Jūsu saistība ar Latvijas Nacionālā kultūras centru nav jauna. Iepriekš strādājāt direktores vietnieces amatā. Kādas prioritātes esat izvirzījusi, stājoties jaunajā amatā?
Turpināsim iesāktos darbus. Savulaik, kad centru vadīja tagadējā kultūras ministre Dace Melbārde, tika izstrādāta centra darbības stratēģija līdz 2018.gadam, pie tās, organizējot savu darbu, pieturēsimies arī turpmāk.
Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas Kultūras centru asociāciju un Latvijas Kultūras akadēmiju, sadarbībā ar kuru tuvākajos gados īstenosim pētījumu. Mēs vēlamies noskaidrot, kāda ir latviešu kultūras tradīciju ilgtspējība mūsdienu vidē.
2015. un 2016.gadā prioritāte ir stratēģiju izstrāde nozarēs. Katrai nozarei ir svarīgi nodefinēt savu nozīmi nacionālās kultūras saglabāšanā 21.gadsimtā.
Strādājam pie Kultūras ministrijas padotībā esošo profesionālās vidējās kultūrizglītības iestāžu attīstības koncepcijas. Tā paredz līdz 2020.gadam izveidot sešus profesionālās izglītības kompetences centrus kultūrizglītības jomā, kas ļaus piesaistīt finansējumu atbilstoši jaunā Eiropas Savienības struktūrfondu plānošanas perioda prasībām.
Šogad sagaidāmi vairāki nozīmīgi nacionāla un starptautiska mēroga pasākumi plašākai sabiedrībai. Jūnija beigās Rīgā un Latvijas pilsētās un novados norisināsies VIII Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki. Jūlijā notiks starptautiskais folkloras festivāls "Baltica", galvenās norises plānotas Rīgā un Rēzeknē. Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē ietvaros Minhenē, Luksemburgā un pēc tam arī Rīgā būs apskatāma izstāde "Latviskās dvēseles raksti". Plānoti arī citi pasākumi.
Vai kultūras darbinieku prasmes un zināšanas ir pietiekamas, lai veiksmīgi varētu darboties reģionos?
Situācija reģionos ir dažāda. Svarīga ir atbilstoša izglītība kultūrā vai ar to saistītā jomā, jo iegūtās zināšanas un prasmes ir noderīgas, organizējot kultūras darbu. Ja darbiniekiem ir atbilstoša izglītība, tad situācija ir pietiekami laba. Kā norāda Latvijas Kultūras centru asociācija, kurā apvienojušies pašvaldību dibinātie kultūras centri, atsevišķās pašvaldībās būtu jāvelta lielāka uzmanība kultūras darbinieku kvalifikācijai un tās celšanai.
Kopā ar Kultūras centru asociāciju esam izveidojuši tā saucamo "kultūras centru vadītāju skolu", dodot iespēju centru vadītājiem ar nelielu pieredzi tālākizglītības kursos iegūt darbam nepieciešamās zināšanas. Reģionālajos semināros kā valsts institūcija vēstām par aktualitātēm kultūrizglītībā un kultūras procesos, analizējam norises. Piemēram, pagājušā gada nogalē bija semināri, kuros analizējām amatiermākslas kolektīvu vadītāju atalgojumu sistēmu.
Problēmas ar atbilstošas kvalifikācijas darbinieku atrašanu varētu būt reģionos.
Tā vairāk ir empīriska atsauce. Latvijas Kultūras akadēmija jau vairākus gadus aicina jaunos speciālistus, piemēram, sociologus, kultūras menedžmenta studentus pētīt norises reģionos. Tas rada interesi un vēlmi jaunajiem speciālistiem strādāt kultūras centros reģionos.
Pagaidām nav statistikas datu, cik daudz jauniešu reģionos atgriežas, bet pieredze liecina, ka tā notiek. Mēs ceram, ka šāda mērķtiecīga saikņu veidošana caur dažādām institūcijām nesīs labus rezultātus.
Nemateriālā kultūras mantojuma nesējs ir cilvēks ar prasmēm un zināšanām, kuras pilnveido un nodod tālāk. Mūsdienās daudzas prasmes, kas vēl pirms pārdesmit gadiem bija ikdienišķa parādība, savā dabiskajā vidē vairāk nepastāv, piemēram, audējas darbojas tautas lietišķās mākslas studijās, tradicionālo dziedāšanu apgūst folkloras kopās. Vai tradīcija var izdzīvot, ja to mākslīgi uztur ārpus dabiskās vides?
Es būtu gatava atdot daudz, lai, piemēram, redzētu, kā meitas pēc sniega nokušanas uzkāpj pakalnītēs un rotā, piedzīvot tradīciju funkcionālajā vidē.
Mana pieredze liecina, ka interese sabiedrībā par savu mantojumu nav mazinājusies. Aizvien vairāk cilvēki sāk sev uzdot jautājumu, kas es esmu, kas ir mana identitāte un ko es gribu saglabāt? Lai atrastu unikālo, ar ko atšķiramies, mantojumam ir liela nozīme.
