Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki tik ļoti aizraujas ar dažādām diētām un uztura bagātinātājiem?
Nedrīkst nonākt galējībās. Pirms iegādāties kādu "uztura uzlabotāju", jābūt drošiem par tā reālu nepieciešamību, nevis vieglprātīgi pakļauties vilinošām reklāmām. Piemēram, dārgas ūdens attīrīšanas iekārtas, kuru izplatītāji sola attīrīt ūdeni līdz pat destilētā ūdens koncentrāciju līmenim.
Kas notiek, ja cilvēks izvēlas dzert tikai destilētu ūdeni? Ir gadījies dzirdēt par šādu organisma attīrīšanas metodi.
Lai jūs labāk izprastu vispārējo kontekstu, kā dažādas vielas ietekmē mūsu organismu, jāsāk ar šūnām un šķīdumiem, ūdeni kā substanci, kurā vielas atrodas. Šūnu membrāna laiž cauri ūdeni. Šūnas saturs un starpšūnu telpa ir dažādu vielu šķīdumi, kas savstarpēji atdalīti ar membrānu. Vielu šķīdumi uz membrānu rada spiedienu, ko sauc par osmotisko spiedienu. Ir ļoti svarīgi, lai osmotiskais spiediens šūnas iekšpusē un šūnas ārpusē būtu vienāds. Ja osmotiskais spiediens ir izlīdzināts, tad saka, ka šūna atrodas izotoniskā vidē. Taču šis izotoniskais šķīdums noteikti nav absolūti tīrs, dejonizēts ūdens, bet gan šķīdums ar zināmu vielu koncentrāciju, kas nodrošina atbilstošu osmotisko spiedienu uz šūnas membrānu. Katrs būs dzirdējis medicīnā terminu – fizioloģiskais šķīdums. Tas ir 0,85% sāls šķīdums, kas ir izotonisks šūnas satura osmotiskajam spiedienam. Ievadot šādu šķīdumu intravenozi, netiks nodarīts kaitējums šūnas membrānai.
Ja cilvēks ilgstoši dzers absolūti tīru, destilētu, dejonizētu ūdeni, tad šūnās samazināsies izšķīdušo vielu koncentrācija un līdz ar to mainīsies osmotiskais spiediens. Vienkāršiem vārdiem – kaut kādā laika posmā tīrs ūdens "piepumpēs šūnu", kas vienā brīdī plīsīs. Šādas izmaiņas vielmaiņā mēs parasti mēdzam saukt par tūsku, kas liecina, ka šūna neatrodas atbilstošā vidē, organismā ir par daudz ūdens. Pretēju efektu var iegūt, dzerot ūdeni ar ļoti lielu sāļu koncentrāciju vai lietojot uzturā sāļus ēdienus. Tad šūnai vajadzīgais ūdens tiek aizvadīts, notiek atūdeņošanās, šūna saraujas un nespēj funkcionēt.
Cik ilgā laikā veidojas šādas pārmaiņas?
Slāpes ir signāls, ka nepieciešams ūdens. Ūdens patēriņš ir atkarīgs no cilvēka dzīvesveida – slodzes intensitātes, vecuma, uztura, utt. Ja mēs ļoti ilgi dzersim tikai absolūti tīru, destilētu ūdeni, tad nonāksim līdz tam, ka šūnas atradīsies neatbilstošā – hipotoniskā vidē. Un otrādi, ja ilgstoši ēdīsim ļoti sāļus ēdienus un maz dzersim, veidosies hipertoniska vide.
Daži tic, ka veselības un pat veiksmes avots ir t.s. dzīvais, strukturētais ūdens jeb memory water. Ko jūs par to sakāt?
Starp ūdens molekulām pastāv ūdeņraža saite. Ūdens molekula sastāv no skābekļa atoma un diviem ūdeņraža atomiem. Skābeklis ir ar negatīvu lādiņu, ūdeņradis – ar pozitīvu. Tāpēc ūdens molekula ir elektroneitrāla, bet vienlaikus polāra. Nezinātniski izsakoties, tas nozīmē, ka elektroneitrālajā molekulā skābeklis atceras, ka kādreiz bijis negatīvs, bet ūdeņradis – pozitīvs. Starp molekulām rodas ūdeņraža saite, kas atslābst, mainoties agregātstāvoklim, piemēram, sasalstot. Taču šķidrā agregātstāvoklī ūdens, tāpat kā jebkura cita tīra viela, atgūst tās pašas īpašības, kas bija pirms sasalšanas. Tiek jaukti ūdens kā šķīdinātāja un šķīduma jēdzieni. Tiklīdz ūdenī kaut ko šķīdinām, rodas ūdens šķīdumi, ar ko saskaramies ikdienā. Piemēram, sula, minerālūdens ir ūdens šķīdums, kuros bez H2O ir daudz citu molekulu vai jonu. Ūdens no tā, ka sasalst vai uzvārās, absolūti nemainās. Taču sasalstot vai vārot var mainīties organiskās molekulas, kas atrodas ūdenī.
No iepriekš teiktā saprotams, ka vārds "izotonisks" apzīmē kaut ko labu. Izotoniskos dzērienus aktīvi patērē sportiska dzīvesveida cienītāji, tos iespējams arī nopirkt pārtikas veikalā, internetā. Cik daudz tos, jūsuprāt, var dzert?
Tas atkarīgs no tā, ko cilvēks tajā brīdī dara. Sportojot ir jāuzņem papildu ūdens. Taču tādā gadījumā ir svarīgi, cik šis dzēriens ir sabalansēts, jo ar jēdzienu "izotonisks" nezinātājs var saprast jebko. Minerālvielām jābūt niecīgā koncentrācijā. Atcerēsimies, ka šūnai izotoniskais šķīdums ir ļoti atšķaidīts, piemēram, 0,85% sāls nātrija hlorīda šķīdums. Neviennozīmīgi vērtējama šādos dzērienos ir vitamīnu vai citu bioloģiski aktīvu molekulu klātbūtne, kuras ieteicams uzņemt ar ēdienu. Ir svarīgi, lai vielmaiņa netiek pārslogota ar atsevišķu molekulu koncentrācijas palielināšanu fiziskās slodzes laikā. Tas var radīt lieku slodzi izvadsistēmai.
Par sabalansētu uzturu runājot, pēdējā laikā grāmatnīcās ir pieejamas grāmatas, tāpat internetā informācijas netrūkst par t.s. sārmaino jeb pH diētu.
Tāda pH diēta nevar pastāvēt, tā runā pretī organisma bioķīmijai. Kas ir pH vērtība? Tas ir ūdeņraža jonu koncentrācijas negatīvais kāpinātājs pie skaitļa 10. Jo lielāka ūdeņraža jonu koncentrācija jeb vides skābums, jo pH vērtība mazāka. Piemēram, ja ūdeņraža koncentrācija ir 10-1, tad pH līmenis ir 1. Ja ūdeņraža koncentrācija ir 10-7, pH ir 7 – tā ir ļoti niecīga ūdeņraža jonu koncentrācija, un vide ir neitrāla. Ja pH ir zem 7 – vide ir skāba, ja pH ir virs 7 – sārmaina.
Svarīgi atcerēties, ka cilvēka organismā nav vienas pH vērtības. Dažādos orgānos pH vērtība ir cita, atbilstoši tam, kādas funkcijas ir jāveic. Piemēram, mutes dobumā pH ir tuvu neitrālam. Kuņģa dobumā vajadzīgais pH līmenis ir skābāks – aptuveni 2, divpadsmitpirkstu zarnā nedaudz virs 7. Veselam cilvēkam asinīs pH ir 7,36. Pat niecīgas asins pH izmaiņas rada patoloģijas, kuras nepieciešams ārstēt, nevis nodarboties ar pašdiagnostiku. Lai ko mēs ar uzturu uzņemtu, tas viss tiek iesaistīts kopējā vielmaiņā. Visas organisma bufersistēmas darbojas saskaņoti, lai novērstu pH līmeņa izmaiņas.
Piemēram, ar studentiem esam veikuši eksperimentu: divi studenti ar askorbīnskābi izskalo muti un izmēra siekalu pH. Askorbīnskābe uz brīdi padara siekalas skābākas pH =5. Pēc vienas minūtes pH līmenis tiek izmērīts vēlreiz. Eksperimenta laikā viens students košļāja košļeni, kamēr otrs – nedarīja neko. Gan vienam, gan otram studentam pH bija atgriezies normālā līmenī pH = 7. Tas nozīmē, ka veselam cilvēkam nav vajadzīga košļene, lai normalizētu mutē pH līmeni, jo siekalās esošās bufersistēmas efektīvi neitralizē ar uzturu uzņemtās skābes.
Vai pēc līdzīga principa darbosies arī kuņģis, ja tajā mākslīgi tiks samazināts skābums un pH līmenis būs augstāk par 2, piemēram, iedzerot dzeramo sodu?
Pirmkārt, tajā brīdī nedarbosies enzīmi un apstāsies gremošana. Ja iedzers dzeramo sodu, kuņģa skābums izraisīs burbuli (ogļskābā gāze un ūdens), līdzīgi kā dzerot gāzētos dzērienus, nāk atraugas. Tā būs pirmā reakcija. Otrs – notiks neitralizēšanās reakcija. Visa vielmaiņa darbosies tā, lai kuņģī atgrieztu nepieciešamo skābuma līmeni.
Jāpatur prātā, ka zemā pH vērtība jeb kuņģa skābums mūs paglābj no ļoti daudz problēmām, piemēram, baktērijām. Elpojot caur degunu, uz gļotādas nonāk gaisā esošās baktērijas, putekļi, putekšņi, kas kopā ar gļotām nonāk kuņģī, kur kuņģa sulā esošā skābe un enzīmi padara nekaitīgas svešās molekulas.
Un lai to paveiktu, ir vajadzīgs zems pH līmenis jeb skābums?
Jā. Šādā pH tiek denaturēti proteīni. Tas nozīmē, ka dzīvie proteīni tiek padarīti nedzīvi. Piemēram, tas notiek, kad iedzeram tikko slauktu, nepasterizētu pienu vai apēdam jēlu olu. Lai enzīmam šis proteīns būtu sagremojams, to vajag padarīt vienkāršāku. Denaturāciju paveic kuņģa sulā esošā skābe. Kuņģa dobums ir pirmā robeža, kura veic nepieciešamo organisma aizsardzību un nodrošina mūsu spēju izdzīvot vidē, kādā eksistējam. Ja mēs domājam, ka, ēdot bāzisku pārtiku, mēs organismu padarīsim bāziskāku, bet ar skābiem produktiem – skābāku, man jūs jāapbēdina, jo tā nebūs. Bufersistēma, neatkarīgi no jūsu gribas, izdarīs tā, lai katra molekula savā vietā var darboties tai vajadzīgajā pH līmenī. Protams, mēs runājam par vesela cilvēka organismu.
Kādi vēl ir šādu diētu riski bez tā, ka tiek nevajadzīgi uzlikta slodze organismam, kurš cenšas nenogurstoši atjaunot normālai darbībai nepieciešamo vidi?
Runājot par t.s. pH diētām, esmu lasījusi visādas aplamības. Internetā pieejamās skābo un bāzisko produktu tabulas rada neizpratni. Jebkurš pārtikas produkts nav tīra viela, bet to sastāvā ir daudzas vielas, kas gremošanas rezultātā veidos atšķirīgus produktus. Nav saprotami kritēriji, pēc kuriem tos iedala skābajos un bāziskajos. Piemēram, kļūdains apgalvojums ir, ka ogļhidrāti veicina bāzisku vidi, savukārt gaļa – skābu vidi. Ir pilnīgi pretēji! Ogļhidrāti vielmaiņas procesā rada savienojumus, kas pēc savas uzbūves ir skābes – vājas, bet tomēr skābes. Tikmēr gaļa jeb proteīni sastāv no aminoskābēm. Aminoskābe ir skābe, kas satur aminogrupu ar bāzisku reakciju. Organiskās skābes daudzu pārvērtību rezultātā tiks izelpotas kā ogļskābā gāze (CO2 molekula), bet aminogrupa tiek izvadīta kā urīnviela.
Reizēm cilvēki vispār savā ēdienkartē atsakās no kādas uzturvielu grupas, piemēram, taukiem. Populāra ir t.s. ogļhidrātu diēta. Un otrādi – t.s. Keto jeb tauku diēta, atsakoties no "ātrās enerģijas" – ogļhidrātiem. Kas tādā gadījumā jāņem vērā?
Šādas diētas dažkārt ir populāras sportistu vidū, ņemot vērā, ka jebkura slodze sākas ar to, ka vispirms tiek iztērētas ogļhidrātu rezerves un tālāk tiek izmantotas tauku rezerves. Brīdī, kad tiek tērētas ogļhidrātu rezerves, trūkstot skābeklim, rodas pienskābe. Ja vielmaiņā iesaistās tauki, enerģijas pietiek ilgākam laikam. Enerģijas iegūšanas veidi atkarīgi no fiziskās sagatavotības, slodzes intensitātes un slodzes ilguma.
Taču, ja mēs runājam par ogļhidrātiem, tie nav tikai "ātrās enerģijas" avots. Ogļhidrāti kopā ar proteīniem veido cilvēka saistaudus, šūnu signālmolekulas, kuras kā "antenas" atpazīst asinīs esošās svešās molekulas. Ogļhidrāti kopā ar proteīniem ir pamatā skaistai ādai, veseliem saistaudiem u.c. Pilnībā atsakoties no ogļhidrātiem, cilvēki riskē iegūt ketoacitozi jeb palielinātu vides skābumu. Palielinoties ketonvielu koncentrācijai, palielinās vides skābums. Ketoacitoze mēdz būt diabēta slimniekiem. Cilvēki, kas to nezina, pamanās šo patoloģiju sev izveidot paši. Otra galējība, ja uzturā ļoti palielina ogļhidrātu koncentrāciju. No ogļhidrātiem enerģija rodas tikai tad, kad ir fiziskā slodze. Ja sēžam pie datora un dzeram enerģijas dzērienu, liekais cukurs pārvērtīsies rezervēs – taukos.
Kas notiek, ja cilvēks ar uzturu neuzņem taukus?
Tauki ir mūsu šūnu membrānas, kurās esošais t.s. lipīdu dubultslānis nav nekas cits kā nedaudz izmainītas tauku molekulas. Tauku molekulas atgrūž ūdeni - tās ir hidrofobas. Lipīdu molekulas ir difīlas - ūdeni vienlaikus gan atgrūž, gan piesaista. Pateicoties divējādai mijiedarbībai ar ūdeni, izveidojas lipīdu dubultslānis, kas atdala divas ūdens vides - šūnas saturu no starpšūnu telpas. Tas ir mūsu dzīvības pamats – šūnas membrāna. Šūnu membrānas ir komplicētas struktūras, kurās esošās salikto proteīnu molekulas nodrošina šūnu savstarpējo saziņu. Pilnībā atsakoties no taukiem, tiek apdraudētas šūnu membrānas. Trauslas šūnu membrānas ir cēlonis audu bojājumiem.
Šāds rezultāts jau droši vien ir iespējams tikai pēc daudziem gadiem nepilnvērtīga uztura ...
Ja kādam gribas ar sevi eksperimentēt, neviens nevarēs to liegt. Nevar prognozēt, kā izpaudīsies nepilnvērtīgā uztura sekas, bet jauniem cilvēkiem noteikti vajadzētu domāt arī par savu reproduktīvo veselību. Domājot par nākotni, īpaši uzmanīgām jābūt meitenēm. Ja tiek domāts par grūtniecību, tā ir milzīga slodze visam organismam. Mūsdienās bērniņu plāno trīsdesmit gados un vēlāk, kas nozīmē, ka līdz tam laikam jau diezgan daudz kas organismam bijis jāiztur. Nav runa tikai par alkoholu vai citiem kaitīgiem ieradumiem, bet arī dažādiem eksperimentiem ar uztura bagātinātājiem it kā veselības vārdā. Vai pēc tā visa organisma bioķīmija spēs tikt galā ar grūtniecību? Jaunībā par to nedomā, un tas ir normāli, taču par to ir jārunā.
Nekādā gadījumā nedrīkst eksperimentēt ar bērniem, arī vēl nedzimušiem. Ja augošam organismam pietrūkst pilnvērtīgu proteīnu, pietrūks arī nepieciešamo aminoskābju, kas ilgtermiņā ietekmēs smadzeņu attīstību. Ja vecāki ir vegāni, tas nedrīkst ietekmēt bērna fizisko veselību, kas var atstāt sekas arī uz smadzeņu attīstību. Lai uzņemtu visas nepieciešamās uzturvielas, izslēdzot no ēdienkartes tradicionālos proteīnu avotus, ir jābūt ļoti dziļām zināšanām uztura zinātnē, bioķīmijā, fizioloģijā.
Vai internets ir uzticams avots, meklējot informāciju par veselīgu uzturu?
Ja informācija netiek meklēta zinātnisko pētījumu publikācijās, tad tā nav ticama. Informācijas pārpilnībā var apjukt, daudzi skaidrojumi tiek izrauti no konteksta, pasniegti pilnīgi aplami, un cilvēkam, kam nav pamatzināšanu par organisma fizioloģiju, var iestāstīt jebko. Pievēršot pastiprinātu uzmanību savam uzturam, nedrīkst balstīties tikai modes tendencēs. Turklāt daudzu rakstu pamatā ir reklāma. Nevienu farmaceitisko firmu neinteresē jūsu veselība. Tas ir svešu cilvēku bizness, bet veselība taču ir katram sava, un to nevajadzētu aizmirst, īpaši jauniem cilvēkiem.
Par sportisko jaunatnes daļu dažkārt jāuztraucas ne mazāk kā par tiem, kam mazāk interesē izglītība, sportiskas aktivitātes. Sporta aktivitātes ir kļuvušas par dažādu sportam domāto uztura bagātinātāju izmēģinājuma "laboratoriju". Proteīna kokteilis ir kļuvis pašsaprotama lieta treniņa zālēs. Treneru ieteikumi un reklāmas internetā uztur šo milzīgo pārtikas piedevu industriju. Nevar viennozīmīgi apgalvot, kādu iespaidu šo vielu lietošana atstās uz nākamajām paaudzēm, jo līdz šim vēl nav pieredzēts, ka vairākas paaudzes būtu lietojušas uztura bagātinātājus tik milzīgā koncentrācijā. Varbūt nākamās paaudzes šo mūsdienu aizraušanos ar uztura bagātinātājiem vērtēs tāpat kā mēs ar šausmām domājam par, piemēram, plašo dzīvsudraba savienojumu lietošanu, ko apraksta medicīnas vēsture.
Kā ar uztura bagātinātājiem, kurus iespējams iegādāties aptiekā un kuri tiek reģistrēti un pārbaudīti Pārtikas un veterinārajā dienestā?
