VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Gunārs Nāgels
Latvijas Okupācijas muzeja direktors
27. augustā, 2015
Lasīšanai: 4 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Kultūra
1
1

Cik ilgi vēl?

Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Edijs Pālens/ LETA

„Manuprāt, mums vienreiz ir jāpieliek punkts šim jautājumam un ir jāuzsāk šī nama būvniecība. Okupācijas muzejs ir ļoti nozīmīgs Latvijas valstij, ir nepieciešama telpu paplašināšana, un šim muzejam ir jākļūst zināmā mērā par dāvanu Latvijas simtgadei 2018. gadā. Un tāpēc, manuprāt, jāizbeidz šīs brīžiem politiskās, brīžiem arhitektoniskās debates par šo jautājumu un jāiet ir uz priekšu.“ Tā teica prezidents Raimonds Vējonis pēc vizītes Okupācijas muzejā 4. augustā.

Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidente, kultūras ministre, ārlietu ministrs, Rīgas mērs – visi ir publiski izteikušies, cik svarīgi ir veikt Okupācijas muzeja pārbūvi, izpildot pirms daudziem gadiem izklāstīto, publiski apspriesto un visās instancēs apstiprināto ieceri.

Hibrīdkaru vai informācijas karu nav izgudrojuši cilvēki ar vajāšanas māniju – tas ir reāls drauds vairākos līmeņos mūsu tautai, mūsu valstij un mūsu Eiropai.

Ne pa velti Eiropas Savienība ir izveidojusi stratēģiskās komunikācijas komandu cīņai informācijas karā, un ne pa velti Rīgā pagājušajā nedēļā atvēra NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru, kura viens no mērķiem ir cīņa pret Krievijas īstenoto propagandu.

Latvijas Okupācijas muzejam ir svarīga loma, skaidrojot mūsu vēsturi ārzemniekiem un cīnoties pret mankurtismu latviešos. Šodienas apstākļos tieši Okupācijas muzejs ir tā vieta, kur jāved (un patiešām ved) citu valstu vadītājus un vēstniekus.

Bet, nezin kāpēc, mums cenšas iestāstīt, ka tas viss nav svarīgi un ka drīkst iznīcināt Okupācijas muzeju, lai izglābtu vienu no 400 padomju modernisma arhitektūras objektiem Latvijā.

Tas nekas, ka pati Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija atkārtoti ir izvērtējusi Okupācijas muzeja esošās ēkas kultūrvēsturisko vērtību kā 7 no 10, kas nozīmē, ka tā nevar pretendēt uz kultūrvēsturiskā pieminekļa statusu.

Tas nekas, ka ēka nav nedz tāda, kā bija plānota, nedz tāda, ko uzcēla – vēsturisko patiesīgumu iznīcināja jau 1996.gadā, kad nojauca pusi no ziemeļaustrumu spārna, lai netraucētu Melngalvju namam.

Tas nekas, ka arhitekta Gunāra Birkerta minimālistiskā koncepcija netraucē esošai ēkai dzīvot, bet ar gaišo piebūvi rāda mūsu attieksmi pret okupācijas periodu, kuru simbolizē pelēkā ēkas daļa. Bija ciešanas, bet mēs pārdzīvojām, un esam nolemti apgaismotai nākotnei.

Tas nekas, ka esošā ēka ir visjaunākā ēka Latviešu strēlnieku laukumā un ka tā nekādi neiekļaujas Rīgas vēsturiskā centra UNESCO aizsargātajā mantojumā, kas definēts kā: "viduslaiku kodola vēsturisko stilu arhitektūras pieminekļi", "bulvāru pusapļi", "bijušās priekšpilsētas ar 18. līdz 20.gs. ēkām".

Kā teica arhitektūras profesors Jānis Krastiņš par citu būvprojektu: "Ēka ir vēsturiska, tomēr konkrētā vides kontekstā uztverama kā svešķermenis, un ir likumsakarīgi, ka tai apkārt attīstās apbūve. Ēka šobrīd nav izmantojama, tādēļ nepieciešamas izmaiņas, kas ļauj ēkai funkcionēt."

Cik ilgi vēl var muļļāties? Vienreiz ir jāpieliek punkts, un ir jāuzsāk Nākotnes nama būvniecība!

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
1
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI