Liene Šulce-Rēvele: būs jādomā vairāk par pacientu aprūpi

Saistībā ar direktīvu Eiropā tiek runāts par nozīmīgām pārmaiņām, piemēram, britu žurnāls "Eurohealth" novembra numurā rakstīja, ka "direktīvas patiesais iespaids uz mūsu veselības aprūpes sistēmu lielā mērā vēl joprojām ir neskaidrs", bet saprotams, ka ir virzība uz ko savā ziņā unikālu, nebijušu. Kā jūs skatāties uz direktīvas iespaidu uz veselības aprūpes attīstību Eiropā?

Veselības aprūpe ir viena no tām jomām, kuru juridiski Eiropas Savienība tiešā veidā neietekmē. Mums ir pieredze, ka Latvijas mediķi ir sūdzējušies Eiropas Komisijai par to, ka Latvija tik maz naudas piešķir veselības aprūpei. Eiropas Savienība atvaira tādus jautājumus, jo veselība ir ārpus tiešā regulējuma, un līdz ar to neiedarbojas uz nacionālām valstīm. Tai pašā laikā veselība ir viens no visbiežāk diskutētiem jautājumiem Eiropas līmenī. Ja mēs cenšamies uzturēt vienotus kvalitātes standartus, piemēram, lauksaimniecībā, finansējuma jautājumos dažādās ekonomikas nozarēs vai citur, tad nevar būt tā, ka situācija veselības aprūpē ir tik ļoti atšķirīga. Protams, nacionālā līmenī medicīna ir dažādi finansēta un organizēta, bet kvalitātes ziņā atšķirības jāmazina. Nevar būt tā, ka vienā valstī ir viena kvalitātes izpratne, citā – pavisam citāda vai vispār nav nekādu standartu.

Cilvēki ceļo, ir ievērojama darbaspēka plūsma starp Eiropas valstīm. Vienotiem principiem šajā jomā ir jābūt. Tāpēc jūtams diezgan liels spiediens no dažādām ietekmīgām Eiropas līmeņa gan pacientu, gan mediķu organizācijām, kas cieši strādā ar Eiropas Komisiju kopā, ka ir nepieciešami vienotāki standarti par kvalitāti medicīnā. Direktīva tapa ļoti liela spiediena rezultātā.

Kaut gan direktīvai ir ieteikuma raksturs, vai tai būs nopietna ietekme uz Latvijas veselības sistēmu?

Jā, direktīva ir vispārīga un daudzi apgalvo, ka tā neko nemainīs, ka dalībvalstīm ir atstātas brīvas interpretācijas iespējas par to, kāds ir veselības budžets, kādā apmērā pacientiem kompensēs kaitējumu un atmaksās medicīnas izdevumus, bet patiesībā tur ir ļoti konkrētas lietas. Piemēram, kāpēc mums beidzot ir Ārstniecības riska fonds?

To, protams, nepatīk atzīt, bet, ja nebūtu direktīvas, Ārstniecības riska fonda joprojām nebūtu. Pacientu tiesību likums stājās spēkā 2010.gadā, jau tad tur bija noteikts, ka ir vajadzīgs kompensācijas mehānisms un kaut kad tāds tiks radīts, taču šis jautājums tika atlikts un atlikts – nevarēja izdomāt, kāds būs mehānisms, tad nebija naudas, tad bija svarīgākas prioritātes nekā pacientiem kaut ko kompensēt.

Direktīvā ārstniecības risku apdrošināšana ir obligāta prasība, un mēs nevaram to nepildīt. Tagad arī mēs esam spiesti domāt, ka pacientiem kaut kas būs jākompensē. Ir vēl vairākas lietas direktīvā, kas tieši attiecas uz medicīnas kvalitāti, pieejamību.

Galu galā, ja pacientam ārsti ir pateikuši, ka operācija ir nepieciešama vēlākais pēc trim nedēļām un Latvija to nevar nodrošināt ātrāk kā pēc gada, tad šim pacientam ir visas tiesības braukt uz valsti, kur operāciju veiks ātrāk. Tie mehānismi, kā tas notiks, vēl nav skaidri, bet tas ir tāds mēģinājums likt visām dalībvalstīm kaut kā tomēr vairāk komunicēt, vairāk apmainīties ar pieredzi. Varētu teikt, ka direktīva ir pirmais solis izlīdzinātas izpratnes par kvalitāti virzienā, kad pacients, vienalga, kurā dalībvalstī un neskatoties uz atšķirīgām cenām, varēs rēķināties, ka pret viņu attieksies ar vienlīdzīgu cieņu un ārstniecības process atbildīs vienotiem kvalitātes standartiem.

Un tas ir ļoti labi! Valstīm nāksies vairāk domāt, būt precīzākiem, vairāk rūpēties par pacientiem. Tāpēc es saku, ka ietekme būs pietiekama. Ilgtermiņā es noteikti redzu lielāku ietekmi, nekā par to publiski tiek runāts un nekā lielākoties to cilvēki uztver. Pirmkārt, kā jau minēju, šis Ārstniecības riska fonds. Ļoti praktisks piemērs, kas, manuprāt, būtiski mainīs lietas. Jā, īstermiņā tas vēl neko nemaina, nav vēl gadījumu, un mēs nevaram pateikt, kā tieši būs.

Ārstniecības riska fonda izveide ir ilgi gaidīts notikums pacientu tiesību aizsardzības jomā, par kā nepieciešamību arī Pacientu ombuds ir daudz runājis. Vai šī viena mērķa sasniegšana ietekmēs turpmākos ombuda darbības virzienus un uzstādījumus?

Es domāju, ka nemainīs. Tie ir labi pārdomāti un ilgtermiņā izstrādājušies un tagad tikai paplašināsies tādā ziņā, ka esam apņēmušies maksimāli sekot līdzi, kā Latvija ieviesīs direktīvu praksē, kāda būs pacientu atsaucība. Mēs aicinām iedzīvotājus pēc iespējas ombudam ziņot par savu pieredzi saistībā ar direktīvas izpildi un īstenošanu, vai ir bijušas problēmas, piemēram, gadījumos, kad vajadzīgas atļaujas no Nacionālā veselības dienesta, vai tās ir saņemtas laicīgi, atsauksmes par procesu. Tā ir mūsu sociāla iniciatīva, jo mums ir laba sadarbība ar Eiropas Komisiju un mēs gribam apkopot šo pieredzi arī no sava skatu punkta, lai nebūtu tikai oficiālā valsts statistika.

Protams, centīsimies iespēju robežās cilvēkiem skaidrot, lai maksimāli mazinātu tādas situācijas, ka cilvēki iedomājas mēģināt naudu atgūt gadījumos, kad tam vispār nav pamata. Jāsaprot, ka jābūt ļoti nopietnam pamatam, lai saņemtu kompensāciju par veselībai nodarītu kaitējumu. Taču sekosim līdzi, ja nepieciešams, palīdzēsim cilvēkiem izprast, kā praktiski pieteikties un saņemt kompensāciju. Mūsu praksē ik pa laikam ir bijuši gadījumi, ka, ja būtu šāds riska fonds, mēs paši cilvēku pa taisno sūtītu uz turieni. Tādu gadījumu, kad viennozīmīgi ir bijis skaidrs, ka kompensācija no ārstniecības iestādes pienākas, nav bijis ļoti daudz, bet ir. Vienkārši līdz šim nebija efektīva mehānisma, un tiesvedībās apzināti neiesaistāmies, saglabājam savu neitralitāti.  Tāpat arī zinām – cietušie pacienti lielākoties līdz šim tiesas nevinnē.

Vai līdz jums nonāk informācija, cik bijušas šādas tiesvedības ar pacientam labvēlīgu rezultātu?

Ļoti maz. Kas ir lielākā problēma mūsu tiesām? Piemēram, Vācijā, tiesneši, kas skata lietas saistībā ar veselības aprūpes kvalitāti, tiek speciāli padziļināti apmācīti veselības aprūpes jautājumos. Viņiem nevar tik viegli iegalvot, ka ir pareizi vai kļūdaini operēts, un viss. Tur ir plašs ekspertu loks, kurus izvēlas pēc nejaušības principa, nodrošinot maksimālu neitralitāti. Mums ar ekspertīzēm un to kvalitāti, objektivitāti un godīgumu gadās problēmas. Mēs esam maza valsts, mums mediķi ir cieša vide. Ārsti ir savstarpēji pazīstami, kolēģu kļūdas publiski viņi lielākoties neatzīs, pat ja tādas būtu. Un tas ir likumdošanas dēļ. Ja mediķis kaut ko nepareizi izdarījis, būs jāsaņem sods. Tad, protams, tiek darīt viss, lai neko neatzītu.

Savukārt advokātu, kuri spēj aizstāvēt pacientu tiesības, ir ļoti maz. Advokāts ir ieinteresēts, ka cilvēks iet uz tiesu, vienalga, vinnēs, nevinnēs, advokāts saņems savu atlīdzību. Tā ir problēma. Tāpēc ļoti gribas, lai ir tāds administratīvs mehānisms kā Ārstniecības riska fonds, kas tomēr ir ātrāks un efektīvāks, nekā tiesas process. Par to objektivitāti, skatīsimies, kā Veselības inspekcijai veiksies. Diemžēl viņiem arī ir ļoti ierobežoti resursi un būtu nepieciešams lielāks atbalsts, vairāk resursu, apmācības.

Pacientu ombuds šogad strādā jau piekto gadu. Kā jūs vērtētu, vai pacienti kļuvuši zinošāki, aktīvāki savu tiesību aizstāvētāji šo gadu laikā?

Jā, viņi kļūst aktīvāki, un cilvēki uzdod salīdzinoši zinošākus jautājumus. Vairs nav tik lielas nesapratnes, cilvēki piezvana un runā ļoti konkrēti par to, kas noticis. Problēma ir tā, ka par medicīnu vispār ir ļoti grūti sūdzēties. Tā ir ārkārtīgi jūtīga joma, un, ja tā sūdzība vai problēma ir, kamēr cilvēks vēl ir slims, tad jāsaprot, ka gan fiziski, gan emocionāli ir grūti par sevi pastāvēt un vēl tā sakarīgi visu izstāstīt. Ja to dara tuvinieki, viņi ļoti bieži daudz ko neizprot un mums ir gana gadījumu, ka tuvinieki sūdzas par sava radinieka slimības gaitu, ka viņš nav ārstēts, bet pats pacients ar visu ir apmierināts un viņa viedoklis nav ņemts vērā. Līdz ar to sūdzības ir gan objektīvas, gan neobjektīvas, nereti saistītas ar dažādām ģimenes attiecībām. Taču atbilde ir - jā, cilvēki aktivizējas.

Vai mainās pacientu sūdzības, tendences, galvenās problēmas, kādas jums nākas risināt?

Tagad jautājumi ir sarežģītāki, sagatavotāki. Cilvēki arī vēlas saņemt detalizētas atbildes. Taču gan man, gan maniem kolēģiem ir ļoti svarīgs uzstādījums - negribam strādāt tikai ar sekām. Tāpēc ļoti daudz paši meklējam gan finanšu resursus, gan citas iespējas, kā mēs varam vairāk strādāt ar informācijas aktivitātēm, izglītot cilvēkus un runāt par pacientu tiesībām. Dažkārt sanāk malt vienu un to pašu, bet cilvēki ir jāizglīto par veselības lietām, jo tad, kad tu saslimsti un tev nav skaidras pamata lietas par procesu, ir ļoti grūti sevi aizstāvēt. 

Ir gana daudz ārējo apstākļu, kāpēc var nesanākt laba ārstēšanās – nevis medicīniskā puse, bet ārstniecības procesa dēļ. Sistēma diemžēl ir mazliet haotiska, ja ne tu pats, ne tavi tuvinieki galīgi neko nesaprot, ir ļoti grūti un tās problēmas radīsies šā kā tā. Tāpēc mēs liekam uzsvaru uz informatīvām aktivitātēm, un mūsu darba rezultātā cilvēki ir palikuši zinošāki. Mēs to nevaram īsti izmērīt, bet pacientu jautājumi noteikti kļūst konkrētāki. Tēmas jau paliek tās pašas - komunikācija ar ārstu, saskarsmes problēmas, medicīniskās dokumentācijas pieejamība, tā informācija, kas ir iekļauta medicīniskajā dokumentācijā, vai tā ir saturiski pilnvērtīga vai tur kaut kas netrūkst, vai tā ir precīza, tad ir sadzīves apstākļi ārstniecības iestādē, līgumi, kādus slēdz ārstniecības iestādē.

Vai runa ir par līgumu, kuru pacients paraksta, iestājoties slimnīcā?

Jā, vai nu iestājoties slimnīcā, vai pirms operācijas. Tas ir vājais posms pie mums no pacientu tiesību viedokļa. Likumā ir pateikts, ka ir vajadzīga pacienta piekrišana jeb tā sauktā informētā piekrišana. Bet tas notiek formāli – pārsvarā pacientam nav laika un spēka iepazīties ar informāciju, kas līgumā ir iekļauta.

Vai arī jaunā Ārstniecības riska fonda dēļ neveidosies tāda situācija, ka pirms katras mazākās manipulācijas cilvēkam liks parakstīties, ka viņš ir informēts par riskiem un cilvēks beigu beigās nevar ne par ko sūdzēties?

Tas, ka tu esi informēts, nenozīmē, ka zūd otras puses atbildība. Mums ir arī pāris piemēri no privātām medicīnas iestādēm, kurās ir noalgoti juristi, kas sataisījuši līgumus, kuros ir pilnīgi viss, kas vien ar tevi var notikt uz pārdesmit lapām. To līgumu pacientam tiešām pagrūž pēdējā mirklī, un ir izstrādāti visādi mehānismi, lai cilvēki parakstītu jebko. Piemēram, līgumus iedod parakstīt dažādos laikos, un, saliekot kopā, sanāk tāds dokuments, ka teju esi piekritis visam. Taču tas ir pretrunā ar tiesību normām, pacientu informētās piekrišanas būtībai, nerunājot par ētisko pusi. Kaut arī ir grūti pierādīt, pacientam ir tiesības iebilst, un  mēs cilvēkiem sakām – jums nav pienākums parakstīt, ja jūs nesaprotat, neesat izlasījis, lūdziet vairāk laika. Vai arī ierakstiet dokumentā, ka neesat pilnībā iepazinies.

Piekrišana ir izaicinājums ne tikai Latvijā. Kur ir tā robeža, vai cilvēks patiešām ir sapratis, kam viņš piekrīt, cik liela ir ārsta atbildība skaidrojot? Pat ja cilvēks visu saprot un piekrīt, ārstniecības pakalpojumu sniedzēju atbildība par kvalitāti nepazūd. Nevar būt tā, ka mēs strādājam, kā sanāk un ne par ko neatbildam.

Kā šīs problēmas risina citur? Viena no Pacientu ombuda vērtībām un darbības principiem ir labās prakses izmantošana, mācoties no citu valstu pieredzes un pielāgojot to Latvijas situācijai. Kuru valstu pieredze pacientu tiesību aizsardzības jomā jums šķiet vislabākā, Latvijai piemērotākā?

Nav vienas konkrētas valsts. Protams, kad veidojām ombudu, mēs pētījām dažādu valstu pieredzi. Daudz ko paņēmām no Austrijas, Ziemeļvalstīm, Lielbritānijas. Mums vissimpātiskākais ir Skandināvijas piemērs, ja runājam tieši par ārstniecības riskiem un attieksmi pret tiem. Skandināvijā nav šīs ārsta sodīšanas pieejas. Liekam lielu uzsvaru uz to ideju par nevainošanu - mums ir jāiet projām no tā, ka galvenais ir atrast vainīgo. Tā sistēma beigu beigās ir jāskatās "no galvas" – no iestāžu vadītājiem, kā viņi savus darbiniekus organizē, kā viņi rūpējas par viņu darba kvalitāti un to vidi, kur ārsti vai māsiņas strādā. Viņiem ir vairāk jāatbild par kvalitāti, ne tikai individuāli māsiņai vai ārstam. Tas ir tas, ko mēs cenšamies rosināt.

Man vēl nesen bija saruna ar kolēģi no Norvēģijas. Viņš nevarēja saprast, kā tā var būt, kāpēc jūs tā interesē, kurš ir vainīgs? Kāpēc? Tas jau desmitiem gadu Norvēģijā nav aktuāli. Tur galvenais ir, lai cilvēks ir dzīvs un vesels, un ja notikusi kāda kļūda, tad vaina ir sistēmā, katrs gadījums tiek analizēts. Pilnīgi vienalga, vai kļūdu pieļāva māsiņa vai ārsts, jāsaprot, ka sliktos darba apstākļos visticamāk jebkurš pieļautu to pašu kļūdu. Protams, ir cilvēciskais faktors, vienam prasmes ir labākas, citam mazāk, bet tam, kam nesanāk, nozīmē, piemēram, padziļinātas apmācības. Tas ir soda vietā. Tos cilvēkus sūta vēl pamācīties, uzlabot iemaņas, pārskata komandas darbu, lai viņi labāk un drošāk strādātu. Un tas ir daudz efektīvāk. Tas ir nākamais līmenis, līdz kuram mums vēl ļoti tālu, lai par to varētu runāt, ir tad, kad paši mediķi sāktu ziņot par savām kļūdām. Skandināvi to ir panākuši. Tas ir unikāli, bet tā ir pavisam cita domāšana.

Tad ir medicīnas ētiskā puse, kur arī lielā mērā varam skatīties uz Skandināviju. Ļoti daudz ko var mācīties no Nīderlandes, veselības aprūpes jautājumos viņiem ir augsti sasniegumi, protams, milzīgs veselības aprūpes budžets un dārga medicīna, augsti attīstīta zinātne veselības aprūpē, bet arī ētiskā joma – pacientu piekrišanas, eitanāzijas un citi jūtīgie jautājumi ir vairāk sakārtoti, pret tiem izturas ar lielāku atbildību. Jāskatās tiešām pragmātiski, kas Latvijā ir vājās vietas veselības aprūpē un tad mēs varam skatīties uz jebkuru no vecajām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Piemēram, domāšanas, attieksmes atšķirības parāda kaut vai šāds piemērs. Atbrauca Spānijas eksperte, kuru aizvedām parādīt, kā pie mums notiek slimnīcas darbs. Viens jautājums no spānietes bija tāds – kā var būt tā, ka palātās, kur ir vairāki pacienti kopā nav aizkariņu, kas atdalītu pacientu no citiem. Kā jūs tā pārkāpjat cilvēka tiesības uz privātumu? Aizkariņi dod pacientam iespēju kaut nedaudz atpūsties no apkārtējiem, ja atnāk tuvinieki - pabūt ar tiem vienatnē, bet šeit iznāk, ka viņam nav nekādas privātās telpas, kā tā var būt? Tāds šoks! Padomāsim – aizkariņi nav tas dārgākais aprīkojums, vai ne? Bet tā ir domāšana, kā mēs pret cilvēku izturamies tad, kad viņš ir slims, kad viņš ir slimnīcā. Mums ir ļoti daudz ko mācīties un domāt, kāda ir mūsu attieksme pret cilvēkiem, kas mums ir pieņemami un kas nē, vai cienām viens otru. Aprūpes procesi daudzās situācijās skaudri atspoguļo, kādā sabiedrībā dzīvojam.

Par ko lielākais gandarījums? Vai šajos piecos gados ir kāds veiksmes stāsts, kad ir izdevies atrast to pozitīvo momentu kādā problēmjautājumā un arī rast risinājumu sistēmā?

Ir daudz tādu gadījumu. Mums pašiem vislielākais prieks ir tad, kad ir izdevies atrisināt kādu ieilgušu konfliktu starp pacientu un mediķiem. Vai arī ir tādi gadījumi un tieši nesen viens tāds bija, gan neminēšu konkrētu ārstniecības iestādi, kur bija ļoti nopietns un ieildzis konflikts darbinieku vidū par darba organizāciju, par pakalpojuma kvalitāti. Organizējām mediācijas procesus, atsevišķas individuālas sarunas ar iesaistītajiem mediķiem, iestādes vadību, veidojām kopējo situācijas analīzi un sagatavojām pat diezgan skarbu atzinumu par novēroto, piedāvājot reālus risinājumus, kā iekšējos procesus labāk organizēt. Paši darbinieki saviem spēkiem konfliktu atrisināt nespēja, taču mums no malas tas vairāk vai mazāk ir izdevies. Tas ir ļoti liels gandarījums.

Kāpēc mēs to darām? Te atkal jāatgriežas pie sistēmas un nevainošanas. Tā iekšējā atmosfēra ļoti ietekmē to, kā pacients ārstniecības iestādē jūtas, kāds ir ārstēšanās rezultāts. Komandas gars mediķu starpā ir ļoti svarīgs. Arī saņemot pozitīvo atsauksmju vēstules no pacientiem, bieži vien ir uzsvērts tieši nodaļas komandas darbs, ko pacients patiešām pamana. Vispār ir jāteic, ka pozitīvās atsauksmes no pacientiem ir daudz. Aizvadītajā gadā to bija pat vairāk kā sūdzību. 2012.gadā bija ap 250 lielu sūdzību lietu, sniegtas apmēram 1000 konsultācijas, bet pozitīvās atsauksmes saņēmām apmēram 280. To skaitam ir tendence no gada uz gadu palielināties. Tā kā pacienti ne tikai aktīvāk sūdzas par negatīvām lietām, ļoti daudzi novērtē arī labo.

Tomēr ir šaubas, vai Latvija ir gatava šādai domāšanas maiņai, uztvert Ārstniecības riska fondu kā kaut ko pozitīvu, ne represīvu. Izskan viedokļi, ka tas tikai radīs vairāk veidlapu, dokumentācijas un tikai palielinās Veselības inspekcijas darba apjomu.

Ir dažādi. Jāizvairās no tendences, ka ir tikai formāli, lai būtu ko atskaitīties Eiropas Savienībai - jā, ziniet, mums ir tāds mehānisms, bet, patiesībā tas nestrādā, mēs nevienam neko netaisāmies maksāt, lai tie pacienti paši tiek galā.  Neviens ārsts taču nevar noliegt, ka medicīnā ir kļūdas, ir riski, un pacienti cieš no veselības aprūpes kvalitātes problēmām. Katru gadu ir cilvēki, kuri kļūst par invalīdiem, zaudē darba spējas. Kādam pacientam pēc operācijas paliek skalpeļa atlūza galvā – varēja būt viena veiksmīga operācija, beigās ir trīs ne visai veiksmīgas operācijas, kas izmaksājušas vēl pāris tūkstošus no pacienta paša kabatas. Vai tas ir godīgi un vai tas ir normāli, ka mēs izliekamies, ka tur neko nevar darīt?

Tāpat ir problēma ar medicīnisko iekārtu, materiālu iepirkumiem. Paši ārsti ir atzinuši, ka gadās nekvalitatīva vesela iekārtu, citu medicīnas preču sērijas, bet iepirkums netiek mainīts. Bet runa ir par līdzekļu efektīvu izmantošanu – ja ārsts strādā ar nekvalitatīviem rīkiem, kas rada pacientam kaitējumu, kā dēļ ir nepieciešama vēl kāda operācija vai papildus ārstēšana, tad varbūt vērts tomēr pirkt kvalitatīvākus? Vai arī tie paši materiāli – taupām uz katetriem, taupām uz vēl kaut ko. Bet rezultātā skopais maksā divreiz. Beigās jau cieš pacients. Tāpēc vajag mehānismu, kā pacientu aizstāvēt un likt domāt vadītājiem par sniegto pakalpojumu kvalitāti.

Cik ieinteresēti ir paši mediķi, lai šāds riska fonds reāli strādātu? Vai viņi paši jūtas aizsargāti, jo tomēr vainīgo turpinās meklēt un kādu rezultātā tomēr sodīs.

Es ceru, ka Veselības ministrija to saprot un ies soli tālāk, ka ārstu sodīšana neies paralēli un ilgtermiņā mēs beigsim šādu pieeju. Kļūdas ir jāanalizē un nevajag baidīties to darīt. Taču, ja paralēli ārstam būs kaut kas jāatmaksā no savas kabatas vai inspekcija uzliks to pašu administratīvo sodu, kā līdz šim, tad vispār pazūd jēga. Jā, sodi nav lieli, bet tas ir reputācijas traips, sabojāti nervi. Ierindas mediķi, nodaļu ārsti un māsiņas nejūtas pasargāti un gadiem ilgi sūdzējušies arī mums, Pacientu ombudam, kad beidzot vadība, darba devēji vairāk rūpēsies par mums un mūsu drošību? Ārstniecības iestāžu darbinieki ļoti grib, lai viņi ir apdrošināti pret riskiem. Viņiem nepieciešami arī praktiski piemērotāki darba apstākļi, svarīgi, lai iestādēs, piemēram, ir apsargi. Tā ir Latvijas realitāte – piedzērušies vai agresīvi tuvinieki apdraud medicīnas personālu.  Ir iestādes, kur nav apsargu, ko izsaukt palīdzēt. Trūkst personāla. Ir visādas ikdienas lietas, ko darba devējam (vai valstij) būtu pienākums nodrošināt. Mediķi grib justies drošāk dažādos aspektos. Viņi saka, ka sen jau tādu riska fondu vajag, jautājums tikai par izpildījumu.

Tas, ko mēs no ombuda puses ļoti vēlētos, lai būtu plašāks, kompleksāks skatījums uz pacientu aprūpi. Mēs piedalāmies dažādās darba grupās, sadarbojamies ar ministriju, un redzam, ka daudz kur trūkst kompleksas pieejas, skatījuma, kā pacientiem sniegto kvalitāti ietekmē dažādi faktori. Arī riska fonds –  nevar izraut no konteksta, labi, direktīva pasaka, ka vajag riska fondu, tagad mēs tādu uztaisām, nepadomājot, vai ir informēti un iesaistīti mediķi, pacientu organizācijas, vai paralēli varētu mazināt sodīšanas sistēmu. Mums prasītos, ka lēmumi tiktu vairāk skaidroti, lai tie būt pārdomātāki, nozarē izdiskutēti, lai būtu kopaina. Galvenais, lai Latvijas iedzīvotāji zina, ko var sagaidīt un kāpēc. Tāpat mums trūkst kvalitātes kritēriju (vai pareizāk, tie jāpilnveido) - tādus vajag ne tikai ģimenes ārstiem un stacionāriem. Vairāk domāt par procesiem, sistēmu – tai jābūt caurspīdīgākai, pārdomātākai. Taču ir arī uzlabojumi, esam sākuši aktīvāk runāt medicīnā par kvalitāti, kritērijiem, ir darba grupas, kas pie tā strādā. Tomēr domāšana par kvalitāti patiešām notiek – to mēs redzam gan ārstniecības iestāžu darbā, gan arī Veselības ministrijas līmenī. Par to ir liels prieks. Domāju, ka lielāki vai mazāki nopelni ir arī mums, jo mēs nemitīgi par to runājam, atgādinām un neatlaidīgi prasām un turpināsim meklēt jaunus veidus, kā sniegt lielāku atbalstu pacientiem, mūsu mediķiem un nozares vadībai, jo labi rezultāti būs tikai visiem kopā strādājot un saucot problēmas īstajos vārdos.