Pieci mīti par referenduma iemesliem

Joprojām pret šādām nostādnēm vērojama pretestība, neraugoties uz to, ka tās ir pilnīgi dabiskas tajā Eiropas daļā, kura nav padomju domāšanas ietekmēta. Šo jautājumu pilnīga tiesiska noregulēšana un skaidra nostāja atbilstu ne vien latviešu, bet arī mazākumtautību un imigrantu interesēm. Tas skaidri norādītu latviešiem pienākumu uzņemties atbildību par savu valsti, nepieciešamību beidzot droši paļauties uz saviem spēkiem, kā arī būt atvērtiem pret mazākumtautībām un izbeigtu imigrantu pēcteču neveiklus mēģinājumus veidot "etniskus geto". Visbeidzot, tas būtu taisnīgi. Šis arī būtu vienīgais iespējamais pamats, uz kura, ja tā var teikt, var balstīties Latvijas virsbūve – gan sociālā, gan ekonomiskā jomā.

Par skolām un integrēšanos

Maldīgi domāt, ka, ignorējot nacionālos jautājumus un drosmīgi neatklājot patiesos problēmu iemeslus, ir iespējama tālāka valsts attīstība bez regulāriem satricinājumiem. Līdz ar to būtu jāpieņem arī fakts, ka mazākumtautību un imigrantu pienākums ir būt lojāliem pret valsti, kurā viņi dzīvo, un zināmā mērā apgūt dubultidentitāti, iekļaujoties arī valstsnācijas valodā, kultūrā, sociālajā atmiņā. Savukārt tas ir iespējams tikai tad, kad būtu izbeigta segregēta izglītības sistēma, kad visiem Latvijas bērniem būtu nodrošināta pilna izglītība latviešu valodā pēc vienotas sistēmas (ar dzimto valodu kā papildus priekšmetu).

"Paši latvieši rada mītu, ka „šis referendums ir signāls, ka kaut kas nav bijis kārtībā”. "

Tas ir mīts, ka šo referendumu izraisīja Nacionālās apvienības aicinātais referendums. Tiek slēpti fakti, ka referendums par otru valsts valodu notiek ne tikai Latvijā, ka visā bijušajā PSRS notiek intensīva Kremļa propaganda un valsts valodas referendums notiek arī Ukrainā un Ziemeļosetijā – bijušajās un jaunokupētajās teritorijās. Varam salīdzināt, kā referendumu par pāreju uz latviešu mācību valodu visās skolās, kuru ierosināja Nacionālā apvienība, vadošie politiskie spēki dažādos veidos kompromitēja, par to nekur nerunāja, slēpa pilnu informāciju par šī referenduma jautājuma būtību un pat aicināja nekādā gadījumā uz to neiet. Savukārt, kad sākās parakstu vākšana par referendumu kā krievu valodu kā otro valsts valodu, visi masu mediji aģitēja, daudzi krievu politiķi aicināja to darīt. Latviešu politiķi parakstu vākšanas laikā atkal mēģināja koķetēt ar SC un to visu noklusēt, tādā veidā neko nekavējot un necenšoties izbeigt pašā iedīglī, bet tos, kuri mēģināja iebilst, apsauca.

Par boļševismu un destrukciju

Tagad arī paši latvieši rada mītu, ka "šis referendums ir signāls, ka kaut kas nav bijis kārtībā". Ka latvieši darījuši pāri. Bet patiesais pārmetums ir  – latvieši par maz darījuši tieši savā labā, par maz veicinājuši valstisko pamatu stiprināšanu un pieļāvuši, ka uzbrukumos valstiskām interesēm tiek iets arvien tālāk. Samazinājuši sodu sarkanā karoga uzvilcējiem Pēterbaznīcas tornī, pieļāva tādu dezinformāciju krievu masu informācijas līdzekļos visā krievu valodas telpā. Varam atšķirt jebkuru krievu valodā iznākošu avīzi un katrā atradīsim rakstus, ar kuriem doties uz prokuratūru, aicinot ierosināt lietu par nacionālā naida kurināšanu. Valsts to nedara, atrunājoties - nav neviena iesnieguma! Bet tas ir bijis pašas valsts institūciju izdevums.

Šādā aspektā referenduma rīkošana par krievu valodu kā otru valsts valodu būtu ne tikai nekonstitucionāla, bet arī naidu kurinoša. Tie, kas virza referenduma iniciatīvas un to atbalsta, ir uzskatāmi par valsts destabilizācijas veicinātājiem. No komunisma valdīšanas laikiem mums labi zināms vecs boļševisma gājiens - slēpt savus nolūkus ar pilnīgi pretējiem apgalvojumiem un visu vainu novelt uz upuri. Lai nonāktu pie varas, boļševiki arī aizsedzās ar demokrātijas un vārda brīvības principiem. To pašu darīja Ļeņins, kad iekļuva Krievijas Domē, taču atcerēsimies, ko viņi izdarīja, kad nokļuva pie varas.

"Referendums esot protests, jo „latvieši nolaiduši ekonomiku, un SC, kas visu varētu sakārtot, nav laists valdībā”. "

Piemēram, "saskaņieši" vienmēr vārdos ir iestājušies par to, ka "šobrīd jādomā par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem, nevajag par valodu, pilsonību, vēsturi". Šis referendums ir vistiešākais veids, kā tieši krīzes laikā kavēt ekonomikas attīstību. Uzskatu, ka krīzes laikā apzināti tiek izraisīta destabilizējoša situācija, un, kā jau minēju, tas ir tipisks boļševistisks gājiens. Latvijas sabiedrībā jau notika arvien dziļāka integrācija. It sevišķi tas attiecas uz jauno paaudzi, arī vidējo. Situācija valstī patiešām sāka normalizēties. Esmu ievērojis, ka tā šo procesu vērtē tieši prorietumnieciski noskaņotie krievi.

Referendumam patiesībā ir divi iemesli. Tās ir impēristu bailes no tā, ka Latvijā notiek reāla valsts pamatu nostiprināšanās, integrēšanās Rietumu kultūrā, un tā ir Krievijas politikas tradīcija iekšējās problēmas risināt ar ārējā ienaidnieka palīdzību un vienlaicīgu "režīma" pastiprināšanu ar spēka struktūru palīdzību.

Krievijai šobrīd ir lielas sistēmiskas problēmas: tajā milzīgos apjomos notiek kapitāla bēgšana uz ārvalstīm, nespēja tikt galā ar iekšējiem etniskiem konfliktiem un tā arī nepaveiktās ekonomikas reformas. Vienīgais, kas šo valsti pagaidām attur no sabrukuma, ir naftas cena – situācija ļoti atgādina 20.gs. 80.gadus, kad līdzīgā veidā PSRS sistēmas eksistenci par liekiem desmit gadiem paildzināja naftas cenas.

Par ekonomiku, ko "sagrāvuši latvieši"

Tāpēc mums beidzot jāapzinās un skaidri jāpasaka, ka latvieši ir valstsnācija, kura ir pietiekami stipra, un tam atbilstoši un atbildīgi jārīkojas. Patiesībā latvieši šajos 20 gados uzbūvējuši labu valsti. Vajadzētu uz šo jautājumu paskatīties globāli, ne tikai no šaurām, lokālām pozīcijām. Sabiedrībai tumsonīgi mēģina noslēpt patiesību par problēmu kopumā, uzturot mītu un iestāstot, ka krīze ir tikai Latvijā, nevis visā pasaulē. Ja, atgūstot neatkarību, latvieši nebūtu pārņēmuši faktisko varu, mēs būtu Baltkrievijas situācijā. Mums stāsta, ka Baltkrievijā ir ļoti labi, bet neviens tur vismaz pusgadu nepadzīvo. Man ir draugi, kas to darba pienākumu dēļ darījuši. Atbraucot mājās, visi ir pārliecināti Lukašenko režīma pretinieki.

Vēl viens mīts - "latvieši nolaiduši valsts ekonomiku, un SC, kas visu varētu sakārtot, nav laists valdībā". Tāpēc referendums esot protests. Zināmā mērā tik tiešām etniskie jautājumi – bet ne no latviešu puses, bet gan valstij nelojālo cilvēku mēģinājumi turpināt pārkrievot Latviju tiešām ir kavējuši valsts un tās ekonomikas nostiprināšanos. Tas notika visos līmeņos – ar propagandu, bet arī ar paaugstinātiem dzelzceļa tarifiem, ko ieviesa Krievija, no Krievijas puses neratificēto brīvās tirdzniecības līgumu, ar ekonomisko spiedienu "Ventspils naftai" – tas viss bija politisks spiediens, kura rezultātā apzināti tika traucēta Latvijas ekonomiskā attīstība un pilsoniskās sabiedrības veidošanās. Visi šie procesi, kādā veidā uz Baltijas valstīm izdarāms spiediens, starp citu, tika aprakstīti 90.gadu sākuma Krievijas politiskajā literatūrā, un nav nekāds noslēpums.

"Nepilsoņi, kas uztur mītu par to, ka viņiem nav nekādu politisko tiesību, vienlaikus bijuši iniciatori antikonstitucionālajai parakstu vākšanai."

Lai redzētu, vai kāds apstāklis ir mīts vai fakts, nepieciešams salīdzināt. Jāsalīdzina Krievijas un Latvijas korupcija, attieksme pret nacionālajām minoritātēm, situācija ar kultūrvēsturisko mantojumu. Ja tā būtu, ka valsts ekonomiskajās problēmās "vainīgi ir latvieši", derīgi būtu aizbraukt uz Krieviju un pavērtēt, kā cilvēki dzīvo bez šīs korupcijas, kas esot tikai Latvijā. Un mēģināt arī saprast, kāpēc paši maskavieši brauc uz Rīgu pirkt dzīvokļus un grib dzīvot šeit, nevis notiek pretējais process Krievijas virzienā.

Atbildēsim godīgi: tas atkal ir boļševisms. Cilvēkiem gribas patērēt šejienes labumus, izjust to, ka te valda eiropeiskās tradīcijas, kuras, spītējot represijām, gadu desmitiem uzturējuši latvieši, bet tomēr pieprasīt, lai ir jomas, kurās te "pārnesta" Krievija… Salīdzināt varam, piemēram, ar Kaļiņingradu, kur tika iznīcināti visi vietējie iedzīvotāji. Kas tur vēl atlicis no eiropeiskuma?

Par nepilsoņu tiesībām

Nepilsoņi, kas uztur mītu par to, ka viņiem nav nekādu politisko tiesību, tajā pašā laikā bijuši iniciatori šai antikonstitucionālajai parakstu vākšanai un referendumam. Bet Latvijas liberālie likumi nosaka - tas pat nav arguments, lai viņiem atteiktu piešķirt pilsonību.

Redzams valsts varas vājums, kas nāk par sliktu pilnīgi visiem, kas šeit dzīvo.

Ja Latvijas valsts nespēja nepieļaut to, ka tiek izraisīta šāda konfliktus apzināti raisoša parakstu vākšana, tas liecina, ka 20 gadus noteikti spēki ir centušies nonivelēt latvisko pašapziņu, tādā veidā cenšoties nonivelēt valsts pamatus. Uzmanības pievēršana tikai tam, kā ārvalstniekus gandrīz vai automātiski padarītu par pilsoņiem, vai arī tam, lai notiktu ārvalstnieku tiesību pielīdzināšana, novienādojot tās ar pilsoņu tiesībām – to varēja saprast vēl 90.gadu sākumā, kad uz Latviju tika izdarīts liels starptautisks ārējs spiediens, kurš bija jāiztur. Tomēr tas nav attaisnojums šobrīd, kad Latvija pilnībā nostiprinājusies kā Eiropas valsts.

Par vēsturi, kuru izdevīgi aizmirst

Nākamais mīts, kuru izteicis sociālantropologs K. Sedlenieks intervijā portālam "Par likumu un valsti": "Latvieši aizliedz krieviem runāt krieviski, un ir tāpat kā  tad, kad latviešiem tika liegts runāt latviski." Patiesi orvelisks salīdzinājums vai arī reāls Stokholmas sindroma piemērs! Tiek runāts par aizliegumu latviešiem runāt latviski pēdējo divu Krievijas caru – Aleksandra III un Nikolaja II laikā, kad tika realizēta totāla rusifikācija, kas tika turpināta Staļina un Brežņeva laikos.

19.gadsimta beigās Krievijas Zemkopības ministrijā bija izstrādāts projekts par 300 000 krievu zemnieku nometināšanu Kurzemē, "kroņa" muižās. Bet tas viss ir paveikts, kas kolonizēšanas ziņā bija plānots. Cara laikos tika veikts visu nekrievu tautu totālas asimilācijas mēģinājums, un nevis tiem latviešiem, kas aizbrauca uz Krieviju, bet Latvijā dzīvojošajiem latviešiem tika aizliegta izglītība un kultūra dzimtajā valodā. Faktiski tas tika turpināts PSRS un joprojām notiek Krievijas Federācijā - tikai ar slēptākām metodēm. Tas ir kopīgs visiem kolonizācijas procesiem: ja vērsies pret pamattautas kultūru, tas neizbēgami izraisa arī tās nespēju ekonomiski izdzīvot, pat degradāciju. Pēc tam tiek konstatēts: "Viņi jau tā degradējušies, ka sava valsts vairs neinteresē." Vēl joprojām to var redzēt, aizbraucot uz Altaju vai Kamčatku, kur vietējie cilvēki ar šādiem paņēmieniem lielā mērā degradēti, un tas ir šīs konsekventās politikas rezultāts.

"Mums nav tiesību pieļaut, ka neapdomīgas un apātiskas politikas dēļ ārēji spēki Latviju vēl paspēj pārvērst par Latkrieviju."

Gribu aicināt, lai cilvēki atsauc atmiņā, kādus melus par notikumiem citur pasaulē mums iestāstīja PSRS ideologi, kādu vājprātu mums uzdeva par patiesību un ar kādām terora metodēm to visu uzturēja. Saprotu, ka jauni cilvēki, kuri to paši nav pieredzējuši, negrib noticēt, ka tā var melot. Bet var. KGB jeb čeka nekur nav pazudis, un mēs joprojām nedrīkstam būt naivi un uzķerties uz visām šīm viltīgi pasviestajām puspatiesībām, kurās ievīti klaji meli. Mums nav tiesību pieļaut, ka neapdomīgas un apātiskas politikas dēļ ārēji spēki Latviju vēl paspēj pārvērst par Latkrieviju – turklāt laikā, kad Krievijas impērija sabrukusi, pirms tā pārveidojas par parastu nacionālu Eiropas valsti.

Krišjānis Valdemārs savā laikā rakstīja, ka tad, kad tauta sāka atmosties, arī daudzi nesaprata notiekošā jēgu, bet latviešiem vajag veidot paļāvību pašiem uz saviem spēkiem. Mums atkal tā jāveido, jāaudzina sevi, jāiedrošina, jāaizstāv savējie cilvēki, sava valsts, sava sabiedrība. Tā ir mūsu vērtība, kuru var ļoti viegli pazaudēt, ja ikdienā valsts ar to nenodarbojas. Bailīgs cilvēks nevar būt veiksmīgs nedz politikā, nedz saimnieciskā darbībā. Tāpēc velti cerēt, ka no ekonomiskajām problēmām mūs būs spējīgi izvilkt gļēvi politiķi, kuri nebija spējīgi nepieļaut vairāk nekā 20 000 okupācijas armijas virsnieku atstāšanu valstī, kuri nevienam nesaprotamu ieguvumu dēļ panāca robežlīgumu, atsakoties no valsts teritorijas, bet pēc tam dīvainas sakritības rezultātā saņēma darbu Krievijas biznesa īpašumā esošā bankā vai "Rosņeftj" un ar Krievijas magnātiem saistītām struktūrām.

Par realitātes ignorēšanu un tā sekām

Bijuši piemēri, kad valstīs, kurās līdz tam politiķi izlikās nemanām problēmas, pēc sabiedrību satricinošiem notikumiem tomēr sekoja konsekventa, pat radikāla rīcība – arī likumdošanas procesā. Latvijā šis arī ir lūzuma punkts. Tam vajadzētu izraisīt tālākas sekas arī attiecībā uz mūsu drošību. Mums ir jārīkojas, lai turpmāk novērstu šādus absurdus, neleģitīmus uzbrukumus valstiskumam un nācijas vērtībām. Tagad mēs esam ieraudzījuši to, pie kā var novest realitātes ignorēšana.