Pirms diviem gadiem Ministru kabinets izdeva rīkojumu, kas paredzēja: no 2015. gada Latvijā tiks ieviesta obligāta depozīta sistēma. Tas nozīmētu, ka cilvēkam, iegādājoties dzērienu, piemēram, plastmasas vai stikla pudelē, cenā būtu iekļauta depozītmaksa. Patērētājs šo depozīta naudu saņemtu atpakaļ, ja nodotu iepakojumu speciāli tam paredzētā automātā. Tādējādi iedzīvotāji būtu motivēti nodot tukšos iepakojumus pārstrādei, mazinot to nonākšanu atkritumos un palielinot apkārtējās vides piesārņojumu. Šāda depozīta sistēma darbojas vairākās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Igaunijā, Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Dānijā, Norvēģijā un Horvātijā. Savukārt Latvijā darbojas dalītā atkritumu vākšanas sistēma, kur atkritumi tiek nodalīti pēc to veida un īpašībām.
Šogad gan tapis skaidrs, ka Latvijā nekādas depozīta sistēmas nebūs. Kā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides un klimata politikas apakškomisijas sēdē norādīja Vides attīstības un reģionālās ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Tavars, izšķiršanās par labu dalītās šķirošanas sistēmai, nevis depozīta sistēmai ir politisks lēmums. Turklāt, VARAM ieskatā, abas sistēmas – gan depozīta sistēma, gan dalītā vākšana – nevar pastāvēt vienlaicīgi.
LV portāls jautā: Kurš ir labāks risinājums atkritumu šķirošanai - depozīta sistēma vai dalītā atkritumu vākšana?
2013.gadā depozīta sistēmas ieviešanai izvirzītie priekšlikumi līdz pat 2015.gada sākumam Saeimā nebija guvuši atbalstu. Tāpēc VARAM ministra uzdevumā 2015.gada februārī izveidoja darba grupu, apvienojot pašvaldības, uzņēmēju un nozaru asociācijas.
Izvērtējot depozīta sistēmas ieguvumus un zaudējumus, darba grupa secināja: depozīta sistēmas ieviešana prasītu būtisku izdevumu pieaugumu, jo kopējās izmaksas depozīta sistēmas ieviešanai sasniegtu 20–26 miljonus eiro. Savukārt sistēmas uzturēšana prasītu vēl 12,8 miljonus eiro katru gadu. Taču mērķis - ievērojami samazināt poligonos apglabājamo atkritumu daudzumu - netiktu sasniegts, jo Latvijai līdz 2020.gadam uz pusi ir jāsamazina poligonos noglabājamo atkritumu daudzums.
Papildus jāuzsver, ka depozīta sistēmas ieviešana nesniegtu arī būtisku ieguldījumu vides piesārņojuma mazināšanā, jo mežos, ceļmalās un citur nevietā izmesto atkritumu vairumu veido dažādi maisiņi, papīri, vienreiz lietojamie trauki, būvgruži utt.
Darba grupa secināja, ka daudz efektīvāka ir dalītā atkritumu vākšanas sistēma, kas Latvijā jau vēsturiski ir labi attīstīta. Tajā ir ieguldīti līdzekļi, iegādājoties īpašus šķirošanas konteinerus, iekārtojot poligonus, izbūvējot šķirošanas līnijas. Sistēmā jau investēti gan pašvaldību, gan ES fondu, gan privātie līdzekļi. Dalītā atkritumu vākšana ar katru gadu darbojas veiksmīgāk, un sašķirotā iepakojuma apjoms Latvijā aug.
Koncentrēšanās uz dalītās atkritumu vākšanas sistēmu ļaus apvienot resursus un panākt lielāku efektu. Svarīga dalītās atkritumu vākšanas sistēmas daļa ir stimulējoši pasākumi, lai palielinātu sašķiroto atkritumu daļu un konsekventi samazinātu visu atkritumu nonākšanu vidē vai atkritumu noglabāšanas poligonos. ES fondu investīcijas 2014.-2020.gada periodam arī tiek plānotas, lai turpinātu attīstīt dalītās atkritumu vākšanas sistēmu.
Manuprāt, depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā esam nokavējuši ar brīdi, kad radījām pirmo atkritumu apsaimniekošanas reģionu. Mums ir izveidota ļoti atšķirīga atkritumu savākšanas sistēma reģionos – valsts teritorija ir sadalīta 10 atkritumu apsaimniekošanas reģionos. Katrā no šiem 10 reģioniem ir atšķirīgas pakāpes vai modernizācijas līmenis. Līdz ar to depozītu sistēmu var ieviest atsevišķā atkritumu apsaimniekošanas reģionā, ja par to reģionā ir panākta vienošanās, bet ne visā Latvijā kopumā.
Grūti pateikt, kura sistēma ir labāka. Ir Eiropas valstis, kurās jau sen pastāv depozīta sistēma, taču tās izvēlējušās sistēmu mainīt. Jautājums nav par to, kā savākt, bet gan – kur likt iegūtos atkritumus. Uzņēmējam jādomā, kā pārstrādāt izejmateriālu, ko cilvēki ir gatavi par mazu naudu vai par brīvu atdot.
Jāpatur prātā, ka atkritumu savākšanas sistēmas maiņa vienlīdz nozīmē par to maksāt. Latvijā tas nozīmētu darīt dažus šajā biznesā iesaistītos cilvēkus bagātus, piešķirot tiem Eiropas naudu pārstrukturizācijai. Katru gadu veidojot jaunu sistēmu, jāapzinās, ka rezultātā par pakalpojumu nodokļu maksātāji maksās dārgāk. Vai mēs esam tik bagāti, ka varam atļauties tik biežas un dārgas pārmaiņas?
Vislabākā ir tā sistēma, kas darbojas. Par depozītu sistēmu ir pamatotas bažas, ka tā tomēr strādātu sliktāk. Šajā jautājumā jāņem vērā gan Latvijas apdzīvotības blīvums, gan katras sistēmas izmaksas. Ja ieviestu depozītu sistēmu, būtu jānodrošina, lai katram iedzīvotājam daudzmaz apdzīvotās vietās būtu iespēja nodot iepakojumus. Tad arī teju katrā mazākajā lauku veikalā jābūt šķirošanas līnijai. Skaidrs, ka tas būtu dārgi, īpaši veikalos ar maz apmeklētājiem.
Šobrīd Eiropas Savienības fondu naudu esam novirzījuši, lai attīstītu dalīto šķirošanu – izveidojuši šķirošanas laukumus, poligonus, šķirošanas līnijas. Igauņi, kas ieviesuši depozīta sistēmu paralēli dalītai šķirošanai, sūdzas, ka bezpajumtnieki tā vietā, lai salasītu plastmasas pudeles ielu malās, tās izņem no veikalam blakus esošiem dalītās šķirošanas konteineriem. Līdz ar to ir saprotams, ka abas sistēmas vienlaikus nevar pastāvēt.
Es uzskatu, ka depozīta sistēmu mēs esam nokavējuši. Pirms 10 gadiem arī es personīgi biju tās atbalstītājs. Tomēr šobrīd esmu pārliecināts – nav svarīgi, kāds ir ceļš uz mērķi, ko vēlamies sasniegt. Uzskatu, ka šobrīd esam izdarījuši daudz, lai mērķim pietuvotos.
Ne viena, ne otra atkritumu savākšanas pieeja tādā veidā, kā tā bija iecerēta, nav perfekta, jo, manuprāt, nav līdz galam izstrādāta, lai otrreizējie resursi tiešām tiktu savākti un izlietoti atkārtoti. Videi draudzīgāka politika visos laikos un visās vietās ir bijusi viena – mazāk tērēt, mazāk pirkt, mazāk ražot atkritumus. Ir dažādi veidi, kā to panākt, tomēr tas diemžēl nekādi neiet kopā ar valstij prioritāro ekonomikas sildīšanu.
Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka videi visdraudzīgākais risinājums būtu ieguldīt pieaugušo izglītībā. Tāpat arī izveidot kontroles mehānismu, kas tiešām reāli darbotos. Tādā nozīmē, ka, piemēram, ikvienam, kurš pērk preci, ir jāmaksā par atkritumiem, ko prece rada. To varētu risināt, slēdzot līgumus ar privātmājām, vasarnīcām u.c., precīzi veicot kontroli par tajās dzīvojošo cilvēku skaitu un maksimāli pietuvināti realitātei aprēķinot atkritumu daudzumu. Dažas pašvaldības to jau šobrīd dara – veic reidus un kontrolē. Saistībā ar kontroles mehānismiem būtu jāizstrādā efektīvi sodīšanas mehānismi, tai skaitā ir jāveicina pašvaldību vēlme atrast un sodīt nelegālo izgāztuvju veidotājus - atkritumu izmetējus (privātpersonas, reizēm komersantus).
Pastāvot tik milzīgām pretrunām, jāsecina – kamēr netiks mainīta ekonomiskā sistēma, videi draudzīga dzīvesveida ieviešana paliks dažu indivīdu hobijs un nodarbe.
Sākot darbu pie atsevišķu dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieceres, dalītās atkritumu vākšanas sistēmas attīstība vēl bija sākuma stadijā. Atkritumu apsaimniekošanas nozare jau šobrīd ir ieguldījusi lielus resursus, lai iedzīvotājiem atkritumu dalītās vākšanas infrastruktūra kļūtu pieejamāka. Paredzam, ka tuvākajos gados dalītās vākšanas infrastruktūra turpinās būtiski attīstīties un dalītās vākšanas konteineri izlietotajam iepakojumam iedzīvotājiem būs pieejami vēl vairāk.
Mērķis abām atkritumu apsaimniekošanas sistēmām būtībā ir viens un tas pats – samazināt poligonos noglabājamo apjomu un arvien vairāk sadzīves atkritumu plūsmā esošo materiālu, kas galvenokārt ir iepakojums, atgriezt pārstrādei. Attīstot dalītās vākšanas sistēmu, šo mērķi sasniegt varēs daudz efektīvāk, jo atsevišķu dzērienu iepakojuma depozīta sistēma attiecas tikai uz nelielu daļu no iepakojuma kopējā apjoma. Mūsu redzējumā, sistēmiski pareizāk ir attīstīt tādu izlietotā iepakojuma savākšanas un apsaimniekošanas sistēmu, kurā tiek savākts un nodots pārstrādei pēc iespējas vairāk iepakojuma.
Līdzīgs process uzsākts arī Nīderlandē, kur pašreiz notiek atteikšanās no dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas, to pilnībā aizstājot ar dalītās vākšanas infrastruktūras attīstīšanu.
Sistēmiska un fokusēta pieeja atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes infrastruktūras attīstībai ir pareizākais un ekonomiski izdevīgākais ceļš arī valsts kontekstā. Depozīta sistēmas ieviešana atsevišķu dzērienu iepakojuma apsaimniekošanai prasītu vismaz 20 miljonu eiro lielas investīcijas, turklāt arī katru iedzīvotāju individuāli skartu cenu pieaugums konkrētiem dzērieniem. Paralēli veidot un uzturēt apsaimniekošanas sistēmu atsevišķu dzērienu iepakojuma veidiem ir izšķērdīgi, un, kā rāda citu valstu pieredze, par šādas sistēmas uzturēšanu maksā patērētājs.
