Kā koki zem sniega
Vēsturiski latvieši sevi apliecinājuši kā uzvarētājus – 19. gadsimtā esam piedzīvojuši neiedomājamu attīstības izrāvienu un 20. gadsimta sākumā izcīnījām savu valsti, norāda LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere Le-Galla. Taču tam sekoja padomju okupācijas desmitgades, kurās, kā atzīmē rakstniece Eva Mārtuža, latvieši piedzīvojuši teroru, vajāšanas un iebaidīšanas, kas traumējušas cilvēku psihi un iemācījušas tiem dzīvot dubultu dzīvi, kad runā vienu, bet dara otru. Mūsdienās tas uzskatāmi izpaužas, piemēram, fenomenā, ka daudzi latvieši vārdos ir par iespējami stingrākām valsts valodas lietojuma normām, bet darbos, komunikācijā ar krieviski runājošajiem, bez vilcināšanās pāriet uz krievu valodu.
"Ir jāmaina veids, kā mācām literatūru, – lai nelepotos, ka klase ir saraudināta, stāstot par Cibiņa nāvi."
Latviešiem vēsturiski piemitusi sliktos laikos izstrādāta spēja kā kokam zem sniega smaguma noliekties, bet tad, saulei uzspīdot un sniegam nokūstot, atkal strauji iztaisnoties, skaidro E. Mārtuža. Esam spējuši saglabāt savu patību, taču ne vienmēr tas ir bijis pozitīvi, komentē žurnāla "Domuzīme" redaktore, literāte un tulkotāja Rudīte Kalpiņa.
"Pārāk daudz baiļu, pārāk daudz kauna, pārāk daudz vainas," uz latviešiem piemītošu nedrošības sajūtu norāda RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas un katedras vadītāja profesore Gunta Ancāne. Tās ir bailes kaut ko darīt, jo nekad nevar zināt, "ko citi par to teiks", kauns, neuzdrošināšanās paust savu viedokli, ko raksturo bieži lietotā frāze "tas ir tikai mans personīgais viedoklis", lai gan vārds "tikai" te pilnīgi lieks, uzskata profesore. Visbeidzot – bailes, tostarp bailes no atbildības un arī bailes kļūdīties. Kā saskata Latvijas valsts simtgades biroja izglītības un jauniešu projektu vadītāja Aija Tūna, mums raksturīgs uzskats, ka viss, ko darām, ir jāizdara pareizi, turklāt ar pirmo reizi. Taču tieši kļūdas dod iespēju izvērtēt, analizēt.
Pietrūkst spējas sadarboties
Kad bērns iet spēlēties, vecāki viņu nereti no daudz kā attur, sakot: "Nerāpies!", "Neskrien!", "Nokritīsi, sasitīsies un sāpēs!" Bieži vecāki arī mēdzot teikt bērniem, lai nesmejas, jo tad vakarā būs jāraud. Šāds mehānisms zemapziņas līmenī cilvēku neapzināti attur no pašiniciatīvas, sasniegumu gūšanas, un viņa pašcieņa tiek uzturēta ar "cietēja" pozas palīdzību, norāda D. Beitnere Le-Galla. Lielā mērā šādu kompleksu latviešos, vismaz daļēji, netieši diemžēl iekodējusi arī apgūstamās literatūras izvēle un mācīšanas pieeja skolās – Poruka Cibiņš nosalst mežā zem koka, Plūdoņa Atraitnes dēls nomirst, nepabeidzis studijas, Blaumaņa Kristīne upurē savu dzīvi, iziedama par sievu pie dzērāja Edgara. "Ir jāmaina veids, kā mācām literatūru, – lai nelepotos, ka klase ir saraudināta, stāstot par Cibiņa nāvi," skaidro kultūrsocioloģe. Nereti paši sevi devalvējam ar apzīmējumiem "mēs esam maza valsts", "sērdieņu tauta", "zemnieku tauta", atgādinājumiem, ka esam kašķīgi, skaudīgi, "latvietis latvietim gardākais ēdiens" u. tml.
"Ir liels kārdinājums noteikt kolektīvas diagnozes un izcelt mūsu sliktās īpašības, par tām pašausminoties."
Nedrošība par sevi vairojusi latviešos noslēgtību, kura, kā pauž tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš, izpaužas pārmērīgā egocentrismā, kas "nozīmē, ka mums ir problēmas savstarpēji uzticēties un sadarboties". Aptaujas liecina, ka tikai trešdaļa iedzīvotāju līdzdarbojas kādā organizācijā vai biedrībā. Tāpēc kā sabiedrība esam vāji. Turklāt daudz paciešam klusējot. Vienlaikus, kā, norādīdama uz pretrunu, skaidro RSU Komunikācijas studiju katedras vadītāja asociētā profesore Anda Rožukalne, sabiedrība daudz sagaida no valsts kā kolektīva fenomena. Proti, vēlas labus ceļus, labu pārvaldību kopumā, līdztekus daudziem par normu uzskatot nodokļu nemaksāšanu.
Vai nepieciešama pašapziņas rekonstrukcija?
Ir liels kārdinājums noteikt kolektīvas diagnozes un izcelt mūsu sliktās īpašības, par tām pašausminoties, taču tas raksturīgi daudzām valstīm un latvieši uz to fona ne ar ko sevišķi negatīvu neizceļas, uzskata RSU Komunikācijas studiju katedras docents, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Vispārinot šo viedokli, var secināt, ka latvieši ir morāli un garīgi stipra nācija, kura izcīnījusi savu valsti, pratusi atgūt tās neatkarību un patlaban saskaras ar neilgai demokrātijas praksei raksturīgām, taču pārvaramām grūtībām. Latvijas sabiedrību kopumā raksturo Brīvības iela Rīgā, kur vienlaikus vērojama gan spozme, gan drūmums un nabadzība – pat viena nama robežās redzami uzposti veikali pirmajā stāvā un noputējuši, pelēki logi augstākajos, situāciju metaforiski raksturo tiesībsargs Juris Jansons.
Nākamgad, svinot valsts simtgadi, Latvijas iedzīvotāju īpašību novērtēšanai paredzēts rīkot plašāku konferenci, pieaicinot viedokļa paudējus arī no citām valstīm. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka vienota viedokļa par to, kā un vai vispār būtu veicama nācijas pašapziņas rekonstrukcija, nebūs.
