Kādēļ tāds nekonkrēts formulējums – pirmajā trijniekā?
Šai Eiropas Parlamenta (EP) balvai ir sava kārtība. Katrā kategorijā (TV, radio, interneta un drukātajā medijā) ir tikai viena pirmā vieta ar naudas balvu, bet nominē trīs labākos materiālus, otro un trešo vietu neizdalot. Tās abas ir līdzvērtīgas, tādēļ pareizi ir teikt: pirmajā trijniekā. Līdztekus "Eirobusiņam" trijniekā iekļuva arī Spānijas TV sižets.
Pirmā vieta tika somu kolēģiem, kuri pētīja, kādēļ pēc 50 labklājības gadiem Helsinkos parādījušies ubagi. No stāsta par Somijas ubagu, kas patiesībā ir čigāns no Rumānijas, izvērtās stāsts par visas Eiropas atkalapvienošanos, par čigānu diskrimināciju un cilvēku nevienlīdzīgām sociālām iespējām Rumānijā un - arī "pārlaimības" zemē Somijā.
Izvērstais cilvēktiesību un cilvēku morāles temats šo sižetu rādīja eiropeiskākā gaisotnē, nekā pārējos balvai pieteiktos sižetus. Somu kolēģu materiālam bija pavisam atšķirīgs tvēriens, un, kā jau EP piedien, pirmo vietu saņem vispārīgās eiropeiskās idejas.
Un kā eiropeisko ideju starpā jutās "Eirobusiņš"?
Tas, ka ar savu ideju mēs spējām iekļūt EP balvas pirmajā trijniekā, ir patiess pārsteigums! "Eirobusiņš" ir praktisks ES naudas apgūšanas raidījums, un mūsu piegājiens bija žūriju ieintriģējis. Šāds piegājiens nav tipisks - citu ES valstu televīzijās analoga raidījuma nav.
Mūsu stāsti par to, kā uzņēmīgs cilvēks, izmantojot ES līdzekļus, realizējis savu ieceri, radīja pārsteigumu arī citvalstu kolēģos. Mēs nerunājam kategorijās "kas būtu svarīgi nācijas izdzīvošanai", bet runājam ļoti vienkāršā valodā, kas labs tev un man būs no tā, kad konkrētais projekts būs pabeigts. Pieļauju, žūrijai bija mūs grūti ielikt kaut kādās savās annālēs, jo esam "praktiskā" Eiropa.
Raidījumā, ko bijām nosūtījuši konkursam un kas pie skatītājiem devās pagājušā gada 12.novembrī, runājām par kultūras mantojuma digitalizēšanu. Var teikt arī – par to, kā valstis un nācijas sevi iekodē nākotnei. Digitalizējot Latvijas muzeju, arhīvu, bibliotēku krājumu, Latvija iekļaujas kopējā Eiropas projektā "Europeana", vēstures annālēs ierakstot to, kā mēs jūtamies un ko domājam pašlaik. Analogs - mēs tagad skatāmies Broces zīmējumus par seno Rīgu, tālaika liecības. Pēc gadu desmitiem tā skatīsies "Europeana" datus.
"„Eirobusiņš” ir praktisks ES naudas apgūšanas raidījums, un mūsu piegājiens bija žūriju ieintriģējis. Citu ES valstu televīzijās analoga raidījuma nav."
Raidījums mums izdevās dinamisks, temats – jauninājums Latvijai un arī ES, par ko vēl līdz šim daudzi cilvēki nav pat dzirdējuši. Mēs skaidrojām, ka grandiozais projekts "Europeana" ļaus nākotnē iepazīt katras Eiropas tautas vērtības, digitāli apceļot šo valstu bagātību krātuves. Protams, to rādījām caur ES fondu finansējuma prizmu.
Un ievērojām arī otru savu principu – filmēt ārpus Rīgas, pie kā arī gandrīz vienmēr (ar retiem izņēmumiem) pieturamies. Sižeti bija no Daugavpils cietokšņa, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, no Rēzeknes, kur notiek Latgales Kultūrvēstures muzeja rekonstrukcija, no Kuldīgas – par jaunā Rātsnama rekonstrukciju un arī no Rīgas, stāstot par digitālās bibliotēkas izveidi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Pa Latviju jau septiņus gadus
Raidījums ēterā nu jau dzīvo kopš 2005.gada...
... ar savu nemainīgu logo, nosaukumu un arī mērķiem. Tā man šķiet vērtība – septiņus gadus noturēties ēterā! Tiesa, krīzes pilnbrieda laikā vienu gadu raidījuma nebija.
Raidījuma veidotāju kodols gandrīz nav mainījies. Ir cita režisore, un piepulcējusies trešā redaktore. Agrāk mēs ēterā izgājām katru otro, bet tagad – katru nedēļu. Pastāvīgajā komandā esam septiņi: producents, trīs redaktori, divi režisori un raidījuma vadītājs. Piesaistām operatorus, gaismotājus, grimētājus, montierus un, protams, šoferīti. Ja kadrā redz mani vienu, tad aiz kadra ir vismaz desmit intensīvi strādājoši cilvēki. Man komandas darbs patīk, jo reizēm mēdzu sarežģīt lietas, kaut tās var izstāstīt daudz vienkāršāk. Tad redaktori saka: nesapratīs! Uzticamā komanda vajadzības gadījumā mani no ES "augstumiem" novelk pie zemes.
Trīs četri sižeti vienam raidījumam ir minimums. Caur mums izplūst ļoti daudz informācijas, kas man kā raidījuma "sejai" jāizprot un jāizstāsta tālāk. Ieguldītais laiks un darbs, lai sagatavotu raidījumu, nav mazs. Bet filmējot izbaudu Latviju, redzu un vērtēju, kas valstī notiek.
Kam pieder raidījuma ideja?
Tā savulaik radās Finanšu ministrijai, un Latvijas Televīzija uzvarēja konkursā ar labāko piedāvājumu. Gadskārtēji konkursa ceļā esam ieguvuši finansējumu.
Finanšu ministrija ir mūsu tiešā pasūtītāja, kurai atskaitāmies par naudas izlietojumu. Sabiedrībā ir izveidojies aizspriedums – jūs finansē iestāde, tad "jāpūš tās stabulē". Ne reizi visu šo gadu laikā neesmu jutis iejaukšanos mūsu darbā! Arī ministrija mūsu raidījumos ir dabūjusi trūkties. Mēs pamatoti kritizējam, ja uzskatām par vajadzīgu, un uzteicam, ja ir izdarīts kas labs. Nepamatoti izteikties var tikai anonīmie interneta komentētāji, ne žurnālisti.
Agrāk Latvijas Radio skanēja arī mūsu līdzinieks – "Eiropas atslēgas". Mums bija interesanti salīdzināt, kādus tematus izvēlas kolēģi radio, jo strādājām autonomi. Uzskatu, ka Radio kolēģi strādāja ļoti profesionāli. Viņi arī būtu varējuši pretendēt uz EP žurnālistikas balvu un iekļūt atzīto skaitā. Bēdīgi, ka šī raidījuma vairs nav.
Vai jūtat atgriezenisko saiti no skatītājiem?
Tā ir! Pēdējā laikā vairāk nekā agrāk. Cilvēki konferencēs un uz ielas nāk klāt, vaicājot par struktūrfondu programmām. Viņiem šķiet, ka es tās visas pārzinu. Bet tā nav, jo programmu piedāvājums ir milzīgi plašs, to nosacījumi atšķirīgi un mainīgi, tādēļ tās visas perfekti pārzināt diezin vai kāds viens cilvēks vispār spēj. Bet uzticība raidījumam ir izveidojusies.
Dalība ES – par vai pret
Tagad, pēc pusotra programmēšanas perioda plānojot ES nākamās septiņgades budžetu, ir sajūta, ka varbūt iestāšanās sarunās kaut kas nav ticis izprasts vai izdarīts.
ES iestāšanās sarunās kā žurnālists biju klāt - gan sarunu noslēgumā, gan pirmajos pārsteigumos pēc tām... Dažkārt jūtos līdzvainīgs, ka toreiz kaut ko līdz galam netiku sapratis, netiku pavaicājis un sabiedrībai pastāstījis. Brīžiem pat sāku turēt aizdomās mūsu valdības vīrus, ka arī viņi, iespējams, kaut ko līdz galam toreiz neizprata. Es nedomāju, ka kaut kādā brīdī kāds rīkojās ļaunprātīgi, nē! Bet domāju, ka ne līdz galam visu izstāstīja.
Varbūt tieši tādēļ mūsu zemniekiem pašlaik ir vismazākie platībmaksājumi, bet atbalsta nosacījumus par simts procentiem nevar uzlabot brīdī, kad eirozonā ir krīzes situācija. Tad var uzlabot tikai par diviem procentiem, kas mums uz visas ES fona nešķiet pietiekami. Un mēs jūtamies piemānīti.
Mēs stājāmies ES nepieredzējuši, bet arī atskaites dati mums nekādi labie nebija – references (1998.) gadā zemnieki drīzāk slēpa ienākumus, nevis deklarēja. Te nevar pateikt: vainīgs viens vai otrs. Visi mēs mācījāmies, un visi bijām bez pieredzes. Arī mans kompetences līmenis bija nesalīdzināmi zemāks. Ar šodienas skatījumu varbūt valstsvīriem es būtu pavaicājis to, ko toreiz nemācēju paprasīt.
Lauksaimnieku sabiedrību šī nevienlīdzība jeb konkurences kropļojums satrauc, un to var saprast. Bet vai Latvijas sabiedrība kopumā no dalības ES ir ieguvēja?
Būs lietas, ko Brisele gribēs izlemt mūsu vietā, ar to mums ir jārēķinās. Romantisms, ka mēs būsim paši par sevi, ir jāaizmirst. Mums vairs nebūs pirmie Ulmaņlaiki, un mums vairs nebūs tikai mūsu lokāls bioloģisko preču tirgus.
Kas Latvijai pašlaik ir lielākie draudi? Imigrācija. Šeit ir ļoti daudz brīvu un drošu teritoriju ar pieejamu dzeramo ūdeni, bet nav imigrācijas politikas. Un, ja arī būtu – vai mēs, mazā Latvija, spētu paši noturēt robežu ciet? Skaidrs, ka mums vajadzēs ES atbalstu.
"Ja zināsim, kur paliek mūsu nodokļu nauda, ja prasīsim atskaites no lēmējiem, tad varbūt neradīsies jautājums, kādēļ vispār maksāt nodokļus?"
Spānijā septiņi miljoni katalāņu ir minoritāte. Katalāņiem nav savas ES oficiālās valodas. Trīs Baltijas valstīs kopā ir ap septiņiem miljoniem pamatnācijas iedzīvotāju - latviešu, lietuviešu un igauņu. Bet Baltijā ir trīs patstāvīgas valstis, kuru trīs valodas ir oficiālās ES valodas.
Mēs vienkārši nenovērtējam to, kas mums jau ir. Latviešu valoda angliskotos daudzkārt ātrāk tad, ja mēs nebūtu ES, kur visi oficiālie dokumenti ir jātulko latviski. Tas mums ir svarīgi kaut vai no valodas izdzīvošanas viedokļa.
Ja runājam par ES fondiem, tad...
... cilvēki nesaprot, ka tā ir mūsu visu nauda, kas rodas no iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem. Katram no mums ir tiesības zināt, kur šī nauda paliek. Varbūt mana kaimiņiene nesaņem lielāku pensiju tāpēc, ka investīciju saņem kāds biznesmenis – ar domu, ka viņam bizness veiksies un viņš nākotnē maksās nodokļus. Bet šīs lietas ir godīgi jāskaidro: pensija ir šāda, jā, bet pašlaik dārgās tehnoloģijas pēc atmaksāšanās laika dos lētākus komunālos pakalpojumus.
Ja zināsim, kur paliek mūsu nodokļu nauda, ja prasīsim atskaites no lēmējiem, tad varbūt neradīsies jautājums, kādēļ vispār maksāt nodokļus. Bet pašlaik ir divas pretnostatītas masas: mēs un viņi. Šis pretnostatījums jāizskauž, uzdodot jautājumus finanšu ministram, valdības vadītājam, pašvaldības mēram, savam darba devējam.
Latvija pārceļas uz pilsētām
Vērojot Latviju caur ES naudas plūsmu, vai ir pārliecība, ka katrs septītais ieguldītais ES naudas eiro ir nesis valstij labu?
Pirms septiņiem gadiem, kad braucu uz filmēšanu, es nevarēju uz datora parakstīt. Tagad varu, ceļi ir līdzenāki.
Skaidri redzu, ka Latvija pārceļas uz pilsētām. Tāpat kā lielākā daļa pasaules. Acīmredzot arī ES nauda koncentrējas pilsētās. Zilupē ieguldītās investīcijas ripinās uz Rīgu – pie projektu rakstītājiem, pie dīleriem, uz valsts un pašvaldības iestādēm, uz spēcīgām komercsabiedrībām, un tas Rīgu rada par vēl lielāku "ūdensgalvu".
Tas ir labi vai slikti? Ja ir labi ceļi, laba infrastruktūra, tad nav nozīmes, kur cilvēks dzīvo. Tad var aizbraukt, var strādāt virtuālajā vidē, tad ir lieliskas iespējas. Un Latvijā internets (salīdzinot ar daudzām citām ES valstīm) ir ļoti labs un ātrs!
Bet – vai man ir tiesības prasīt, lai manai ciemā vienīgajai viensētai tiek piebūvēts asfaltēts ceļš 20 kilometru garumā? Un prasīt savu skolu kilometra attālumā? Un savu doktorātu?
Domāju, ka mums godīgi jāapzinās, cik mēs esam maz un cik lielu teritoriju katrs no mums apdzīvo. Latvietis, būdams nabadzīgāks par vācieti, par ceļa kilometru maksās vairākkārt dārgāk. Mums ir jāapzinās, ka Latvijā nebūs autobāņu, vismaz tuvākajā laikā, jo esam reti apdzīvota valsts. Arī Zviedrijā nav tik daudz autobāņu vietās, kur nav blīvas apdzīvotības, kaut Zviedrija ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē.
Nesaku, ka visi pārcelsies uz pilsētām, nē. Bet ir jāprot izmantot visas moderno tehnoloģiju iespējas, lai savu dzīvi darītu vienkāršāku un ērtāku. Un tas ir cilvēkiem ļoti skaidri, tieši un nepārprotami jāpasaka. Patiesībā Zalāns par to savulaik runāja un – pazaudēja savu krēslu. Cilvēki negribēja dzirdēt. Par to savā veidā runā arī Ķīlis, un atkal cilvēki nevēlas dzirdēt un ieceļ viņu nemīlētā ministra kārtā. Bet tas situāciju neuzlabo, jo patiesībai būs acīs jāieskatās.
Vai ES nauda radījusi kādas blaknes?
Tā veicinājusi vēlēšanos "shēmot", lai dažkārt, pat nekā nedarot, saņemtu publisko atbalstu. Ja rodas aizdomas, ka projekts kaut kādā veidā "shēmots", to raidījumā neiekļaujam.
Jāteic, ka ES nauda ir radījusi "malēnieša sajūtu". Eiropas Savienībā tradicionāli naudu dala pēc reģionālā principa: mazliet Alūksnei un mazliet Carnikavai. Carnikavai pēc definīcijas ir vieglāk, tā ir tuvāk Rīgai, tai vienkāršāk piesaistīt investīcijas un labus projektu rakstītājus. Bet Alūksne nespēj uzrakstīt labu projektu. Un, kaut arī Alūksnē šī nauda būtu daudz vairāk nepieciešama, konkursā uzvar Carnikava.
"Arī globāli domājošs latvietis aizvien būs latvietis. Tādēļ ļoti jādomā par pamatvērtībām, ko ieliekam savos bērnos."
Te veidojas "malēnieša efekts": Alūksnei nekvalitatīvi uzrakstītu projektu dēļ šķiet, ka pret viņiem radīta sazvērestība, ka viņus kāds grib nomērdēt. Sāk šķist, ka nauda tiek dalīta pēc partiju principa, ka citiem un īpaši Carnikavai tik dod, bet viņiem nav un nebūs, kamēr pie varas nebūs "pareizā" partija. Pieļauju, ka partiju principam kaut kad ir bijusi nozīmīga loma naudas sadalē un tādēļ šāda attieksme varētu veidoties. Bet noteikti lielākā nozīme ir projektu kvalitātei un kvalificētu speciālistu, konsultantu piesaistei.
Iespējams, ka valsts iestādēs projektu iesniedzējiem ir jāpamāca, kā pareizi uzrakstīt labus projektus, jānorāda uz vājajām vietām (ko savā veidā dara lauku fondus administrējošā iestāde – Lauku atbalsta dienests). Bet šī problēma valstī pastāv. Jāteic, šajā ziņā visatsaucīgākā ir Zemkopības ministrija, atsevišķu konkursu nolikumos ierakstot, ka konkursa pretendentam līgums ar konsultantu ir obligāts nosacījums. Tā ir pareizā pieeja.
"Cepuri nost" Lauku atbalsta dienesta priekšā
Tātad Lauku atbalsta dienestam (LAD) ir uzteicama pieredze naudas administrēšanā?
Jā, Zemkopības ministrija un LAD strādā, apzinoties, ka visa mērķa nauda, kas "aploksnē" ielikta Latvijai, ir jāiegulda valsts ekonomikā. Ja ne caur vienu, tad caur citu projektu. Tas ir slavējami!
LAD uzskatu par vislabāko Eiropas naudas administrējošo iestādi Latvijā, no kuras pārējām būtu stingri vien jāpamācās, tostarp interneta iespēju izmantošanas ziņā. It īpaši jāpamācās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA), kas ir ļoti augstprātīga iestāde un izveidojusi vienu no necilvēcīgākajām "sejām". Gan attieksmē, gan domāšanā. Pat atļaujas neieteikt rādīt sižetu par izcilu projektu tikai tādēļ, ka nav iesniegtas atskaites, kaut šis augstāko tehnoloģiju projekts ir unikāls pasaulē un uzņēmums ir progresīvo tehnoloģiju izcilnieks. Patiesībā LIAA ar šo projektu vajadzētu skaļi lepoties... Un tas, ka atskaites kavējas, ir arī LIAA nekomunicēšanas vaina.
Bet, neraugoties uz ZM un LAD spēju naudu novirzīt lauku attīstībai, lauki paliek tukšāki un tukšāki...
Ieraudzīt savu valsti no malas ir svētīgi. Slikti ir tas, ka cilvēki aizbrauc ar dusmām sirdī. Bet es ticu, ka liela daļa atgriezīsies. Tu vari nemīlēt valdību, bet tu mīlēsi savu pilsētu, savus tuviniekus, savu ezeru, pļavu, mežu, savus saullēktus. Tas ir sentiments, kas nepazūd.
Ar svešajās zemēs iegūtajām zināšanām cilvēki atbrauks un radīs īstāku, spēcīgāku ekonomiku. Nu nav biznesam jābūt 200 procentu peļņai! Laba peļņa ir četri pieci procenti, un šāds bizness ir ilglaicīgs, kas ir vislielākā vērtība. Mēs pasaulē nevaram konkurēt ar cenu (ķīnieši ir lētāki), bet mēs varam konkurēt ar gudrību, ar neparastiem projektiem. Ja tam vēl pievienosies pozitīvais nacionālisms, lepnums par latvietību, tad viss risināsies labi.
Arī globāli domājošs latvietis aizvien būs latvietis. Tādēļ ļoti jādomā par pamatvērtībām, ko ieliekam savos bērnos. Ja vērtības būs pareizās, cilvēki agri vai vēlu atbrauks mājās.
Eiropai jākļūst viendabīgākai
Pa kādu Eiropu "busiņš" brauks pēc gadiem?
Domāju, ka tuvākajā laikā ES neuzņems jaunas valstis, jo tai vispirms jātiek galā ar sevi. Un no eirozonas diezin vai kāds atteiksies.
Bet cītīgi ir jādomā, lūk, par ko. ES nedrīkst saskaldīties daudzās mazās daļās, jo lielais miljardu monstrs Ķīna vai Indija mazo novecojošo ES vienkārši samīdīs. Lai noturētos, ES ir "jāsavāc" daudzās mazās tautiņas, kas katra ir lepna uz sevi, un jāizveido vienots monolīts. Pat pie vislielākajām pūlēm ES nekad nevarēs kļūt tik viendabīga kā ASV, taču pretim miljardu nācijām jāturas būs.
