VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
rakstnieks, publicists
04. februārī, 2014
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
6
18
6
18

Latvijas dārgā elektroenerģija

LV portālam: EDGARS VĪGANTS, SIA „Ludzas Bio-Enerģija” valdes priekšsēdētājs

Edgars Vīgants: „Lielākā daļa no naudas, ko maksājam par enerģiju, vienalga, elektrību vai siltumu, kas tiek saražots no gāzes, aiziet prom no mūsu valsts. Tur slēpjas tā problēma, kāpēc šo proporciju vajadzētu palielināt par labu vietējiem resursiem.”

FOTO: Lita Krone/ LETA

Elektrības tirgus atvēršana 1.aprīlī nepārprotami sola arī elektroenerģijas cenas pieaugumu. Neskaidrību un jautājumu ir daudz. Kāpēc mums būs jāmaksā tik daudz, ja pašlaik Latvijas patērētāji par elektrību jau maksā vairāk nekā, piemēram, patērētāji bagātajā Skandināvijā? Kas vispār nosaka elektroenerģijas cenu? Pirms gadiem desmit priecājāmies, ka esam viena no energoresursu ziņā zaļākajām valstīm Eiropā – kur pašlaik palikusi mūsu zaļā enerģija un cik tā izmaksā lietotājiem? Kas ir obligātā iepirkuma komponente (OIK), ko tagad sauc par obligātā iepirkuma kārtībā iepirkto elektrību, un kāpēc tā apdraud vietējo lielražotāju konkurētspēju?

Lai glābtu valstī esošos lielos uzņēmumus un vienlaikus mājsaimniecībām ar zemu maksātspēju kompensētu elektroenerģijas cenas pieaugumu, pagājušā gadā Ekonomikas ministrijā speciāli tika radīts Subsidētās elektroenerģijas nodokļa (SEN) likums, ko Saeima pieņēma 2013.gada 6.novembrī. Nozares eksperti gan apgalvo, ka tas neko neglābšot. Elektroenerģijas lietotājiem pagaidām nav īsti skaidrs, kā reāli darbosies likumā paredzētais. Toties skaidrs, ka valsti sakarā ar šo likumu, visticamāk, gaida ilga un sarežģīta tiesāšanās.

Kāpēc? Arī tas ir tikai viens no neskaitāmiem jautājumiem, uz kuriem ierindas patērētājs nezina un bieži pat nevēlas zināt atbildes. Tās ir pārāk sarežģītas un piņķerīgas, lai spētu viņu interesēt. Diemžēl intereses trūkums, gluži tāpat kā pati elektroenerģija, var dārgi maksāt.

Mēs joprojām turpināsim pārmaksāt tikai tāpēc, ka vietējā tirgū nav sakārtots normatīvais regulējums, tāpēc spēles noteikumi attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem Latvijā jau sen vairs neatbilst tiem nosacījumiem, ko diktē mūsdienu situācija. 

Kāda patiesībā ir šī situāciju elektroenerģijas tirgū, un kas būtu darāms, lai stāvokli mainītu, saruna ar nozares profesionāli uzņēmēju, SIA "Ludzas Bio-Enerģija" valdes priekšsēdētāju EDGARU VĪGANTU.  

Kāpēc elektrība maksā tik, cik tā maksā?

Kādi faktori nosaka elektroenerģijas cenu?

Pirmkārt, tas ir kurināmais, izņemot vēju un sauli, par ko pagaidām nav jāmaksā, bet par ūdens izmantošanu tikko ieviests Dabas resursu nodoklis. Nākamās jau ir izmaksas, kas saistītas ar iekārtām jeb tehnoloģijām. Vienalga, vai tiek izmantota gāze, akmeņogles vai vējš. Katrā atsevišķā gadījumā būs attiecīgas iekārtas, kuru izmaksas – amortizācija, apsaimniekošana, apkope, remonti un plānotā peļņa – ietilpst elektrības cenā. Tad vēl jāpievieno darbaspēka izmaksas. Lielām gāzes stacijām tās būs augstākas, vējam, saulei – zemākas.

Trešais faktors, kas nosaka cenu elektroenerģijai, ir pārvades un sadales pakalpojumi. Šie trīs tad arī uzskatāmi par galvenajiem faktoriem, lai patērētājs fiziski saņemtu elektroenerģiju. Bet tad vēl klāt nāk nodokļi un dažādi atbalsta mehānismi ražotājam - tātad valsts regulēta cenas sastāvdaļa.

Kā Latvija cenas ziņā izskatās, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm? Pie mums elektroenerģija ir dārgāka vai lētāka nekā citur? 

Vispirms jāņem vērā, ka elektrības cenas mājsaimniecībām un industriālajiem patērētājiem ir dažādas. Un arī mājsaimniecībām var būt atšķirīgi tarifi, bet industriālajiem patērētājiem šo tarifu ir vēl vairāk atšķirībā no patēriņa, pieslēguma jaudas un citiem nosacījumiem. Tomēr, ja mēs par pamatu ņemam tikai divas lielās grupas, tad mājsaimniecībām elektrības cena Latvijā ir zem Eiropas vidējā līmeņa. Bet rūpniekiem, sevišķi lielajiem uzņēmumiem, tā ir virs vidējā. 

Kas mainīsies pēc elektroenerģijas tirgus atvēršanas? 

Industriālajiem patērētājiem šis tirgus jau labu laiku ir atvērts, un patiesībā arī mājsaimniecības varēja pirkt elektrību par tirgus cenu, vienīgi nebija motivācijas to darīt. Tagad cena celsies, jo līdz šim regulators vairāk akcentēja mājsaimniecību sociālo aizsardzību, tāpēc cenu tām netieši dotēja citi, tajā skaitā "Latvenergo" lielie patērētāji.

Tarifos apzināti bija iestrādātas minimālās izmaksas, un, ja tās izrādījās lielākas, tad tikai pēc gada, šo faktu pierādot ar dokumentiem, tarifus varēja pārskatīt. Līdz ar to visa sistēma bija tāda, ka mazie patērētāji tika vairāk aizsargāti. Tas pats šobrīd attiecas arī uz gāzi, kur lielie dotē mazos.

Atgriežoties pie elektroenerģijas cenas jeb šīs cenas mainīgās daļas… tajā ietilps arī tā sauktais OIK, ko tagad oficiāli sauc par obligātā iepirkuma kārtībā iepirkto elektrību. Pašlaik Latvijā tas ir viens no augstākajiem Eiropā jeb 2,69 eiro par kWh (salīdzinājumam: Igaunijā 1,32 eiro par kWh). Kas ir šī komponente jeb obligātajā iepirkuma kārtībā iepirktā elektrība?

Tā ir elektrības cenas komponente, kas mainās reizi gadā - 1.aprīlī un ko nosaka regulators, apkopojot aizvadītā gada iepirkuma rezultātus. Vēsturiski šis iepirkums, kas tautā labāk zināma kā obligātā iepirkuma komponente, nav izdomāts Latvijā. Tā mērķis ir atbalstīt investīcijas modernās, energoefektīvās tehnoloģijās, pie kurām pieskaitāmas arī atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas. Bet ne tikai…

Pie tām pieskaitāmas arī modernas gāzes un fosilā kurināmā tehnoloģijas, kurām valsts no sava budžeta nespēj atrast nepieciešamos līdzekļus. Tāpēc uz likumdošanas bāzes izveidota sistēma, ar kuras palīdzību valsts atļauj elektroenerģijas nozarei daļu naudas, kas būtu jāinvestē modernos un ar energoapgādes drošību saistītos projektos, iekasēt no visiem elektroenerģijas lietotājiem kā speciālu, obligātu maksājumu, ko pievieno elektrības cenai un ko mēs saucam par obligātā iepirkuma komponenti. 

Krievijas gāzes cena – 1,4 miljoni eiro dienā

Kas maksā, līdz ar to būtu skaidrs. Mēs visi. Bet kas šo naudu saņem? 

Latvijā saņemt OIK ir tiesības visiem ražotājiem, kas saražo elektrību no atjaunojamiem energoresursiem, ja tie attiecīgi noformējuši dokumentus un savlaicīgi pieteikušies. Kā arī elektroenerģijas ražotājiem, kas ražo elektroenerģiju efektīvas koģenerācijas procesā.

Tātad arī "Latvenergo", kas ražo elektrību no dabasgāzes, ko importē no Krievijas?

Jā, bet ne tikai. Ja ražotu, teiksim, no akmeņoglēm vai citiem fosilajiem kurināmajiem, izmantojot efektīvas koģenerācijas tehnoloģijas, tad arī šiem ražotājiem būtu tādas pašas tiesības.

Labi, bet kāpēc mēs maksājam tik daudz? Zviedrijā, kas tradicionāli tiek uzskatīta par ļoti zaļu valsti, OIK ir gandrīz trīsreiz mazāka.

Iemesli ir vairāki. Viens no tiem – tīri matemātisks. Mēs uz vienu iedzīvotāju vai saražotā kopprodukta vienību patērējam mazāk elektroenerģijas nekā lielajās valstīs. Bet, jo mazāks kopējais elektroenerģijas patēriņš, jo lielāka OIK daļa uz 1 kW/h. Ja patēriņš būtu trīsreiz lielāks, tad arī OIK daļa uz 1 kW/h, līdzīgi kā Zviedrijā, būtu trīsreiz mazāka.

Latvijā tas jo īpaši uztrauc lielos ražotājus - pērn OIK vien tiem bija ap 30% no to kopējām elektroenerģijas izmaksām. Tas palielina produkcijas pašizmaksu un ievērojami apdraud šo uzņēmumu konkurētspēju globālajā tirgū. Tātad patiesībā arī valsts konkurētspēju. Un mājsaimniecībām pēc elektrības tirgus atvēršanas šīs izmaksas tāpat sasniegs ap trešdaļu no elektroenerģijas kopējām izmaksām.

Tā ir taisnība, ka pie mums visvairāk cieš tieši lielie ražotāji, kuru jau tā nav pārāk daudz. Piemēram, Dānijā, kas drīzumā grasās vispār attiekties no fosilās enerģijas, pārejot tikai uz atjaunojamiem energoresursiem, lielie rūpnieki maksā mazāku OIK nekā Latvijā. Toties atšķirībā no Latvijas tur lauvas tiesu OIK maksā tieši mājsaimniecības.

Bet pie mums, lai glābtu iedzīvotājus, tas uzkrauts ražotājiem?

Tieši tā.

Cik daudz no elektroenerģijas, par kuru visa sabiedrība maksā kā par obligātā iepirkuma kārtībā iepirkto elektrību, tik tiešām tiek saražota no atjaunojamiem energoresursiem?

Apmēram 20 procenti.

Un pārējā?

Pārējā ir elektroenerģija, kas tiek saražota no importētās gāzes.

Tātad no fosilā kurināmā…

Gāze jau ir brīnišķīgs kurināmais. No fosilajiem videi visdraudzīgākais. Vienīgā nelaime, ka mēs to simtprocentīgi importējam un par neadekvāti augstu cenu. Tāpēc ļoti svarīgi saprast, ka lielākā daļa no naudas, ko maksājam par enerģiju, vienalga, elektrību vai siltumu, kas tiek saražots no gāzes, aiziet prom no mūsu valsts. Tur slēpjas tā problēma, kāpēc šo proporciju vajadzētu palielināt par labu vietējiem resursiem. Varbūt tiem pat piemaksājot… Tad šī nauda paliktu Latvijā. Tā radītu jaunas darbavietas, mazāks būtu slogs sociālajam budžetam, un tas ļautu iekasēt vairāk nodokļu. Pat ja mēs ar atjaunojamiem energoresursiem aizvietotu tikai daļu no pašlaik importētās dabasgāzes, tad kopējais efekts uz tautsaimniecību būtu ievērojams.

Cik daudz mēs maksājam par dabasgāzi?

Gada laikā vidēji katru dienu pārskaitām gandrīz pusotru miljonu. Precīzāk ap 1,4 miljoniem eiro. Nav grūti izrēķināt, cik daudz naudas paliktu Latvijas tautsaimniecībā, ja ar vietējiem atjaunojamiem resursiem aizstātu kaut vai daļu no importētās gāzes.

Viena piektdaļa vietējo resursu. Daudz vai maz?

Nesen sabrucis arī mīts, ka gāze mums izdevīga tāpēc, ka ir ļoti lēts kurināmais. Izrādās, ka Latvijas patērētāji kopš 2010.gada par to pārmaksājuši 255 miljonus eiro. Turklāt atrodoties tuvāk Krievijai nekā, piemēram, Vācija. Kā mēs nonācām līdz šādai totālai atkarībai no Krievijas gāzes?

Tas viss aizsākās vēl deviņdesmito gadu beigās un patiesībā notika ļoti vienkārši. OIK atbalsts sākumā bija paredzēts tā sauktajai kliedētai elektroenerģijas ražošanai. Gan atjaunojamiem energoresursiem, gan koģenerācijai. Tās bija mazas jaudas ražotnes patērētāju tuvumā, ar minimāliem zudumiem elektropārvadē un sadalē, jo ģenerēšanas jauda bija paredzēta patēriņam turpat uz vietas. Tāpēc šis atbalsts sākotnēji bija paredzēts tikai stacijām līdz 4 MW. Bet acīmredzot laika gaitā ļoti veiksmīgi nostrādāja mūsu vadošais elektroenerģijas ražotājs "Latvenergo", panākot, ka jaudas griestus no 4 MW pacēla līdz 400 MW.

Līdz ar to atbalsts pienācās arī "Latvenergo"?

Jā.

Tagad atliek vien secināt, ka no mūsu pašu resursiem – koksnes, ūdens, vēja un saules – tiek saražota tikai apmēram viena piektdaļa no tiem energoresursiem, ko ikdienā patērējam. Manuprāt, tas taču ir drausmīgi maz.

Svarīgas ir tendences. Pēc TEC 2 otrās kārtas palaišanas ekspluatācijā ar 400 MW elektrības jaudas gāzes ietekme uz OIK noteikti pieaugs. Varbūt ne uzreiz šogad, jo TEC jaunais bloks darbu uzsāka gada beigās, bet nākamgad noteikti. Savukārt Jelgavā šogad tika atklāta lielākā biomasas koģenerācijas stacija Latvijā ar 23 MW elektrības jaudas. Tas savukārt dos pieaugumu atjaunojamiem energoresursiem. Tāpēc šogad OIK proporcija varētu būt 65% dabasgāzei un 35% atjaunojamiem energoresursiem, kas uzrāda pozitīvu tendenci vietējo AER izmantošanas pieaugumam. Jo nebūtu jēgas piemaksāt, ja tā rezultātā nemazinātos atkarība no "gāzes adatas".

Tomēr nevar noliegt, ka attīstība ir lēna un atjaunojamo energoresursu īpatsvars niecīgs. Bet mēs visi turpinām maksāt par obligāto elektrības iepirkumu. Un jau runājām, ka sevišķi smagi tas skar lielos energoietilpīgos ražotājus: "Latvijas Finieris", "Cemex", "Valmieras Stikla šķiedra"… Nemaz jau tik daudz šo uzņēmumu mums nav. "Liepājs metalurgs" jau bankrotējis. Tur, protams, bija dažādi iemesli, bet "Metalurga" parāds par elektrību pēdējā gadā bija ap 10 miljoniem un trešā daļa no tā OIK. Atlikušie sūdzas, ka zaudē konkurētspēju, un apsver ko darīt, kad tos piemeklēs "Metalurga" liktenis, vai arī varonīgi klusē. Jautājums vienīgi – cik ilgi vēl? Acīmredzot šo dramatisko situāciju saprata arī ekonomikas ministrs, kas pagājušā gadā lielā steigā izstrādāja likumu par Subsidētās elektroenerģijas nodokļa ieviešanu. Kāda ir likuma būtība?

Kā zināms, tehnoloģijas strauji attīstās. Sevišķi atjaunojamās enerģētikas jomā. Turklāt attīstoties tās kļūst lētākas, ātrāk atmaksājas.... Tas nozīmē, ka sākotnējais obligātā kārtā iepērkamās elektroenerģijas atbalsta līmenis pašlaik vairs neatbilst reālajai situācijai. Laikam mainoties, savlaicīgi vajadzēja mainīt gan šī atbalsta apjomu, gan koriģēt atbalsta shēmas. Tagad to atzīst gandrīz visi!

Arī atjaunojamās elektroenerģijas ražotāji?

Vairumā, jā, jo kā uzņēmēji viņi apzinās, ka arī biznesam jābūt ilgtspējīgam, balstītam uz stabiliem pamatiem. Tāpēc jau savlaicīgi bija jāparedz samērīgs atbalsta samazinājums, kas atbilstoši labas pārvaldības principiem bija jāveic civilizēti - tā, lai nedotu pamatu tiesvedībai.

Nevar gan teikt, ka darīts netika nekas. Ekonomikas ministra Arta Kampara laikā tika izstrādāts Atjaunojamās enerģijas likumprojekts, kuru iesniedza Saeimā. Diemžēl līdz vēlēšanām likumdevēji to izskatīt nepaspēja, bet jaunai Saeimai un valdībai tas vairs nelikās aktuāls.

Likums, kas akceptē absurdu

Tomēr atgriezīsimies pie Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma, kas tika pieņems trīs gadus vēlāk – 2013.gada novembrī.

Pati Ekonomikas ministrija jau atzīst, ka tas nav ideāls, bet drīzāk gan tāds ārkārtas pagaidu risinājums. Manuprāt, tas ir nesamērīgs risinājums, kas kopumā nodokļu maksātājiem izmaksās vairāk, nekā īstermiņa ieguvumi no šī nodokļa likuma, un cerēto mērķi nesasniegs.

Kāpēc?

Tā vietā, lai par šiem obligātās elektroenerģijas iepirkuma veidiem piemaksātu mazāk, radīts subsidētās enerģijas nodoklis, ko uzliek elektroenerģijai, kas saražota obligātā iepirkuma kārtībā gan koģenerācijā no dabasgāzes, gan no atjaunojamiem resursiem. Tas padara absurdu atbalsta jēgu. Tagad, no vienas puses, mēs progresīvas tehnoloģijas it kā atbalstām, bet, no otras, apgrūtinām, apliekot ar nodokli. Tas ir absurds! Bet galvenais – ar šo likumu mēs sistēmai, kuru visi atzīst par nepareizu pašos pamatos, uzliekam vēl virsū tādu kā cepuri, atkārtoti legalizējot šo novecojušo shēmu. Piedevām, jaunais likums pilnībā ignorē jebkurus tiesiskās paļāvības principus attiecībā pret komersantiem, kuri, godprātīgi pildot valdības apstiprinātos noteikumus, izveidojuši savas elektroenerģijas ražotnes. Un tas, manuprāt, ir pats briesmīgākais.

Civilizētā valstī, pieņemot nodokli, to orientē uz nākotni. Lai cilvēki, kas plāno investēt tajā vai citā nozarē, zinātu, ar ko būs jārēķinās. Pie mums to ar atpakaļejošu datumu uzlika visiem, kas bija paredzējuši, ka varēs darboties valsts noteiktās likumdošanas kārtībā. Tā ir ārkārtīgi radikāla pieeja, kas apdraud kapitālisma pamatprincipus – privātīpašumu un tiesisko paļāvību. Es darbojos arī Ārzemju investoru padomē un redzu, cik tas ir bīstams signāls visiem investoriem arī citās nozarēs.

Cik liels ir šis nodoklis?

Nodoklis ir 5%, 10% un 15 procenti. Tas ir nesamērīgi liels, ja zinām, ka pasaulē par saprātīgu peļņu tiek uzskatīti 7-12 procenti. Turklāt nesamērīgi strauja ir tā ieviešana.

Juristi uzskata, ka samērīgs pārejas periods ir pieci gadi, bet šo likumu pieņēma novembrī, un spēkā tas stājas janvārī. Viena mēneša laikā komersantiem jāpārorientējas, lai turpmāk varētu maksāt šo nodokli. Turklāt tas būs jāmaksā nevis no subsidētās daļas, kā varētu saprast no nodokļa nosaukuma, bet gan no visa apgrozījuma par obligātā iepirkuma kārtībā pārdoto elektroenerģiju.

Ar ko tas draud uzņēmējiem?

Pirmkārt, ar jaunu investīciju apturēšanu. Otrkārt, ar tiesvedību, jo liela daļa savas tiesības noteikti mēģinās aizstāvēt tiesā. Treškārt, tas pilnīgi noteikti draud arī ar maksātnespēju un bankrotiem, jo nodoklis pārsniedz plānoto peļņas daļu. Tāpēc šāds bizness zaudē jēgu, un uzņēmumi pārtrauks darbu, bet investori pametīs šo nozari. Bet tas viss kopā samazinās darbavietu skaitu un aktivitātes laukos, toties vairos darbu juristiem un ierēdņiem kabinetos.

Tātad valstij draud pamatīga tiesāšanās?

Pilnīgi noteikti.

Arī ES tiesās?

Pilnīgi noteikti.

Vai "Latvenergo" arī maksās šo nodokli?

No tās elektrības daļas, kas saražota ar jaunajām koģenerācijas iekārtām, tam būtu jāmaksā 15 procenti. Vai viņi maksās, to mēs redzēsim.

Ko darīt? Kur ir izeja? Atgriezties pie savulaik nepieņemtā Atjaunojamās enerģijas likumprojekta, rakstīt jaunu likumu?

Nozare ir gatava pārmaiņām, vienīgi tām jābūt samērīgām un saprātīgām. Ja valsts un valsts pārvalde pieļāvusi kļūdas obligātā iepirkuma tiesiskā regulējuma uzraudzīšanā un savlaicīgā uzlabošanā, tad tā ir valsts, nevis to uzņēmēju problēma, kas godprātīgi pildīja valsts noteikto kārtību. Ja kāds kaut ko darīja negodīgi, tad viņu vajag saukt pie atbildības.

Ko darīt? Es joprojām uzskatu, ka tas princips, kas bija iestrādāts Atjaunojamās enerģijas likumprojektā, bija pareizs. Tas paredzēja, ka ražotāji pārdos elektrību par tirgus cenu, bet piemaksa būtu tikai daļa virs tirgus cenas. Līdz ar to OIK būtu daudz mazāka nekā tagad.

Protams, pa šiem gadiem nākusi klāt pieredze, un visu iespējams uzlabot, tomēr, manuprāt, pirmkārt, ir jāizdara divas lietas. Vispirms jānošķir atbalsts fosilajam kurināmajam no atbalsta atjaunojamiem energoresursiem. Citādi šobrīd tie, salikti vienā katlā, tiek jaukti. Nošķirot tos, mēs saprastu, par ko īsti maksājam un vai vispār vēlamies maksāt. Pēc tam jau varētu izmantot tādu Eiropā populāru shēmu kā zaļos sertifikātus. Nākamais – jāpanāk, lai jebkura piemaksa būtu ekonomiski pamatota un maksātājiem saprotama, lai vairāk naudas paliktu Latvijā, nevis aizietu projām.

Bet vai tā mēs tiksim pie lētākas elektrības?

Ja gribam lētāku elektroenerģiju, tad mums šobrīd vairāk jādomā par starpsavienojumiem ar citām ES dalībvalstīm, iepērkot elektroenerģiju no tām kopienas valstīm, kur to nodokļu maksātāji jau subsidējuši investīcijas elektroenerģijas ražotnēs. Pašlaik diezgan ilgstoši elektrības cena Eiropas tirgū ir salīdzinoši  zema. Tik zema, ka pat mūsu modernie TEC ar to bieži nespēj konkurēt. Neskatoties uz to, lielāko daļu no OIK mēs turpināsim maksāt par dabasgāzes TEC arī tad, ja tie nestrādās.

Pēdējo gadu pieredze rāda, ka lētāku elektroenerģiju mēs varam saņemt no NordPool tīkla. Pagaidām to ierobežo nepietiekama starpsavienojumu jauda, bet drīz mums būs jauns starpsavienojums ar Zviedriju caur Lietuvu. Zemākās cenas nodrošinās vienīgi pilnīga iekļaušanās elektroenerģijas tirgū, nevis mūsu lielie HES un jaunie TEC, jo arī, saražojot tajos lētāku elektroenerģiju, tā tiks pārdota par tirgus cenu.

Labs saturs
18
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU