VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Vineta Vilcāne
LV portāls
09. jūlijā, 2015
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Izglītība
4
13
4
13

Folklora palīdz saprast, kas ar sabiedrību notiek šodien

LV portālam: Dr.philol. GUNTIS PAKALNS, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks

FOTO: Kalvis Kalsers

Folkloras rašanās tradīcija ir dzīva arī mūsdienās. Rodas aizvien jauni joki, parunas un pasakas, tikai atšķirīgākā izpildījumā, nekā tas bija senatnē. Folkloras mantojums atklāj ne tikai mūsu senču gara pasauli, bet arī to, kā sabiedrība reaģē uz aktuāliem notikumiem. Folklora joprojām nav zaudējusi saikni ar varu, un tā tiek izmantota kā līdzeklis sabiedrības viedokļa veidošanā par dažādiem sociāliem un politiskiem notikumiem. Sarunā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieku un arī stāstnieku Dr. philol. Gunti Pakalnu lasiet par folkloras nozīmi mūsu ikdienā, kādēļ tā nepieciešama un ko tā vēsta par mums pašiem.

Folklora šķiet kaut kas arhaisks, kas saglabājies no senseniem laikiem. Vai tā rodas arī mūsdienās?

Ir divi atšķirīgi viedokļi par to, kas ir folklora. Ja mazliet vienkāršojam – agrāk par folkloru uzskatīja pasakas, teikas, tautasdziesmas, sakāmvārdus, ticējumus un tamlīdzīgus tekstus, kas publicēti grāmatās. Ar to saistīts priekšstats, ka folklora ir katrai nācijai īpatnēja, ka folkloristikas zinātne interesējas tikai par pagātni, tā ir it kā "nekrofila" zinātne – jo kas ir vecāks, jo vairāk "mirstošs" vai jau izmiris, jo vērtīgāks.

Bet 20.gadsimta 60.gadu beigās folkloristika kļuva refleksīvāka. Sāka uzdot jautājumus par to, kāpēc kādas lietas tika un tiek vāktas un pētītas. Tā "pagriezās" ar seju pret mūsdienām. Pētnieki ievēroja, ka tie paši procesi, stāsti un cilvēku rīcības modeļi turpinās arī industriālajā un pilsētu pasaulē. To labi aprakstījusi Dace Bula grāmatā "Mūsdienu folkloristika: Paradigmas maiņa" (2011). Latvijā padomju laiku dēļ šīs izmaiņas aizkavējās, un mēs šīs pārmaiņas folkloristikā piedzīvojām 90.gadu sākumā.

Folklora ir nevis kaut kas pārakmeņojies, nemainīgs un izzūdošs, tā dzīvo, mainās, rodas arī mūsdienās. Nereti mēs folkloru lietojam, to pat nepamanot, piemēram, kad internetā skatāmies vai pārsūtām jociņus, lietojam populāras frāzes no dziesmām, reklāmām vai filmām, rakstām apsveikumu pantiņus, pārveidojam fotogrāfijas ar fotošopu, velkam vispirms labās kājas kurpi. Arī tam visam ir savas tradīcijas. Cilvēki izmanto citas tehnoloģijas, bet pamatvajadzības ir tās pašas.

Agrāk uzskatīja, ka, pierakstot uz papīra stāstu, sakāmvārdu vai dziesmu, var izglābt to no aizmiršanas. Un likās svarīgi, ka tieši tas un nevis kas cits ir jāglābj. Bet nozīme ir arī balss intonācijai, žestiem, cilvēkiem, kas tajā brīdī ir apkārt. Folklora ir ļoti kontekstuāla. To pašu tekstu var lietot dažādās situācijās. Par senāk pierakstītiem tekstiem mēs varam tikai mēģināt iztēloties, kur un kā tie tika lietoti. Bet tas netraucē tos lietot arī tagad.

Kādas cilvēka vajadzības folklora apmierina?

Ļoti dažādas, jo pati folklora ir ļoti dažāda. Folkloru var "sastapt" visos Maslova piramīdas stāvos. Piemēram, tradicionālās zināšanas palīdz sagādāt pārtiku, uzbūvēt mājokli, izdzīvot gan fiziski, gan emocionāli, gan sociāli. Teikas un pieredzes stāsti palīdz izvairīties no nepatīkamām un bīstamām situācijām, brīnumu pasakas uztur skaidrus ideālus un kompensē dzīvē trūkstošo.

Prasme jokot palīdz labāk iejusties sabiedrībā, dod sajūtu, ka tevi novērtē – ja tev ir daudz anekdošu un pratīsi īstajā brīdī izstāstīt īsto, varbūt izcīnīsi labāku vietu konkrētās grupas, klases, darba kolektīva hierarhijā. Joki palīdz komunicēt – atsūti kādu jocīgu bildi vai video draugam, saņem ko pretī un nejūties vairs tik vientuļš. Anekdotes attīsta prasmi paškritiski pasmaidīt par savām problēmām, neveiksmēm un aizspriedumiem. Folklora piedāvā plašas iespējas realizēt sevi kā radošu personību.

Vai var noķert to mirkli, kurā izdomājums folklorizējas?

Ļoti grūti. Viens ir rašanās brīdis, otrs – kur novilkt robežu, kad izdomājums kļūst populārs un atzīts kādā cilvēku grupā. Piemēram, dienā, kad vēlēja Valsts prezidentu, bija vējains laiks un internetā parādījās nolauztu bērzu bildes ar uzrakstu: "Vējonis nolauza Bērziņu", kā arī pantiņi par šo tēmu. Tos retvītoja, pārsūtīja, bet grūti pateikt, vai tas bija kas vairāk par tās konkrētās dienas folkloru vai ne. Bet mūsu prezidenta pirmie vārdi par folkloru atkal kļuva uzreiz.

Viens no folkloras rašanās mehānismiem ir jaunrade noteiktu tradīciju robežās. Ja suitu sievas dziedātu tikai tā, kā viņas vienmēr ir dziedājušas, un nepiedomātu neko klāt, būtu taču garlaicīgi? Bet viņas paskatās apkārt, izvēlas, variē vai pat sacer dziesmas atbilstoši situācijai. Folkloras tradīcija paredz radošumu, citādi klausītājiem un dalībniekiem nebūtu interesanti.

Latvijas zinātnisko institūciju darbības starptautiskajā izvērtēšanā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts tika atzīts kā spēcīgs un starptautiski nozīmīgs zinātniskais institūts. Tas ir daudz labāks rādītājs nekā citiem humanitāro zinātņu institūtiem, kas liecina, ka zinātniskais darbs tiek veikts augstā līmenī. Starptautiskā izvērtēšana sabiedrībā raisīja diskusiju par Latvijas zinātņu nozaru pienesumu tautsaimniecībai. Humanitārajām zinātnēm dot taustāmu pienesumu ir ļoti grūti un gandrīz neiespējami.

Arī mani satrauc tas, ka, pamatojoties uz visai patvaļīgi interpretētu šo ekspertīzi, pašlaik tiek apvienoti, pakļauti, varbūt pat likvidēti veseli pētnieciskie institūti, kas valstī ir vienīgie savā nozarē.

Domāju, ka citi humanitārie institūti nebija un nav sliktāki, bet varbūt ne tik nopietni strādāja pie starptautiskajai vērtēšanai iesniedzamajiem dokumentiem un birokrātisko prasību izpildīšanas. Jā, institūta vadībai ir izdevies izveidot ļoti spēcīgu zinātnieku komandu, kurā pārstāvētas visas paaudzes, bet cik darba, pūļu un nervu tas ir prasījis un prasa. Pie kādiem pētnieciskiem projektiem institūts strādā, cik dažādas ir tā darbinieku aktivitātes un kompetences, to varat lasīt institūta mājaslapā lfmi.lu.lv.

Ilgus gadus mūsu darbu mērīja tikai ar zinātnes kritērijiem – cik mums ir publikācijas, cik no tām starptautiskas. Taču mēs ne tikai "taisām zinātni", bet esam nepieciešami ļoti dažādos kultūras procesos. Institūta sastāvdaļa ir Latviešu folkloras krātuve lfk.lv ar Krišjāņa Barona Dainu skapi un ļoti lielu folkloras arhīvu – ap 3 miljoni vienību. To lieto ne tikai zinātnieki, bet arī studenti, novadpētnieki, daudzu kultūras un izglītības nozaru cilvēki. Pateicoties lielākam Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstam, beidzot ir uzsākta vērienīga arhīva rokrakstu digitalizācija, kas pieejami mājaslapā garamantas.lv.

Topošajā Nemateriālā kultūras mantojuma likuma projektā 5.pants ir par Latviešu folkloras krātuvi. Tajā teikts, ka tā ir galvenais nemateriālā kultūras mantojuma vākšanas, dokumentēšanas, izpētes un publiskošanas centrs, kas atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās un nodrošina plašai sabiedrībai pieejamību vēsturiskajam un mūsdienu nemateriālās kultūras mantojuma vākumam, konsultē un nodrošina ar uzziņas materiālu indivīdus un kopienas, kas vēlas izzināt, aktualizēt vai revitalizēt savu kultūras mantojumu.

Manuprāt, humanitārās zinātnes rūpējas par sabiedrības veselību. Konkrētāk neizteikšos, jo neesmu kompetents zinātnes pielietojamības pētniecībā, kas ir atsevišķa zinātņu nozare. Bet, lai uzskaitītu kaut vai to vien, ko ir devuši un dod literatūras un folkloras pētnieki, ir nepieciešamas daudzas lapaspuses.

Kas ir folkloristikas kā zinātnes uzdevums?

Nav skaidras robežas, kur folkloristikas zinātne un tās iespējas beidzas. Vai tai būtu jāpēta tikai tie folkloras pieraksti, kas savākti arhīvā un publicējumos, un jāturpina vākt, publicēt un pētīt līdzīgus materiālus? Protams, arī tas jādara. Taču tās uzdevums nav uzturēt skaistus mītus par senatni, kaut gan mantojumā no iepriekšējām paaudzēm esam saņēmuši bagātības, kas ir pierakstītas, bet vēl ne pilnībā saprastas. Tiek pētīti agrāk noklusētie folkloristikas vēstures aspekti. Kā jaunāko darbu šajā nozarē varu minēt grāmatu "Latviešu folkloristika starpkaru periodā" (2014), uzsākts darbs pie padziļinātas padomju laika folkloristikas vēstures izpētes. Folkloras pētnieki arvien drošāk iesaistās starpnozaru pētījumos. Te varētu minēt kaut vai šādas grāmatas: Sandis Laime "Nakts raganas" (2013), Sanita Reinsone "Meža meitas" (2015), Baiba Krogzeme-Mosgorda "Atmiņu albumi latviešu skolēnu kultūrā" (2013) u.c.

Latvijas zinātņu klasifikācijā pie folkloristikas, nevis reliģiju pētniecības, kā parasti citās valstīs, kā atsevišķa nozare izdalīta mitoloģija. Tad jājautā, kāpēc tā un kāpēc latviešu kultūrā mitoloģija ir tik svarīga? Visai bieži par saviem nacionālajiem simboliem izvēlamies ko ļoti eiropeisku vai vispārcilvēcisku, piemēram, auseklīti, ģeometrisko ornamentu, populāras pasakas un dziesmas, bet, ja kas pietrūkst, tad mēģinām to sacerēt – kā eposu par Lāčplēsi. Jaunlatviešu laikā par ideālo uzskatīja grieķu mitoloģiju, un tad nu folklorā un vēstures avotos tika atrasti arvien jauni un jauni dievi un dievietes.

Otrais intereses vilnis par mitoloģiju bija šķietami nacionālās reliģijas dievturības atjaunošana 20.gadsimta 20. un 30.gados. Polemizējot ar kristietību, no folkloras materiāliem tika veidotas kristietībai līdzīgas tekstu un rituālu struktūras. Daudzas Eiropas tautas tolaik radīja savas nacionālās reliģijas, cita starpā – mēģinot atrast pamatojumu mītam, ka tieši viņi ir pati senākā Eiropas tauta, līdz ar to viņiem ir "lielākas tiesības" nekā citiem. Trešais intereses vilnis aizsākās 20.gadsimta 80.gados, un tad nu arī mūsu folklorā tika atrasts pasaules koks un citas universālās un tolaik pētniecībā modernas struktūras.

Vai jums kā pētniekam ir sajūta, ka jūsu darbu sabiedrība novērtē?

Protams, naivi būtu cerēt, ka manā mūžā nāksies vēlreiz piedzīvot tik lielu interesi par folkloru, kāda bija laikā, kad sāku strādāt Latviešu folkloras krātuvē – Atmodas sākuma gados 80.gadu vidū un otrajā pusē. Folkloristika ir ļoti maza zinātne, daudzās nozarēs mums trūkst speciālistu, pētījumu lauki te ir lielāki par pētnieku iespējām. Folklorista profesija ir interesanta, jo te ir dažādība, sastapšanās ar neparastiem cilvēkiem un tekstiem, iespēja izvēlēties intriģējošas un sabiedrībai būtiskas pētniecības tēmas. Protams, pētījuma veikšana un publikāciju rakstīšana dažkārt ir ne tikai garīgi, bet arī fiziski smags darbs.

Kopā ar Māru Mellēnu un citiem domubiedriem esam izveidojuši stāstnieku kustību. Sastopoties ar talantīgiem stāstniekiem, cilvēki spēj noticēt, ka arī viņu stāstiem ir vērtība un ka tos ir jāstāsta tālāk. Nu jau pagājuši gandrīz 20 gadi, kopš to aizsākām. Te savas zināšanas varu pielietot praksē, un tas liekas nozīmīgi Latvijas kultūras kontekstā. Ir izveidoti trīs stāstnieku tīkli, kas aptver vai visu valsti. Ir stāstnieku konkurss "Teci, teci, valodiņa" bērnu un jauniešu folkloras kopām, UNESCO "Stāstu bibliotēkas" un reģionālie stāstnieku festivāli, kur piedalās arī ārzemju stāstnieki. Lai to uzturētu, nepieciešams arī organizatorisks kultūras darbinieka darbs, kam nav pat vietas zinātnieka gada atskaišu anketās.

Folklora nav nošķirama no politikas. Piemērus var atrast arī nesenā pagātnē, piemēram, lai paustu savu nostāju pret pastāvošo režīmu, padomju gados iedzīvotāji stāstīja politiskās anekdotes. Cik lielā mērā mūsdienās folklora ir saistīta ar politiku?

Cik folklora ir dažāda, tik dažādas ir tās attiecības ar varu, politiku un politiķiem. Vara to izmanto, tā palīdz pretoties varai.

Piemēram, cik reizes gadā pašvaldībai ir vajadzīga vietējā folkloras kopa? Vai tikai tad, kad ir tradicionālie gadskārtu svētki, kad brauc viesi no citurienes, kad jāparāda sava saistība ar tautu? Vēlēšanu reklāmās un solījumos tiek izmantoti tradicionālie tēli un formulas, kuru iedarbīgums pārbaudīts gadsimtu gaitā. Ja vajag mobilizēt lielas tautas masas, tad labi noder dziesmas, mīti un baumas.

Ar politiskajām anekdotēm padomju laikā gan nav tik vienkārši, kā varbūt liekas. Vai tās tiešām palīdzēja iekšēji pretoties varas radītajai politiskajai sistēmai vai palīdzēja to saglabāt, ļaujot reālu pretestību pārvērst šķietamā pretestībā – anekdošu stāstīšanā? Savā ziņā līdzīgi ir ar interneta komentāriem mūsdienās. Cilvēks iztērē enerģiju, rosoties virtuālajā pasaulē, tādējādi kļūst esošai politiskajai sistēmai mazāk bīstams. Apmēram no tā laika, kad Krima tika pievienota citai valstij, man vairs nav interesanti lasīt internetā daudzas anekdošu lapas krievu valodā, jo tās ir pārpildītas ar pareizajiem ierakstiem. Vara cenšas folkloru un vēsturi padarīt par paklausīgu manipulāciju līdzekli, līdzīgi kā tas bija lielā daļā Eiropas pirms Otrā pasaules kara.

Taču folklora arī palīdz cilvēkiem saglabāt veselo saprātu un ironisku distancēšanos. Ja politiķi ko pārspīlē, tūlīt par to parādās visādi joki un parodijas. Katastrofu gadījumos vai laikā, kad tauta piedzīvo grūtības, kļūst spēcīgāki ne vien dažādi mistiski strāvojumi, bet arī parādās pavisam "melni" joki, kas palīdz emocionāli norobežoties no notiekošā un saglabāt iekšējo līdzsvaru.

Kā jau minējāt, folklora ir daļa no mūsu ikdienas. Daudzi folkloras žanri mūsdienās ir zaudējuši savu aktualitāti. Kuri folkloras žanri spēs izdzīvot nākotnē?

Ir sakāmvārds: "Ja vēlies sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam savus rītdienas plānus." Neņemos prognozēt, kā būs nākotnē. Ja neturamies tikai pie virspusējām pazīmēm, tad redzam, ka folklorā esošās universālās žanru struktūras nezaudē savu aktualitāti.

Es negribētu teikt, ka nozīmi ir zaudējušas mūsu tautasdziesmas. Lai gan tās pārstāv pasauli, kurā dzīve un saimniekošana bija pilnīgi citāda, tomēr arī mums tās var dot gan padomu, gan emocijas, gan spilgtus tēlus un piedzīvojumus. Es ieteiktu tās palasīt kaut vai tāpēc, lai "iekšēji nomazgātos". Tur ir nepiesārņota valoda. Neesmu mistiķis, bet zinu, ka dainu lasīšana un dziedāšana palīdz justies labāk un iekšēji sakārtot sevi, atcerēties dzīves pamatvērtības.

Noteikti saglabāsies visādi joku veidi, jo cilvēkam ir vajadzība pēc jokošanas, un joki palīdz izdzīvot. Tas attiecas arī uz mūsdienu sakāmvārdiem, kas ir ironiskāki par tiem, ko lasām agrāku laiku sakāmvārdu publicējumos. Nav nekas jauns, ka pasaku sižeti, tēli un ideāli turpinās. Tos attīstīta, noliedz, parodē utt. romānos, filmās, seriālos, reklāmās un žurnālu rakstos. Mēs klausāmies un pērkam tos stāstus, ko vēlamies dzirdēt.

Šovasar Latvijā notiek starptautiskais folkloras festivāls "Baltica 2015", kas liecina par to, ka lielai daļai sabiedrības ir dziļāka interese par šo nemateriālā kultūras mantojuma daļu. Kas, jūsuprāt, sabiedrību piesaista vecākajam folkloras slānim?

Šaubos, vai folkloras festivāls "Baltica" mūsdienās liecina par visas sabiedrības interesi. Citi festivāli Latvijā ir labāk apmeklēti. Varbūt drīzāk tas liecina par folkloru mīlošas kopienas vēlmi būt nozīmīgiem un spītīgi turpināt pirms apmēram trīs gadu desmitiem pašu izveidotās tradīcijas. Protams, mums ir vajadzīga sakņu un vēstures izjūta, un folkloras kustība ir viens no veidiem, kā iegūt šo izjūtu. Laikam jau ir normāli, ka šādu cilvēku nav daudz, jo tas prasa lielu darbu un laiku. Taču veselīgā sabiedrībā viņi ir ļoti vajadzīgi.

Bet kas ir "vecākais folkloras slānis"? Par to man bieži jautā. Vai tāpēc uzreiz vērtīgāks, ka vecāks? Ko darīsim, kad līdz tam aizraksimies? Ko mēs no tā lietosim, ja jau nelietojam vairs akmens cirvjus un citus pirmatnējos darba rīkus? Latviešu folkloru plašāk sāka pierakstīt tikai pirms pusotra gadsimta. Kāda tā bijusi senāk, par to mums pieņēmumu ir vairāk nekā zināšanu. Teorijas par to, kas ir vecāks un kas jaunāks, un kas no kā attīstījies, laika gaitā ir mainījušās. Tas, ka folkloru ir jāsadala slāņos un kāds no tiem ir vērtīgāks par citiem, ir tikai viena no domāšanas shēmām. Varam jautāt arī citādi, piemēram, kāpēc tieši tagad cilvēki izvēlas tos un nevis citus tekstus? Kāpēc tieši tā tos skaidro? Ko tas liecina par norisēm un problēmām sabiedrībā?

Ar folkloras materiālu ir viegli manipulēt un to sagrozīt pēc saviem ieskatiem, radot pseidotradīcijas. Vai esat novērojis šādas parādības?

Tas notiek visu laiku. Folklora ir kā putns Fēnikss, kas piedzimst no saviem pelniem. Tikai katru reizi mazliet citādāks. Pētnieki ir pārliecinājušies, ka tā saucamās "atjaunotās tradīcijas" parasti ir spēcīgākas, atraktīvākas un mūsdienām vairāk piemērotas nekā senās un nepārtrauktās. Kaut gan robežu starp vienām un otrām ne vienmēr var novilkt. Protams, ir sāpīgi, kad nezināšanas, slinkuma vai kādu mazu grupu un dīvainu ideju vārdā apzināti bojājam un noniecinām savas bagātības. Kā Imants Ziedonis teica: "Un pret savu tautasdziesmu var tikai savējie." Piemēram, interneta pantiņu vietnēs vai pat greznās grāmatās ir it kā tautasdziesmas, bet daudzas tādas, no kurām K.Barona "Latvju dainās" nav nevienas rindas. Protams, tas rāda, ka tautasdziesmu sacerēšanas tradīcija ir dzīva, bet... Taču arī senos tekstus var saprast ļoti dažādi. Balstoties uz folkloras materiālu, tiek veidotas reliģijas, notiek dažādas mistifikācijas. Ne tikai pie mums.

Folkloras materiāls ļauj atrast pamatojumu radītiem mītiem.

Atceros, ka filozofe Skaidrīte Lasmane pirms kādiem 20 gadiem lekcijā vai intervijā pateica, ka latvieši nemaz nav tāda darba tauta un nav tik strādīgi, kā mēs esam pieraduši uzskatīt. Kā viņai metās virsū, gribēja vai gabalos saplosīt! Realitāte ir viena, bet cilvēki stiprāk tic kam citam – mītam, pasakai par realitāti.

Nacionālo mītu radītājiem ir liela un ilglaicīga atbildība. Esmu pētījis vienu no šiem mītiem, lūdzu, neapvainojieties par maniem subjektīvajiem secinājumiem! Tas ir stāsts par vārgulīgo trešo tēva dēlu Antiņu, kam vienīgajam izdevās uzjāt stikla kalnā un apprecēt princesi, jo viņš, lūk, vienīgais paklausīgi respektēja senās tradīcijas. Par spīti Raiņa dziļajai un ģeniālajai interpretācijai, šī stāsta izcelsme no pasaku pasaules tomēr liecina, ka tas ir depresīvs, kompensējošs mīts – pasaka, sapnītis tiem, kas netiek uz priekšu reālajā dzīvē. Vai tas nerosina uzskatīt, ka izglītība un jaunā bibliotēka ("stikla kalns") vajadzīga tikai šādiem vientiesīgiem Antiņiem, nevis spēcīgiem, praktiskiem un reāli domājošiem cilvēkiem?

Tāpat romantiski skumjais stāsts par nogrimušo gaismas pili, kas celsies augšā, ja "tautas dēli" nejauši "atminēs tās vārdu" – zinām, ka ne jau tādā veidā bibliotēku uzcēla. Šie mīti labi "strādāja" padomju laikā, vienkāršota materiālisma slavināšanas un kultūras nicināšanas laikā, bet tagad ir cits laiks, citi mērķi un ideāli. Manuprāt, nevajag tik ļoti skatīties pagātnē, vairāk jāskatās uz priekšu. Lai tiktu pie jauniem mītiem, ir jāprot laikus atvadīties no vecajiem. Un bibliotēku nedrīkst būvēt tik lēni un ilgi, ka tās pamatos liktie stāsti paspēj novecot.

Labs saturs
13
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU