VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Lolita Lūse
LV portāls
05. februārī, 2013
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Tava drošība
4
4

Dzīvības glābšana pa telefonu: jāklausās, jāsaprot un jādara

LV portālam: SANDRA BARISA, Operatīvā vadības centra dežūrārste
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Sandra Barisa: „Ikreiz, kad ir šaubas – zvanīt vai nezvanīt neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai – , labāk tomēr ir to darīt. Telefona zvans naudas izteiksmē nemaksā neko, bet nogaidīšana var maksāt pat dzīvību.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Janvāra vidū svinīgi tika godināti vairāk nekā trīsdesmit Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi, kas 2012.gadā īpašos apstākļos glābuši cilvēku dzīvības. Apbalvojumu saņēma arī Operatīvā vadības centra dežūrārste SANDRA BARISA, kas pērn vairākkārt glābusi cilvēku dzīvības pa telefonu. Kamēr brigāde ir ceļā, dežūrārste pa tālruni devusi norādījumus, kā notikuma vietā esošajiem sniegt palīdzību cietušajam dzīvībai kritiskā situācijā.

Jūs esat Operatīvā vadības centra dežūrārste. Kas ir jūsu darbs?

Operatīvās vadības centrs ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) dienesta struktūrvienība. Tā pamatfunkcija ir organizēt un nodrošināt vienotu neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu pieņemšanu un NMP brigāžu vadību pirmsslimnīcas etapā ikdienā un ārkārtas medicīniskajās situācijās.

Tātad mēs nepārtraukti pārraugām dienesta brigāžu operatīvo darbu, ik mirkli zinām, kāda ir situācija valstī kopumā – ko dara brigādes, kur tās atrodas, kāds ir palīdzības sniegšanas nodrošinājums slimnīcās. Ja nepieciešams, telefonkonferences režīmā sniedzam arī atbalstu brigādēm kritiskās situācijās, palīdzot pieņemt pareizāko lēmumu.

Nu jau gadu mums ir vēl kāda funkcija: ik diennakti tālruņa 113 dispečeri pāradresē Operatīvā vadības centra ārstiem telefona zvanus, kuros nepieciešama tūlītēja rīcība dzīvības glābšanai. Brigāde jau dodas ceļā, bet mēs telefoniski dodam norādījumus izsaukuma pieteicējam, lai nelaimē nonākušais cilvēks nezaudētu dzīvību līdz brīdim, kamēr būs klāt mediķi.

Nekad nevar zināt, kurā mirklī zvanu saņemsim. Dežūrā esam pieci ārsti. Ik dienu pa telefonu dzīvību mēģinām glābt vidēji astoņiem pacientiem. Brīdī, kāds no ārstiem dod norādījumus, telpā ir absolūts klusums un laiks, šķiet, apstājies.

Ko jūs darāt, kad saņemat saucienu palīgā?

Vadīt reanimācijas pasākumus pa telefonu  - tas bija un ir ļoti radošs darbs. Kad sākām to praktizēt, mums nebija nekādu priekšrakstu, tikai zināšanas. Man ļoti patīk mācīties un mācīties arī pašai no savas pieredzes: kā runāt ar cilvēkiem, kam acu priekšā izdziest tuvinieks – kādu balss intonāciju izvēlēties, kādus vārdus, kādus teikumus veidot. Mēs jau šos cilvēkus neredzam, tikai dzirdam, bet ir momentā jāatrod īstā intonācija un vārdi – nav laika ne gaidīt, ne mierināt.

Esmu sapratusi, ka der tikai ļoti konkrēta, stingra valoda – glaudīšana vai filozofēšana te neder. Parasti vispirms pasaku, ka vajadzīga reanimācija. Un skaidri jautāju: darīsim? Ja cilvēks kategoriski atsakās, protams, es piespiest nevaru. Bet, ja jūtu, ka cilvēks ir apjucis un nevar saņemties, mēdzu arī teikt: "Labi, nedariet neko. Atbrauks brigāde un konstatēs nāves faktu." Un cilvēks saņemas.

Reanimācijas pasākumi jāuzsāk četru minūšu laikā. Tas ir ļoti īss brīdis. Jo ātrāk uzsākta atdzīvināšana, jo lielāka ir cerība, ka cilvēks pēc tam varēs pilnvērtīgi dzīvot, jo nebūs bijušas traucētas smadzeņu funkcijas. Tieši tādēļ ir bezgala svarīgi vajadzīgajā brīdī rīkoties: sadzirdēt un saprast, ko es vai kāds cits ārsts saka.

Jā, emocionāli tas ir ļoti grūti, un pirmā piederīgo reakcija parasti ir histērija un panika. Tam jātiek pāri, un ļoti ātri. Kad cilvēks ir gatavs reanimēt, uzdodu konkrētus jautājumus un dodu tīri tehniskus uzdevumus, tāpat arī klausos, kas otrā pusē notiek: elpo vai neelpo? Neelpo. Masēsim! Pasaku, kur likt rokas. Kopā skaitām: viens, divi, trīs... Tad elpinām - zodu augšā, degunu ciet, divas izelpas!

Jūs radāt iespaidu, ka cilvēks nav viens, tādēļ sakāt "mēs"?

Protams, ne jau viņš viens, ne jau es viena, bet mēs kopā – mēs darīsim! Mēs esam komanda – ārsts, glābējs, neatliekamās palīdzības brigāde. Visa pārējā pasaule tobrīd ir apstājusies. Dzīvību glābjam mēs visi kopā. Glābējam nepārtraukti vajag sajūtu, ka viņam kāds ir blakus. Ir bijuši gadījumi, ka sieviete reanimē tuvinieku, es klausulē dzirdu, kas notiek, un viņa ik pa brīdim telefonā pajautā: "Dakter, jūs tur esat?"

Šādos gadījumos otrā tālruņa galā esošajam palīdzības sniedzējam vienmēr lūdzu ieslēgt telefonā skaļruni, lai viņš var dzirdēt, ko es saku, un sniegt palīdzību, neturot klausuli rokās. Iesaku ieslēgt skaļruni arī savam mobilajam telefonam. Ar aizņemtām rokām palīdzību sniegt nav iespējams.

Reanimēšana fiziski ir ļoti smags darbs – pareizi veikt sirds masāžu un elpināšanu ilgāk par 15 minūtēm cilvēks nespēj. Tikpat svarīgi ir uzturēt garu. Mēdz būt, ka apņēmība vai cerība zūd un cilvēks saka: "Ai, nav nekādas jēgas – nekas nenotiek." Tad ir jāsaprot – ko darīt tālāk. Ja izsīkuši tikai emocionālie spēki, ir vērts uzmundrināt. Teikt, ka brigāde jau tuvojas – būs pēc divām minūtēm, tādēļ vēl mazliet...

Bet, ja jūtu, ka ir izsīkuši fiziskie spēki, ir jāsaka "stop". Tieši tādēļ pat nesāku vadīt reanimācijas pasākumus, ja cilvēks, kas ziņo par nelaimi, ir ļoti vecs vai mazs bērns. Kad ieradusies brigāde, sarunu pārtraucam un darbu var turpināt mediķi.

Vai jūs zināt, kas notiek ar izglābtajiem tālāk?

Diemžēl nezinu, bet ceru, ka šis jautājums ar laiku tiks sakārtots un es šo atgriezenisko saiti saņemšu. No pagājušā gada gadījumiem man tikai par vienu ir konkrētas ziņas, ka vīrietis pēc tam izgāja no slimnīcas pats savām kājām un labu veselību. Tas neapšaubāmi bija viņa dēla nopelns – viņš ārkārtīgi precīzi un prasmīgi pildīja manus norādījumus un neapmulsa pat tad, kad spēcīgās sirds masāžas laikā salauza tēvam ribas. Puisis iekliedzās, saprazdams, kas notika, bet turpināja atdzīvināšanas pasākumus. Un izdevās.

Tomēr ne vienmēr izdodas izglābt...

Diemžēl tā ir. Ir vairāki gadījumi, kas man palikuši prātā – tos ir smagi atcerēties. Grūti bija atgūties, kad kāda māmiņa kā lauva cīnījās par savu mazulīti, kam bija elektrotrauma. Neizdevās. Atceros sievieti, kas mēģināja atdzīvināt pusmūža vīrieti. Es telefonā dzirdēju, cik pašaizliedzīgi un ar pārcilvēcisku spēku viņa to darīja. Diemžēl vīrietis nomira. Vēlāk šī sieviete man piezvanīja un teica paldies. Viņa atzina, ka ir guvusi praksi, kā glābt cilvēku, lai arī savam tuviniekam palīdzēt neizdevās. Un apliecināja, cik svarīga bija sajūta, kā šādā brīdī neesi viens.

Glābšana dod miera sajūtu piederīgajam. Jo pēc tam cilvēki sev jautā: vai es izdarīju visu, ko varēju? Ja tas nav izdarīts, sevis šaustīšana var vilkties mūžīgi. Ja reanimācijas pasākums neizdodas un cilvēks aiziet, es vienmēr izsaku līdzjūtību, pasaku cilvēkam paldies un apliecinu, ka viņš ir darījis pilnīgi visu, lai dzīvību glābtu.

Tomēr ne vienmēr jums saka "paldies vārdus". Sabiedrība ir ļoti kritiska pret mediķiem: bieži vien ir sajūta, ka mediķi brauc par ilgu un dara ne to, ko vajag...

Ir dažādas situācijas. Mēdz būt tā: mudinu sākt reanimāciju, bet klausulē dzirdu mežonīgu lamāšanos, zākāšanos, pārmetumus, kāpēc brigāde nav klāt jau dažas sekundes pēc zvana. Bieži vien kliedzēji ir prātu nodzēruši cilvēki. Es nevaru palīdzēt, ja nav atbalsta.

Pēc 23 gadu darba medicīnā esmu iemācījusies šādus pārmetumus neuztvert personiski un mācu to arī jaunajiem. Katram pašam ir jānonāk līdz šai sajūtai un spēkam. Ja mēs ar to netiktu galā, katram blakus vajadzētu savu psihoterapeitu.

Sabiedrības attieksme kopumā – arī ar to jātiek galā. Būvēt, mācīt un ārstēt, izskatās, prot visi. Tieši tādēļ biju gandarīta par trīsdesmit NMP dienesta mediķu svinīgo godināšanu 17.janvārī P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja zālē. Priecājos, ka gan masu mediji, gan sabiedrība saskatīja arī pozitīvo medicīnā, nevis tikai mūžīgās negācijas.

Mēdz teikt, ka nelaime nenāk brēkdama. Vai ir kas tāds, kā mēs varam sagatavoties dzīvības glābšanai?

Katram vajadzētu uzdot jautājumu: ja es nonāktu situācijā, kad jāglābj cilvēks – vai es to darītu? Vai es to darītu, ja tas būtu svešs cilvēks uz ielas? Vai es to darītu, ja tas būtu mans tuvinieks? Var mēģināt kaut teorētiski apjaust, kā tas ir – cilvēks uz dzīvības un nāves robežas. Nekā skaista tur nav. Cilvēkam pa muti nāk putas, citam izdalījumi no kuņģa. Uzsākot elpināšanu, viņš var sākt gārgt. Svarīgi zināt: šādos brīžos nekavējoties ir jāzvana uz 113 un mēs darīsim visu, lai glābtu dzīvību.

Svarīgi ik pa laikam tomēr pārlasīt, kā jāsniedz pirmā palīdzība. Esmu ievērojusi, ka jauni cilvēki daudz labāk zina pirmās palīdzības sniegšanas soļus. Iespējams, tas tādēļ, ka viņi to ir apguvuši, mācoties autovadītāju kursos, un attiecīgajā brīdī šīs zināšanas ataust atmiņā. Es būtu ļoti gandarīta, ja pirmās palīdzības sniegšanas pamatus mācītu jau bērnudārzā un skolā, tā šīs zināšanas nostiprinot. Tas vien jau būtu daudz, ja cilvēki nebaidītos pieiet pie nelaimē nonākušā, ja zinātu, ka viņš jāpagriež uz sāniem, ka tūliņ pat jāzvana uz 113.

Cilvēki joprojām baidās zvanīt ātrajai palīdzībai. Visbiežāk tādēļ, ka ir bail: būs vai nebūs jāmaksā...

Jā, šis ir tāds dziļi apziņā iespiedies mīts, kam patiesībā nav nekāda pamata. Ikreiz, kad ir šaubas – zvanīt vai nezvanīt neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai – , labāk tomēr to darīt. Telefona zvans naudas izteiksmē nemaksā neko, bet vilcināšanās var maksāt pat dzīvību. Zvaniet neatkarīgi no tā, ir rīts, diena vai nakts. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā darbs nedalās diennakts laikos – te neviens neguļ, te visi strādā, tādēļ nevienā diennakts stundā jūs nevarat kādu iztraucēt. Tādēļ jau ir izveidots  šāds dienests.

Dispečers vajadzības gadījumā zvanītāju savieno ar ārstu, un kopīgi varēs izlemt, kāda rīcība šobrīd ir vajadzīga. Ja brigāde izbrauc uz izsaukumu, par to jāmaksā nebūs. Maksa iespējama vien par atsevišķiem dienesta pakalpojumiem, bet par to cilvēks tiek informēts jau sarunas laikā. Nav un nevar būt situācija, ka mediķi pie jums atbrauc, apskata saslimušo un saka: jums tomēr jāmaksā. Tā nenotiek, par to ikviens var būt pilnīgi drošs!

Plašsaziņas līdzekļos ir atrodamas norādes, kad saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tomēr šie formulējumi ir sarežģīti un bieži saprotami vien mediķim. Piemēram, pēkšņa saslimšana vai hroniskas slimības paasinājums. Kā lai cilvēks izvērtē – ir vai nav apdraudēta dzīvība? Zinu gadījumu, kad vīrietim naktī ļoti sāpēja galva. Nevarētu teikt, ka tas izskatījās bīstami dzīvībai, bet dienests brauca, un nekas nebija jāmaksā.

Tieši tādēļ, kā jau teicu – ir noteikti jāpiezvana un jāļauj speciālistiem izlemt, kā rīkoties. Viņi pēc speciāliem algoritmiem izvērtē, kas ir un kas nav bīstami dzīvībai. Mediķi novērtē ne tikai esošo situāciju, bet pēc izsaukuma pieteicēja stāstītā analizē, kā šī situācija var attīstīties un ko nosauktie simptomi var nozīmēt. Konkrētā situācija – spēcīgas, pēkšņas galvassāpes vīrietim labākajos gados – var liecināt par ļoti nopietnām veselības problēmām, kas ja ne šobrīd, tad pēc pusstundas var pat apdraudēt dzīvību.

Vai izsaukumu pieteicēji prot izstāstīt ceļu, kurp jādodas?

Cenšas izstāstīt, bet pārsteigumu netrūkst. Ir cilvēki, kas nezina, kādā pagastā viņi dzīvo. Māju nosaukumu zina, bet pagastu – nē. Mēdz teikt: brigāde manu māju jau zina. Tā nevajag darīt. Kaut brigāde pie jums dosies 150. reizi, vienalga, sauciet adresi. Latvijā ir vienots neatliekamās palīdzības dienests un var gadīties, ka tieši jūsu mājas tuvumā tobrīd ir mašīna no cita reģiona. Tāpēc ikreiz sauciet adresi!

Jābūt acīgiem, dodoties ceļojumos un pārgājienos. Atceros gadījumu, kad naktī dienestam zvanīja ārzemju tūristi. Esot braukuši pa Gauju, tad izkāpuši krastā, un viens no ceļotājiem pie ugunskura apdedzinājies. Kur viņi atrodas, to nezina. Tomēr atradām.

Ko jums palīdz vai kaitē ārzemju seriāli par mediķu darbu?

O, mediķi filmās man patīk – vienmēr labi un skaisti ģērbušies un pats galvenais – lieliski strādā komandā, jo medicīna vispār ir komandas darbs: viens tur nekad nav cīnītājs. Bet realitāte no filmas, protams, atšķiras. Dažkārt skatos, cik aplami ir nofilmēti kadri par defibrilatoru izmantošanu. Monitorā redzams, ka sirdsdarbības cilvēkam nav, bet viņi ņem defibrilatoru un sit! Šādas aplamības rada izkropļotu priekšstatu sabiedrībai. Arī Latvijas mediķi saņem pārmetumus – jā, viņiem tas aparāts līdzi bija, bet viņi neko nedarīja! Bet cilvēks nezina, ka to aparātu var lietot tikai noteiktās situācijās.

Kāds ir jūsu pašas ceļš medicīnā?

Esmu interniste jeb, kā tautā saka, – terapeite. Divdesmit gadus nostrādāju Cēsu slimnīcā, man bija plašs pacientu loks. Līdz ar pārmaiņām slimnīcas darbā sapratu, ka arī man kaut kas ir jāmaina, lai gan bija sajūta, ka nekad un neko savā dzīvē nemainīšu un ka to izdarīt nemaz nav iespējams. Pati brīnos par to, kas notika!

Jā, mani vienmēr bija interesējusi neatliekamā palīdzība. Izmantoju iespēju pārkvalificēties par neatliekamās palīdzības ārsti. Tad jau veidojās vienotais NMP dienests un tiku ierauta šajā fantastiskajā virpulī. Kad Operatīvā vadības centra vadītāja Vija Grigale veidoja komandu, mani uzaicināja te strādāt. Arī tagad joprojām dzīvoju starp Cēsīm un Valmieru, bet strādāju Rīgā. Man savulaik šķita, ka manā dzīvē nekas nemainīsies, bet te – tāds uzrāviens!

Mēs esam tik fantastiska komanda – katrs esam citāds un kopā – lieliski! Nepārtraukti mācāmies: gan viens no otra, gan visdažādākajos kursos. Neatliekamā palīdzība valstī ir augstā līmenī.

Kas jums savā darbā patīk?

Man te viss patīk – ļoti, ļoti patīk. Neviena dežūra nav līdzīga iepriekšējai. Ir pamatīga adrenalīna deva – uz kalniem slēpot man nav jābrauc. Man sagādā gandarījumu apziņa, ka es spēju cilvēkus iedrošināt, spēju ar savu sparu un enerģiju dot pārliecību, ka viss izdosies – vien jādara. Un man ir milzīgs gandarījums, ka cilvēks ir ieklausījies un noticējis – gan man, gan pats sev.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU