Iekšlietu ministrs: fotoradaru līgumam vajadzēja būt krietni pārdomātākam

Līdzšinējā pieredze liecina, ka līgums ar fotoradaru uzstādītājiem ir bijis valstij ļoti neizdevīgs. Vai ir novērtēti visi juridiskie aspekti, kas, laužot līgumu ar šo firmu, varētu sagaidīt valsti – soda naudas, ilgstoši tiesu darbi vai kas tamlīdzīgs?

Vienmēr esmu uzsvēris, ka tas ir negatīvākais scenārijs, no kā vajadzētu izvairīties. Kā jurists varu teikt, ka mums ir jāvadās pēc līguma nosacījumiem. Izvērtējot fotoradaru uzstādītāju iesniegtos argumentus par savu saistību nepildīšanas iemesliem, Valsts policija tos atzinusi par nepamatotiem un uzskata, ka tā šo līgumu var lauzt.

Kam, jūsuprāt, par šā valstij acīmredzami neizdevīgā līguma slēgšanu būtu jāuzņemas atbildība?

Ja es būtu bijis ministrs laikā, kad šo līgumu noslēdza, droši vien nenoliegtu, ka ar tā sekām jātiek galā pašam, taču līgumu diemžēl esmu saņēmis mantojumā pašā neizdevīgākajā brīdī.

Manuprāt, šim līgumam vajadzēja būt krietni pārdomātākam. Kā juristam man nav īsti saprotami vairāki līguma nosacījumi. Un arī citiem juristiem, kas ar to patlaban saskaras. Domāju, ka arī pašreizējais Valsts policijas priekšnieks gribētu saprast, kāpēc šāds līgums tika noslēgts. Es varu apliecināt, ka ģenerālis Ķuzis tam pieiet ļoti atbildīgi. Kopumā gribu sacīt, ka ar fotoradaru projektu mēs ikdienā daudz nodarbojamies, un es ļoti ceru, ka tas beidzot ir iegājis finiša taisnē.

Jūs kā vienu no iespējamajiem risinājumiem fotoradaru darbības nodrošināšanai turpmāk apsverat sadarbību ar šo ierīču ražotāju "Vitronic" Vācijā. Diemžēl sabiedrības uzticība privātajam komersantam kā braukšanas ātruma fiksētājam un kontrolētājam ir iedragāta. Vai turpmāk ar šo funkciju tomēr nebūtu jānodarbojas valstij vai pašvaldībām?

Jā, uzticība ir iedragāta, un pamatoti - privātais komersants savas saistības izpildīja tikai par trešdaļu, līdz ar to līgumsaistības ar viņu tiks izbeigtas. Sabiedrības negatīvo viedokli lielā mērā nosaka arī izplatītais viedoklis, ka policija radaru uzstādītājiem devusi dažādas atlaides, taču uzreiz vēlos precizēt, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis – policija vadījās tikai un vienīgi pēc šā līguma noteikumiem.

Kas notiks tālāk? Ja nekas nemainās, ja privātais partneris nenāk klajā ar kādiem efektīviem priekšlikumiem, 28.septembrī fotoradaru darbība juridiski tiks pārtraukta.  Es kā iekšlietu ministrs to tomēr nevēlētos, jo šāds pavērsiens nenāktu par labu satiksmes drošībai. Lai gan valstī kopumā negadījumu skaits pieauga, Rīgas reģionā, kur fotoradari lielākoties darbojušies, tas samazinājās apmēram par 8 %. Ceļu policijas darbs ir pārorientēts uz cita veida pienākumu pildīšanu. Šāda kārtība, samazinot policijas darbinieku saskarsmi ar pārkāpējiem, vājināja arī koruptīvos riskus.

Savulaik valsts par šādu risinājumu izšķīrās līdzekļu trūkuma dēļ. Mans personiskais viedoklis ir, ka šādu projektu būtu vajadzējis īstenot valstij, neiesaistot privāto sektoru. Mērķis tomēr bija drošība uz ceļiem. Pašlaik neredzu iespējas projektu turpināt ar "Vitronic Baltica" sliktā darba izpildījuma dēļ, taču radaru ražotāja pārstāvis no Vācijas, kurš otrdien padalījās valdības sēdē, mutiski apgalvoja, ka varētu iesniegt Latvijai pieņemamus priekšlikumus, kas ļautu nodrošināt fotoradaru darbības nepārtrauktību. Ja tas izdotos, būtu labi, ja ne – valstij nav citu iespēju kā pārtraukt sadarbību ar privāto partneri.

Ja pieņemamu priekšlikumu nebūs, turpmāk fotoradaru praksi pārņemtu valsts?

Domāju, ka šādā gadījumā es aicinātu kādu no valsts iestādēm organizēt iepirkumu ar mērķi nodrošināt radaru esamību uz ceļiem. Iespējams, līdzīgi kā tas jau ir Lietuvā un Igaunijā, tā varētu būt Ceļu satiksmes drošības direkcija. Kā viens no teorētiskiem risinājumiem varētu būt arī iekārtu pārpirkšana no esošajiem radaru īpašniekiem "Vitronic".

Tādā gadījumā jūs droši vien izpelnītos pārmetumus par šīs firmas kārtējo glābšanu. 

Runa ir nevis par firmas saistību, bet gan tās aktīvu pārņemšanu. Fotoradari – tie ir aktīvi. Ja šīs ierīces tiek atzītas par funkcionāli labām, neredzu jēgu, kāpēc tās būtu jādemontē, lai pēc tam turpat uzliktu citas. Es nekādā gadījumā neatbalstu kādas darbības ar mērķi glābt komersantu, bet būtiski ir nodrošināt radaru esamības uz ceļiem nepārtrauktību.

Vai, paliekot pie radariem uz ceļiem, ātruma kontrolē turpmāk varētu būt iesaistīta arī ceļu policija? Kādas varētu būt tās turpmākās funkcijas?

Pašreiz, darbojoties esošajiem radariem, ceļu policija veic ne tikai savus tiešos pienākumus satiksmes drošības jomā, bet arī nodrošina izbraukumus uz noziedzīgu nodarījumu vietām, piedalās konvojā, patrulēšanā. Kopumā – darbojas universālāk nekā līdz radaru ieviešanai. Ja radari uz ceļiem paliek, mans redzējums ir, ka ceļu policija vairāk savu uzmanību velta pārkāpumiem ceļu satiksmē, kas saistīti ar alkohola lietošanu, agresīvu braukšanu, vairāk strādātu reģionos, kur radari nedarbojas, taču neatstājot novārtā arī vietas, kur tie darbojas pastāvīgi. Tas arī dotu iespēju ietaupīt resursus apstākļos, kad ceļu policijas darbinieku skaits ir trīskārt samazināts.

Viens no galvenajiem fotoradaru darbības kritikas iemesliem ir to izvietošana vietās, kur šādas kontroles esamība vedina domāt vairāk par soda piemērošanu peļņas pēc, nevis par satiksmes drošības uzlabošanu. Kādai, jūsuprāt, vajadzētu būt ātruma uzraudzības politikai un mērķiem?

Skaidrs, ka ir jābūt kaut kādiem izskaidrojamiem kritērijiem. Valsts policija ir centusies tos skaidrot – ka tie nav tikai tā dēvētie melnie punkti, kur notiek lielāks satiksmes negadījumu skaits, bet arī citas potenciāli bīstamas vietas vai apstākļi, kas norādīti iedzīvotāju vai pašvaldību iesniegumos. Es gribētu redzēt stacionāros radarus tādās vietās, kur ir ievērojamāks iedzīvotāju blīvums, satiksmes intensitāte, lielāks negadījumu skaits. Savukārt pārvietojamos radarus būtu jāizvieto pa reģioniem, visu valsts teritoriju. Pārvietojamais radars ir pārvietojamais tāpēc, lai tas vienubrīd būtu vienā vietā, citubrīd – citā. Tas tomēr nav tas pats, kas pēkšņi no krūmiem izlēcis ceļu policists, bet gan bezkaislīgs instruments, kurš vienkārši fiksē jūsu braukšanas ātrumu. Es neuzskatu, ka pārvietojamo radaru izvietošanas vietas būtu īpaši jāafišē, jo to būtība ir prevencija – likt autovadītājam neaizrauties ar ātruma pārsniegšanu, rēķinoties, ka pārkāpuma konstatēšana var notikt jebkur, arī uz nomaļiem reģionu ceļiem.

Satversmes tiesa pēc tiesībsarga iniciatīvas sākusi skatīt jautājumu, vai pašreizējā prakse, kad par pārkāpumiem, kas fiksēti ar fotoradaru, soda auto īpašnieku, kas ne vienmēr ir arī vadītājs, atbilst pamatlikumam. Kāds ir jūsu viedoklis par šo praksi?

Par šo jautājumu izskan ļoti dažādi viedokļi. Es uzskatu, ka tas tomēr nav Satversmē noteikto tiesību pārkāpums. Kārtība, kad pārkāpumu izdarījusī persona ir jāidentificē un jāpierāda tās vaina, Eiropā nebūt nav visaptveroša. Šajā ziņā mēs jau esam spēruši progresīvu soli – Administratīvā tiesa līdz pat visaugstākajai instancei lēmusi: lai sodītu par auto novietošanu neatļautā vietā, nav jāmeklē konkrēta persona – autovadītājs. Soda kvīts šādos gadījumos tiek adresēta auto īpašniekam, kurš tad vēlāk pats var skaidrot attiecības ar pārkāpēju, ja tas bijis kāds cits. Automobilis ir paaugstinātas bīstamības avots, un tā īpašniekam pašam ir jāatbild, kam viņš to uztic. Ja Satversmes tiesa lems, ka esošā sodīšanas prakse neatbilst pamatlikumam, fotoradaru darbību nāksies izbeigt, jo jebkurš autoīpašnieks, saņemot soda kvīti, varēs pateikt: pie stūres nebiju es. Raugoties uz šo situāciju filozofiski, ir jāmaina domāšana, jo tehnoloģiju attīstība mūsu sadzīvē ieņem arvien lielāku lomu.

Jūnijā, reaģējot uz informāciju par dzērājšoferu skaita palielināšanos, CSDD vadītājs Andris Lukstiņš atzina, ka līdzšinējās visai bargās soda metodes sevi izsmēlušas. Vai, jūsuprāt, tās vajadzētu padarīt vēl stingrākas?  

Tā bija kļūdaina informācija. Gluži pretēji – reibumā aizturēto braucēju skaits samazinājās. Taču, neraugoties uz to, ka negatīvā tendence nav pieaugoša, ir dienas, kad iereibušo autovadītāju skaits tomēr ir ļoti liels, un līdzšinējā sodu politika būtu jāpārskata. Par braukšanu reibumā ir jābūt bargiem sodiem. Iespējams, braukšanu reibumā vajadzētu kriminalizēt jau no pirmā pārkāpuma gadījuma, nevis pēc atkārtota, kā tas ir tagad.

Sevišķi satrauc velosipēdisti – viņu skaits palielinās, taču to nepavada attiecīgs infrastruktūras un braukšanas kultūras pieaugums. Bažas rada ievērojamais reibumā aizturēto velosipēdistu skaits, kas liek domāt, vai nevajadzētu pret šo parādību vērsties bargāk. Iespējams, tiem reibumā aizturētajiem velobraucējiem, kam ir autovadītāja tiesības, nāktos tās atņemt, nevis aprobežoties tikai ar naudas sodu.

Satiksmes noteikumi paredz, ka velosipēda vadītājam jābūt velosipēdista vai augstākas kategorijas tiesībām, taču praksē tās nekad netiek prasītas un administratīvais sods par braukšanu bez tiesībām netiek piemērots.

Jārēķinās, ka liela daļa šīs kategorijas vadītāju ir maznodrošināti un viņiem būtībā ir vienalga, cik reižu administratīvi tiek sodīti, jo sodu nomaksāt tik un tā nespēj. Taču risinājumi ir jāmeklē. Pašlaik minēto problēmu esmu aktualizējis.

Šovasar kļuvis aktuāls jautājums par vienas pašvaldības policijas darbību, sodot iedzīvotājus citas pašvaldības teritorijā, kas ir pretrunā likumam "Par policiju". Kā, nekonfrontējot ar likumu, atrisināt situāciju, kad kāda pašvaldība netiek galā ar kārtības nodrošināšanu savā teritorijā?

Ideja par reģionālās pašvaldības policijas izveidi, kad vienas pašvaldības policija uz līguma pamata apkalpo citu pašvaldību teritoriju, ir saņēmusi negatīvu atzinumu gan no Iekšlietu ministrijas, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Risinājums, ko pieļauj likums, ir vairākām pašvaldībām dibināt vienu municipālās policijas iestādi. Taču ir jāraugās, lai šie policisti vienlaikus nedarbojas apsardzes biznesā vai nerodas citi interešu konflikti. Šā jautājuma atrisināšanu esam definējuši kā vienu no mērķiem, patlaban izstrādājot Valsts policijas attīstības koncepcijas projektu.

Minētās koncepcijas ieviešana liktu mainīt arī likumu "Par policiju". Kādi būs galvenie koncepcijas akcenti?

Pētot situāciju iekšlietu sistēmā, secinājām, ka viena no lielākajām problēmām ir motivācijas trūkums. Tas arī saprotams – bijusi liela kadru mainība, reorganizācijas, finansējuma samazinājums, zūd darba kvalitāte. Lai atrisinātu šos sarežģījumus, saskatīju, ka ir nepieciešama vidēja termiņa attīstības koncepcija. Jāsāk būtu ar precīzu funkciju definējumu – kas būtu jādara Valsts policijai un ko varētu deleģēt pašvaldību un privātām struktūrām. Tiekot skaidrībā par funkciju sadalījumu, varēsim precīzi pateikt, kādi resursi to īstenošanai nepieciešami, kādam jābūt darbinieku skaitam, pienākumiem, kvalifikācijai, nodrošinājumam. Tas palīdzētu radīt skaidrāku kadru politiku, noteiktu darbinieku atalgojumu un sociālās garantijas.

Šāda skaidra perspektīva vairotu motivāciju jauniešiem izvēlēties darbu policijā, kā arī palīdzētu noturēties darbā esošajiem darbiniekiem, sevišķi vidējam komandējošajam sastāvam, kas ir policijas pamatu pamats, bet kurā motivācijas trūkums ir vislielākais. Ne visiem ir iespēja kāpt hierarhijas ziņā – no ierindnieka kļūt par ģenerāli, taču atbilstoši jaunajam uzstādījumam, arī esot inspektora amatā un regulāri kārtojot kvalifikācijas pārbaudījumus, darbinieks iegūst augstāku kategoriju un pieaugošu atalgojumu. Savukārt, ja ar to netiek galā, jārēķinās, ka dienests policijā nebūs garantēts.

Lai nodrošinātu koncepcijas īstenošanu, visticamāk, būs jāgroza arī normatīvie akti, arī vēl 1991.gadā pieņemtais likums "Par policiju", kurš regulāri izpelnās kritiku, ka tas neatbilst mūsdienu vajadzībām un ir jāraksta no jauna.

Kad koncepcija varētu būt gatava?

Ļoti labvēlīgos apstākļos – gada beigās. Taču koncepcijas iedzīvināšana, protams, būs atkarīga no pieejamā finansējuma, iespējām sākt pozitīvas izmaiņas atalgojumā. Pirmais solis - esam panākuši apcirptā atalgojuma atjaunošanas sākšanu, sākot ar nākamo gadu. Amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm izjutīs algas palielinājumu. Un tā tam būtu jāturpinās, ievērojot arī kādas loģiskas proporcijas, salīdzinot, piemēram, ar atalgojumu tieslietu sistēmā. Tiesnesim, jau tikai sākot darbu tiesā, alga ir 1200 latu pirms nodokļu nomaksas, prokuroram - 900, bet policistam – 380. 

Ar kādu vidējo atalgojumu pēc koncepcijas īstenošanas policijas darbinieki varētu rēķināties.

Es nevēlētos minēt konkrētas summas, taču gribētu uzsvērt, ka koncepcija paredz algas diferencēšanu atkarībā no darbinieka veicamajām funkcijām. Atgriežoties pie minētajām proporcijām, manuprāt, optimāla būtu šāda secība: tiesnesim – 1200, prokuroram – 900, bet policistam – 600 latu.

Kā zināms, policija krīzes gados piedzīvoja vislielāko atalgojuma apcirpšanu - par 40%. Ja vēlamies dzīvot drošā valstī, jāsaprot, ka situācija ir jāmaina.