VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Vineta Vilcāne
LV portāls
22. jūnijā, 2016
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
5
5

Uzvelkot tautastērpu, rādām savu kultūras mantojumu

LV portālam: ANETE KARLSONE, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, etnoloģe

FOTO no personiskā arhīva.

Vasaras saulgriežos godā ceļam senču tradīcijas un savu latviskumu gribas ietvert arī apģērbā, uzvelkot tautastērpu. Lielai daļai sabiedrības tautastērps nav tikai grezns goda apģērbs svētkos, bet arī ir saikne ar senčiem un veids, kā paust savas tautas kultūras mantojumu. Laikā, kad sabiedrība jūtas apdraudēta, tautastērps iegūst papildu nozīmi, norāda Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, etnoloģe ANETE KARLSONE. Sarunā ar pētnieci par tautastērpa attīstību, dažādo varu attieksmi pret to un kas jāņem vērā, tērpu darinot un velkot.

īsumā
  • Tautiskā tērpa jeb nacionālā tērpa valkāšanas vēsture ir aizsākusies 1880. gados, laikā, kad tradicionālo tautastērpu vairs nevalkāja.
  • Ja tautastērpā izej publiskā pasākumā, tu nes savas tautas kultūras mantojumu un esi atbildīgs par to, cik skaisti, cik cēli un grezni to parādi.
  • Laikā, kad tauta jūtas apdraudēta, tautastērps iegūst papildu nozīmi. Tas ir nevis vienkārši skaists apģērbs, kas rāda kultūras mantojumu, bet kļūst par būtisku identitātes izpausmes daļu.
  • Iespējams, ka arī šobrīd sabiedrība jūtas apdraudēta saistībā ar bēgļu krīzi, migrāciju un kopumā spriedzi pasaulē, un rodas nepieciešamība apliecināt savu latvisko identitāti.
  • Pārvaldot tradīciju, var gatavot tradīcijai atbilstošu tērpu, arī neveidojot ļoti precīzas muzejā esošās tērpu kopijas.
  • Ja negribas pilno tērpu Jāņos, to var nevilkt, bet nevajadzētu "taisīt miksli" - vilkt kaut ko no Vidzemes, kaut ko no Kurzemes. Labāk izvēlēties detaļu no viena tērpa komplekta.
  • Nacionālo tērpu drīkst vilkt arī uz ļoti augsta līmeņa pieņemšanām, tas ir līdzvērtīgs smokingam.

Ko saprotam ar jēdzienu "tautastērps", vai šo tērpu var dēvēt vēl kā citādi?

Varam runāt par divām vizuāli ļoti līdzīgām parādībām, kas savā būtībā ir atšķirīgas. Ir tradicionālais tautastērps, ar ko mēs saprotam latviešu zemnieku, amatnieku, zvejnieku jeb vienkāršās tautas goda apģērbu, kuru valkāja apmēram līdz 19. gadsimta otrajai pusei, līdz 1870. gadiem, atsevišķos novados arī ilgāk. Otra lieta ir tas, ko es parasti saucu par tautisko tērpu, bet šī nosaukuma lietojums sabiedrībā nav iegājies. To varētu dēvēt arī par nacionālo tērpu vai vienkārši par tautastērpu bez piebildes "tradicionālais".

Tautiskā tērpa jeb nacionālā tērpa valkāšanas vēsture ir sākusies 1880. gados, laikā, kad tradicionālo tautastērpu vairs nevalkāja. Tā ir atjaunotā tradīcija, varbūt pat lielā mērā jaunradīta tradīcija. Ilgstoši, līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem, pastāvēja ideja, ka tērpam, ar kuru vizuāli tiek pausts latviskums, nacionālā kultūra, ir jābūt modernam tērpam ar latviskām iezīmēm. Tikai sākot ar 1931. gadu, virsroku guva uzskats, ka šim tērpam jābūt tādam kā muzejā saglabātie tradicionālie tautastērpi – goda apģērbs, kādu valkāja latviešu tautai piederīgie 19. gadsimta pirmajā pusē toreiz vēl bez vienojošas nacionālās pašapziņas.

Kas nosaka atšķirību starp tradicionālo tautastērpu un nacionālo tērpu jeb tautisko tērpu?

Būtiskākais ir lietojums. Muzeja vitrīnai, ekspozīcijai veido tradicionālā tautastērpa rekonstrukciju. Lai kā vizuāli izskatītos šodienas pasākumos uzviltais tērps, tas būs tautastērps jeb tautiskais tērps, jo nozīmi nosaka tērpa lietojums.

Man negribētos lietot apzīmējumus "pareizs" un "nepareizs" tautastērps, tā vietā es labāk gribētu lietot "atbilst tradīcijai" vai "neatbilst tradīcijai". Tautastērpam ir jāatbilst muzeja materiālam: jo tas precīzāk atbilst muzejā saglabātajām liecībām, jo precīzāk un bagātāk rādām savu kultūras mantojumu.

Līdztekus tautastērpiem, kas rāda etnogrāfisko tērpu, var pastāvēt arheoloģiskais tērps, pareizāk sakot, mūsu priekšstati par to, kā ģērbās vēlā dzelzs laikmeta cilvēki 9. līdz 12. gadsimtā. Paralēli var pastāvēt uz citu vēsturisko periodu avotiem balstīti tērpi, piemēram, 18. gadsimta beigu tērps, par kuru mums ziņas galvenokārt sniedz Johana Kristofa Broces zīmējumi. Vai arī, līdzīgi kā 19. gadsimta beigās, nēsāt modernu tērpu ar latviskām iezīmēm, kura radīšanai izmantoti "citāti" no muzejos saglabātā. Piemēram, no tautastērpa brunču auduma uzšujot modernu žaketi, "arheoloģiskās" rotaslietas kombinējot ar mūsdienu apģērbu, izmantojot etnogrāfiskos cimdu un zeķu rakstus u.tml.

Atceroties raidījumu "Uzvelc tautastērpu!", lielai daļai sabiedrības nebija pieņemams, ka notiek atkāpes no muzeja materiāla.

Lai to skaidrotu, jāatkāpjas pagātnē. 20. gadsimta 30. gados lielā Eiropas daļā bija autoritārā domāšanas veida uzvaras gājiens gan sabiedriskajā, gan politiskajā dzīvē. Tas bija laiks, kad sabiedrība pieņēma, ka ir kāda autoritāte, kura zina labāk un zina pateikt, kā ir pareizi dzīvot. Arī attiecībā uz tautastērpu tika ieviesti šie jēdzieni – "pareizs" un "nepareizs" kā pretmets, līdz tam tāds dalījums attiecībā uz tautisko tērpu nepastāvēja.

Latviešu sabiedrība, sākot ar 30. gadiem, ļoti ilgstoši ir atradusies autoritārās domāšanas tradīcijā, tāds bija Ulmaņa laiks, tāds bija padomju varas laiks. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kurām liekas pašsaprotami, ka lietas dala pareizās un nepareizās lietās. Tā vietā būtu jāvērtē, vai tautastērps atbilst vai neatbilst tradīcijai. Tas ir daudz grūtāk, jo prasa no cilvēka apgūt tradīciju un to zināt, bet tanī pašā laikā tas ļauj variēt tērpa darināšanā. Piemēram, ja cilvēks pārvalda kādu muzicēšanas stilu un ir labs mūziķis, viņš var variēt mūzikas stila ietvaros. Ar tautastērpu ir tāpat - ja tu pārvaldi tradīciju, tu vari gatavot tradīcijai atbilstošu tērpu, arī neveidojot ļoti precīzas muzejā esošo tērpu kopijas. Lai pārvaldītu tradīciju, ir jāiegulda darbs, kas ir grūti, vienkāršāk ir lietas sadalīt melns-balts, pareizs-nepareizs.

Cik daudz var atļauties variēt?

Tas nedrīkst būt pretrunā ar muzejā saglabāto materiālu, ir jāsaprot, kas ir nemainīgais, ko nedrīkst pārkāpt, lai atbilstu tradīcijai, un kur var variēt.

Kāds teiks – bet tradīcija mainās! Jā, tradīcija mainās, tāpēc mēs šodien staigājam tādā apģērbā, kādā staigājam, un tautastērpu uzvelkam atsevišķos gadījumos. Mēs vairs nedzīvojam 19. gadsimta tradīcijā, mēs to esam saņēmuši noslēgtā veidā un nevaram to mainīt. Mēs varam to apgūt un turpināt, bet ne mainīt. Tā nosaka, kā var likt kopā dažādas apģērba daļas, kā tās var rotāt.

Tērps ir noteikta zīmju sistēma un noteiktās situācijās pauž noteiktu domu. Ja tautastērpā izej publiskā pasākumā, tu nes šo vēsti un savas tautas kultūras mantojumu un esi atbildīgs par to, cik skaisti, cik cēli un grezni to parādi. Jāizturas ar cieņu pret savām saknēm. Iepriekšējo paaudžu atstātais mantojums liek būt kārtīgam, skaistam, sapostam, uzvelkot tautastērpu, nedrīksti būt saņurcīts, netīrs vai nekārtīgs. Ja mēs esam nošņurkuši, kāpēc tad vispār velkam tautastērpu? Ja mēs tautastērpu mainām neatbilstoši tradīcijai, tā kļūst par vulgarizēšanu un tādā veidā mēs vairāk nepaužam savu kultūras mantojumu.

Grāmatās no atsevišķiem novadiem atrodami skaisti pilnie komplekti, bet no citiem gandrīz nekā nav. Cik daudz ir informācijas par tradicionālo tautastērpu?

Ir ļoti maz saglabājušies pilnie, sākotnējie tērpu komplekti, kas nākuši no vienām mājām un viena valkātāja. Pārsvarā tie ir no dažiem Kurzemes apvidiem, pārējie ir pētnieku veidotas rekonstrukcijas. Pētnieki, balstoties uz dažādiem vēstures ziņu avotiem, veido iespējamo komplektāciju. Tāpēc, lasot lekcijas, vienmēr uzsveru – neskatieties tikai bildes, bet lasiet arī tekstu, jo tekstā var pateikt vairāk. Atmiņu pierakstos saglabājas plašs informācijas klāsts, uz kura balstoties var veidot tērpu komplektāciju rekonstrukcijas.

Kā ir teikusi lietuviešu pētniece Terēze Jurkuviene, jebkura tautastērpa mūsdienu variants ir zināmā mērā subjektīvs. Tādā ziņā, ka cilvēks, kas veido rekonstrukciju, no pieejamā klāsta atlasa pēc viņa domām atbilstošāko, bet citu materiālu mūsu rīcībā nav. Tāpēc strādā apģērbu pētnieki, kuri veic izpētes darbu, precizē dažkārt iepriekšējo paaudžu pētnieku kļūdainos pieņēmumus, jo izdodas atrast kādus iepriekš nezināmus materiālus, vai mēģina paskatīties uz zināmajiem materiāliem no cita skatupunkta un līdz ar to iegūt jaunas zināšanas.

Tautastērpu komplektācijas ir veidotas no materiāliem, kas nonākuši muzejā. Apģērbi un to daļas muzejā nonāca tad, kad tos ikdienā vai svētku reizēs vairs nevalkāja. Senie priekšmeti bija saglabāti "vecmāmiņas pūra lādē", piemēram, kā piemiņa no veciem laikiem. Tā līdz mūsdienām ir nonākuši daudzi izcili smalki iepriekšējo paaudžu darināti rokdarbi.

Raidījumā "Uzvelc tautastērpu!" izskanēja doma, vai tad viss, kas ir muzejā, ir pareizs? Nē, viss, kas ir muzejā, nav pareizs, ja mēs pieejam no "pareizs-nepareizs" pozīcijām. Muzejā esošie priekšmeti var atbilst kādai konkrētai darināšanas tradīcijai un var neatbilst, jo katra tradīcija ietver savu izzušanas fāzi, kad tā tiek turpināta tikai daļēji. Muzejā nonāca priekšmeti arī no izzušanas stadijas.

Šobrīd vērojama pastiprināta sabiedrības interese par tautastērpu, daudzi to iegādājas vai darina paši, arī Kultūras ministrija īsteno projektu "Katram savu tautastērpu". Kas, jūsuprāt, veicina šo interesi?

Ir dažādi iemesli. No vienas puses, ir šī akcija, kas sabiedrībā veicina interesi. Par kultūras jomu atbildīgās augstākās struktūras ir pateikušas, ka tautastērps ir svarīgs, līdz ar to tas gūst atbalstu plašākā sabiedrībā.

Tam līdzās norit arī neatkarīgi procesi sabiedrībā, kas saistīti ar nacionālās, tikpat labi arī etniskās vai kultūras identitātes apliecināšanu. Vēstures gaitā ir bijuši vairāki posmi, kad ir pieaugusi interese par kultūras mantojuma vizuālajām izpausmēm: gan par ornamentiem, gan tautastērpu. Valkājot tautastērpu, paužam un stiprinām savu identitāti, un tas var notikt gluži neapzināti.

Veicot nelielu pētījumu par apģērbu Jāņos, vācu foto materiālus par šiem svētkiem un apģērbu tajos, iegūtie materiāli pārsteidza mani pašu. 20. gadu otrajā pusē un 30. gados latviskums tika demonstrēts daudz kur sabiedriskajā dzīvē un tika dažādos veidos popularizēts. Man šķita, ka tādos latviskos svētkos kā Jāņi visi toreiz ģērbās tautastērpos, bet dažādās Latvijas vietās uzņemtās fotogrāfijas no svētkiem rāda ko citu. Lielākā daļa līgotāju bija ģērbušies atbilstoši tā laika modei, protams, starp svinētājiem bija arī sievietes tautastērpos. Savukārt Otrā pasaules kara gadu attēlos piefrontes situācijās, kur redzami līgotāji, pilnīgi visas meitenes bija ģērbušās tautastērpos, bet puiši - vai nu vienas, vai otras armijas formastērpos. Radās sajūta, ka laikā, kad tauta jūtas apdraudēta, tautastērps iegūst papildu nozīmi. Tas ir nevis vienkārši skaists apģērbs, kas rāda kultūras mantojumu, bet kļūst par būtisku identitātes izpausmes daļu.

Brīžos, kad sabiedrība jūtas apdraudēta vai ir fiziski apdraudēta, pieaug tautisko elementu manifestācija dažādās dzīves sfērās. Līdzīgi tas bija 80. gadu otrajā pusē, laikā pirms Dziesmotās revolūcijas, kad latviskie ornamenti bija Rīgā bezmaz vai uz visiem brandmūriem, šis laiks bija saistīts ar folkloras kustības rašanos un tautastērpa atdzimšanu, ar jaunu interesi par savām saknēm.

Iespējams, ka arī šobrīd sabiedrība jūtas apdraudēta saistībā ar bēgļu krīzi, migrāciju un kopumā spriedzi pasaulē, rodas nepieciešamība apliecināt savu latvisko identitāti. Lokālās kultūras uzsvēršana ir pretējs process globalizācijai. Jo spēcīgāk notiek globālie procesi, jo spēcīgāk tam pretstatā sāk dzīvot lokālais.

Ienāca prātā doma, ka varbūt senāk nemaz negāja goda tērpā svinēt Jāņus pie ugunskura – vienā brīdī brunčos un villainē iemetas dzirkstele un tērps sabojāts. 

Neskatoties uz to, ka man ir trīs tautastērpi un arī arheoloģiskais tērps, es Jāņos pilnu goda tērpu ar balto villaini un greznām baltām zeķēm nevelku tieši tāpēc, lai to pasaudzētu. Ir situācijas, kurās man iekšēji arī nemaz negribas vilkt tautastērpu. Tomēr Jāņi neapšaubāmi ir tā reize, kad mēs varam ģērbties tautiski, varam uzvilkt tautastērpa brunčus, jo tie ir situācijai atbilstoši – ir gan praktiski un silti, gan odi nekož –, varbūt apsiet tautastērpa rakstaino jostu.

Ja negribas pilno tērpu Jāņos, to var nevilkt, bet nevajadzētu "taisīt miksli" - vilkt kaut ko no Vidzemes, kaut ko no Kurzemes. Labāk izvēlēties detaļu no viena tērpa komplekta.

Kādi ir izplatītākie mīti par tautastērpa valkāšanu?

Ļoti daudz mītu ir saistīts ar austajām jostām, kas ir vienas no ornamentāli bagātākajām tērpa sastāvdaļām. Līdz ar to cilvēkiem ir vēlme tajās izlasīt kaut kādu papildu informāciju. Ir dažādi pieņēmumi, kā ir pareizi un kā nepareizi jostas siet. Piemēram, sievas sien priekšā un meitas vienos vai otros sānos, bet vēstures avotos šādas liecības gan nav atrodamas.

Ar kurpēm un pastalām ir tā – jo bagātāks tērps, jo vērtīgāks apavs. Ja tev ir sudraba kreļļu rota un kājās pastalas, tas neiet kopā. Tam, ka pie tautastērpa pavisam nebūtu velkamas pastalas, es negribētu piekrist, kaut vai tāpēc, ka ir gana daudz vēstures liecību, ka vilka pastalas. Tikai, protams, godos vilka jaunākas un labākas pastalas, nevilka noplīsušās. Ērtības labad kurpes var vilkt pie jebkura novada latviešu tautastērpa.

Kā tautastērpam sadzīvot ar modernajām izpausmēm cilvēka individuālajā stilā, piemēram, krāsotiem matiem, drediem, pīrsingiem?

Būtu jāmēģina izturēt vienādu stilistiku, matus, protams, nepārkrāsosi. Bet varbūt mēģināt iespēju robežās likt rotas, kas ir atbilstošas tautastērpa tradīcijai, un taisīt tādu frizūru, kas ir piemērota stilistikai. Stila zināšana nav vecmodīga lieta - tā ir smalka lieta. Jo inteliģentāks ir cilvēks, jo viņš labāk orientējas stilistikā. Stils ir atbilstība noteiktai tradīcijai.

Kārtīgi sakopti, savākti mati ir iespējami pie jebkura garuma matiem. Lai atbilstu priekšstatam par tautumeitu, nav jābūt garai bizei un jāpin klāt mākslīgie mati.

Kādos pasākumos ir pieļaujams vilkt tautastērpu?

Pieļaujams tas ir jebkurā pasākumā, kaut vai ģimenes lokā svinot Ziemassvētkus, dzimšanas dienā, ja tā ir paša iekšējā vēlme. Stingri pie tautastērpa valkāšanas tradīcijas jāpieturas ar brīdi, kad tērpā kāp uz skatuves, kad nes vēsti citiem cilvēkiem, kad tu pārstāvi ne tikai savu personisko stāstu, bet kad aiz tevis, ja tā var tēlaini izteikties, stāv iepriekšējās paaudzes.

Kā vērtējat, ka amatpersonas apmeklē publiskus pasākumus, ģērbušās tautastērpos?

Ļoti labi kopumā. Es būtu patiešām priecīga, ja vilktu ne tikai to tērpu, kas labi izskatās, bet arī to, kas ir saistīts ar lokālo identitāti, ja tāda ir. Lai gan, kopumā ņemot, droši vien nav svarīgi, kura Latvijas novada tērpu izvēlas valsts pirmās personas vai citas amatpersonas. Tomēr tīri subjektīvi, kad Valsts prezidenta kundze, būdama vidzemniece, bija uzvilkusi Latgales tērpu, es jutos mazliet aizskarta lokālpatriotiski. Toties Latgale šajā brīdī varēja justies pagodināta un līksmot. Lai no šādas situācijas izvairītos, citviet, piemēram, Zviedrijā, savulaik tika radīts kopēja nacionālā tautastērpa variants. Tas ir speciāli radīts tērps Zviedrijas karoga krāsās, bet ir tautastērpa stilistikā un piegriezumā. Ja Zviedrijas karaļpāris izvēlētos viena novada tērpu, pārējie varētu apvainoties, bet, velkot speciāli radīto tērpu, neviens netiek aizvainots. Tomēr to nevajadzētu uztvert pārāk saasināti, pie mums jebkura novada tautastērps simbolizē mūsu kultūras mantojumu kopumā.

Nacionālo tērpu drīkst vilkt arī uz ļoti augsta līmeņa pieņemšanām, tas ir līdzvērtīgs smokingam. Arī šajā gadījumā tas nozīmē, ka tiek rādīts kultūras mantojums un tērpam jāatbilst tradīcijai.

Ir nācies redzēt fotogrāfijas no smalkiem pasākumiem, kur dāmas ieradušās tautastērpos, bet "sagrēkojušas", piemēram, precēta sieva uzlikusi vainagu.

Mums ir izveidojusies sava tautastērpa valkāšanas tradīcija, kur tērpa komplektācija, tas, kādu galvassegas veidu izvēlas sieviete, sniedz informāciju pārējiem kopienas locekļiem (šīs tradīcijas zinātājiem). Vainags vai precētas sievas galvassega nozīmē nevis vienkārši vizuāli atšķirīgus priekšmetus, bet tie saistīti ar noteiktu jēdzienisko saturu. Latvijas sabiedrība šobrīd nav gatava tam, lai revidētu noteikumus, kas atbilst un kas neatbilst pareizam tautastērpam.

Lai gan mūsu tautiskā jeb nacionālā tērpa vēsturē ir bijuši periodi, kad visas sievietes staigājušas vainagos. Kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem nostiprinājies, ka precētas sievas liek sievām atbilstošu galvassegu un neprecētas sievietes liek jaunām meitām atbilstošu galvassegu. Vainags nav galvassega arī bērniem, jo tas rāda meiteni precību gados.

Visbiežāk cilvēkus tautastērpos redzam koru koncertos un deju uzvedumos. Kā vērtējat šos tērpus, cik atbilstoši tie ir etnogrāfiskajam materiālam?

Dziesmu un deju svētku laikā notiekošās tautastērpu skates veicina tradīcijai atbilstošu un skaistu tērpu darināšanu. Tērpu skatēs tiek vērtēts, cik lielā mērā kolektīvu tērpi atbilst tradīcijai, labākos publiski apbalvo, un tas ir liels stimuls gatavot tērpus un tos valkāt.

Tautastērpu skašu nostādnes paredz veicināt individuālu iezīmju ieviešanu arī viena novada tērpos, lai būtu individualitāte un nebūtu uniforma, kad visam kolektīvam tērpi pašūti no viena auduma baķa. Variācijas iespējas ir detaļās, un tērps kļūst dzīvāks.

Esmu vērtējusi tautastērpus iepriekšējo Dziesmu svētku koru skatēs. Neesmu redzējusi pilnīgi visus Latvijas korus, bet lielāko daļu gan. Daudziem kolektīviem ir ļoti labi tērpi. Jāatzīmē, ka ir atšķirība starp koru un deju kolektīvu tērpiem, jo ir dažādas lietojuma situācijas.

Dejotājiem ir horeogrāfijas uzvedumi un cits kustību lietojums, līdz ar to citas prasības apģērbam. Pagastu deju kolektīviem, kas ir savas vietas vizītkarte un pārstāv savu lokālo tradīciju, un kuriem deju horeogrāfijas nav ļoti sarežģītas un pārsvarā gadījumu ir tuvas tautas dejām, apģērbam nav jābūt speciāli pielāgotam. Otra kolektīvu grupa ir lielie deju kolektīvi, kuriem veido speciālas horeogrāfijas, kur katra deja ir stāsts un kur apģērbs ir šī stāsta sastāvdaļa.

Horeogrāfiem vajadzētu vairāk publiski stāstīt, kāpēc tie izvēlas konkrētos tērpus. Ja tērps ir atkāpe no muzejā esošā tērpa, tad to vajadzētu cilvēkiem izstāstīt verbāli, nevis tikai dejas laukumā. Sabiedrība nav pieradusi, ka tautastērpa materiāls ir izejmateriāls jaunradītam tērpam. Ja skatītājs atnāk uz koncertuzvedumu un redz, ka dejas sižets ir par bāliņa pavadīšanu karā un meitenes ir ģērbušās Vidzemes tērpos, bet puiši melnajos Alsungas tērpos, tad skatītājam šķiet, ka tā ir nepareizi. Bet, ja izstāsta, ka melnā krāsa ir izvēlēta, lai akcentētu sēru noskaņu un zaudējumu un šī krāsa darbojas kā tēls, tas uzreiz ļauj uzvedumu uztvert citādāk.

Folkloras kopām, kas savā muzicēšanas manierē rāda lokālo savdabību, apģērbs jāveido pēc iespējas atbilstošāks muzeja materiāliem. Senāk, tāpat kā mūsdienās, māte un visas meitas neģērbās vienādi, līdz ar to arī folkloras kopā nevarētu būt divi pilnīgi vienādi tērpi.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU