Pēdējo gadu laikā nepieciešamība uzlabot ar būvniecību saistīto normatīvo regulējumu un investīciju vidi noteikta par vienu no Latvijai sasniedzamajiem mērķiem. Jāuzsver gan, ka būvniecība ir jāskata kopā ar teritoriālo plānošanu, jo būvniecība ir teritorijas plānojuma īstenošana dabā. Līdz ar to arī mērķis būtu pilnveidot ar teritoriālo plānošanu un būvniecību saistītos normatīvos aktus, radot efektīvu, vienotu un prognozējamu teritoriālās plānošanas mehānismu, kā arī palielināt prognozējamību un skaidrību attiecībā uz procedūrām un termiņiem, kas investoriem jāievēro, attīstot investīciju projektus.
Pašlaik spēkā esošais būvniecības regulējums būtiski apgrūtina gan būvniecības procesā iesaistīto ikdienas darbu, gan ar to tieši nesaistītu nozaru – rūpniecības, lauksaimniecības, tirdzniecības un publisko pakalpojumu – nākotnes attīstību. Lielais administratīvais slogs, atšķirīgās likuma interpretācijas un sadrumstalotais valsts institūciju atbildību sadalījums būvniecības procesu ir padarījis teju neparedzamu, kavējot iesākto projektu realizāciju un atturot no jaunu projektu sākšanas. Pat tie ārvalstu investori, kas neplāno tieši ieguldīt jaunu objektu būvniecībā, bet vēlas veikt investīcijas citu nozaru uzņēmumos Latvijā, apzinās, ka agri vai vēlu tās rezultēsies būvniecībā, piemēram, paplašinot uzņēmuma darbību un būvējot jaunu ražotni, biroja ēku vai liellopu novietni. Izvērtējot iespējamos riskus un to, ka laika periods, kas šķirs būvprojektu no objekta pieņemšanas ekspluatācijā, nav prognozējams, investori kļūst piesardzīgi un nereti izlemj mainīt savus investīciju plānus.
Būvniecības regulējuma nepilnības traucē arī investoriem, kas Latvijā jau ilgstoši strādā un kas, par spīti Latvijas uzņēmējdarbības un tiesiskās vides īpatnībām, izrādījuši gatavību savu darbu šeit turpināt. Nereti investoriem nākas saskarties ar piespiedu būvniecības ieceru atlikšanu dažādu viltus iemeslu, piemēram, populārsūdzību, dēļ, kuru izskatīšana tiesā var ilgt pat četrus piecus gadus. Rezultātā netiek īstenoti nedz plānotie projekti un radītas darbvietas, nedz piesaistītas jaunas investīcijas. Vēl vairāk – šādas situācijas investoriem liek apsvērt iespēju izvēlēties citu valsti, kur turpmāk veikt ieguldījumus. Te noteikta loma, protams, ir arī tiesas praksei, jo tās varā ir noteikt pagaidu regulējumu, ļaujot investoram izlemt, vai uzņemties risku un turpināt īstenot būvniecības ieceri vai gaidīt, kamēr tiesa pieņems galīgo lēmumu.
Ne mazāk svarīgi ir arī citi ar būvniecības procesu saistītie jautājumi, kas nekavējoties būtu jāatrisina:
- Jauktas apbūves zemes gabalu attīstīšanas problēmjautājumi – situācijās, kad uz viena zemes gabala tiek uzbūvētas ēkas, kas paredzētas atšķirīgam izmantojumam.
- Nepieciešamie Būvniecības likuma grozījumi – būvniecības procesa dalībnieku atbildības regulējums un konkrētu, ar būvniecības procesu saistītu definīciju atkārtota iestrādāšana likumā.
- Ar būvju nodošanu ekspluatācijā saistītās administratīvās procedūras uzlabošana.
- Saziņas un sadarbības ar vietējām pašvaldībām stiprināšana (nereti novērojama nevēlēšanās slēgt administratīvas vienošanās un sniegt uzziņas par tiesībām, trūkst skaidrojumu par infrastruktūras maksājumu izlietojumu u.c.), kas tieši ietekmē būvniecības ieceru īstenošanas procesu.
Papildus jau minētajam, kur var saskatīt Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) atbildības jomas, šogad būvniecības sektora sadrumstalotais uzraudzības mehānisms ir papildināts arī ar Tieslietu iniciatīvu, no 1.janvāra ieviešot Civillikumā jaunu nodaļu ar nosaukumu "Apbūves tiesības". Ņemot vērā, ka no Tieslietu ministrijas nav sekojis detalizēts jaunās normas skaidrojums, vairāki investori ir saskārušies ar jaunām grūtībām būvniecības ieceru īstenošanā. Pieļauju, ka Tieslietu ministrijas nolūki, ieviešot papildu apbūves tiesību institūtu, kurš, iespējams, risina kādas iepriekš identificētas problēmas būvniecības jomā, ir bijuši labi. Tomēr tā vietā, lai padarītu nozari sakārtotāku, šis institūts ir radījis jaunas neskaidrības.
Vērts atzīmēt, ka liela daļa uzņēmumu ar cerībām skatās uz 2017. gadu un gaida, kad sāksies vairākas Eiropas Savienības (ES) fondu programmas, tostarp veselības, kultūras, izglītības un citās jomās. Lai arī vārdos un plānos mēs runājam par atbalstu šīm jomām, realitātē tas bieži vien izpaužas kā, piemēram, skolu un veselības iestāžu celtniecība, pārbūve vai renovācija, tādējādi būtiskai fondu līdzekļu daļai nonākot būvniecības sektorā. Līdz ar to, ja savlaicīgi netiks sakārtots un būtiski uzlabots ar teritorijas plānošanu un būvniecību saistītais normatīvais regulējums, Latvijā būs novērojams ne tikai ārvalstu investīciju kritums, bet arī kavēšanās ar ES fondu savlaicīgu apguvi un lielo infrastruktūras projektu, piemēram, "Rail Baltica" un dzelzceļa elektrifikācija, īstenošanu.