Ir tradīcijas, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ zaudējušas funkcionalitāti. Tradīciju uzturēšanā liela nozīme ir reģioniem, īpaši novadiem un pagastiem, jo šeit ir iespēja tradīciju maksimāli pietuvināt videi, kurā tā radusies un dzīvojusi. Cilvēks vēlas sevi identificēt ar vietu, kurā dzimis un audzis, līdz ar to reģiona tradīcijas ir daļa no viņa identitātes. Lielpilsētās tradīciju funkcionēšana ir apgrūtinātāka.
Ar kādiem instrumentiem valsts var sekmēt kultūras mantojuma saglabāšanu?
Kultūras centri, izglītības iestādes, muzeji, bibliotēkas un citas kultūras iestādes ir viena no iespējām, kas palīdz mantojumu identificēt, saglabāt un nodot tālāk.
Valsts radītie instrumenti ir pietiekami elastīgi. Nemateriālais kultūras mantojums jau desmit gadus ir iekļauts valsts politikas dokumentos, kas ļauj radīt dažādus atbalsta mehānismus. Jautājums, cik lielā mērā cilvēki, kas apvienojušies nevalstiskajās organizācijās vai citās kopienās, ir spējīgi šos instrumentus apgūt un pielietot.
Pasaulē tiek veltīta liela uzmanība nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai. Joprojām Latvijā nav normatīvo aktu bāzes nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai. Pagājušajā gadā tika sperts nozīmīgs solis – valdībai ir iesniegts Kultūras ministrijas sagatavotais likumprojekts "Nemateriālā kultūras mantojuma likums". Ko paredz topošais likums?
Ir UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kura Latvijā ar likumu ir pieņemta un apstiprināta. Šī konvencija ir pamats, ko varam izmantot, veidojot un īstenojot valsts politiku nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Katrai valstij ir iespēja izveidot savu normatīvo aktu bāzi, veidojot līdzsvaru starp materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu. Materiālajam kultūras mantojumam ir nopietna nacionālo normatīvo aktu bāze, kas nodrošina kultūras pieminekļu saglabāšanu un uzturēšanu. Nemateriālā kultūras mantojuma likums turpinās konvencijā noteikto.
Likumprojekts "Nemateriālā kultūras mantojuma likums" paredz noteiktas kompetences valstij un pašvaldībām un iespēju arī kopienām pašām piedalīties sava mantojuma saglabāšanā.
Paredzēta divu sarakstu izveide – nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvais saraksts un nemateriālā kultūras mantojuma neatliekamās saglabāšanas saraksts, kas ļaus fiksēt nemateriālā kultūras mantojuma elementus, kurus pašas kopienas sadarbībā, piemēram, ar pašvaldībām, pētniecības un valsts institūcijām būs izvirzījušas iekļaušanai kādā no sarakstiem.
Kāda būs procedūra elementu iekļaušanai sarakstā?
Mums jau ir pieredze nemateriālā kultūras mantojuma elementu – Suitu kultūrtelpas un Dziesmu un deju svētku tradīcijas – iekļaušanai UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā.
Lai iekļautu sarakstā, būs kopā jāsanāk vairākām institūcijām un pašas tradīcijas praktizētājiem un jādefinē, kas ir šī tradīcija, kādi ir tās galvenie elementi un izpausmes, kāpēc jāsaglabā utt. Jānovērtē, kas ir prioritāri saglabājamais un kas – sekundāri. Varbūt tradīcija jau ir uz izzušanas robežas, bet varbūt ir pietiekami labā situācijā un tās saglabāšanai ir nepieciešams akcentēt uzmanību plašā sabiedrībā, radot interesi par tās uzturēšanu un tālāknodošanu.
Konvencijā ir minētas vairākas formas, ko nozīmē "saglabāšana". Dažkārt saglabāšana tiek uztverta kā kaut kas statisks un iekonservēts. Konvencijas izpratnē saglabāšana nozīmē atpazīšanu, dokumentēšanu, pētniecību un aizsardzību. Saglabāšana sevī ietver arī nemateriālā kultūras mantojuma attīstīšanu, popularizēšanu, praktizēšanu un nodošanu tālāk ar formālās un neformālās izglītības starpniecību. Katrs mēs varam kļūt par mantojuma nesēju, un no cilvēka ir atkarīgs, vai tradīcija tiks nodota tālāk.
Kopš 2009.gada organizējam projektu "Satiec savu meistaru!", kura ietvaros esam pievienojušies Eiropas iniciatīvai un aktualizējam nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes – nacionālo virtuvi, amatniecību, dziedāšanu u.c.
Ar šī projekta starpniecību gribam akcentēt un darīt zināmus sabiedrībai meistarus un lietpratējus. Sagaidām, ka ar laiku projektam pievienosies arī uzņēmēji, kas ar savu pieredzi parādīs, kā no nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes top pārdodams produkts. Šādas lietas jau notiek, piemēram, radošajās industrijās, kur gala produktos vērojama ar nemateriālo kultūras mantojumu saistītu elementu iepludināšana.
Raugoties no šī brīža pozīcijām, kuras Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes ir apdraudētas un būtu nepieciešami tūlītēji saglabāšanas pasākumi?
Šobrīd grūti nosaukt kādu izpausmi. To zināsim brīdī, kad vērtības tiks pieteiktas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam un tiks analizēta situācija uz vietas reģionos un pētīta vēsturiskā situācija.
Nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes iekļūšana kādā no sarakstiem nozīmēs vietējās kopienas apņemšanos konkrēto izpausmi saglabāt un nodot tālāk. Tradīciju saglabāšanā liela nozīme ir pašvaldībām, kas atbalsta vietējās kopienas, un iekļauj nemateriālo kultūras mantojumu savos plānošanas dokumentos. Tieši ar nemateriālo kultūras mantojumu pašvaldībām ir iespēja vienai no otras atšķirties un piedāvāt ko tikai sev raksturīgu un unikālu.
Ir prasmes, kuras ir aizgājušas zudībā, jo sabiedrības un arī tehnoloģiju attīstības procesā pēc tām vairāk nav pieprasījuma. Cik sarežģīta ir zudušo tradīciju atjaunošana? Vai tas maz ir iespējams?
Zudušo tradīciju var atgriezt, ja ir vēlēšanās. Bija brīdis, kad no Latvijas bija pazudusi knipelēšana. Tradicionālajā zemnieku apģērbā muižu kultūras iespaidā atsevišķos novados bija raksturīgi knipelētie elementi. Ar laiku šī tehnika izzuda, un pirms vairāk nekā desmit gadiem meistare Dagmāra Prīberga to pārveda no Zviedrijas. Šobrīd viņai jau ir vairākas mācekles un tradīcija tiek nodota tālāk.
Otrs piemērs ir "skalu deķi" Krāslavas pusē, Izvaltā. Pirms aptuveni desmit gadiem šī aušanas tehnika bija tuvu izzušanai. Vietējai kopienai, apzinoties, ka šīs aušanas tehnikas pratēju paliek mazāk un drīz nebūs neviena, kas to pratīs, tika rakstīti projekti un iegūts finansējums. Tradīcija tika atdzīvināta, un vietējie to uztur.
Nemateriālajam kultūras mantojumam ir liela nozīme nacionālās identitātes veidošanā un uzturēšanā. Globalizācijas ietekmē izzūd atšķirības starp nacionālajām kultūrām. Kādi ir lielākie izaicinājumi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā 21.gadsimtā?
Tikai un vienīgi pats cilvēks. Vidi veidojam mēs paši, tehnoloģijas attīstām mēs paši. Līdz ar to mūsu pašu varā un gribā ir lemt, vai saglabājam savas tradīcijas. Nav vienkārši 21.gadsimtā kopt tradīcijas. Ir patīkami, ka ir valsts politika, kas veido atbalsta mehānismus, ir dažādas konsultatīvās padomes.
Dažkārt cilvēki saka – nekas nenotiek, valsts neko nedara. Jautājums, cik mēs katrs esam gatavs iesaistīties mantojuma saglabāšanā, ko esam darījuši līdz šim un ko esam gatavi darīt turpmāk?
Ir fanātiski cilvēki, kas nenolaiž rokas arī tad, ja pietrūkst finansējuma. Iespējams, projekts nav ticis labi sagatavots, nav paskaidrots, kā ideja tiks realizēta, un finansējums nav piešķirts, lai arī ideja bijusi laba. Svarīga ir izglītošanās un komunikācija, cik daudz un kā stāstām par jau paveikto.
Mūsu nemateriālo kultūras mantojumu veido ne tikai pamatnācijas latviešu radītās vērtības, bet arī poļu, baltkrievu un citu Latvijā vēsturiski dzīvojošo tautību kultūras izpausmes. Cik liela uzmanība tiek veltīta mazākumtautību kultūras mantojumam?
Jau vairākus gadus Kultūras ministrijas paspārnē darbojas sabiedrības integrācijas nozare un tiek veidota sabiedrības saliedētības politika, veicinot citu etnisko kopienu tradīciju saglabāšanu.
Latvijas Nacionālais kultūras centrs rauga sadarboties ar Latvijā dzīvojošajām etniskajām grupām un aicina piedalīties Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā. Šobrīd gan nav statistikas par mazākumtautību dalībnieku skaitu Dziesmu un deju svētkos, bet atsaucība ir.
Sadarbībā ar Kultūras ministriju vēlamies pastiprināt atbalstu, lai jebkura Latvijā dzīvojoša etniskā kopiena varētu satuvināties ar savām saknēm, lai būtu iespēja aicināt ekspertus uz konsultācijām vai meistarklasēm no mītnes zemes.
