Valsts pārvalde parasti tiek uztverta kā kaut kas pašsaprotams. Tā vienkārši pastāv, to var kritizēt visi, katram var būt viedoklis, kā valsts pārvaldi pārveidot. Piemēram, krīzes laikā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera sagatavoja priekšlikumus valsts pārvaldes reformai – izveidot "mazu un efektīvu valsts pārvaldi", "ieviest mūsdienīgus pārvaldes principus", kā arī "uzlabot pārvaldes darba organizāciju". Kā to izdarīt? Diemžēl tur ieteikumi beidzas, atstājot brīvu vaļu katra paša fantāzijai.
Valsts pārvalde, lai to veiksmīgi pārveidotu, vispirms ir jāsaprot. Diemžēl darbu valsts pārvaldē par aizraujošu neuzskata tikpat kā neviens. To mēdz uzskatīt par birokrātisku, vienmuļu, tādu, kurā galvenais profesionālās darbības risks ir pārdzerties kafiju, bet galvenais noziegums – izrādīt personīgu iniciatīvu.
"Valsts pārvaldes principiālās problēmas – mērķu neskaidrība, mērķu mainīgums, personīga ieguvuma trūkums. Bet šīs problēmas nav nolemtība."
Tā nav tikai Latvijas, reģiona vai posttotalitāras sistēmas īpatnība. Tas ir pasaulē visbiežāk sastopamais priekšstats par valsts pārvaldi. Tam pamatā ir valsts pārvaldes vienkārša, bet neapstrīdama atšķirība no uzņēmējdarbības. Uzņēmējdarbībā galvenais mērķis ir lielāka peļņa. Stratēģijas var atšķirties – pārdot lielāku daudzumu preču vai pakalpojumu, pārdot ar lielāku uzcenojumu, pārdot ilgstošākā laika periodā (noturēt klientus), piesaistīt jaunus klientus u.tml. Tomēr katru ierosinājumu, katru darbību, tās noderīgumu uzņēmums var izvērtēt, vai tā palielina peļņas gūšanas iespēju vai ne.
Jautājums, kā vērtēt valsts pārvaldes efektivitāti? Ja mēs efektivitāti saprotam kā noteikto mērķu sasniegšanu, tad jāatceras, ka valsts pārvaldes mērķus apstiprina politiķi, bet politiķus izvēlas tauta. Būtībā var teikt, ka valsts pārvaldes mērķi ir atkarīgi no tautas tābrīža noskaņojuma. Taču tautas noskaņojums ir mainīgs. Šodien tā vēlas vienu, bet rīt jau citu. Mērķu sasniegšanai parasti ir nepieciešami vairāki gadi, dažkārt pat desmitgades. Mainot mērķus bieži, liela daļa mērķu tā arī paliks nesasniegti.
Lielās līnijās un vairumā sabiedrību laika gaitā ir izkristalizējies galvenais, ko sabiedrība vēlas. Tā ir vēlme labi dzīvot (augsti ienākumi; droša, sakārtota un patīkama apkārtējā vide; kultūras tradīciju saglabāšana un attīstība) un būt laimīgiem, pārliecinātiem par sevi. Var atšķirties, kuri no šiem mērķiem atsevišķiem sabiedrības locekļiem šķiet svarīgāki (piemēram, dāsni finansēt kultūru vai maksāt mazākus nodokļus), tāpat var būt dažādi priekšstati par to, kā šos mērķus vislabāk sasniegt. Tomēr palīdz tas, ka vēlēšanas notiek tikai reizi četros, piecos, sešos gados – tas dod zināmu stabilitāti mērķu izvēlē. Laika rāmis ļauj pieņemt ilgtermiņa un vidēja termiņa plānošanas dokumentus un darboties saskaņā ar tiem.
"Valsts pārvaldei ir jācenšas piesaistīt darbiniekus, kuru personības profils atbilst darba ierobežojumiem un priekšrocībām."
Protams, daudz kas ir atkarīgs no tā, cik precīzi un jēgpilni šie plānošanas dokumenti ir sastādīti. Ja tie ir vāji un nepārdomāti, tad valsts pārvaldes efektivitāti vispār nav iespējams noteikt. Atliek darboties kaut kādā vispārēju priekšstatu režīmā.
Otra principiālā valsts sektora atšķirība no privātās uzņēmējdarbības ir darbinieku skaits. Neviens uzņēmums nevar līdzināties valsts pārvaldes apmēriem, bet vairums privāto uzņēmumu ir pavisam nelieli. Mazos uzņēmumos vadītājs personiski var pārliecināties par katra darbinieka veikumu, tādēļ precīzi aprakstīti katra darbinieka pienākumi drīzāk traucē, nevis palīdz. Lielie valsts pārvaldes apmēri nozīmē to, ka tā ir neizbēgami nolemta precīzai, birokrātiskai pārvaldībai, kur privāta iniciatīva tiek vērtēta ar aizdomām.
Darba organizāciju valsts pārvaldē sarežģī arī tas, ka to nav tik vienkārši apvienot ar tiekšanos pēc personīga ieguvuma. Pat ja valsts mērķi tiek skaidri noteikti, tikai atsevišķos gadījumos tos varēs sasaistīt ar izmērāmiem ieguvumiem reizi mēnesī, izmaksājot algu. Bez tam valsts pārvaldes mērķu sasniegšana ir atkarīga no daudziem faktoriem, tai skaitā ārpolitiskiem, sezonāliem utt. To nesasniegšana ne vienmēr nozīmē, ka konkrētais darbinieks ir strādājis slikti. Līdz ar to valsts pārvaldē visur pasaulē pārsvarā dominē samaksa, kuru maz ietekmē darbinieka individuālie pūliņi.
Tātad galvenās valsts pārvaldes principiālās problēmas ir mērķu neskaidrība, mērķu mainīgums, personīga ieguvuma trūkums. Bet šīs problēmas nav nolemtība.
Valsts pārvaldei ir jācenšas piesaistīt darbiniekus, kuru personības profils atbilst darba ierobežojumiem un priekšrocībām. Tā ir īstā vieta cilvēkiem, kuri augstāk par lielāku ieņēmumu iespēju dzīvē vērtē stabilitāti. Valsts pārvaldei nav jācenšas piedāvāt tāds pats algu līmenis, kāds ir speciālistiem biznesā. Pietiks ar ienākumiem, kas par kādiem 20-30% būs mazāki, nekā strādājot līdzīgu darbu privātajā biznesā. Toties būtiski ir garantēt stabilitāti. Tas nozīmē – nav regulāru vai negaidītu štatu samazināšanu, atalgojuma un karjeras sistēma ir zināma un prognozējama ilgu laiku uz priekšu.
Izaicinājums ir piesaistīt cilvēkus ar misijas apziņu. No vienas puses, valsts pārvalde ir īstā vieta tādiem cilvēkiem, jo viņus motivē ne tik daudz nauda, cik iespēja izdarīt kaut ko labu sabiedrībai. No otras puses, valsts pārvaldes birokrātiskums un lēnums padara šādiem cilvēkiem darbu pārvaldē grūtu – viņus kaitina aparāta neieinteresētība konkrētu situāciju atrisināšanā, konkrētu problēmu novēršanā. Viņu misijas apziņa var nesakrist ar valsts pārvaldes noteiktajiem mērķiem. Tomēr arī valsts pārvaldē ir situācijas, kad veicamajiem uzdevumiem ir skaidri mērķi, bet sasniegšanas stratēģiju var atstāt misijas cilvēku ziņā.
Piemērs ir ugunsdzēsēja darbs. Labums sabiedrībai ir skaidrs un neapšaubāms, bet no valsts puses var tikt noteikti skaidri mērķi – samazināt ugunsgrēku nodarīto postījumu apmēru. Kā to izdarīt katrā konkrētajā situācijā – tas jau ir pašu ugunsdzēsēju profesionalitātes jautājums.
Tepat var minēt arī citu konkrētu uzdevumu pildīšanu noteiktu mērķu sasniegšanai – medicīniskie pakalpojumi, noziegumu izmeklēšana u.tml.
"Ja reformu ieviešanā sāk dominēt citām valsts pārvaldes struktūrām raksturīgais birokrātisms, tad mērķu sasniegšana tiek būtiski apdraudēta."
Pastāv arī dažādi vienreizēji projekti ar skaidru gala mērķi. Vienreiz realizējamam projektam nav ne iespējams, ne lietderīgi izstrādāt detalizētas vadlīnijas, tā vietā ir jāpaļaujas uz projekta veicēju veselo saprātu un spēju pieņemt lēmumus atbilstoši situācijai. Tā varētu būt, piemēram, noteiktu reformu ieviešana valsts pārvaldē, jaunu iestāžu veidošana vai esošo pārstrukturēšana.
Ja šajās jomās sāk dominēt citām valsts pārvaldes struktūrām raksturīgais birokrātisms, tad mērķu sasniegšana tiek būtiski apdraudēta. Tādēļ nevar pozitīvi vērtēt mēģinājumus, piemēram, ieviest Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā militāri birokrātisku organizācijas kultūru. Tas aizbiedēs darbiniekus ar misijas apziņu, vietā piesaistot vien komforta un stabilas dzīves meklētājus. KNAB ir nepieciešama stingra kontrole, bet vienlaikus organizācijas kultūrai ir jābūt uz mērķi, nevis procesu orientētai.
Valsts pārvalde iegūtu, ja tādos un līdzīgos gadījumos būtiskus konfliktus un citas problēmas mēģinātu atrisināt nevis pašu spēkiem, bet vērstos pie speciālistiem, kuri ir atbilstoši sagatavoti un pieredzējuši un spēj, izsakot ieteikumus, ņemt vērā gan konkrētās iestādes mērķus, gan paredzēt izmaiņu sekas.
Latvijā jau kopš 20.gadsimta 90.gadu beigām Latvijas Universitātē sagatavo organizāciju psihologus. Un šodien jau ir izveidojusies spēcīga un enerģiska profesionāļu grupa, kas ir gatava veikt tādus uzdevumus.
