Kas notiktu, ja bērna „ieņemšanas brīdi” ierakstītu likumā

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisija pašlaik skata darba grupas "Par valsts atbalstu krīzes grūtniecības gadījumos, aizsargājot nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību" izstrādātos ieteikumus grozījumiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā.

Runa ir par trim priekšlikumiem: definēt, kas ir embrijs; krietni pagarināt pārdomu laiku sievietei, kas izvēlējusies veikt abortu, un pats galvenais – izteikt Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1.pantu jaunā redakcijā: "Šā likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī aizsargātu nedzimušu dzīvību no ieņemšanas brīža no jebkādiem prettiesiskiem apdraudējumiem un nodrošinātu embrija un augļa attīstības aizsardzību."

Likums jau tagad paredz aizsargāt jebkuru nedzimušu dzīvību. Kas mainītos, ja tas tiktu papildināts ar vārdiem aizsargāt nedzimušu dzīvību "no ieņemšanas brīža no jebkādiem prettiesiskiem apdraudējumiem"? Tie ir septiņi vārdi, kurus, pavirši izlasot, var izskatīties, ka tas nav nekas būtisks un iebilst pret šādiem grozījumiem nav pamata. Tomēr, grozot jebkuru likumu, jādomā par sekām, ko šāds regulējums var radīt.

"Ir jānodrošina pilnībā vai daļēji valsts apmaksāta kontracepcija un seksuālā izglītība jauniešiem."

Tātad – likumā plānots definēt konkrētu lielumu. Tāpat kā ir darba laika sākums un beigas, mēneši, gadi, Latvijas tiesiskajā regulējumā būtu ieviests arī termins "ieņemšanas brīdis". Padomāsim: vai kāds var noteikt šo brīdi? Ja nevar, tad tas rada juridisku nekonkrētību – likumā šāds brīdis būtu noteikts, tikai neviens to nezinātu.

Kas varētu būt "ieņemšanas brīdis"? No dzimumakta līdz brīdim, kad apaugļotā olšūna nostiprinās dzemdes gļotādā, var paiet pat vairākas dienas, un nav iespējams noteikt precīzu laiku, kad olšūna tiek apaugļota. Varbūt valsts sāks meklēt veidu, kā kontrolēt olšūnas katras sievietes ķermenī, tās kaut kādā veidā uzmanīt un pārskaitīt – ir tā apaugļota vai nav, vai kaut kā tā?

Medicīniski ir tā, ka vismaz puse no apaugļotajām olšūnām iet bojā un nav metodes, kas var noteikt, vai olšūna apaugļojās un dažu dienu laikā kaut kādu iemeslu dēļ tomēr tālākā attīstība nenotika, vai arī olšūna tomēr neapaugļojās. Tāpat nav iespējams precīzi pateikt, kad apaugļotā olšūna nostiprinās dzemdes sienā – arī šādu "ieņemšanas brīdi" juridiski nebūtu iespējams noteikt. Tie visi ir dabiski procesi, un par tiem neviens, arī politiķi, nekad neuzzina un neuzzinās, lai kā to gribētos. Uzzina tikai tad, ja viss process ir noticis un sākusies augļa attīstība – un arī tad to nevar noteikt uzreiz. Tātad - ir jautājums, ko mēs varētu saukt par ieņemšanas brīdi?

Šādus laika nogrieznī neatzīmējamus brīžus var lietot, runājot par savu pārliecību un sajūtām, piemēram, iemīlēšanās brīdis. Bet šādus brīžus nevar ierakstīt likumā. Par ieņemšanas brīdi runā reliģiskās organizācijas, un neviens tām to neliedz darīt. Katram ir sava pārliecība, katrs ar to var dzīvot un sadzīvot, bet vienas cilvēku grupas pārliecība nav jāuzliek par likumu citiem.

Kādas sekas varētu radīt "ieņemšanas brīža" ietveršana likumā? Pirmkārt, tas būtu ceļš uz pilnīgu abortu aizliegumu Latvijā. Likuma grozījumu virzītāji liedzas: nē, nē, mēs neesam par abortu aizliegumu. Bet kas cits tad tas ir? Tikai un vienīgi rūpīgi izplānots ceļš, kā pēc šādu likuma grozījumu pieņemšanas virzīt izmaiņas arī citos likumos, uzsverot: mums jāsargā dzīvība no ieņemšanas brīža. Ja notiek vienošanās par konceptu, ka dzīvība jāaizsargā no tās ieņemšanas brīža, tad ir vienkārši ierakstīt, ka aborts ir aizliegts, un ir pašsaprotami uzskatīt, ka tas ir aizliegts jebkurā situācijā.

Ir taču radikāļi, kas uzskata, ka abortu sieviete nedrīkst veikt arī pēc izvarošanas, nedrīkst to veikt pat tad, ja sievietes dzīvība ir apdraudēta un arī tad, ja ir neapgāžami pierādījumi, ka auglim ir smagas pataloģijas. Par laimi, mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī, kurā cilvēki ir brīvi izdarīt savu izvēli. Liedzot sievietei grūtniecei izvēles tiesības, mēs atņemtu viņai gan spriestspēju, gan rīcībspēju un padarītu viņu pilnībā atkarīgu no valsts varas: cilvēka vietā par viņa ķermeni lemtu valsts. Vai arī Latvija izvēlēsies šādu ceļu?

"Šādus laika nogrieznī neatzīmējamus brīžus var lietot, runājot par savu pārliecību un sajūtām, piemēram, iemīlēšanās brīdis. Bet šādus brīžus nevar ierakstīt likumā."

Otrkārt, dzīvības aizsargāšana no ieņemšanas brīža varētu būt ceļš arī uz vairāku kontracepcijas līdzekļu, piemēram, tā dēvēto "avārijas tablešu" aizliegšanu. Pat interauterīnā spirāle šāda regulējuma dēļ būtu aizliedzama!

Treškārt, šāds regulējums krietni vien varētu ierobežot mākslīgās apaugļošanas izmantošanas iespējas, jo mākslīgā apaugļošana nav iespējama bez embriju bojāejas. Medicīniskās ārpusķermeņa apaugļošanas procesā vispirms tiek radīti embriji. Lai šo procesu nodrošinātu, tiek radīts vairāk embriju, nekā pēc tam implantē ķermenī. Ja dzīvību aizsargājam no ieņemšanas brīža, tad nedrīkstētu radīt vairāk embriju – tikai tik, cik implantē ķermenī.

Tas nozīmē, ka vai nu tiek radīts viens embrijs, vai arī ķermenī ir jāimplantē visi embriji, cik ir – arī tie, kuriem jau redzamas kādas slimības pazīmes. Rezultātā sievieti valsts piespiestu iznēsāt piecus, desmit embrijus. Tātad neauglīgajiem pāriem, kuriem medicīnisku indikāciju dēļ nav piemērojama metode apaugļošanai ķermenī, vai nu būtu jāatsakās no iespējas tikt pie bērniņa, vai sievietei būtu jādzemdē daudz bērnu.

Jāuzver, ka nevēlamas grūtniecības gadījumi ir ļoti dažādi, tāpēc likumā ir jāparedz gan dažādas situācijas risināšanas iespējas, gan jāpiedāvā tādi valsts pakalpojumi, kas mazinātu nevēlamas grūtniecības iestāšanās risku. Visupirms ir jānodrošina pilnībā vai daļēji valsts apmaksāta kontracepcija un seksuālā izglītība jauniešiem, jo tas ievērojami samazinātu nevēlamas grūtniecības iestāšanās risku. Savukārt tajos gadījumos, kad grūtniecība medicīnisku, sociālu vai kādu citu iemeslu dēļ ir nevēlama, ir jānodrošina pieejama un droša aborta procedūra tām sievietēm, kas šādu izvēli ir izdarījušas.