VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Vineta Vilcāne
LV portāls
24. oktobrī, 2013
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
2
7
2
7

Kas šobrīd aktuāls reorganizētajā arhīvu nozarē?

LV portālam: MĀRA SPRŪDŽA, Latvijas Nacionālā arhīva direktore

Māra Sprūdža: „Arhīva dokumenta lielākais ienaidnieks ir cilvēks.”

FOTO: Kalvis Kalsers

Pagājuši gandrīz trīs gadi kopš arhīvu nozares reorganizācijas, kad 18 valsts arhīvu sistēmas iestādes tika apvienotas un 2011.gada 1.janvārī darbu uzsāka Latvijas Nacionālais arhīvs. Šajā datumā spēkā stājās arī jaunais Arhīvu likums. Šī reorganizācija ir uzskatāma par vienu no vērienīgākajām strukturālajām reformām kultūras jomā. Tās rezultātā arhīvi pārstāja pastāvēt kā atsevišķas iestādes un tika apvienoti.
Par arhīvu darbību un vajadzībām piedāvājam LV portāla sarunu ar Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) direktori MĀRU SPRŪDŽU.

Jūs par Latvijas Nacionālā arhīva direktori kļuvāt 2011.gada sākumā, kad reorganizācijas rezultātā tika izveidots Latvijas Nacionālais arhīvs. Kādus jūs saredzat lielākos reorganizācijas ieguvumus?

Domāju, ka īstie ieguvumi parādīsies pēc dažiem gadiem. Pirmie pieci gadi ir paši grūtākie. Agrāk katrs arhīvs bija pats par sevi, tagad ir jāiemācās strādāt kopā, un tad arī kopā varēsim vairāk paveikt. Tagad arhīvi viens otram nav konkurents uz budžeta līdzekļiem, arī daudz labāk varam izmantot cilvēkresursus.

Arhīvu apmeklē ne tikai pētnieki, pie jums ar dažādiem lūgumiem griežas arī iedzīvotāji. Kādos gadījumos tas notiek?

Ļoti bieži izsniedzam izziņas, tās ir dažādas. Ir sociāltiesiskas izziņas, kas cilvēkiem nepieciešamas iesniegšanai valsts un pašvaldību institūcijās, un par tām tiek maksāta valsts nodeva. Visbiežāk tās ir saistītas ar pensijām, kad cilvēkam jāpierāda darba stāžs. Vēl cilvēki bieži meklē izglītību apliecinošus dokumentus, kā arī radniecību pierādošus dokumentus, visbiežāk, ja nepieciešamas izziņas, kas apliecina, ka radinieki bijuši Latvijas pilsoņi. Tāpat arhīvā meklē robežplānus. Ļaudis vēlas kaut ko celt, pārbūvēt un cenšas atrast, kādas ēkas ir bijušas iepriekš. Gada laikā arhīvs izsniedz vairāk nekā 30 tūkstošus izziņu.

Daudzi paši nav gatavi virtuālajā lasītavā "Raduraksti" meklēt ziņas par radiem. Tāpēc pasūta arhīva darbiniekiem izveidot dzimtas koku. Tas nav paveicams mēneša laikā, tas var ilgt gadu vai vairāk un izmaksāt ļoti dārgi. Viss atkarīgs no tā, cik ir radinieku, cik faktu un kur tie jāmeklē. Mēs vēlamies mudināt cilvēkus pašus pētīt savu dzimtu.

Daudziem ir izveidojies priekšstats, ka arhīvā dokumenti glabājas pa tēmām vai arī ka par katru cilvēku ir sava "mapīte". Atliek vien pateikt, kas interesē, un arhīva darbinieks atnesīs vajadzīgo informāciju. Kā ir īstenībā?

Arhīvā netiek apkopoti dokumenti par cilvēkiem. Tiek veidots arhīva fonds, un tajā ir visi dokumenti, kas attiecas uz konkrētu institūciju. Atsevišķi fondi var būt ievērojamām personām, kas nodevušas glabāšanai savus personiskos arhīvus. Arī institūcija nesistematizē dokumentus atsevišķi par katru cilvēku. Galvenokārt dokumenti ir sistematizēti pa darbības virzieniem vai struktūrvienībām hronoloģiskā secībā. Ja tie ir darbā pieņemšanas vai atlaišanas rīkojumi, tie tiek kārtoti pa gadiem.

Apmeklētāji bieži nezina konkrētus gadus, līdz ar to, lai sagatavotu vajadzīgo izziņu, arhīva darbiniekam ir jāizskata ilgs laika posms. Ļoti bieži cilvēki neatceras nosaukumus iestādēm, savukārt atceras, ka iestāde atradās "uz tādas un tādas ielas stūra".

Mēs veidojam uzziņu sistēmu par pašiem dokumentiem, kā arī par iestādēm, kurās tie ir veidojušies, piemēram, kā sauktas iestādes dažādos laika posmos, kādas iestādes tām bijušas pakļautas, kā mainījusies to struktūra, kur tās atradušās, kā ielām mainījušies nosaukumi. Arhīva darbinieka uzdevums ir ne tikai uzkrāt un saglabāt dokumentus, bet arī izveidot uzziņu sistēmu, lai pētnieks varētu šos dokumentus atrast un izmantot.

Ar kuru gadu ir datējams senākais Nacionālā arhīva dokuments?

Mūsu senākais dokuments glabājas LNA Latvijas Valsts vēstures arhīvā, tas ir bīskapa Alberta raksts par Sv. Jura hospitāļa dibināšanu un ir datēts ar 1220.gadu. Tas ir vecākais saglabātais dokuments Latvijas teritorijā.

Kā esat novērojuši, kādi vēstures posmi šobrīd vairāk interesē arhīva apmeklētājus?

Šobrīd vislielākā interese ir par padomju perioda sākumu, represijām. Cilvēki grib redzēt savu radinieku lietas. Vēstures arhīvā joprojām populārs ir starpkaru posms. Daudzi cilvēki, kas pēta savas dzimtas koku, izmanto "Radurakstus" – virtuālo lasītavu. Šobrīd daudzi ļoti nopietni pievēršas savu dzimtu pētniecībai.

Pētnieku darbs arhīvā ir ļoti apgrūtināts, jo fotografēšana un kopiju izdarīšana ir maksas pakalpojumus. Savukārt kvalitatīva pētījuma veikšanai nepieciešams liels dokumentu apjoms, līdz ar to tie ir lieli finansiāli izdevumi, tāpēc lielākoties informācija tiek pārrakstīta. Vairākos ārvalstu arhīvos fotografēšana ir bez maksas. Kas šobrīd traucē Latvijas arhīvos ieviest šādu iespēju?

Ārvalstīs bez maksas var fotografēt tajos arhīvos, kuriem budžetu pilnībā sedz valsts dotācijas un kuriem nav jānopelna pašiem. Arhīvs ir spiests prasīt samaksu par fotografēšanu, lai izdzīvotu. Latvijas Nacionālā arhīva budžets ir ap 3,4 miljoniem latu, mūsu pašu ieņēmumi līdz šim gadam bija 750 tūkstoši latu, tagad tie ir 400 tūkstoši. Tik liels pašu ieņēmumu samazinājums saistīts ar to, ka valsts nodevas par sociāltiesiskajām izziņām no 2013.gada nepaliek arhīvam, bet tiek ieskaitītas valsts budžetā. Arhīva kopējais budžets no tā nesamazinās, jo par šo summu tika palielinātas budžeta dotācijas.

Mums pašiem, arhīva darbiniekiem, gribētos, lai dokumentu fotografēšana lasītavā ir bez maksas, tas atvieglotu arī mūsu ikdienu. Protams, ievērojot noteikumus, kas nepieļautu kaitējumu nodarīšanu dokumentiem. Bet tam jābūt valdības lēmumam, lai ienākumi, kurus šobrīd iegūstam, iekasējot maksu par dokumentu fotografēšanu lasītavās, tiktu kompensēti no budžeta dotāciju veidā.

Varētu sarosīties paši vēsturnieki, nevis runāt par šo problēmu tikai savā starpā, bet iet uz Arhīvu padomi, darīt zināmu kultūras ministram, valdībai šo problēmu. Tas veicinātu zinātnes attīstību, atvieglotu darbu pētniekiem. Valsts no šiem zinātniskajiem pētījumiem ilgtermiņā iegūtu nesalīdzināmi vairāk.

Pirms kļuvāt par arhīva direktori ilgus gadus arhīvā nodarbojāties ar dokumentu restaurāciju un konservāciju. Kas ir lielākais drauds dokumentam?

Cilvēks! Jo visas nelaimes sākas no cilvēka. Sākot no papīra izvēles un beidzot ar attieksmi darbā pret dokumentu. Cilvēks ir skops, izvēlas sliktu papīru, tas nozīmē, ka dokumenta mūžs uzreiz samazinās. Īpaši tas raksturīgs 20.gadsimta 80.gadu beigu un 90.gadu sākuma dokumentiem. Šāda tendence bija visā pasaulē, tajā laikā tika izmantots tā saucamais "skābais" papīrs.

Nākamie draudi rodas no nepiemērotas dokumentu glabāšanas. Iestādēs arhīvi lielākoties atrodas pagrabos – ūdens noplūst, ir liels mitrums, tas uzreiz nozīmē pelējumu. Ļoti bieži cilvēki mēdz nevīžīgi apieties ar dokumentiem, piemēram, cilvēkiem patīk pāršķirt lapas ar samitrinātiem pirkstiem.

Apdraudēti ir arī elektroniskie dokumenti. Pastāv uzskats – elektronizēsim un visiem viss būs pieejams! Arī šo dokumentu saglabāšana ir saistīta ar izmaksām. Papīra dokumentu uzrakstījām, nolikām plauktā, un tur tas nostāvēs 600 līdz 700 gadus. Ja ir atbilstoši apstākļi, nekas tam nenotiks. Bet elektroniskajam dokumentam vajag nepārtrauktu uzmanību – mainās tehnoloģijas, mainās formāti un iekārtas, ar kurām tos var nolasīt. Tas tā vienkārši elektroniski negulēs 700 gadus. Elektroniskie dokumenti ik pēc noteikta laika perioda ir jāpārraksta uz citiem datu nesējiem vai jāmigrē uz jaunāku programmatūras versiju.

Es neieteiktu, piemēram, ģimenes fotogrāfijas glabāt CD diskā ilgāk par pieciem, sešiem gadiem. Tehnoloģijas attīstās, un var būt problēmas ar dokumentu atvēršanu. Tiek uzskatīts, ka datnes minimums reizi desmit gados ir jāpārraksta. Kādreiz domājām, ka vislabāk elektroniskos dokumentus glabāt optiskajos diskos, šodien tiek uzskatīts, ka vispareizāk ir glabāt cietajos diskos, vēlams tādos, kas nav pieslēgti tiešsaistē.

Viens no ievērības cienīgākajiem notikumiem Latvijas arhīvu vēsturē ir padomju gados Teodora Zeida Vācijas Demokrātiskajā Republikā uzietais Kurzemes zemes arhīvs. 2006.gadā no nīderlandiešu kolekcionāra tika nopirkts Latviešu leģiona 15.divīzijas arhīvs. Vai pēdējos gados arhīva fondi ir tikuši papildināti vēl ar kādiem nozīmīgiem ieguvumiem?

Šobrīd nav. Mums ir mazas iespējas. Plānojam veidot datubāzi ar informāciju par to, kas par Latviju un latviešiem ir citu valstu arhīvos. Vāksim ziņas, un, ja pētniekiem būs vajadzība, viņi zinās, kur doties.

Ja izdosies iegūt papildu finanšu līdzekļus, mums ir doma pirkt dokumentu kopijas no citu valstu arhīviem. Pašlaik domājam par sadarbību ar Hūvera institūtu ASV. Viņus interesē padomju represijas, mūs interesē Amerikā dzīvojošo latviešu nodotie dokumenti. Tur ir ne tikai dokumenti par trimdu pēc Otrā pasaules kara, bet arī par tiem cilvēkiem, kas no Latvijas izbrauca 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. 20.gadsimta 90.gadu sākumā ar Zviedrijas arhīvu mainījāmies ar mikrofilmām. Šobrīd dokumentu apmaiņa ar citu valstu arhīviem diemžēl nenotiek.

Ik pa laikam arhīvs saņem dāvinājumus. Piemēram, 2011.gadā mākslas vēstures doktors Kristofs Franks (Dr. Christoph Frank), profesors Arhitektūras akadēmijā Mendrisio, Šveicē, uzdāvināja arhīvam nozīmīgu 18.gadsimta dokumentu, proti, Ferdinando de Galjani vēstuli, kas rakstīta Neapolē 1785.gada 1.jūnijā un adresēta Kurzemes hercoga Pētera Bīrona kambarkungam un ceļojumu maršalam Heinriham fon Ofenbergam.

Daudzi Latvijas vēsturei nozīmīgi dokumenti atrodas Polijā, Vācijā un citās valstīs privātkolekcijās, dzimtu īpašumos. Tas izskaidrojams ar faktu, ka vācbaltieši, dodamies projām no Latvijas 1939.gadā, līdzi ņēma dzimtu arhīvus. Varbūt arī manis pieminētais dokuments izceļoja ar kādu vācbaltieti.

Arhīvs savā ietilpībā ir ierobežots, kas nozīmē, ka visus dokumentus saglabāt nav iespējams. Kādi ir kritēriji dokumentu atlasei iekļaušanai arhīva fondos?

Kritēriji ir noteikti Arhīvu likumā. Tiek ņemts vērā, cik šie dokumenti ir nozīmīgi valstij kopumā un cik šie dokumenti nepieciešami valsts iedzīvotājiem, viņu tiesību aizstāvībai, pierādīšanai. Piemēram, ar zemesgrāmatu palīdzību deviņdesmitajos gados tika atjaunotas privātpersonu tiesības uz zemi.

Latvijā dzīvo dažādu tautību iedzīvotāji, ir jāsaglabā arī šo iedzīvotāju darbību raksturojoši dokumenti.

Cik liela ir privātpersonu atsaucība?

Uz arhīvu dokumentus nes gan sabiedrībā zināmi cilvēki, gan trimdā bijušie. Bieži vien ir situācijas, ka trimdas latviešu pēctečus šie dokumenti neinteresē. Labākajā gadījumā piedāvā arhīvam, nevis izmet miskastē vai sadedzina. Ir situācijas, kad vecais cilvēks zina, ka viņa jauniešus neinteresē dzimtas arhīvs, un uz arhīvu dokumentus atnes viņš pats.

Protams, gadās, ka arhīvam tiek piedāvāti dokumenti, kuriem nav arhīviskās vērtības, piemēram, sava brāļa liecība. Dzimtas vēstures arhīvam tā ir liela vērtība, bet Nacionālajā dokumentārajā mantojumā tas nav svarīgi. Bet, piemēram, vecmāmiņas dienasgrāmatai, kurā aprakstītas trimdas gaitas, ir liela vērtība.

Cilvēkiem nākas arī atteikt pieņemt atnestos dokumentus. Domāju, ka par dzimtas arhīviem pēc akcijas "Mans saimes koks" ir radusies lielāka interese un cilvēki vairāk nemetīs ārā vecas fotogrāfijas un dokumentus.

Šobrīd ir pieejama digitālā lasītava lvva-raduraksti.lv, arī arhīva mājaslapā ir vairāki digitalizēti dokumenti. Kādas ir arhīva tuvākās ieceres attiecībā uz dokumentu digitalizāciju?

Digitalizācijai ir divi virzieni. Pirmais, kad digitalizējam uzziņu sistēmu – kādi dokumenti, kādā veidā sistematizēti, kur glabājas. Otrs, veicam pašu dokumentu digitalizāciju. Šobrīd vairāk uzmanību pievēršam dokumentiem, kas ir saistīti ar dzimtas pētniecību. Līdz šim ir digitalizētas baznīcu grāmatas, tautas skaitīšanas dati, citi dokumenti. Jāņem vērā, ka uz šāda veida dokumentiem attiecas personas datu aizsardzība. Mēs cenšamies ielikt to periodu, par kuru esam droši, ka datu aizsardzība netiks pārkāpta.

Novembra beigās plānojam "Radurakstus" papildināt ar Latvijas pilsoņu sarakstu no 1918. līdz 1940.gadam, kuru pases atrodas arhīvā. Ja kādu interesēs, varēs atnākt uz arhīvu un pasi apskatīt. Pašas pases nedigitalizēsim, jo katra pase interesē dažus cilvēkus. Gandrīz esam pabeiguši darbu pie studentu datubāzes izveides, kurā būs ziņas par visiem, kas studējuši Latvijas augstskolās līdz 1940.gadam. Šeit jau būs mazliet vairāk informācijas, piemēram, ko ir studējis, kādā fakultātē.

Noslēgumam tuvojas Vienotās valsts arhīvu informācijas sistēmas izveidošana. Kādus e-pakalpojumus arhīvs piedāvās?

Sistēma sastāv no vairākiem moduļiem. Vissvarīgākais modulis ir saistīts ar dokumentu aprakstīšanu un autoritatīviem ierakstiem. Būs pieejama informācija par visiem dokumentiem fondu līmenī, atsevišķos gadījumos sēriju un lietu līmenī. Ir plānots biežāk izmantoto fondu aprakstiem pievietot digitalizētus lietu aprakstus, uzskaites sarakstus. Diemžēl tie būs bez meklēšanas iespējām – būs jālasa tieši tāpat kā lasītavā.

Ja izdotos iegūt Eiropas fondu naudu, mēs varētu ievadīt sistēmā aprakstus līdz lietu līmenim daudz ātrāk. Ar esošajiem cilvēkresursiem tam vajadzēs 20 gadus. Ja visas lietas būs ievadītas sistēmā, tas ļaus, piemēram, vēsturniekam, sēžot mājās, sameklēt nepieciešamo lietu un pasūtīt uz konkrētu dienu arhīva lasītavā vai tās kopiju par maksu sev uz mājām.

Nākamais modulis ir saistīts ar klientu apkalpošanu, e-pakalpojumiem. Lasītāji varēs mūsu portālā piereģistrēties, sistēmā pasūtīt sev vajadzīgās izziņas, dokumentu kopijas, lietas uz lasītavu, ja zinās lietas uzziņu kodu, saņemt un apmaksāt rēķinus par arhīva pakalpojumiem.

Trešais modulis ir domāts uzraudzības darbam. Iestādes varēs iesniegt saskaņošanai nomenklatūras un aprakstus elektroniski, pieprasīt un saņemt konsultācijas. Arī elektroniskos dokumentus varēsim pieņemt tiešsaistē.

Pēdējais modulis ir arhīva iekšējai lietošanai. Tajā būs visa informācija par katru glabājamo vienību – kur tā glabājas, kad nodota restaurācijai, kad mikrofilmēšanai, digitalizācijai, kādi ir glabāšanas apstākļi, cik bieži to izmanto.

Minējāt, ka cenšaties informēt sabiedrību par arhīva piedāvātajām iespējām. Kā nodrošināt komunikāciju ar sabiedrību?

Šis uzdevums mums pagaidām īsti nesokas. Darbiniekus, kuri bija saistīti ar dokumentu popularizēšanu, štatu samazināšana skāra pirmos. Tas ir darbs, kas mums būtu jāatjauno. Muzejiem, piemēram, ir muzejpedagoģiskās programmas. Mums vajadzētu atjaunot arhīvpedagoģiskās programmas. Kinofonofotodokumentu arhīvs šobrīd organizē lektoriju "Kino pauze". Pēdējos divos gados piedalāmies Muzeju naktī. Šogad Valsts pārvaldes atvērto durvju dienu ietvaros arī arhīvu apmeklēja interesenti.

Zonālie arhīvi nav zaudējuši saites ar sabiedrību, piemēram, Ventspils zonālais arhīvs rīko dažādus pasākumus. Man gribētos, lai cilvēki, kas saistīti ar ģeneoloģiju, varētu arhīvā rīkot sanāksmes, vadīt lekcijas.

Par aktuāliem notikumiem veidojam izstādes. Manuprāt, viena no veiksmīgākajām virtuālajām izstādēm ir par Gunāru Astru. Budžetā finansējums šādām aktivitātēm nav ieplānots, tie ir projektu līdzekļi. Pirmo gadu nodarbojāmies ar Dziesmu un deju svētku dokumentēšanu. Meitenes no Kinofonofotodokumentu arhīva gāja intervēt cilvēkus uz ielām, arhīva darbinieki fotografēja svētkus. Lai arī cik jocīgi tas nebūtu, līdz Latvijas neatkarības atgūšanai ir ļoti daudz materiālu par Dziesmu un deju svētkiem, bet sākot ar deviņdesmitajiem gadiem arhīvā praktiski nekā nav.

Kādu vēl darbu kā Latvijas Nacionālā arhīva direktore vēlētos paveikt?

Gribētos iegūt finansējumu Vienotās valsts arhīvu informācijas sistēmas satura papildināšanai. Šai sistēmai nav jēgas, ja tajā iekšā nekā nav. Otrs, gribētu uzsākt darbu pie datubāzes izveides, kurā apkopota informācija par Latviju un latviešiem citu valstu arhīvos.

Mēs esam viena no retajām valstīm Eiropā, kurai pēdējo trīsdesmit gadu laikā nav uzcelta neviena arhīvu ēka. Ņemot vērā to, kādā stāvoklī ir visas arhīva ēkas, vismaz Rīgā būtu vajadzīga viena liela Nacionālā arhīva ēka. Esam mēģinājuši par to uzsākt sarunas, bet šobrīd valstij ir citas prioritātes.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU