Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Sandra Jakušenoka: „Saldajai brīvībai mēdz būt rūgta pēcgarša.”
FOTO: Kalvis Kalsers
Notāriem savā praksē arvien biežāk nākas risināt strīdus situācijas, kad, pārtraucot nereģistrētās attiecības, partneri nespēj vienoties par kopīgā īpašuma sadali vai, aizejot aizsaulē dzīvesdraugam, izrādās, ka palikušais paliek bez jebkāda mantojuma, jo viņam nemaz nav tiesību uz to pretendēt un likumiskie mantinieki ir gluži citi cilvēki. Problēma kļūst arvien asāka, jo kopdzīve nereģistrētās attiecībās ir arvien izplatītāka un to, kuri dodas laulībā, ir daudz mazāk, nekā brīvo attiecību piekritēju. Nereti dzirdams viedoklis, ka laulības reģistrācija mūsdienās faktiski ir vienīgi materiālo attiecību fiksēšana, kam īsta mīlestība stāv pāri.
Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja Sandra Jakušenoka sarunā ar LV portālu saka – dzīves realitāte it bieži ir skaudrāka par sākotnējās kopdzīves gaišo ideju un saldajai brīvībai mēdz būt rūgta pēcgarša.
Vispirms par Notāru dienām – vai arī šogad sagaidāt daudz apmeklētāju?
Notāru dienu popularitāte vēršas plašumā: pirmajā gadā iedzīvotāju interese bija samērā neliela, bet tā ar katru gadu pieaug. Tomēr ne visi cilvēki interesējas par jautājumiem, kas tieši saistīti ar mūsu pakalpojumu un aktuālo tematu, bet prasa par lietām, kas nav notāra kompetencē. Laika gaitā rodas priekšstats, ka iedzīvotāji joprojām nav informēti, kuras valsts iestādes ar ko nodarbojas, ka viņiem nav kam īsti pajautāt, kur vērsties, piemēram, ar savu problēmu, kas ir pašvaldības kompetencē. Tā nu iznāk, ka notāri nereti pilda tādas kā ceļvežu funkcijas, bet labi, ka varam palīdzēt arī tā.
Šogad Notāru dienām, ja tā var teikt, ir ļoti interesants temats – ar nereģistrētajām attiecībām saistītie tiesiskie riski.
Kā liecina aplēses, iznāk, ka nereģistrētās attiecībās dzīvo aptuveni 70 procenti jauniešu, tas šķiet neticami liels skaitlis. Līdz ar to arī rodas ar šādām attiecībām saistītu problēmu sabiezinājums.
Nereģistrētās attiecības - tā ir vienkārši kopā dzīvošana bez mērķa veidot ģimenes attiecības tradicionālā nozīmē. Ja nekrājam kopīgu mantu, ja nav kopīgu bērnu, tad šādi var kopā padzīvot un šķirties "pa draugam", jo faktiski nav nekā, ko dalīt.
Bet, ja kopdzīves laikā iegūti kopīgi īpašumi, nāk pasaulē kopīgi bērni, tad gan šādas attiecības var radīt problēmas. Kamēr viss ir labi, nekādu sarežģījumu patiešām nav. Dzīvojam saticīgi, nopelnīto liekam "kopējā katlā" vai rīkojamies citādi, audzinām bērniņus un šķiet, ka viss ir labākajā kārtībā. Taču, ja attiecības kādā brīdī tiek izbeigtas, tikai tad izgaismojas, ka kopdzīves laikā tomēr ir iegūta kopīga manta, kas, iespējams, reģistrēta uz viena partnera vārda, ir radušās kopīgas kredītsaistības. Iespējams, ka viens no partneriem ir maksājis aizdevumu bankā, bet otrs ir par ģimeni rūpējies citādi – ieguldot nopelnīto mājsaimniecībā un uzturā. Vienkārši sakot, šī nauda ir "apēsta". Tas var radīt ļoti lielas problēmas, jo iznāk, ka šis viens partneris ir pilnīgi bez jebkādām tiesībām pret otru: viņš nekādi nevar pierādīt savu finansiālo līdzdalību kopīgos tēriņos.
Kā to pierādīt? Tas ir pretstats laulāto attiecībām, kur pirmais pieņēmums ir tāds - viss, ko laulātie iegūst kopīgi par kopīgiem līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir laulāto kopīgā manta, kas šaubu gadījumā dalāma uz pusi. Ja panākama vienošanās – tad vienam var būt divas trešdaļas vai trīs ceturtdaļas.
Pastāvot nereģistrētām attiecībām, nav, ko dalīt, jo nav bijis laulības. Partneris var mēģināt pierādīt savus ieguldījumus svešā mantā, bet tas ir ārkārtīgi smags tiesas process. Cilvēkam, piemēram, ir čeki par pārtikas precēm vai sadzīves tehniku, bet kā pierādīt, ka viss iegādātais izmantots tieši šīs kopdzīves vajadzībām? Tiesāsimies, tērēsim laiku, naudu un nervus, bet rezultāts nav zināms.
Valsts nekādu aizsardzību šādām nereģistrētām attiecībām nedod.
Nākamais gadījums, kas šādās attiecībās var izrādīties ļoti smags, acīmredzot ir mantojuma lietas. Negribas par to runāt, bet teju ik dienas ziņās lasām par jauniem cilvēkiem, kuri gājuši bojā ceļa negadījumos, vadot auto vai motociklu, ļaudis piemeklē arī citādas nelaimes...
Ja nereģistrētās attiecībās iestājas viena partnera nāve, tad iestājas situācija, ka otrs dzīvesbiedrs nevar neko mantot. Ja ir uzrakstīts testaments, tad partneris var mantot uz tā pamata. Taču likuma izpratnē šis partneris tik un tā ir svešs cilvēks; tikpat labi testamentu var uztaisīt kaimiņš, jūs samaksāsiet par notāra atlīdzību 7,5 procentu un valsts nodevu 7,5 procentu (kopā tātad 15 procenti) apmērā un novēlēto mantu dabūsiet. Nereģistrētajam partnerim ir tieši tas pats: arī viņam ir jānomaksā 15 procenti.
Ja mantinieks ir pārdzīvojušā laulātā statusā un manto uz likuma pamata, viņam ir jāmaksā 0,25 procenti notāra atlīdzība un 0,25 procenti valsts nodeva, tātad kopā 0,5 procenti; ja taisīts testaments – notāra atlīdzība 0,25 procenti, valsts nodeva - 0,125 procenti, tātad kopā – 0,375 procenti.
Ja bijušajam partnerim ir bērni, tad viņi ir neatraidāmie mantinieki, kuriem pienākas sava daļa... Bet attiecību partnerim var būt arī brāļi un māsas, vecāki, kuriem, neskatoties uz testamentu, būs tiesības mantojuma saņemšanā.
Ja laulība nav reģistrēta, juridiskā ziņā šis palikušais partneris vairs nav nekas. Lai noteiktu neatraidāmos mantiniekus, jāskatās pēc likumisko mantinieku šķirām. Pirmās šķiras mantinieki ir nelaiķa lejupējie (bērni, bērnu bērni utt.); ja bērnu nav, tad mantotu otrā šķira - brāļi, māsas un vecāki; ja minēto nav – trešā šķira (pusmāsas, pusbrāļi), un pēc tam pārējie radinieki (ceturtā šķira). Neatņemamo daļu var prasīt laulātais un lejupējie; ja lejupējo nav - tuvākas pakāpes augšupējie (vecāki).
Ja ir testaments, tad partneris uz testamenta pamata mantojumu saņems. Bet bērni var izprasīt savu neatraidāmā mantinieka neatņemamo daļu. Piemēram, partnerim ir novēlēts dzīvoklis, un viņš to arī saņems. Bet nelaiķa bērni var pieprasīt naudas izmaksu no šā nekustamā īpašuma vērtības; tā ir puse no likumiskās daļas – no īpašuma tirgus vērtības. Ja pieņemam, ka dzīvokļa nosacītā tirgus vērtība ir 20 tūkstoši eiro un mirušajam ir viens bērns, tad šis bērns var prasīt, lai viņam izmaksā 10 tūkstošus eiro. Ja palikušajam partnerim šāda iespēja ir, tad var samaksāt. Bet, ja tas ir vienīgais miteklis, kurā, iespējams, arīdzan ieguldīti šā palikušā dzīvesbiedra nauda, ko nevar pierādīt, tad aina veidojas bēdīga.
Reizumis ir tā, ka cilvēkam nākas samaksāt pašam par savu īpašumu: ja kopdzīve bijusi ilgāka, arī viņa ieguldījums šajā īpašumā nenoliedzami ir. Vienmēr būs bijuši remonta un īpašuma uzturēšanas darbi, kuros ieguldīti palikušā partnera finanšu līdzekļi. Un pat tad, ja nauda, piemēram, remontam nav vienkārši iedota, bet pārskaitīta, taču pārskaitījumā nav rakstīts "naudas aizdevums dzīvokļa remontam", bet vienkārši "konta papildinājums" vai kas tamlīdzīgs, to nekādi nevarēs pierādīt kā ieguldījumu īpašumā. Taču ikdienā cilvēki parasti saviem partneriem, protams, uzticas un dalās savos ieguldījumos, nedomājot par iespējamām nepatikšanām un tiesas darbiem.
Šeit, notāra kabinetā, mantojuma lietās šādu iemeslu dēļ gan laikam ir plūdis ne mazums asaru?
Tas gan, jo šādu bēdu stāstu ir daudz. Ir gadījies, ka cilvēks nevar mantot vispār neko, jo nav bijis testamenta. Palikušais partneris ir apmaksājis bēru izdevumus, varbūt arī nokārtojis pēdējos maksājumus par it kā kopīgo īpašumu, vairs liekas naudas nav, bet viņš nevar saņemt pat bēru pabalstus. Nāk bērni no iepriekšējām attiecībām vai laulībām un uz likuma pamata manto visu mantu, kas sagādāta šo nereģistrēto attiecību laikā.
Reti kuram jaunam vai pat pusmūža cilvēkam ienāk prātā taisīt testamentu. Tas arvien šķiet kā nelaimes un nāves piesaukšana pirms laika. Vai tā drīkstētu domāt?
Latvijā testamentu rakstīšana vēl arvien nav pietiekami populāra. Es gribētu teikt tā - tā nav kļuvusi par tradīciju, nevis pamatot šo atturību ar kādām mentalitātes īpašībām. Mēs arvien vēl neesam īsti sapratuši, ka mantai vienmēr ir vajadzīgs saimnieks. Taču šāda attieksme nav pareiza, jo testaments ir dokuments, kuru dzīves laikā ir iespējams mainīt.
Patiešām nav tā, ka tad, ja testaments uztaisīts, uzreiz mūža gals būs klāt vai arī kāds tūliņ atnāks un paņems mantu. Mums ir klienti, kuri testamentus atstāj notāriem glabāšanā pirms katra atbildīga komandējuma vai brauciena uz ārvalstīm, kur var būt kādas dabas katastrofas, kara darbība un tamlīdzīgi nepārvaramas varas apstākļi. Kad sveiki un veseli atgriežas, testamentu izņem un pirms nākamā brauciena atkal taisa jaunu dokumentu. Īstenībā šādi ir jādomā – lai dzīve juridiski būtu sakārtota gan bērniem, gan dzīvesbiedram, gan citiem tuviniekiem.
Kas notiek tad, ja, piemēram, vīrietim ir bērni iepriekšējās laulībās un nereģistrētās attiecībās, un tagad atkal ir jauna dzīve un atkal bērniņš. Ja notiek traģiska nelaime, kas būs mantinieki?
Mantinieku statusā būs visi bērni. Saistībā ar bērniem mantošanas procedūra ir vienkāršāka, jo tā ir asinsradniecība. Bērni manto vienmēr – ar nosacījumu, ja bērna dzimšanas apliecībā ir uzrādīts tēvs. Ja tēvs nav uzrādīts, tad paternitāte jāpierāda tiesas ceļā. Bet tas, protams, ir liels laika (domāju – arī nervu) patēriņš un izdevumi. Katrā ziņā būs nepieciešama advokāta palīdzība, lai tiesā pierādītu paternitāti tēvam, kurš jau ir miris.
Ir arī tādas situācijas, ka iepriekšējā laulība nav šķirta, ir sākušās jaunas partnerattiecības, tajās nāk pasaulē bērniņš, bet kā bērna tēvu dzimšanas apliecībā norāda juridisko laulāto. Paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai likums nosaka samērā īsu termiņu – divus gadus. Mēdz gadīties, ka sievietes šādi dara tāpēc, ka tad ir iespēja no faktiski šķirtā, bet juridiski joprojām esošā vīra piedzīt uzturlīdzekļus. Ar šo piemēru vēlos teikt, ka attiecības vienmēr ir jāsakārto. Ja laulība vairs nepastāv un ir citas attiecības, šo neeksistējošo laulību šķiram un reģistrējam to, kas faktiski ir.
Par to pašu mantošanu runājot – ir situācijas, ka cilvēki gadiem ilgi nedzīvo kopā, viņiem jau sen vairs nav nekādu attiecību vai, iespējams, gluži pretēji, tās ir ļoti sliktas. Viņiem faktiski vairs nav nekā kopīga – ne mantas, ne uzkrājumu, labākajā gadījumā ir kopīgi bērni. Bet sieva vai vīrs var pieteikties un mantot, ja laulības šķiršanas formalitātes juridiski nav nokārtotas. Ja šajās attiecībās iesaistīts vēl trešais cilvēks, ar kuru bijusi reālā kopdzīve, tad pavisam nav labi. Piemēram, ar nešķirto laulāto kopā ir nodzīvoti pāris gadi, ar nereģistrēto – trīsdesmit, un tas pirmais atnāks un mantos. Tāda iespēja pastāv, un ar to savā darbā esam sastapušies.
Nereģistrētās attiecībās ar mantojumu mēdz būt arī tā, ka mirušā dzīvesbiedra bērni mantojumu var pieprasīt principa pēc, kaut arī tas viņiem materiālā ziņā varbūt nav nepieciešams - jo jūtas emocionāli dziļi aizvainoti par to, ka viņu tēvs savā dzīves laikā ir audzinājis citas sievietes bērnus (kā tas nereti mēdz būt), bet par viņiem nav gādājis.
Ikdienā it kā šķiet, ka viss ir kārtībā un nav nozīmes – ir noslēgta laulība vai nav, bet var pienākt brīdis, kad tas kļūst izšķiroši svarīgi. Likums laulību aizsargā, un laulātajam ir nesalīdzināmi lielākas mantiskās tiesības. Nereģistrētas partnerattiecības likums neaizsargā.
Bet cilvēki mēdz arī saslimt – vai tur arī var rasties sarežģījumi nereģistrētu attiecību dēļ?
Jā, cilvēks var nonākt stāvoklī, kad nespēj izteikt savu gribu. Ja ir kādas nopietnas plānotas operācijas, kad tiek prasīta tuvinieka piekrišana, tad nereģistrētā partnera viedoklis netiek ņemts vērā. Viņam faktiski nav nekādu lemšanas tiesību, lai gan kopdzīve, iespējams, ilgusi gadu gadiem.
Kā tad cilvēki tomēr rīkojas, ja nereģistrētā kopdzīvē vēlas iegādāties, piemēram, nekustamo īpašumu?
Katrs nopērk savu domājamo daļu. Tā šobrīd rīkojas jauni cilvēki, kuri kaut kādu apsvērumu dēļ negrib reģistrēt laulību. Piemēram, katrs no partneriem nopērk pusi dzīvokļa domājamo daļu. Bet tad ir jautājums par kredītiem. Ja maksā abi uz pusēm, katrs savu daļu, tad viss ir skaidrs. Bet, ja maksā viens, bet otrs iegulda līdzekļus, kā jau iepriekš runājām, mājsaimniecības uzturēšanā, tad jājautā – kā partneri sadalīs atbildību un savstarpējos prasījumus vienam pret otru? Situācijas var būt ļoti dažādas, var parādīties arī kādi savstarpēji galvojumi. Tādējādi nekādā gadījumā nevaru teikt, ka, iegādājoties kopīpašumā dzīvokli vai māju, nākotnē partneriem neradīsies problēmas.
Ja attiecības izjūk partneriem, kuri kārtīgi maksājuši katrs savu daļu, naudas ziņā problēmu nav, bet var būt tā, ka viens dzīvokli grib pārdot, bet otrs – nē. Tad atkal tiks prasīta nevis laulāto mantas dalīšana, bet būs tiesvedība par kopīpašuma dalīšanu. Te būs gan visas nodevas, gan arīdzan tālāk – ja pārdos šo dzīvokli, partneriem nodokļu atvieglojumu nebūs kā tiem cilvēkiem, kuri ir laulībā un kam atsevišķos gadījumos tos piemēro. Piemēram, ja vīrs sievai dāvina īpašumu, viņai nebūs jāmaksā valstij iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Ja to darīs draugs, tas būs jāmaksā. Tādējādi tīri materiālā ziņā valsts laulātajiem ir devusi atvieglojumus.
Tieši pret šo valsts pretimnākošo attieksmi laulībai dažkārt jaušams kādas sabiedrības daļas uzskats, ka līdzvērtīgākus apstākļus nepieciešams radīt arī attiecībā uz nereģistrētām attiecībām, ieviešot atbilstošu normatīvo regulējums. Kā to vērtējat?
Tad ir jautājums – kāda paliek laulības un ģimenes, kas tomēr ir valsts pamats, nozīme? Vai laulībai tad ierādāma tikai emocionāla loma? Manā ieskatā, nevar pastāvēt divi paralēli reģistri – laulību un partnerattiecību. Kur būs robežšķirtne? Kādas priekšrocības būs vienam reģistram un otram? Kuras būs tās personas, kuras reģistrēs partnerattiecību reģistrā attiecības un kuras - slēdz laulību? Kā šo attiecību reģistrāciju izbeigs? Šodien reģistrējamies kā partneri, rīt sastrīdamies un reģistrāciju dzēšam... Materiāla rakstura problēmas tāpat radīsies, kā tās risinās? Manuprāt, šis jautājums nav tik vienkārši atrisināms.
Es tomēr simtprocentīgi varu apgalvot, ka notāri atbalsta laulības noslēgšanu. Tas ir savstarpējs līgums. Un, kā jebkuru līgumu slēdzot, mēs uzņemamies saistības un pienākumus, no kā izriet arī tiesības. Tas nenozīmē tikai skaistu, baltu līgavas kleitu un kāzu godus, bet arī pienākumus priekos un bēdās, un dzīves pārbaudījumos.
