NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
30. martā, 2011
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūra
10
10

Jaunā renesanse – arī tavā datorā. Pamēģini! (II)

Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Latvijas kultūras iestādes digitalizējamo objektu atlasi veic, vadoties pēc specifiskiem parametriem – vai nu bojā ejoši objekti, vai tādi, kas ir vienā eksemplārā, vai arī ļoti pieprasītas lietas.

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Vietne „Europeana” patlaban satur 15 miljonus kultūras objektu: attēlus, tekstus, skaņas un videoierakstus. Par projekta ieceri, īstenošanas sākuma posmu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ieguldījumu, lai „Europeana” būtu apskatāmas arī Latvijas unikālās kultūras vērtības, jau rakstīts iepriekš (29.03.2011). Šajā rakstā – par Latvijas arhīvu un muzeju krājumu digitalizāciju un šī procesa saistību ar Eiropas Digitālās bibliotēkas iniciatīvu „Europeana”, kas ir un vienlaikus arī nav bibliotēka klasiskā izpratnē.

Arhīvā - visa cilvēka un iestādes dzīve

Kas īsti glabājas arhīvos? Materiāli no valsts un pašvaldību iestādēm, un par cilvēku – principā viss: pases, dzimšanas apliecības, darba grāmatiņas, liecības utt. Vairākās ES dalībvalstīs, lai digitalizētu pilnīgi visu, tiek tērēti miljardi. Latvija to dara soli pa solim (http://www.arhivi.gov.lv).

Latvijas valsts arhīvi arī ir "Europeana" partneri ar apakšprojekta "APEnet" starpniecību. "Vienotā valsts arhīvu informācijas sistēma" (VVAIS) attīstījās paralēli arhīvu lielajai apvienošanai, un nu ir izveidots Latvijas Nacionālais arhīvs ar īpašu normatīvo regulējamu un darbošanās kārtību.

"VVAIS darbība sākās 2006. gadā, un sākumā galvenais bija - pieejamības nodrošināšana," stāsta projekta vadītāja Kristīne Pabērza. "Pirms projekta valsts arhīvi bija nevienādā situācijā: ja lielie Rīgas arhīvi interneta un komunikāciju tehnoloģiju ziņā bija attīstīti un ar jau izveidotu infrastruktūru, tad vienpadsmit reģionālie arhīvi bija pavisam bēdīgā situācijā, daudzos pat nebija datoru un viss aprakstītais krājums atradās klasiskajās arhivēšanas kartītēs."

Tādēļ projekta pirmais uzdevums bija nodrošināt vienotu elektronisko vidi visiem valsts arhīviem, lai varētu sākt savus krājumus aprakstīt "vienā valodā". Tas arī tika paveikts: pirmās kārtas noslēgumā bija gatava sistēma, kas nodrošināja un atbalstīja arhīvu darbības pamatfunkciju – iedzīvotāju apkalpošanu pēc vienotas metodoloģijas.

Arhīvu projekta otrā kārta sākās 2009. gadā. Tā kā jau bija gatava informācijas sistēma, varēja pievērsties satura ievadīšanai un pieejamībai. "Problēmas radīja un joprojām rada tas, ka Latvijā bijušas dažādas varas un katra ieviesa savus arhivēšanas standartus," stāsta projekta vadītāja. "Tieši tādēļ šajā procesā neaizstājamas ir arhivāra unikālās zināšanas, jo arhivārs ir vienīgais, kas zina, kurā plauktā glabājas, kā ir aprakstīts katrs dokuments. Tas visā procesā ir dārgākais – cilvēka intelektuālās bagāžas, nosacījumu un pazīmju pārnešana elektroniskajā vidē."

"Visā procesā dārgākais – cilvēka intelektuālās bagāžas, nosacījumu un pazīmju pārnešana elektroniskajā vidē."