Par to drošumu varētu būt vairāk vai mazāk sirdsmiers. Vai tie ir vajadzīgi? Tas ir cits jautājums. Jebkura iejaukšanās vielmaiņas procesā rada atbildes reakciju, tāpēc ir nopietni jāizsver, kādas būs sekas, ja sāksiet lietot uztura bagātinātājus. Vai visu mūžu gribēsiet tos lietot, jo nav izslēgts, ka brīdī, kad uztura bagātinātāju pārtrauc lietot, šūna jau būs pieradusi pie kādas vielas, kas ir uztura bagātinātājā lielā koncentrācijā un organisma paša spēja sintezēt šo molekulu mazināsies.
Tādas vielas, piemēram, ir sportiskiem cilvēkiem labi pazīstamais karnitīns un taurīns. Taurīns bieži sastopams veikalos nopērkamajos enerģijas dzērienos.
Jā, tas ir uztura bagātinātājs, ko pievieno enerģijas dzērieniem, pamatojot, ka tas dod papildu enerģiju. Taurīns ir molekula, kas saistās ar žultsskābi un zarnu traktā emulģē taukus. Emulģēšana ir lielo tauku pilieniņu pārvēršana sīkākos, lai tie būtu vieglāk sagremojami. Taču tas ir tikai viens no posmiem tauku vielmaiņā. Tauku gremošana sākas tikai divpadsmitpirkstu zarnā, un to paveic enzīmi, kas no aizkuņģa dziedzera nonāk divpadsmitpirkstu zarnā. Ja uz šī sarežģītā vielmaiņas procesa fona tiek pēkšņi palielināta taurīna koncentrācija, tam nav nekādas jēgas. Viens pats taurīns taukus nevar sašķelt, jo ir vajadzīgs viss pārējais vielmaiņas komplekts, kas šo procesu nodrošina. Tauku gremošanas rezultātā rodas atsevišķas taukskābes, kuras lipoproteīni no zarnu trakta nogādā šūnās. Šūnā nenotiek "tauku dedzināšana", bet nepieciešamības gadījumā veidojas enerģija vai arī uzkrājas rezerves. Enerģiju patērēt var tikai fiziskā slodzē.
Karnitīns savukārt tiek popularizēts kā līdzeklis novājēšanai. To izmanto ilgos zemas slodzes treniņos, jo tas palīdzot dedzināt taukus un tādējādi radīt papildu enerģiju.
Ar karnitīnu ir tāpat kā ar taurīnu. Abām molekulām tiek piedēvētas "maģiskas" īpašības dedzināt taukus. Karnitīna molekula iesaistās reakcijā brīdī, kad taukskābe ir nonākusi šūnā. Tālākās taukskābes reakcijas norit šūnas mitohondrijā. Karnitīns tikai palīdz taukskābei iziet cauri mitohondrija membrānai, kur notiek bioķīmiskās reakcijas, ja nepieciešams iegūt enerģiju. Atsakoties no taukiem uzturā, ir absurdi lietot vielas, kas piedalās tauku vielmaiņā. Ja enerģija nav nepieciešama, taukskābe nenonāks mitohondrijā un netiks iesaistīta šajās reakcijās, bet tiks pārvērsta par tauku molekulu. Bez fiziskās slodzes karnitīns nepiedalīsies enerģijas iegūšanā, bet radīs papildslodzi izvadsistēmai.
Kādi ir riski, ja ar mērķi novājēt vai iegūt vairāk enerģijas tiek lietots karnitīns?
Šajā sakarībā es gribētu atsaukties uz pētījumu, kurā pierādīja, ka šūnā nonāk 40-60% no karnitīna, kas tika uzņemts ar gaļu. Savukārt no karnitīna, kas tika uzņemts kā uztura bagātinātājs, šūnā nonāca tikai 12-15%. Tas nozīmē, ka atlikušie 85% ar uztura bagātinātāju uzņemtā karnitīna ir papildu slodze izvadsistēmai. Vesela cilvēka organisms spēj ilgstoši piemēroties dažādiem eksperimentiem, tikai jautājums ir – cik ilgi un kādu iespaidu tas atstāj uz mūsu veselību?
