Atbilstoši Ekonomikas ministrijas iecerei reemigrācijas plāna izstrādes komanda meklēs iespējas, kā radīt labvēlīgus apstākļus tiem ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem, kas vēlētos dibināt savu uzņēmumu Latvijā, veidot biznesa saites ar to vai atrast šeit darbu. Plānam jāparedz gan ilgtermiņā veicami uzdevumi, gan tūlīt īstenojami reemigrācijas pasākumi.
Sekmīga reemigrācijas politika. Vai šāda politika vispār eksistē, atskaitot partiju priekšvēlēšanu programmu deklaratīvās frāzes un atsevišķus citus valsts mēroga politikas plānošanas dokumentus?
Emigrācijas problēma jau sākotnēji ir vērtēta visai atšķirīgi. Piemēram, ja atceramies premjerus, kas šos aizbraucējus nosauca par zaudētājiem vai pat nācijas nodevējiem. Otrkārt, izbraukšanas tendence sākotnēji tika neatbilstoši novērtēta. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas iedzīvotāju emigrācijas plūsma bija tik liela, ka jebkuri mēģinājumi to ierobežot varēja šķist kā neadekvāta resursu šķiešana. Tagad ir pagājis kāds laiks, un Latvijā sākuši šo situāciju vairāk izprast un novērtēt sarūkošo cilvēkresursu patieso iespaidu uz valsts attīstību.
Raugoties institucionāli – Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, kura atbildībā bija rīcības plāna izstrāde reeimigrācijas veicināšanai, 2008.gada nogalē tika likvidēts, rīcības plāns netika izstrādāts, un daļu funkciju tika uzdots risināt atsevišķām ministrijām, kas par to izpildi atskaitījās pagājušā gada jūnijā.
Acīmredzot ir jārunā par politiskās gribas faktoru. Gan patlaban izstrādes procesā esošajā Latvijas Nacionālajā attīstības plānā līdz 2020.gadam, gan vairumā citu politikas plānošanas dokumentu, kā arī partiju programmās emigrācijas un reemigrācijas jautājums minēts visai pavirši, parasti kā pats pēdējais plāna punkts un faktiski ir pildīts vāji. Vai ir pamats domāt, ka jūsu vadībā izstrādājamais plāns nenoguls atvilktnē?
Domāju, ka sapratne par emigrācijas daudzveidīgajām sekām un to sarežģītību ir nostiprinājusies gan sabiedrībā, gan valsts pārvaldē. Ir nostiprinājusies pārliecība, ka kaut kas ir jādara. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs naivi ceram, ka nākamās nedēļas nogalē visi 200 000 emigrējušie atgriezīsies. Taču ir cilvēki, kas šādu iespēju apsver vai noteiktos apstākļos labprāt apsvērtu. Un mūsu uzdevums ir radīt labvēlīgus apstākļus šāda lēmuma pieņemšanai.
"Galvenais ir atmest naivās cerības, ka priekšlikumi dos tūlītējus un plašus rezultātus."
Otrkārt, runājot par politisko gribu, jāatzīst: par spīti tam, cik niecīga uzmanība reemigrācijas jautājumam veltīta partiju programmās, politiskajās diskusijās par cilvēkresursiem un nodarbinātību Latvijā, vienmēr kā prioritāte minēta emigrējušo cilvēku atgriešana. Vērtējot nodarbinātību, darbaspēka ievešana no citām valstīm vienmēr ir bijis pēdējais no izskatāmajiem risinājumiem. Tātad reemigrācijas veicināšanai kā alternatīvai ir daudz lielāks politiskais atbalsts. Šī, manā vadībā izstrādājamā, plāna sagatavošana ir ekonomikas ministra ierosinājums. Jā, protams, reemigrācijas pasākumu īstenošanai ir vajadzīgi noteikti saskaņoti politiski lēmumi un griba tos pieņemt. Galvenais ir atmest naivās cerības, ka tie dos tūlītējus un plašus rezultātus.
Šķiet, ka Nacionālajā attīstības plānā reemigrācijas jautājumam veltīts salīdzinoši maz uzmanības. Vai tas jums kā attiecīgā plāna projekta izstrādes vadītājai tomēr nedara bažas par problēmas politisko izpratni?
Tas ir ilgtermiņa plāns, kas aptver septiņu astoņu gadu periodu. Pārāk liela fokusēšanās uz reemigrācijas problēmu liecinātu, ka plāna sastādītāji un īstenotāji neapjauš reālo situāciju un, kā jau teicu, liek pārāk lielas un naivas cerības uz ātriem un apjomīgiem reemigrācijas rezultātiem.
Īsāka termiņa plānošanas dokuments ir Valda Domrovska valdības rīcības plāns, kurš paredz izstrādāt sadarbības programmu ar latviešu diasporu 2013.–2017.gadam, sadarbojoties ar diasporas pārstāvjiem ārzemēs. Informatīvajam ziņojumam bija jābūt gatavam šā gada februārī, bet programmas izstrādei - līdz 31.decembrim. Kas no tā ir izdarīts?
Pie sadarbības ar diasporu strādā gan Ārlietu, gan Izglītības, gan Kultūras ministrija, piemēram, nodrošinot latviešu valodas apguves materiālus vai domājot par veidiem, kā panākt, lai ārzemēs dzīvojošie uzņēmēji arī sniedz savu ieguldījumu Latvijas attīstībā. Cik man zināms, arī darbs notiek pie ziņojuma un sadarbības programmas. Daļa konkrētu pasākumu diasporai ir jau iekļauti rīcības plānā Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnēs, un jaunas idejas tika izstrādātas arī jūlijā notikušajā konferencē. Manuprāt, tas liecina, ka darbs tiek darīts.
Pēc aptuvenām aplēsēm Latviju krīzes gados ir pametuši 200–300 tūkstoši cilvēku. Vai ir kādas aplēses, cik no viņiem būtu iespējams atgriezt Latvijā, vai ir izvirzīts kāds sasniedzamais mērķis?
Nē, šādu aplēšu nav. Pagaidām, ņemot vērā, ka plāna izstrāde tikai sākas, vēl nav arī nekādu uzstādījumu, taču pieļauju, ka diskusiju gaitā konkrētāks skaitlisks mērķis varētu izkristalizēties.
Ko plāna izstrādes komandā paredzēts iesaistīt?
Rīcības protokolā ir iekļautas gandrīz visas ministrijas, PMLP un NVA, arodbiedrības, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Darba devēju konfederācija, Eiropas latviešu apvienība un Pasaules brīvo latviešu apvienība, kā arī Pašvaldību savienība. Taču domājam piesaistīt arī citas organizācijas un pētniekus, kas strādājuši ar emigrācijas jautājumiem un varētu dot skaidrojumus par emigrējušo cilvēku atgriešanās motivāciju.
Plānā iecerēts noteikt labvēlīgus apstākļus tiem ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem, kas vēlētos dibināt savu uzņēmumu Latvijā. Ko viņiem varētu piedāvāt? Kā šķēršļi parasti tiek minēts nodokļu slogs, aizdevumu nosacījumi, birokrātijas nasta. Vai šajā virzienā ir kādas iniciatīvas?
Par konkrētiem piedāvājumiem runāt vēl ir par agru. Mans kā darba grupas vadītājas pienākums nav pašai nākt ar konkrētiem priekšlikumiem, bet sekmēt diskusiju, kuras laikā tādi rastos. Taču domāju, ka šajā ziņā jākoncentrējas ne tikai uz infrastruktūras attīstīšanu vai nodokļu atlaidēm, kas ir nepieciešams jebkuram komersantam, bet jāvērtē, kā Latviju padarīt pievilcīgu konkrēti tādiem cilvēkiem, kas zina šejienes apstākļus un vēlētos te atgriezties ar savu uzņēmējdarbību. Vienlaikus jādomā ne vien par motivējošiem biznesa apstākļiem, bet arī par potenciālo atbraucēju ģimeņu iedzīvošanos Latvijā. Ir taču skaidrs, ka viņu bērniem būs jāpamet ierastā skola, bet dzīvesbiedriem, kuri nereti ir ārzemnieki, jādomā par pilnīgi jaunām darba un karjeras iespējām. Cilvēks, kurš vēlas atgriezties dzimtenē, darīs to tikai tad, ja būs pārliecināts, ka arī pārējiem viņa ģimenes locekļiem te būs vieta. Tas, iespējams, ir pats sarežģītākais uzdevums.
Publiskajā telpā dominē viedoklis, ka, pirmkārt, potenciālos pārbraucējus, sevišķi darba ņēmējus, interesē atalgojuma jautājums. Ko darīt, ja ir skaidrs, ka Latvija atalgojuma ziņā nevar konkurēt ar tādām latviešu emigrācijas valstīm kā Lielbritānija, Vācija, Norvēģija?
Jā, mēs labi saprotam, ka atalgojuma ziņā visās nodarbinātības jomās vismaz gadus piecus, desmit nevarēsim konkurēt ar pārtikušajām Eiropas valstīm. Tāpēc sākumā, iespējams, vajadzēs fokusēties uz darba ņēmējiem ar noteiktu augstu atalgojuma līmeni. Latvijā patlaban trūkst darba darītāju ar augstu un vidēju kvalifikāciju. Otrkārt, vajadzētu raudzīties uz iespējām piedāvāt darba vietas savā specialitātē ar pietiekami lielu atalgojumu cilvēkiem, kuri patlaban tādas nespēj ieņemt savās mītnes zemēs, piemēram, tikai nepietiekamu svešvalodas prasmju vai vietējās likumdošanas nepārzināšanas dēļ. Tātad tā būtu iespēja Latvijā savā specialitātē nopelnīt vairāk, nekā strādājot, piemēram, par apkopēju Lielbritānijā. Būtu jādomā, kā šādiem cilvēkiem darīt ērti pieejamas atbilstošas darba vakances Latvijā.
Nav noslēpums, ka daudzi devušies emigrācijā ar visai negatīvu attieksmi pret Latviju ne vien zemā atalgojuma dēļ, bet arī izjūtot nosodījumu pret valsts pārvaldi vai sabiedrību kopumā.
Man liekas, ka šo negatīvo attieksmi var mazināt tikai ar cilvēka paša apziņu, ka mēs visi veidojam sabiedrību un valsti, kādā dzīvojam. Nemēģinot neko pašam mainīt, nevar cerēt, ka būs pozitīvas izmaiņas. Tiesa, daudzi, kas, dzīvojot emigrācijā, ir kaut ko sasnieguši, ieguvuši labu izglītību, Latvijā pamatoti jūtas nenovērtēti, jo te, piemēram, augstskolās, valda diezgan noslēgta vide attiecībā uz konkurenci no malas. Acīmredzot arī šajā ziņā ir jādomā par vakanču pieejamību. Taču pienesumu savai valstij cilvēks var dot, gan esot tajā uz vietas, gan arī uzturoties ārzemēs. Piemēram, lasīt lekcijas, radot konkurences apstākļus Latvijas augstskolā, cilvēks var arī neklātienē ar skaipa starpniecību.
Par savu valsti mēs visi esam līdzatbildīgi. Un šajā ziņā ikkatrs gan Latvijā, gan ārzemēs var nākt klajā ar idejām kādā jomā. Piemēram, nupat atgriežoties no atvaļinājuma, savā e-pastā atradu vairākus sūtījumus ar priekšlikumiem reemigrācijas plāna izstrādei, par ko cilvēki bija uzzinājuši, izlasot ziņu internetā. Esot plāna izstrādes vadībā, es turpmāk centīšos veicināt šādu līdzdalību, nostiprinot cilvēkos pārliecību, ka lietas Latvijā viņi var ietekmēt, ne tikai oficiāli esot darba grupā Rīgā, bet arī līdzdarbojoties no jebkuras vietas.
Kā motivēt ārzemēs studējošos atgriezties Latvijā vai vismaz nezaudēt saikni ar to vēlāk profesionālajā jomā?
Jā, tā patlaban ir problēma, ar ko saskarties savulaik nācās arī man. Ja, izturot konkursu, nebūtu dabūjusi darbu "Providus", nezinu, ko būtu darījusi. Arī šis ir jautājums par piemērotām vakancēm. Taču uzskatu, ka šajā ziņā vajadzētu domāt ne tikai par darba vietu piedāvājumu, bet arī par tādu apstākļu radīšanu, lai šie jaunieši, atgriežoties no ārzemēm ar savu jauno izglītību un pieredzi, paši varētu radīt jaunas lietas, kļūt par uzņēmējiem.