Otrs liels otrās kārtas darbības virziens saistīts ar elektronisko dokumentu pieņemšanu. Tam nepieciešama apjomīga un sarežģīta dokumentu uzglabāšanas sistēma, lai elektroniskos datus varētu turēt drošos apstākļos. Ar arhīviem ir nedaudz citādāk nekā ar bibliotēkām, jo arhīvos glabājas ļoti daudz informācijas, kas nav publiski pieejama. Bet, domājot par publiski pieejamiem dokumentiem, arhīvi sola nodrošināt cilvēkiem iespējas pieslēgties arhīvu interneta un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) sistēmām.

"Domājam arī, kā realizēt, lai cilvēkam, kuram nepieciešama izziņa iesniegšanai citā iestādē par kādu viņa darbavietu, algas apmēru vai tamlīdzīgiem datiem, nebūtu šī izziņa fiziski jāizņem un jāiesniedz. Bet lai iestāde, kurai šī izziņa nepieciešama, varētu to pieprasīt un arhīvs to digitāli varētu nosūtīt, cilvēku lieki nedzenājot," nākotni iezīmē K. Pabērza. "Ļoti ceram, ka šī iecere kaut kad realizēsies. Lai to paveiktu, valsts iestādēm jābūt apmēram līdzīgā IKT iespēju līmenī. Pašlaik līmenis ir ļoti neviendabīgs."

Arhīvi par Latvijas valsts līdzekļiem ir īstenojuši vienu ļoti skaistu digitalizācijas projektu "Raduraksti" (www.lvva-raduraksti.lv). Ir digitalizētas visas pieejamās vecās baznīcas grāmatas, un vietne ļauj cilvēkiem pieslēgties un pašiem sameklēt interesējošus ierakstus. "Jāteic, ka ne visi cilvēki būs spējīgi paši ierakstus meklēt, jo tie veikti dažādās valodās, dažādos rakstības stilos, atšķirīgā izkārtojumā, ar daudzām niansēm un laikmeta īpatnībām," skaidro projekta vadītāja. "Tādēļ vēl joprojām būs nepieciešams vissvarīgākais cilvēks – arhivārs."

Arhīvi pašlaik ir digitalizējuši patiesi ļoti niecīgu dokumentu daļu. Vienīgais publiski pieejamais un nosacīti pabeigtais ir radurakstu projekts.

Apdraudētie lenšu ieraksti

Liela Nacionālā arhīva daļa ir Kinofotofonodokumentu arhīvs, un pamazām norisinās arī šo vērtību digitalizēšana. Filmu jomā ļoti svarīgi ir saglabāt Latvijas "zelta mantojumu".

"Pirmais mūsu panākums bija filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" atjaunojums un digitalizācija, ko veica Dānijas Filmu institūtā," stāsta valsts aģentūras "Kultūras informācijas sistēmas" (KIS) direktors Armands Magone. "Pagājušajā gadā LTV 1. programmā uz Līgo svētkiem jau varējām skatīties atjaunoto variantu, kurā krāsas bija pat labākas nekā oriģinālā. Par līdzekļiem, kas mums ir, atjaunosim vēl 12 spēlfilmas un astoņas animācijas filmas, par kurām noslēgts līgums ar Dānijas kolēģiem."

Kā filmas tika izvēlētas? Pirmais nosacījums – svarīgums latviešiem kā nācijai, otrais – vai uz šo filmu valstij ir pietiekamas autortiesības, trešais – izzušanas pakāpe jeb tas, kādā stāvoklī filmas ir. Piemēram, atjaunota tiks filma "Purva bridējs", jo tā vairs tikpat kā nav skatāma un – vai nu jāatjauno, vai arī šīs filmas mums vairs nebūs. Jau ir zudis raidījums "Hugo Diegs", palikusi tikai viena sērija – par braucienu uz Pampāļiem. Pārējo vairs nav. Zaudētas arī daudzas multiplikācijas filmas...

"Arhivārs ir neaizstājams, jo vienīgais zina, kurā plauktā glabājas, kā ir aprakstīts katrs dokuments."

"Kāpēc? Jo lentes, kurās glabājas klausāmie un skatāmie ieraksti, ir tik trauslas, ka dažkārt tās var nolasīt tikai vienu reizi. Arī no ilgstošas uzglabāšanas lentēm nobirst magnētiskais slānis," skaidro KIS direktors. "Senās ierakstu lentes, šie datu nesēji, nav mūžīgi. Tāpēc skaņu ierakstu un filmu materiāls pirms digitalizācijas ir rūpīgi jāsagatavo, lai procesā iegūtu iespējamo augstāko kvalitāti, jo otras šādas iespējas vairs nebūs."

Izrādās, ka visilgmūžīgākais datu nesējs pasaulē ir papīrs un papiruss. Kompaktdisks tika izgudrots pirms gadiem divdesmit, un mums nav pieredzes, cik ilgi tas spējīgs saglabāties – vai vēl 20, vai 100 gadus vai ilgāk.

KIS ļoti cer uz ES finansējumu projektam, kas ļaus digitalizēt Latvijas Radio un TV arhīvu - 45 000 stundu garu audiomateriālu un apmēram tikpat daudz videomateriālu: operas, baleta, teātra izrādes, koncertierakstus, dokumentālos ierakstus, svarīgus radioraidījumus un ziņu izlaidumus. "Ja saņemsim ES projekta naudu un būsim Radio un TV arhīvus digitalizējuši, tad valstij vairs nevajadzēs šim mērķim tērēt mūsu budžeta līdzekļus – elektroniskais arhīvs jau būs," iedegas A. Magone. "Esam noslēguši memorandu, ka KIS var šos materiālus no TV un Radio iegūt patapinājumā uz digitalizēšanas laiku, jo valsts kapitālsabiedrības, kas ir TV un Radio, šim mērķim nevar iegūt ES fondu līdzekļus. Tādēļ mums šis darbs jāuzņemas, jo citas iespējas veikt digitalizāciju nav."

No magones sēkliņas līdz baznīcai

Projekta "Nacionālā muzeju krājumu kopkatalogs" (NMKK) pirmā kārta norisa 2005.–2007. gadā. Pašlaik ir otrā, un tā sākās 2009. gadā. "Kopkataloga projektā strādājam ar Latvijas akreditētajiem muzejiem. Akreditācija ir obligāta visiem valsts un pašvaldību muzejiem," stāsta NMKK vadītāja Una Balode. "Bet arī privātie muzeji, kas pieder kādam cilvēkam, fondam vai nodibinājumam, piemēram, Latvijas Okupācijas muzejs, labprāt akreditējas. Tāpat arī autonomie muzeji, kas - vienkāršoti sakot - ir kādas juridiskās personas struktūrvienība, piemēram, Latvijas Dzelzceļa muzejs."

Akreditācija muzejam, arī privātam, dod tiesības konkursa kārtībā pretendēt uz valsts līdzekļiem. Savukārt šī muzeja krājums iekļaujas Nacionālā muzeja krājumā. Latvijā pašlaik ir akreditēti 113 muzeji, un tie glabā 5,5 miljonus priekšmetu. Sākot ar lokomotīvi Dzelzceļa muzejā un baznīcu Brīvdabas muzejā un beidzot ar magones sēkliņu Dabas muzejā. Cik dažādi ir muzeji, tik atšķirīgas arī ir tajos glabājamās vērtības.

