VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
rakstnieks, publicists
25. aprīlī, 2014
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ekonomika
7
34
7
34

Meklējot izeju no trešās krīzes

LV portālam: ANDRIS LUBIŅŠ, SIA „Grandeg” īpašnieks un valdes priekšsēdētājs

Andris Lubiņš: „Būdama otra zaļākā valsts pasaulē, mēs ar atjaunojamiem energoresursiem vien, un galvenokārt tieši granulām, pilnībā spējam nodrošināt savu enerģētisko neatkarību.”

FOTO: Lita Krone/ LETA

Kā jūtas un ko darīt uzņēmējam, kuram noliktavā Krievijā pašlaik atrodas preces apmēram 100 000 eiro vērtībā ar nomaksātu muitas un pievienotās vērtības nodokli, bet bez izredzēm tās pārdot vai dabūt atpakaļ uz Latviju? Saruna ar SIA „Grandeg” īpašnieku un valdes priekšsēdētāju Andri Lubiņu ne tikai par politiskām kataklizmām, ar ko nākas rēķināties uzņēmējiem, bet arī par Latvijas enerģētisko atkarību no Krievijas gāzes un iespējām no tās atbrīvoties. Par mūsu resursiem un attieksmi pret tiem.

"Grandeg", kas ir lielākais granulu apkures katlu ražotājs Baltijā, tika dibināts 1993.gadā. Tiesa, sākumā kompānijas nosaukums bija "Lubiņš un Co". Tātad šajā biznesā jūs esat jau vairāk nekā divdesmit gadus. Kā vērtējat pašreizējo situāciju?

Jā, toreiz bija moderni uzņēmuma nosaukumā uzvārdam likt klāt Co. Atceramies kaut vai "Gerkens un Co"! Bet ja nopietni, tad pirmie katli tapa mājas apstākļos, un vecie klienti mūsu produkciju vēl tagad sauc par Lubiņa katliem. Tomēr, neskatoties uz to, diezgan ātri savus izstrādājumus sāku eksportēt, ejot iekšā arī citos tirgos.

Aizvadītajos vairāk nekā divdesmit gados šī jau ir trešā krīze, ko nākas piedzīvot, tāpēc uz to skatos diezgan pragmatiski. Esmu iemācījies sadalīt riskus, neliekot visas olas vienā groziņā.

Runājot par krīzēm. Kā ražošanu un uzņēmuma attīstību ietekmēja abas iepriekšējās?

Pirmo – tā dēvēto Krievijas krīzi 1998.gadā – pārdzīvojām samērā veiksmīgi, lai gan nebija viegli. Protams, toreiz likās, ka situācija ir dramatiska, bet patiesībā to ne tuvu nevarēja salīdzināt ar nākamo - 2008. un 2009.gada globālo finanšu krīzi. Faktiski tirgus sabruka un saražoto nebija kur likt. Pirmkārt, apstājās būvniecība, bet mēs vistiešākā veidā esam ar to saistīti. Privātmājas vairs netika celtas. Līdz ar to apkures katlus individuālajiem klientiem nevajadzēja. Otrkārt, 2009.gadā notika pašvaldību reforma un vēlēšanas. Tāpēc arī pašvaldības kā lieli klienti uz laiku pazuda. Vecais sastāvs vairs neko nepirka, bet jaunais neko vēl nevarēja nopirkt, jo vēlēšanas, kā atceramies, notika vasarā. Tikai vienai pašvaldībai, ja nekļūdos, tovasar izdevās kaut ko pārdot. Un treškārt, Krievijas rubļa vērtība 2009.gada sākumā nokritās par 50 procentiem. Pirms tam uz turieni gāja viena fūre ar apkures katliem mēnesī, taču pēc tam šis tirgus mums aizvērās uz diviem gadiem.

Tomēr jūs izdzīvojāt!

Jā, lai gan vienu brīdi atradāmies uz bankrota robežas un ražošana praktiski apstājās. Kā daudziem, nācās atlaist arī daļu darbinieku. Patiesībā mēs izdzīvojām, pateicoties vienīgi neatlaidībai un stūrgalvībai. Tādai spītīgai pārliecībai, ka ir jāizdzīvo. Tomēr no tā visa bija arī savs labums. Mēs to laiku maksimāli izmantojām jaunu produktu attīstībai. Un tik tiešām arī radījām vairākus jaunus izstrādājumus.

Neskatoties uz bēdīgo pieredzi ar Krievijas tirgu, pēc krīzes eksports uz turieni tomēr tika atjaunots?

"Grandeg" savu produkciju eksportē jau kopš deviņdesmit sestā gada. Pirmais bija Somijas tirgus. Atceros, toreiz uz robežas prasīja, no kurienes uz kurieni to katlu vedu - no Somijas uz Latviju vai no Latvijas uz Somiju. Un dikti brīnījās, kad uzzināja, ka tomēr uz Somiju. Pašlaik eksports ir apmēram 70–80% no visa saražotā. Latvijas tirgus mums sen kļuvis par mazu.

Savukārt Krievijā strādājam jau gadus divpadsmit - pēc tam kad bijām apguvuši Igaunijas un Lietuvas tirgu. Ukrainā sākām nedaudz vēlāk. Pašlaik "Grandeg" ir tirdzniecības kompānija Krievijā, kurā strādā trīs cilvēki, un kompānija Ukrainā, kurā strādā pieci cilvēki. Tā nodarbojas ne tikai ar tirdzniecību, bet arī ar montāžu un iekārtu apkopi.

Ar ko pašreizējā trešā krīze atšķiras no abām iepriekšējām?

Ar to, ka tā skar tikai mūsu sadarbību ar šīm divām valstīm – Ukrainu un Krieviju. Diemžēl Ukrainas kompānijas darbs pilnībā ir paralizēts, bet Krievijas kompānijas - daļēji paralizēts. Tomēr nākotnē, kad būsim pārdzīvojuši šo sarežģīto periodu, bizness Ukrainā, visticamāk, varētu atjaunoties.

Jā, pašlaik ir katastrofa, bet nākotne izskatās perspektīva. Ja Krievija vairs nedotēs dabasgāzi, tad Ukrainā tā maksās gandrīz divas reizes dārgāk, nekā pašlaik. Līdz ar to likumsakarīgi pieaugs interese par bioenerģiju. Tajā skaitā par koksnes granulām, jo tas būs enerģētiskās neatkarības jautājums. Jau pirms šīs krīzes tur bija ievērojama interese tieši par moduļveida katlumājām. Tāpēc Ukrainas tirgu būs iespējams atjaunot. Vienīgi, kad tas notiks, - pēc dažiem mēnešiem vai dažiem gadiem, neviens pašlaik nezina.

Ar Krieviju situācija ir bēdīgāka. Janvārī aizvedām uz turieni katlus tirdzniecībai ziemas periodā, bet februārī–martā rubļa vērtība nokritās par 30 procentiem. Kopš 2009.gada tā pirktspēja samazinājusies gandrīz par 80 procentiem. Tātad produkcija, kuras kopējā vērtība vēl pagājušā gada beigās bija ap 100 000 eiro, palikusi par 30% dārgāka. Skaidrs, ka tai vairs nav noieta. Paši krievi gan saka: "Ar rubli viss kārtībā, rubļa vērtība nav kritusies. Eiro palicis dārgāks!" Vārdu sakot, situācija ir pilnīgi absurda.

Un jūs esat kļuvuši par tās ķīlniekiem?

Tā varētu teikt. Šo politisko spēlīšu rezultātā cieš bizness. Par ko es tieku sodīts? Turklāt, zinot Krievijas fosilā kurināmā resursus un attieksmi pret tiem, atšķirībā no Ukrainas nav cerību, ka tur tuvākajā laikā kādu nopietni varētu interesēt biokurināmais vai bioenerģija.

Vai tas nozīmē, ka Krievijas tirgus ir zaudēts?

Ņemot vērā rubļa devalvāciju, es teiktu, ka šis tirgus slīd laukā no mūsu rokām. Tas attiecas ne tikai uz "Grandeg", bet Latvijas un Rietumeiropas eksportu uz Krieviju vispār. Atšķirībā no rubļa produktus nav iespējams devalvēt, tāpēc tie Krievijas tirgum ir pārāk dārgi. Un diezin vai tā būs ar mieru par eksporta precēm maksāt divreiz dārgāk. Tātad vajadzēs iztikt ar vietējām precēm. Bet tas nozīmē, ka ekonomiski tiks novilkta diezgan trekna svītra starp mūs lielo austrumu kaimiņu un Eiropu.  

Bet ne jau tikai Krievijas rublis devalvējies, ievērojami kritusies arī Ukrainas grivnas vērtība, un līdz ar to arī šīs valsts iedzīvotāju pirktspēja. Par kādu atgriešanos var runāt, ja arī ukraiņiem "Grandeg" katli vienkārši nebūs pa kabatai? 

Jā, attiecībā uz maksātspēju Ukrainā notiek tas pats, kas Krievijā, bet tur ir iespējas. Ņemot vērā līdzšinējās iestrādes, pārnesot uz turieni tehnoloģijas un ražojot uz vietas produkciju realizācijai Ukrainas tirgū, var izmantot vietējos resursus un vietējo darbaspēku.

Kādu jūs šobrīd redzat Ukrainas nākotni? Ne tik daudz biznesa, cik pašas valsts nākotni?

Es neesmu politiķis, tomēr domāju, ka Ukrainas situācija ir neatgriezeniska. Kad stāvoklis normalizēsies, tā jau būs pilnīgi cita valsts, nekā bija 2013.gadā. 

Kāda nākotne gaida Ukrainu, mēs pagaidām nezinām, bet kāda ir sajūta tīri cilvēciski, saduroties ar tamlīdzīgām problēmām, ko praktiski nav iespējams atrisināt, un ciešot zaudējumus, kuru varētu nebūt? Viena krīze, otra, trešā… Politiķu kļūdas vai ambīcijas, par kurām nākas maksāt uzņēmējiem. Mēdz teikt, ka bizness esot ikviena uzņēmēja paša risks, ko tas labprātīgi uzņemas. Bet kas tas par risku, ja patiesībā jāmaksā par citu grēkiem? 

Pirmās granulas uz Latviju mēs atvedām ar konteineru no Kanādas deviņdesmito gadu pašā sākumā. Toreiz Latvijā uz nebēdu dedzināja tā saukto soļarku, sildīja mājas ar gāzi un par tādiem granulu degļiem vai apkures katliem neviens nebija dzirdējis. Man teica: "Kādas granulas! Lubiņ, tu esi pie pilna prāta? Kam tās vajadzīgas!" Tomēr, par spīti tam, mēs uztaisījām pirmo granulu ražotni valstī, kur es darbojos kā konsultants.

Bet, ja es būtu piekāpies, atkāpies, tad tagad nebūtu tāda "Grandeg". Un mums te nebūtu, par ko runāt. Protams, kad viss jūk un brūk, kad no tevis tikpat kā nekas nav atkarīgs, cilvēciski ir grūti. Saproti vienīgi, ka jāiztur, ka nedrīkst padoties. Tagad varbūt ir drusku vieglāk, jo es uz šiem procesiem skatos krietni plašāk. Visos tirgos nekad situācija nebūs vienāda. Ja vienā vērojama lejupslīde, tad citā - kāpums.

Tāpēc izdzīvot var tikai tad, ja esi dažādos tirgos.

Kuri ir tie tirgi, ar ko pašlaik cerat aizstāt Krieviju un Ukrainu?

Paralēli Baltijas valstīm un Somijai jau labu laiku strādājam Zviedrijā. Perspektīvs tirgus ir Anglijā, Skotijā un Īrijā, kuru sākām apgūt jau pirms globālās finanšu krīzes un nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas Latvijā. Savukārt pašlaik strādājam ar Vācijas, Francijas un Spānijas tirgiem. Bet ASV un Indijā ir izveidotas kompānijas "GRANDEG North America" un "GRANDEG PELLLET Heating Systems", kurās "Grandeg" ir viens no lielajiem akcionāriem.

Ko jūs darāt Amerikā un Indijā?

ASV mēs strādājam pie savu produktu sertifikācijas, Indijā pie jaunu, vietējam tirgum domāta produkta izstrādes, jo šī kopfirma ir samērā liela un, ņemot vērā vietējo situāciju, tur bizness varētu būt perspektīvs, jo runa ir par valsti, kurā dzīvo 1,3 miljardi cilvēku jeb piektā daļa no visas planētas iedzīvotājiem.

Kas tas par biznesu, un kas tie par produktiem?

Pašlaik Indijā mēs būvējam rūpnīcu gan granulu, gan apkures iekārtu ražošanai.

Kādas apkures iekārtas Indijā, kur no karstuma jau tāpat nevar glābties?

Tās būs divu veidu. Granulu plītis ēdienu gatavošanai. Pašlaik indieši tam izmanto propāna gāzi vai dīzeļdegvielu. Tās domātas individuālajiem patērētājiem. Tirgū jau šādi produkti eksistē, bet mēs ar savu pieredzi un savām tehnoloģijām varam uztaisīt produktu, kas ir daudz loģiskāks, ar augstāku efektivitāti un līdz ar to arī konkurētspējīgāks.

Otrs produkts ir granulu degļi dažādiem rūpnieciskiem procesiem – ūdens sildīšanai, tvaika ražošanai… Vienīgā problēma – lai gan Indijas tirgus ir milzīgs, tas nav maksātspējīgs, tāpēc produktam jābūt ārkārtīgi lētam, peļņai niecīgai, jo vienīgā biznesa formula ir apjomi.

Dīvaini, mēs runājam par ASV un Indiju, bet kas notiek ar realizāciju Latvijā?

Patiesībā situācija Latvijā ir dramatiska. Turklāt no vairākiem aspektiem. Ja runājam par nozari, tad pašlaik tirgū parādās produkti, kas nebūt nav granulu katli, tomēr tiek par tādiem saukti. Un galvenais – kā tādi arī pārdoti. Ārkārtīgi viegli nopirkt lētu granulu degli un ielikt to parastā, lētā malkas apkures katlā, bet to visu kopā nodēvēt par granulu apkures katlu. Granulas, protams, tiek sadedzinātas, bet katls nespēj siltumu noņemt, un tas aiziet skurstenī, bet klients saka – šī tehnoloģija nekam neder.

"Granulas ir dārgas, un katls neefektīvs," viņš saka. Jo patiesībā ātras un vieglas peļņas dēļ tiek degradēta ideja un muļķots patērētājs.

Tāpat kā gāzei nepieciešams savs katls, dīzeļdegvielai – savs, šķeldai – savs, malkai – savs, arī granulām nepieciešams savs katls, nevis kaut kāds lēts hibrīds. Latvijā pa šiem gadiem uzstādīti ap 4000 "Grandeg" granulu apkures katlu. Ar to servisu nodarbojas trīs cilvēki un pat tie nav pilnībā noslogoti, jo lietotājiem vienkārši nav pretenziju. Nav tāpēc, ka tiek izmantotas īstās tehnoloģijas.

Šie lētie un nekvalitatīvie apkures katli tiek ražoti jeb komplektēti šeit pat Latvijā vai galvenokārt importēti?

Importēti. Un tā ir nākamā problēma, kas uzskatāmi pierāda, cik atvērts un neaizsargāts ir mūsu tirgus. Tik neaizsargāts, ka no tā cieš ne tikai patērētāji, bet vesela nozare. Latvijas tirgus ir tik liberāls kā nekur citur Eiropā, tāpēc te var atbraukt jebkurš un pārdot jebko. Mums, līdzko ar savu produkciju ejam kādā tirgū, momentāni pieprasa konkrētās valsts atzinumu vai sertifikātu par atbilstību vietējā tirgus prasībām. Latvijā – nāc iekšā un tirgo, ko gribi! Nevienam par to galva nesāp. 

Tas, kā no nekvalitatīvas preces cieš patērētājs, būtu skaidrs, bet kā no tā cieš nozare?

Nav māksla sadedzināt granulas. Māksla ir noņemt degšanas laikā radušos siltumu un novadīt uz māju. Pašlaik granulas kā kurināmais ir populāras visā pasaulē, un to popularitāte nepārtraukti aug. Šis kurināmais ir daudz kompaktāks. Vienā kubikmetrā granulu ir tikpat daudz enerģijas, cik desmit kubikmetros skaidu vai šķeldu.

Bet, kā zināms, ir dažāda vieda granulas – koksnes, kūdras, salmu, zāles. Indijā jūs granulu ražošanai grasāties izmantot cukurniedru atlikumus, Ukrainā granulas ražo no saulespuķu sēklām…

Nenoliedzami visefektīvākās ir koksnes granulas. Tā ir milzīga Latvijas bagātība, ko daudzi joprojām neapzinās. Ne velti mūsu granulu ražotāji gadā eksportē gandrīz miljons tonnu. Tas ir fantastiski daudz tik mazai valstij. Bet tikpat labi to visu varētu izmantot šeit pat uz vietas, līdzīgi kā dara skandināvi. Piemēram, Stokholmā ir 400MW koģenerācijas stacija, kura strādā tieši ar Latvijas granulām. (Salīdzinājumam - TEC-2 kopējā koģenerācijas siltuma jauda ir 544 MW, bet elektriskā jauda koģenerācijas režīmā – 832 MW.)

Tā vietā mēs importējam gāzi no Krievijas, bet Rīgas TEC rekonstrukciju, ieguldot tajās milzu līdzekļus, uzsākām tolaik, kad granulas ne tuvu vairs nebija jaunums un to iespējas labi apzinātas.

Tas tiešām ir absurds – milzīgos apjomos eksportēt savu kurināmo – granulas, nerunājot nemaz par šķeldu, koksni un papīrmalku. Tātad atdodot prom savu enerģiju un tās vietā iepērkot to no Krievijas. Tagad Ukrainas notikumu sakarā runā arī par agresijas draudiem Baltijas valstīm. Nevajag nekādu agresiju, pietiek pārtraukt gāzes padevi, lai Latvija ekonomiski kapitulētu. Tāpēc ļoti ceru, ka tendences, kas pašlaik valda pasaulē attiecībā uz inteliģento kurināmo, beidzot gūs pienācīgu popularitāti arī Latvijā. Cilvēki sapratīs, cik šie resursi nozīmīgi, un tirgus attīstīsies.

Patiesībā, būdama otra zaļākā valsts pasaulē, mēs ar atjaunojamiem energoresursiem vien, un galvenokārt tieši granulām, pilnībā spējam nodrošināt savu enerģētisko neatkarību.

Labs saturs
34
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU