 |
Novērtējot Baltijas valstu attīstību pēc PSRS sabrukuma, nav šaubu, ka iekļaušanās Rietumos gan kā politiska alternatīva, gan kā ekonomikas modernizēšana un jaunu tirgu apgūšana, gan kā iespēja dažādu atbalsta formu saņemšanai, gan kā nodrošinājums iekšpolitikas stabilizēšanai un tiesiskuma nostiprināšanai bija pareizā un arī vienīgā reālā iespēja. Latvijas iedzīvotājiem, ja vien tie būtu nedaudz vairāk informēti, sevišķi nāktos izjust Eiropas Savienības budžeta politikas aspektus, pārdalot resursus un izlīdzinot atšķirības starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem reģioniem. Lai gan lauksaimnieki, šķiet, iebilstu. Taču kopumā ņemot, par sekām, ko nāktos patlaban izjust, savulaik izvēloties citus ģeopolitiskās orientācijas variantus, bail pat iedomāties.
"Tos pašus septiņus gadus Eiropas Savienībā ir vēl deviņas valstis, un tām nav tik pesimistisku rādītāju."
Eiroskepse nav nekas fenomenāls, un tai ir gana dibināts pamats. Ne vien Latvijā, bet arī citās dalībvalstīs pilsoņi Eiropas Savienībai nejūtas īpaši piederīgi un ir diezgan vienaldzīgi pret Briseles varas gaiteņos notiekošo. Skepses galvenais iemesls, visticamāk, ir izplatītais uzskats, ka pilsoņi faktiski nespēj neko ietekmēt. Piemēram, lemjot par iekļaušanos eirozonā, lielākajā daļā valstu iztika bez tautas nobalsošanas.
Gana pamatoti eiropilsoņi uzskata, ka īstā vara Savienībā pieder Eiropas Komisijai un dažām lielvalstīm, kas pieņem nozīmīgākos lēmumus, nevis viņu vēlētajiem Eiropas Parlamenta deputātiem. Tiesa, aiz Komisijas stāv nacionālās valdības, taču Latvijas gadījumā tas neko daudz nenozīmē, jo savai valdībai uzticamies četras reizes mazāk, nekā tai pašai Eiropas Savienībai. Daudz kritikas, protams, būtu veltāms Savienības uzpūstajai birokrātijai, kuras brīžiem absurdo iedabu ikdienā uzskatāmi demonstrē bezjēdzīgā eirodeputātu braukāšana no Briseles uz Strasbūru, gausajai lēmumu pieņemšanai un ārpolitikas kuslumam.
Jauno dalībvalstu, arī Latvijas, iedzīvotāji, kas pievienošanos Eiropas Savienībai saistīja galvenokārt ar savas labklājības pieaugumu, tagad ir vīlušies. Taču vai tajā būtu vainojama Eiropas Savienība? Iesākumam jāteic, ka tās pirmsākumos, parakstot līgumus par ogļu un tērauda kopienas dibināšanu 1951.gadā un Romas līgumu par Eiropas Ekonomikas kopienas izveidošanu 1957.gadā, tika radīta saimnieciski orientēta, nevis politiska valstu savienība ar konkrētu atbildību par tās iedzīvotāju labklājību. Viss turpmākais bijis nemitīgs attīstības process, kurš joprojām ne tuvu nav noslēdzies.
Pievienojoties šim klubam ar grašiem kabatā, haosu ekonomikā un likumdošanā, jauno postkomunistisko dalībvalstu pretenzijas uz teju tūlītēju Eiropas līmeņa labklājību diemžēl bija ne vien saimnieciski, bet arī morāli nepamatotas. To, ka dzīvošana Eiropas līmenī ir sasniedzama, patiešām pašiem sasniedzot Eiropas līmeni, tolaik maz kas īsti saprata.
"Eiropas līmeņa labklājību Latvijā patlaban būtu iespējams nodrošināt vien uz citu Eiropas iedzīvotāju rēķina."
Kā liecina dažādas socioloģiskās aptaujas, Austrumeiropas valstu iedzīvotāji pirms pievienošanās Eiropas Savienībai eiforijā cerēja, ka vidējo Eiropas pārticību sasniegs piecos līdz desmit gados. Krietni pragmatiskākas aplēses Briseles varas gaiteņos liecināja, ka ar tā laika ekonomikas attīstības tempiem jaunās dalībvalstis vidējos Eiropas rādītājus varētu sasniegt vien aptuveni 20–50 gadu laikā. Kā nu kura.
Piebildīsim vien, ka Latvija tobrīd bija pati nabadzīgākā kandidātvalsts. Tātad Eiropas līmeņa labklājību Latvijā patlaban būtu iespējams nodrošināt vien uz citu Eiropas iedzīvotāju rēķina.
Latvija Eiropas Savienībā līdz šim ir bijusi ņēmēja, nevis devēja. Mūsu valsts kopējās iemaksas Savienībai kopš iestāšanās tajā ir aptuveni divi miljardi eiro, bet saņēmuši no citiem eiropiešiem esam 7,7 miljardus. Tātad kopējais tīri finansiālais ieguvums septiņu gadu laikā ir 5,7 miljardi eiro, kas ir līdzvērtīgs viena gada Latvijas valsts budžeta apmēram. Vai tagad, kuļoties lielākoties pašu radītā pārkarsētās ekonomikas burbuļa un netālredzīgas politikas seku eksplozijas atlūzās, varam vainot Eiropu, ka tā mums ir iedevusi mazāk, nekā mēs to labprāt gribētu?
"Eiropa mūs nesapratīs," vēsta savulaik populāras dziesmiņas vārdi. Tie, iespējams, apliecina vairāk, nekā daudziem sākotnēji varētu šķist. Vairāk par saimnieciska rakstura atšķirībām Latviju no Eiropas attālina mentāli faktori. To apliecina dalījums "mēs un viņi", kurš joprojām vedina domāt, ka Latvija nemaz nepieder Eiropai un Eiropa nav daļa no mums.
"„Eiropa mūs nesapratīs,” vēsta savulaik populāras dziesmiņas vārdi."
Vai Latvijas iedzīvotājs ir eiropietis? Ja ir, tad kāpēc gan tik liela sabriedusi eiroskepse? Ja tāpēc, ka eiropieši mums ir iedevuši mazāk, nekā vēlējāmies, un tāpēc, ka eirozonai ir problēmas, tad vajadzētu saprast, ka mums Eiropā nudien nav ko darīt. Savukārt, ja tāpēc, ka Eiropas Savienībā ir pārvaldības trūkumi, tad vienīgā loģiskā rīcība ir līdzdarboties savu iespēju robežās, tos apkarojot un novēršot.
Latvijas iespējas ietekmēt kopējos procesus Eiropas Savienībā nav lielas, un ir skaidrs, ka tās diezin vai jebkad daudz pārsniegs proporciju, ko nodrošina mūsu valsts iedzīvotāju skaits un ekonomikas apmērs. Taču apzināties to ir traumējoši galvenokārt tad, ja attieksme ir ietverta paģērošajā jautājumā: ko Eiropa mums var dot? Ja indivīds sevi identificē kā eiropieti, viņš saprot, ka tas, kas ir labi Eiropai, ir labi arī viņam pašam. Un otrādi. Eiropas Savienība ir mehānisms, kas lielā mērā darbojas pēc savienoto trauku principa. Tādējādi, gribam mēs to vai ne, latviešiem jebkurā gadījumā, ja vien viņi vispār jūtas piederīgi Eiropai un pat tad, ja tas izklausās triviāli, lietderīgāk ir jautāt: ko mēs varam dot Eiropai, lai mums visiem klātos labāk?