"Muzeju likums noteic, ka visiem Latvijā akreditētiem muzejiem jādod pamatdati par katru priekšmetu kopkatalogam, kas ir elektroniskā datubāze. Tātad muzeju krājumu pieejamība internetā jau ir ierakstīta likumā, tas ir pienākums," uzsver U. Balode. "Digitalizāciju 2005. gadā mēs nesākām pilnīgi tukšā vietā. Daudzos Latvijas muzejos jau bija savas lokālās elektroniskās sistēmas, ko mēs apkopojām NMKK. Tādēļ kopkatalogā pašlaik jau ir 600 000 ierakstu (www.nmkk.lv) no visiem Latvijas akreditētajiem muzejiem. Tie ir 12 procenti no kopējā nacionālā krājuma apmēra.

"Skaņu ierakstu un filmu materiāls pirms digitalizācijas rūpīgi jāsagatavo, jo otras iespējas to paveikt var nebūt."

"Europeana" projektam ir nodoti 12 tūkstoši krājuma vienību no desmit Latvijas muzejiem. Apmēram trešajai daļai ierakstu ir arī viens vai vairāki pielikumi – attēli, īsi video un audiofaili, teksta dokumenti. Šā gada beigās portāls piedzīvos pārbūvi, tiks mainīts dizains, izkārtojums."

Iecerēts, ka no NMKK vietnes būs iespējams nosūtīt e-kartiņu ar attiecīgu bildīti no muzeja krājuma, piemēram, Mātes dienai, Līgo svētkiem. Turklāt reģistrētajiem NMKK lietotājiem būs iespēja veidot savu kultūras krājumu virtuālo izlasi, kas varētu būt īpaši noderīga skolēniem, studentiem un pētniekiem.

No 5,5 miljoniem muzejos uzkrātajām vienībām ik gadu eksponē tikai 2–5 procentus. Tātad jau pašlaik internetā var apskatīt vairāk nekā viena gada laikā iespējams muzejos redzēt izstādītu.

Vietne, ko izmanto nepilnīgi

Ir grāmatas, kas ir muzeju krājuma priekšmeti, grāmatas, kas pieder arhīviem un, protams, bibliotēkām. Tāda pati grāmata var atrasties katras šīs krātuves dzīlēs. Kultūras meklētājā, kas nākotnē "dzīvos" Kultūras kartē, ievadot specifiskos atslēgvārdus, būs iespējams atrast grāmatu – muzejā, bibliotēkā vai arhīvā, atkarībā no tā, kāds konkrētai grāmatai būs "statuss".

"Projektam "Kultūras karte" (www.kulturaskarte.lv) ir pabeigta tikai pirmā kārta. Šis projekts ir pavisam īpatns," saka KIS direktors. "Projekta nosaukums neatspoguļo īsto tā būtību, jo šī karte patiesībā nav karte, bet lēmumu pieņemšanas sistēma. Tajā skaitā par to, ko mums vajadzētu digitalizēt."

Kāpēc? Jo Kultūras kartes vienkāršiem lietotājiem nepieejamajā daļā vienuviet sanāk visi finanšu un sociālekonomiskie rādītāji par katru no 3000 iestādēm, kas saistīta ar kultūru.

"Piekrītu, Kultūras kartes iespējas paši kultūras darbinieki, tajā skaitā Kultūras ministrija, vēl ne pārāk aktīvi izmanto. Diemžēl. Iespējams, līdz galam nesaprot, kādu labumu Kultūras karte var sniegt," domā A. Magone.

K. Pabērza papildina: "Kad novadu kultūras iestādes ievadīs visu nepieciešamo informāciju, lielākā ieguvēja būs Kultūras ministrija. No Kultūras kartes "iekšienes" ir pārskatāma ļoti plaša aina, kas ļauj datus analizēt dažādos griezumos. Tikai – jāpanāk, lai iestādes datus ievadītu."

Pašlaik visaktīvāk Kultūras karti pilda bibliotēkas, jo ir noteikumi, kas liek nacionālo statistiku sniegt tieši caur Kultūras karti. Bet, kad visi kultūras cilvēki saņemsies, Kultūras karte kā vienojošais digitālais rīks būs gana interesants ikvienam kultūras baudītājam un vienkāršam lietotājam.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU