Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Sprādziens Mālpils novada Upmalās izdzēsa piecu cilvēku dzīvības un sagandēja daudzu mājas iemītnieku turpmāko dzīvi.
FOTO: LETA
Seši dzīvokļi ēkā ir apdzīvojami, bet pārējo mājokļu īpašnieki pajumti ir zaudējuši. Pašvaldībai pirmām kārtām ir pienākums nodrošināt šos ļaudis ar pagaidu mitekli, bet – kas būs tālāk?
LV portāls jautā: Cik liela palīdzība pienākas privatizētu un neapdrošinātu dzīvokļu īpašniekiem, ja tie mājokli zaudējuši stihiskas nelaimes vai avārijas dēļ? Vai palīdzības sniegšana ir tikai pašvaldības vai arī valsts pienākums?
Aino Salmiņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tehnisko
problēmu jautājumos:
Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I
"Līdzko dzīvoklis ir privatizēts, atbildība visā pilnībā pāriet uz dzīvokļa īpašnieku. Mājas apsaimniekošana nekādā gadījumā nav pašvaldības funkcija. Apsaimniekošana ir pašvaldības funkcija līdz dzīvojamā fonda nodošanai privatizācijā. To nosaka likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju". Tālab situācija loģiski veidojas tā, ka dzīvokļa īpašniekam pašam ir jāapdrošina sava manta, un, ja mājā notiek avārija vai kāds cits negadījums, kura dēļ tiek zaudēta pajumte vai pasliktinās dzīves apstākļi, arī šo jautājumu tālāk risina patstāvīgi.
Tiesa gan, likums "Par palīdzības sniegšanu dzīvokļa jautājumos" nosaka: ja ir avārijas situācija, ja dzīvojamā māja cietusi stihiskas nelaimes vai avārijas rezultātā, tad šīs mājas iedzīvotāji ir personas, kurām ir sniedzama neatliekama palīdzība mājokļa jautājumu risināšanā.
Šī pašvaldības neatliekamā palīdzība dalās divās daļās: vai nu alternatīvs dzīvoklis, vai vienreizēja pabalsta piešķiršana mājokļa remontam, ja dzīvojamā māja vai dzīvojamās telpas ir atjaunojamas. Arī Mālpilī, kā saprotams, māja ir atjaunojama. Līdz ar to viņi var risināt jautājumu par vienreizēja pabalsta piešķiršanu. Cik lielu un kādā mērā – to likums nenosaka.
Bet šeit būtu jāaplūko arī valsts atbildība, jo vienubrīd likumā bija paredzēts, ka šādu problēmu risināšanā līdzdarbojas arī valsts, bija definēti valsts atbalsta veidi dzīvokļa problēmu risināšanā. Bet kopš 2009.gada saistībā ar ekonomisko krīzi valsts savu līdzdalību faktiski ir apturējusi, šķiet, līdz 2013.gadam. Līdz ar to valsts atbalsts šādā situācijā faktiski nav paredzēts, bet tas nav pareizi, jo vajadzētu būt gan valsts, gan pašvaldību līdzdalībai.
Formāli pašvaldības vadītājs var pateikt: dzīvokļi ir privātīpašumā, tie nebija apdrošināti, tad nu rīkojieties paši! Protams, Mālpils novada domes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs tā nedarīs un, cik nu pašvaldības budžets atļaus, piedāvās iedzīvotājiem kādus pabalstus, kā arī mēģinās ēku atjaunot. Bet avārijas situācijās atbildībai, manuprāt, vajadzētu būt solidārai.
Likuma "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" 28.pantā ir palikusi norma, ka pašvaldība ik gadu pirms valsts budžeta projekta izstrādāšanas apkopo palīdzības reģistra datus, pašvaldībai piederošo dzīvojamo telpu uzskaites datus un palīdzības sniegšanas projektus, veicot nepieciešamos aprēķinus, un sastāda budžeta pieprasījumu izdevumu daļējai segšanai no valsts budžeta līdzekļiem mērķdotāciju veidā.
Saistībā ar teritoriālo reformu un reģionālo attīstību viens no instrumentiem ir dzīvojamo māju politika. Taisnība, ka 10-15% dzīvojamā fonda nav privatizēti, jo cilvēki savus sertifikātus kā maksāšanas līdzekli izlietoja citiem nolūkiem. Bet tas nenozīmē, ka pašvaldībai ir brīvi dzīvokļi. Privatizācijas process zināmā mērā bija nesaprātīgs, jo pašvaldībām šādiem neparedzētiem gadījumiem vajadzētu būt savam dzīvojama fondam; tas noderētu arī jauno speciālistu un vispār vajadzīgu speciālistu piesaistei (te jāatceras padomju laiki!), jo kā citādi pašvaldība var dabūt dakteri, skolotāju? Bet pašvaldībām lielākoties brīvu dzīvokļu nav.
Jā, Mālpilī ir ārkārtas negadījums, un tā seku novēršanai arī būtu jāpiešķir ārkārtas finansiāla palīdzība. Bet pašlaik es redzu, ka neparedzēti gadījumi, kam pienākas valsts budžeta līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, ir arī, piemēram, valsts svētki, dziesmu svētki. Bet, kad ir sabrukusi māja, tad līdzekļu nav."
Aleksandrs Lielmežs, Mālpils novada domes priekšsēdētājs:
Foto: Māris Kaparkalējs, LV
"Šajās dienās nākas secināt, ka cilvēks mūsu valstī galvenais ir tikai vārdos – normatīvajos dokumentos diemžēl nav precīzi noteikts, kā rīkoties šādā situācijā. Būtībā tas ir nožēlojami, ka valsts nav radījusi speciālus fondus gadījumiem, kad tiek aizskartas gan Satversmē, gan dažādās konvencijās garantētās cilvēku pamattiesības uz dzīvību un mājokli. Ar praktiskiem instrumentiem nav atrisināts, kā un cik lielā mērā konkrētam cilvēkam var palīdzēt neatkarīgi no īpašuma veida, ja kaut kur notiek tāda nelaime, kā pie mums.
Tagad pirmais, ko dzirdam – tas taču ir privātīpašums, turklāt nebija apdrošināts, uz ko tad viņi var cerēt! Lai tiek galā paši... Bet kas tā ir par attieksmi? Mēs, protams, darām, ko varam. Bet pašvaldības resursi ir ierobežoti, un, ja skatāmies, kā Valsts pārvaldes iekārtas likumā ir ierakstīts – drīkst darīt tikai to, ko augstāka institūcija ir deleģējusi "uz leju", veidojas absurda situācija. Jo, galu galā, vara taču ir jādeleģē "no apakšas uz augšu".
Lai pašvaldība varētu pieņemt lēmumu par konkrētu palīdzības veidu, mums uz kaut kādu regulējumu ir jāatsaucas, bet, ja nav formulēts precīzs deleģējums, mums tagad nav, uz ko īsti atsaukties. Pašvaldībai gan ir deleģējums par saistošo noteikumu izstrādi.
Šos noteikumus par pašvaldības palīdzību iedzīvotājiem neatkarīgi no īpašuma veida, ja viņi cietuši avārijās vai stihiskās nelaimēs, izstrādājam nevis šim konkrētajam gadījumam, bet gan vispārīgā formā. Kāda būs konkrētā palīdzība, par kādām summām, domē lemsim novembrī. Tagad darām visu, lai cilvēkiem, kuri pilnībā ir zaudējuši mājokli, būtu skaidrība, kas nākotnē viņus sagaida.
Likuma "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" 27.2 pantā ir ļoti skaidri ierakstīts – likums ir deleģējis arī valstij pienākumu sniegt palīdzību tādas dzīvojamās mājas renovācijai, kurā jālikvidē terora akta, avārijas, stihiskas nelaimes vai citas katastrofas sekas. Bet diemžēl attiecīgi Ministru kabineta noteikumi nav izdoti, un procedūra nav aprakstīta. Tagad valsts Ministru kabineta personā varēs domāt - vai nu izstrādāt steidzamības kārtā MK noteikumus, vai arī pieņemt vienreizēju normatīvo aktu par palīdzību šajā konkrētajā gadījumā. Ja vien valstī kāds vēlēsies palīdzēt šiem valsts pilsoņiem. Jo nelaimē cietušie nav tikai pašvaldības, bet arī valsts iedzīvotāji.
Bet reālā darbību secība ir šāda. Mēs "starp rindiņām" normatīvajos aktos izlasījām, ka drīkstam novērtēt šīs ēkas bojājumus, un parādījās ēkas konservācijas jautājums, jo sešos dzīvokļos cilvēki var atgriezties dzīvot, un daļa to jau arī ir izdarījuši. Elektrības un ūdens piegādi mājai esam jau atjaunojuši. Uzskatām, ka pašvaldībai ir jādarbojas iedzīvotāju interesēs, nemeklējot juridiskās nianses, lai kaut ko varētu nedarīt. Šādus iemeslus ļoti viegli varētu atrast, bet – manā izpratnē par valsts varu un pienākumu – tad mēs vispār neesam vajadzīgi, cilvēki paši tiks galā, kā nu mācēs...
Tātad mēs pasūtīsim gan ēkas konservācijas, gan atjaunošanas tehnisko projektu. Kad būs zināmas darbu izmaksas, sāksies tas sāpīgākais posms. Es redzu četrus finanšu avotus – pašu dzīvokļu īpašnieku ieguldījums, ziedojumi, pašvaldības un valsts līdzekļi. Sliktākais būs, ja nevarēsim salasīt nepieciešamo atjaunošanas maksu. Tad tas būs smagākais jautājums, ar ko nāksies sastapties. Arī pēc ēkas atjaunošanas mājokļu īpašuma veids nemainīsies: dzīvokļi saglabāsies dzīvokļu īpašnieku un viņu mantinieku (ja īpašnieki ir gājuši bojā) īpašumā. Jo tā ir palīdzība īpašniekiem saistībā ar piedzīvotās avārijas sekām.
Bet šā stāsta mācība ir tāda, ka es rosināšu (un arī pašiem cietušajiem ieteicu, lai raksta uz Saeimu), ka tomēr vismaz daudzdzīvokļu māju līmenī ir jāiedibina obligātā civiltiesiskā apdrošināšana. Jo nelaimes notiek ik pa brīdim – gan ugunsgrēki, gan plūdi, gan vējš kaut ko pabojā, un tad nav mehānisma, kā atrast finansējumu bojājumu likvidēšanai. Tad visiem nākas nopūlēties, liekot lietā izdomas bagātību. Sarežģīts risinājums bija jāmeklē Siguldas novadā, kur viesulis norāva astoņu dzīvokļu mājai jumtu.
Ģimenes māju īpašniekiem ir drusku citādāk, jo viņi tomēr vienpersoniski atbild par savu īpašumu un viņiem arī īpaši neviens necenšas palīdzēt, izņemot atsevišķus ziedotājus. Bet daudzdzīvokļu mājā obligātā civiltiesiskā apdrošināšana ir vajadzīga, jo viena iemītnieka neatbildīgas rīcības dēļ var ciest daudzu dzīvokļu īpašnieki. Ja apdrošināšana nebūs obligāta, nekad visi brīvprātīgi to nedarīs. Turklāt, ja tiks apdrošināti vairāki simti tūkstošu dzīvokļu īpašumu, bet nelaimju, paldies Dievam, tik daudz nenotiek, tad arī maksa par to būtu samērīga."
