gan saglabājoties cerībai un uzskatam, ka to vajadzētu darīt valstij, kura to nedara.
Protestu, streiku panākumi ir atkarīgi no protestētāju un plašākas sabiedrības savstarpējās solidaritātes, kādas Latvijā vismaz šajā kontekstā pietrūkst. Vienlaikus sabiedrība savu solidaritāti izpauž, piemēram, tādā jomā kā ziedojumi slimiem cilvēkiem, kuru atveseļošanos nespēj nodrošināt valsts finansējums. Kā raugāties uz šo fenomenu?
Man gan šķiet, ka ziedošanā izpaužas ne tik daudz sabiedrības solidaritāte, cik līdzcietība. Runājot par solidaritāti protestu kontekstā, cilvēkiem nav ticības, ka arī citi iesaistīsies, atbalstīs viņus šajās aktivitātēs. Streikotājam, lai viņš sāktu protesta akciju, ir jābūt pārliecinātam, ka viņš tajā nepaliks viens.
Lai cilvēki streikotu, viņu situācijai jābūt sliktai. Mūsu situācija tomēr nav diez ko slikta. Latvijas iedzīvotāju ekonomiskais stāvoklis jau ir labāks nekā tā dēvētajos treknajos gados. BIB aptaujā cilvēku subjektīvais savas ģimenes finansiālā stāvokļa novērtējums pirms krīzes bija -17, bet 2016. gada decembrī – vairs tikai -9. Varam teikt, ka mums nekad nav klājies tik labi kā tagad.
Kā to izskaidrot, ja vienlaikus, kā jau norādījāt, valsts attīstības novērtējums kopumā krītas?
Es domāju, ka šī pretruna ir izskaidrojama ar to, ka cilvēki savas individuālās labklājības stāvokli vērtē, raugoties galvenokārt paši uz sevi, bet viņu viedokli par valsts kopējo ainu veido mediji, kur tā neizskatās tik labi. Proti, cilvēks zina, ka viņam nesen bijis algas pieaugums, bet mediju telpā vairāk izgaismojas dažādas valdības kļūdas. Valdības augstākais novērtējums bija 2015. gada vidū vēl Laimdotas Straujumas kabineta laikā, bet pēc tam tas ir gājis lejup.
Šī tendence apliecina, ko jau teicu – cilvēki uzticas sev, savām spējām, bet ne valstij kā sabiedriskai izpausmei. Ja neuzticamies sabiedrībai, nevaram arī uzticēties valdībai un valstij.
Vēlreiz salīdzinot Grieķiju ar Latviju, gribētu uzsvērt, ka Grieķijā ir ļoti senas strādnieku šķiras un arī intelektuālās kreisās tradīcijas. Arī Francijā, Itālijā un citur. Kamēr Latvijā, pateicoties padomju mantojumam, kreisās tradīcijas ir maksimāli diskreditētas. Taču tieši kreisās idejas ir tās, kuras runā par kolektīviem risinājumiem. Lai notiktu kādi sabiedrības protesti, tajā ir nepieciešama kreiso ideju klātbūtne. Tā vietā latvieši pēta individuālās astroloģiskās kartes un pieturas pie principa "katrs pats savas laimes kalējs". Šis uzskats nav unikāls Latvijai, kopumā visai raksturīgs tā dēvētā neoliberālisma kontekstā visā pasaulē. Tomēr mūsdienu Latvijā tas ir spēcīgi jūtams.
Latvijā sabiedrības interesēm ilgstoši vairāk bijusi atbilstoša kreisa politika, bet vēlētāji priekšroku devuši labējām partijām…
Jā, no vienas puses, tas ir izskaidrojams ar alerģiju pret padomju laiku. Vēl vakar uzņēmējs Normunds Bergs tvītoja, ka, "īsteniem sociālistiem tiekot pie varas, tie sāk ar taisnīgu pārdalīšanu, bet parasti beidz ar pārtikas kartītēm un koncentrācijas nometnēm". No otras puses, Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav bijis pietiekoši spēcīga kreiso intelektuāļu ieguldījuma. Lai sabiedrībā izveidotos jūtama kreisā domāšana, ir nepieciešami cilvēki, kuri to formulē. Jā, Latvijā ir kreisi noskaņoti inteliģences pārstāvji, piemēram, politologs Juris Rozenvalds un vēl viens otrs, tostarp arī es, taču ar to ir bijis par maz. Neesam kreisās idejas publiskajā telpā pietiekoši labi formulējuši, mums nav bijis pietiekami daudz viedokļu rakstu, kuros būtu pamatots, ka Latvijā ir nepieciešama kolektīvā darbība, solidaritātes politika. Tai pat laikā no politiskās vides, rīcībpolitiķu aprindām kā visu problēmu risinājums nereti nāk stingri apgalvojumi par labu labējai, neoliberālai politikai, kura atbalsta brīvo tirgu un valsts lomas samazināšanos. Diemžēl šādas politikas rezultāts ir nevienlīdzības pieaugums, kuru apliecina lielais Latvijas Džini indeksa rādītājs.
Kā vērtējat kreiso ideju izredzes gūt atbalsta pieaugumu kaut cik pārskatāmā nākotnē?
Latviešiem to būtu ļoti grūti izdarīt, jo pēdējo divu trīs paaudžu laikā kreisais viņu prātā ir stingri stabilizējies kā uz Maskavu orientētais. Ja kreisumu izdotos atdalīt no rusofilijas priekšstata, tad pavērtos kādas iespējas, jo pat latviešu nacionālisti, kuri sakās atbalstām labējās partijas, ja viņus izjautā par sociālekonomiskiem jautājumiem, nereti izrādās, ir par kreisām idejām. Diemžēl viņi tās nespēj pieņemt, jo domā, ka kreisa politika nozīmē Krieviju.
Esat pētījis situāciju bijušajā Dienvidslāvijā, kas zināma ar etniskiem konfliktiem. Kā, jūsuprāt, šajā kontekstā vērtējama situācija Latvijā? Cik liels ir krievvalodīgo protesta potenciāls saistībā ar iespēju šeit izprovocēt etnisku konfliktu, ko min kā vienu no hibrīdkara riskiem?
Tik tikko iznākusi amerikāņu ar militāro stratēģiju pētniecību analīzi saistītā institūta "RAND Corporation" analīze, kurā secināts, ka nekas neliecina par to, ka Krievijas nemilitārās darbības šeit varētu kaut ko panākt. Vienīgā joma, kur Krievijas militārais potenciāls atzīts par augstu, ir tiešā militārā darbība, jo tai pie mūsu valsts robežām ir militārā spēka pārsvars. Viņi saka, ka integrācijas process Latvijā ir noticis pietiekami veiksmīgi, lai krievu valodā runājošos iedzīvotājus nebūtu iespējams pārliecināt par iesaistīšanos kādās militārās darbībās.
Jā, iespējams, daudziem latviešiem 9. maija svinēšana pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā var likties diezgan draudoša, taču tā nav uzlūkojama kā pret Latvijas neatkarību vērsta aktivitāte. Tas, kas parādās BIB aptaujā – ka cilvēkiem šķiet, ka viņu labklājība iet uz augšu, attiecas kā uz latviešiem, tā arī uz krieviem, un viņi diezin vai gribētu to zaudēt.
Kāpēc Latvijas krievi aktīvi neiesaistās protesta akcijās savu sociāli ekonomisko interešu aizstāvībai? Arī uz viņiem taču attiecas, piemēram, zemā atalgojuma problēma, taču protesta akcijās viņus teju nemana.
Arī krievvalodīgie individuālo protesta vai neiesaistīšanās taktiku izvēlas kā piemērotāko. Turklāt Latvijas valsti viņi lielā mērā uzskata par pašu latviešu padarīšanu. Sak’, lai viņi paši tur ņemas ar to valsti, bet mēs te saviem spēkiem tiksim galā – taisām savu biznesu, ražojam, pērkam, pārdodam, pelnām naudu un mierīgi dzīvojam. Arī no Latvijas emigrējušie latvieši īpaši neiesaistās mītnes zemes vietējās politiskajās aktivitātēs līdzīgas nostājas dēļ – nav mūsu valsts, tātad nav mūsu darīšana.
Paskatieties valsts ierēdņu līmenī, arī dažādās sabiedriskās apriešanās, organizācijās, trīspusējas sadarbības padomēs – arī tur dominē latvieši. Patlaban tieši pētu latviešu attieksmi pret jēdzienu "valsts", un viens no secinājumiem ir, ka šis jēdziens lielā mērā saistīts ar latviešu etnisko projektu. Lai gan krievvalodīgo vidi neesmu līdzīgi pētījis, nebūtu pārsteigums, ja arī viņi uzskatītu, ka Latvijā valsts nozīmē galvenokārt latviešu valsti. Tādā gadījumā nav jābrīnās, ja viņi šīs valsts veidošanā iesaistās daudz pasīvāk.
Minējāt latviešu diasporu ārzemēs, kura norobežojas no svešās valsts norisēm. Vienlaikus viņi ir novērsušies arī no Latvijas, to pametot, kas nereti ir bijis arī protesta solis. Cik liela jēga, jūsuprāt, ir politiskajiem centieniem ar dažādu programmu palīdzību atgriezt šos cilvēkus dzimtenē?
Es domāju, ka tā ir lieka laika tērēšana. Savā blogā esmu jau rakstījis, ka, manuprāt, tā ir lielā mērā egoistiski motivēta politika, kas būs neveiksmīga tik ilgi, kamēr būs egoistiska. Cilvēki, kuri ir aizbraukuši uz ārzemēm, to darīja tāpēc, ka viņi šeit jutās slikti, viņiem nebija darba, nebija naudas, bija parādi. Tagad ārzemēs viņi šīs problēmas ir atrisinājuši un jūtas labi. Kāpēc gan lai viņi gribētu atgriezties? Man ir aizdomas, ka Latvijā maz kurš grib, lai atgrieztos cilvēki ar daudz naudas un labu izglītību – lai viņi nonāktu valdībā, uzņēmumu vadībā, konkurētu ar vietējiem. Drīzāk šeit vēlas, lai atgrieztos tie, kuri strādā sēņu lasīšanas fabrikās Īrijā un tagad to pašu darītu te vai ietu par strādnieku celtniecībā vai lauksaimniecībā. Lielai daļai no tiem, kuri palikuši Latvijā, tam ir kāds iemesls, piemēram, atrašanās vietējā elitē pašvaldībā vai kādos uzņēmumos. Jo mazāk cilvēku paliek Latvijā, jo šī sabiedrības krējuma statuss kļūst apdraudētāks – tu vairs nevari būt krējums, ja kāds hierarhijā nav vēl zem tevis. Tur arī rodas vēlme pēc "reemigrācijas".
Līdzīgi mēs, Rīgā dzīvojošie, šausmināmies, ka lauki izmirst. Taču tas ir divkosīgi, ja paši neesam ar mieru pamest savu pilsētas dzīvi un ar visām paunām pārcelties uz sādžu. Mēs, protams, to nevēlamies, taču gribam, lai tur brauc un dzīvo kāds cits un kopj latviskās tradīcijas. Protams, ka neviens no ārzemēm tagad neatgriezīsies, lai dotos turp un mūs šādi iepriecinātu.
