Latgalē ir 19 novadi, un viens no lielākajiem (gandrīz 2000 kvadrātkilometru platības un 28 tūkstoši iedzīvotāju) ir Daugavpils novads, kurā apvienoti 19 pagasti. Daugava novadu gan dala divās daļās, kuras gadsimtu gaitā vēsturiski, politiski un etnogrāfiski veidojušās atšķirīgi. Labajā krastā atrodas Latgale, kreisajā - Augšzeme jeb sēļu zeme.
"Pats skaistākais un svarīgākais šeit ir mūsu cilvēki un daba. Ir jāmīl tā vieta, kur dzīvojam. Ja nebūsim patrioti, tad arī darbi neveiksies: nedomāsim par nākotni, par ģimeņu dibināšanu, par bērniem un mazbērniem, lai viņiem šeit būtu labi," teic domes priekšsēdētāja JANĪNA JALINSKA, kura pirms administratīvi teritoriālās reformas bija Daugavpils rajona padomes priekšsēdētāja.
Ar viņu runājam par to, kā strādāt nākotnei, kā saglabāt Latgales pagastos dzīvību arī turpmākajos gadu desmitos.
Lielam novadam lielākas iespējas
Vai 19 pagastu apvienošanās novadā reformas laikā bija labprātīga?
Reformas sākumā lēmām, ka varētu apvienoties pa četrām pagastu pašvaldībām, bet tad nesanāca vajadzīgais iedzīvotāju skaits - četri tūkstoši, ko paredzēja Administratīvi teritoriālās reformas likums. Šajās pašvaldībās nebija arī neviena dominējoša centra, visi bija līdzvērtīgi. Tad ilgi un dikti likām galvas kopā, ko varētu darīt, un beigu beigās par centru izvēlējāmies Daugavpili. Te bija rajona padomes ēka, šis ceļš bija jau "iebraukts", jo iepriekš sadarbība starp rajona padomi un pagastiem bija ļoti laba – strādājām kā viens vesels. Līdz ar to pagastu deputāti savās padomēs pieņēma lēmumus apvienoties šajā lielajā novadā. Protams, 28 tūkstoši iedzīvotāju – tas ir daudz.
Kādi, jūsu skatījumā, ir šāda liela novada plusi un mīnusi?
Tagad varam atļauties īstenot lielus projektus, ņemt kredītus (kredītportfeli cenšamies noturēt 10-11 procentu robežās, un tas arī izdodas, jo ieguldītie līdzekļi akumulējas – kāds projekts allaž tiek pabeigts, nauda atgūta, un varam ķerties pie nākamā). Mazo pašvaldību apvienošana patiešām deva iespēju plašā mērogā piesaistīt Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Piemēram, pašlaik novada pagastos tiek īstenoti septiņi lieli ūdenssaimniecības projekti. Strādājam arī ar pārrobežu projektiem, jo vairāk tādēļ, ka atrodamies ļoti ideālā vietā: sadarbojamies gan ar Lietuvu, gan Baltkrieviju. Ar Lietuvu sastrādāties ir īpaši viegli, jo tā atrodas brīvajā ES telpā.
Saistībā ar pārrobežas projektiem ļoti lielas cerības liekam uz lidlauka infrastruktūras sakārtošanu. Naujenes pagasta Locikos ir lidlauks – Daugavpils pilsētas lidosta, kas atrodas mūsu novada teritorijā. Esam izstrādājuši projektu par lidostas infrastruktūras, piemēram, pievedceļu, sakārtošanu, lai radītu labvēlīgus apstākļus investoram, kas sakārtotu pašu lidostu.
Kālab lidosta būtu vajadzīga? Ir pierādījies, ka iekšzemes pasažieru pārvadājumi nes tikai zaudējumus...
Lielāks uzsvars tiks likts uz kravas pārvadājumiem, bet ir domāts arī par pasažieru pārvadājumiem. Vēl kopā ar baltkrievu partneriem esam iesnieguši projektu par feldšeru un vecmāšu punktu sakārtošanu teritorijās abpus robežai. Ir noslēdzies ļoti liels projekts kultūras jomā, kas ilga vesela gada garumā – "Vasara laukos", ko īstenojām kopā ar lietuviešiem. Projekta ietvaros norisinājās dažādu delegāciju apmaiņa, rīkojām festivālus un daudzus citus pasākumus.
Publiskas atskaites un atbildība visu gadu
Vai pagastu iedzīvotāji nejūtas atstumti provincē, ja novada vadība atrodas lielā mājā Daugavpils centrā?
Kā jau teicu - kad izveidojām šo novadu, nebija tāda viena centra, kurā loģiski koncentrēt pakalpojumus, kā būtu izdarījušas pašvaldības, kurām šādi centri ir. Tādēļ rīkojāmies pretēji: visu, ko vien iespējams, esam decentralizējuši. Katra pagasta pārvalde ir kā iestāde, un tās vadītājs visā pilnībā atbild par saimniecisko darbību pagasta teritorijā. Novada dome ir lemjošā, arī kontrolējošā vara, bet visa izpildvara ir koncentrēta tieši pagastos.
Tas tādēļ, lai iedzīvotājiem no attālajiem Višķiem, Kalupes vai Ambeļiem Demenes pagastā nav jābrauc uz Daugavpili kārtot formalitātes. Visus pakalpojumus un informāciju, kas bija arī līdz reformai, viņi var saņemt savos pagastos. Turklāt iedzīvotāji paši var izvēlēties, kur saņemt gatavos dokumentus – savā pagastā vai novada domē Daugavpilī, jo daudziem ērtāk to izdarīt pilsētā, kur viņi strādā. Katrā pagastā ir komunālo pakalpojumu nodaļas, ir skolas, bērnudārzi un kultūras iestādes.
"Ilgi un dikti likām galvas kopā, ko varētu izdarīt, un beigu beigās par centru izvēlējāmies Daugavpili."
Lai pastāvīgi uzturētu novada domes vadības saikni ar iedzīvotājiem, domes deputātiem ir noteiktas pieņemšanas dienas pagastos. Vietējā laikrakstā "Daugavpils Novada Vēstis" ik mēneša sākumā tiek publicēts grafiks, kad un kuri deputāti būs sastopami.
Šogad iesākām jaunu tradīciju – martā un aprīlī novada administratīvā vadība un deputāti apmeklē visus pagastus un tiekas ar iedzīvotājiem.
Vai iedzīvotāji nāk uz šiem pasākumiem?
Jā, un ar lielu interesi! Protams, tas ir diezgan garš maratons - pievakarēs apbraukāt 19 pašvaldības un pa divām trim stundām atbildēt uz iedzīvotāju jautājumiem. Šīs sanāksmes rīkojām vienlaikus kā pagasta pārvaldes vadītāja publisku atskaiti par darbu. Tajās iedzīvotāji pārvaldnieku sacīto uzņēma gan ar aplausiem, gan komentāriem, gan pretenzijām, un no tā arī skaidri redzams, kā amatpersona veikusi savu darbu.
Šādas tikšanās palīdz apjaust, kas kurā pagastā ir aktuāls, kam lielāka vērība jāpievērš no pagasta pārvaldes vadītāja puses un kur sākas novada domes kompetence – gan ar saistošajiem noteikumiem, gan citu regulējumu. Ievērības vērts ir fakts, ka tur, kur pagasta pārvaldes darbinieki strādājuši ļoti labi, nav daudz jautājumu, jo tie ir atrisināti ikdienā.
Tagad pagastu pārvalžu vadītāji zina, ka atkal būsim klāt nākamā gada aprīlī un gaismā "izpeldēs" viss neizdarītais. Šī apziņa tomēr ļoti disciplinē un mudina būt atbildīgiem.
Daugavpils – vienlaikus glābiņš un konkurente
Kur novada cilvēki strādā? Kā liecina statistika, Latgalē ir visaugstākais bezdarba līmenis – 14,5 procenti - un viszemākās algas valstī.
Tuvāko pagastu (piemēram, Līksnas, Naujenes, Kalkūnu, Lauceses, Tabores, Sventes) iedzīvotāji lielākoties strādā Daugavpilī. Lauku teritorijās iedzīvotājiem darbu pamatā tomēr dod tikai zemnieku saimniecības un pašvaldību iestādes. Bet Daugavpils tuvumam ir arī negatīvā puse. Vairāk nekā 400 tūkstošus latu maksājam pilsētai savstarpējos norēķinos par skolām, kur mācās visa novada bērni. Jo tad, kad vecāki no rīta dodas uz darbu Daugavpilī, viņi uz pilsētas skolām ar auto atved arī bērnus.
Tādēļ jums rodas problēmas arī ar bērnu skaitu novada skolās?
Protams! Bet mēs arī nespējam konkurēt ar lielo pilsētu, kur bērnam laikā starp mācībām un vecāku darbdienas beigām ir iespējas trenēties ledus hallē, apmeklēt mākslas, mūzikas un sporta skolas. Kaut gan pagastos arī ir mūzikas un mākslas skolas, tādu daudzveidību kā pilsētā nodrošināt nevaram. Daugavpilī ir arī ģimnāzija, un, ja vecāki izvēlas savu bērnu izglītot šajā mācību iestādē, ar to atkal nespējam konkurēt.
Tomēr Daugavpils novadā ir desmit pamatskolas un sešas vidusskolas. Kā spējat tās piepildīt ar audzēkņiem?
Kopš izveidojās novads, esam slēguši tikai vienu skolu – Līksnas pamatskolu. Pašlaik ir izveidota komisija skolu tīkla optimizācijai. Iedzīvotāji mazajos pagastos, protams, iebilst pret skolu slēgšanu. Skolu kolektīvi, īstenojot dažādus projektus, rīkojot skolu telpās kursus pieaugušajiem, cenšas piesaistīt papildu līdzekļus. Mēs tomēr par galveno uzskatām izglītības kvalitāti, nevis "dzīvības vilkšanu", lai saglabātu darbavietas skolas darbiniekiem, neatzīstam apvienoto klašu veidošanu un citādu "lāpīšanos".
Visi saprotam, ka sešas vidusskolas vienā novadā ir pārāk daudz. Par sākumskolām un pamatskolām pagaidām nerunāsim, tas ir izglītības pamats. Galu galā, šeit ir iespējams rīkoties atbilstoši apstākļiem - no pamatskolas var atstāt tikai sākumskolas klases, ierīkot bērnudārza grupiņas un tamlīdzīgi.
Bet vienu gan vēlos uzsvērt – mēs ļoti daudz strādājam, lai novada skolās tiktu apgūtas zināšanas valsts valodā. Tas var notikt tikai pakāpeniski. Piemēram, Silenes pamatskolā jau otro gadu mācības notiek latviešu valodā – bērni 1. klasē sāka mācības latviešu valodā un tā arī turpina. Labs piemērs ir Sventes vidusskola, kur pagājušajā gadā krievu plūsmu beidza pēdējie audzēkņi; tagad tur mācības notiek tikai latviešu valodā.
Bērnu vecāki tam piekrīt?
Ar viņiem runājam, iedrošinām, skaidrojam, ka valsts valoda bērnam ir vajadzīga, lai viņš varētu iestāties, teiksim, valsts augstskolā, iekļūt budžeta grupā, būtu konkurētspējīgs darba tirgū.
Daugavpils novadā ir ļoti īpatnējs nacionālais sastāvs: no treju 28 tūkstošiem iedzīvotāju tikai 9,3 tūkstoši ir latviešu, pārējie krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi...
Jā, latviešu ir tikai trešā daļa. Tādēļ esam rīkojuši neskaitāmus latviešu valodas kursus, taču uzskatu, ka vissvarīgāk ir bērniem no 1. klases vai vēl agrāk sākt mācīties latviešu valodā, un tas pakāpeniski, soli pa solim, mums izdodas. Tā kā novadā ir tikai divi bērnudārzi, Naujenē un Nīcgalē, veidojam trīsgadīgo un četrgadīgo bērnu grupiņas skolās. Tas palīdz atrisināt problēmu par bērnudārza trūkumu kādā teritorijā. Tādējādi nodrošinām darbavietas arī pedagogiem un piepildām skolu ēkas ar dzīvību.
Ko darīt, lai jaunieši neaizbrauktu
Kāda ir situācija ar jauniešu palikšanu novadā?
Gana smaga. Tādēļ gan no pašvaldību, gan valsts puses ir jādara viss iespējamais, lai mūsu bērni tomēr šeit paliktu. Bet viņi paliks tad, ja būs darbavietas. Citādi varbūt paliks tikai tie, kam ir zemnieku saimniecības, kur šo darbu pārmanto no vecākiem.
Mēs ar jauniešiem strādājam ļoti daudz. Tā kā ir Jaunatnes likums, kas jāpilda, un 16% no mūsu iedzīvotāju skaita ir jaunieši, novada domē tagad darbojas jaunatnes lietu speciāliste un projektu koordinatore. Eiropas Savienības programmā "Jaunatne darbībā" pēc viņu iniciatīvas tiek īstenoti divi projekti - "Nodarbināta Daugavpils novada jaunatne" un "Gribu zināt un piedalīties".
Pirmā projekta ietvaros jauniešiem dota iespēja attīstīt dažādas prasmes un iemaņas, praktiski izglītoties darbavietās, attīstīt uzņēmējdarbības prasmes. Savukārt otrs projekts paredzēts jauniešu sabiedriskās aktivitātes rosināšanai. Tā mērķis ir apzināt jauniešu dzīvesveida un nodarbinātības problēmas. Augustā projekta darba grupas dalībnieki izbrauca uz pagastiem, aptaujāja jauniešus par problēmām, un vienlaikus tieši ar jauniešiem apsprieda arī mūsu jaunatnes politikas pirmo redakciju.
"Visu, ko vien iespējams, esam decentralizējuši."
Kā liecina aptauja, aktuālākais jautājums ir tas, ka studējošai jaunatnei ir pārāk maz prakses vietu. Nav svarīgi, vai jaunietis mācās profesionālajā vidusskolā vai augstskolā, bet viņiem pietrūkst prakses vietu; mācību iestādēs priekšmeti tiek pasniegti ļoti teorētiski, un tad, kad jaunieši pabeidz skolu, viņi nevar dabūt darbu –viņiem nav nedz darba prakses, nedz pieredzes, ko prasa visi darba devēji. Protams, pašvaldība un jauniešu iniciatīva nevar regulēt un izmainīt šīs mācību programmas, tādēļ jaunieši vēlas, lai šā jautājuma risināšanā iesaistītos arī attiecīgās valsts iestādes.
Ideja ir tāda, ka mācību programmas profesionālajās programmās ir jāveido, lielāku uzvaru liekot tieši uz praktiskajām zināšanām un pieredzi. Augusta vidū norisinājās arī Latgales jaunatnes forums "Jauniešu uzņēmība - Latgales attīstības ceļš", kur par minētajiem jautājumiem tika runāts ne tikai novada, bet visa reģiona skatījumā. Septembrī Silenes vidusskolā notiks arī ikgadējais Latgales jauniešu salidojums.
Pēc pabalsta uz pašvaldību kā pēc algas
Kāda ir iedzīvotāju skaita izmaiņu dinamika novadā?
2000. gadā mums bija 31 tūkstotis iedzīvotāju, tagad – 28 tūkstoši… Bet domāju, ka pēdējā tautas skaitīšana parādīs daudz mazākus skaitļus. Jo šīs ir deklarētās dzīvesvietas, bet daudzi cilvēki ir aizbraukuši, neparūpējoties par izmaiņām reģistros. Jā, aizbraukšanas vilnis mūsu novadu ir skāris pilnā mērā.
Kā novadu ietekmē pierobežas tuvums? Vai liela daļa iedzīvotāju nepelna iztiku, ievedot no Baltkrievijas akcīzes preces?
No Baltkrievijas pārsvarā ieveda cukuru un degvielu, bet tagad šo preču apjoms ir ļoti ierobežots. Uz robežas visa prece ir jādeklarē, tā ka šis bizness patlaban faktiski ir beidzies. Lietuvas pierobeža mūsu novada iedzīvotājus tik daudz varbūt neskar. Toties lietuvieši brīvdienās brauc pie mums uz ledus halli, boulinga zāli, iepirkties veikalos un tirgū, jo Daugavpils ir tuvāk nekā viņu lielās pilsētas. Ziemā lietuvieši apmeklē mūsu slēpošanas trasi Sventes pagastā Egļukalnā, tā ka pierobeža dod arī dzīvību un savu labumu.
Kā jau minēju, novada teritorijā vietējiem iedzīvotājiem darbavietas galvenokārt nodrošina pašvaldības iestādes, lielās zemnieku saimniecības, lauku tūrisma saimniecības, paretam tiek dibināti arī jauni mazie uzņēmumi. Protams, sniedzam materiālo palīdzību pabalstu veidā. Sociālā politika ir tāda, ka pašvaldībai iedzīvotājiem ir jānodrošina garantētais minimālais ienākums (GMI), dzīvokļa pabalsts un tā dēvētā simtlatnieku stipendija, kas tagad gan samazināta.
Stipendiātus mēs patiešām nodarbinām, jo gan labiekārtošanā, gan komunālajā dienestā pagastos allaž pietiek, ko darīt. Bet īstenībā es uzskatu, ka nedrīkst pabalstu vienkārši iedot cilvēkam tādēļ, ka tas viņam pienākas. Jo izveidojas tāds pieradums un attieksme, ka cilvēki pēc GMI pabalsta uz pašvaldību jau nāk kā pēc darba algas.
Par šiem pabalstiem neapmierināti ir mūsu uzņēmēji, kas pārsvarā ir zemnieku saimniecības: cilvēks izvēlas aiziet uz pagastu un saņemt simt (vai tagad 80 latu) vai GMI nekā par nedaudz lielāku naudu strādāt zemnieku saimniecībā. Šo saimniecību īpašniekiem pašlaik ir gandrīz neiespējami atrast, piemēram, labu traktoristu. Pagastos vairs nav arī prasmīgu amatnieku, jo vecie vairs nespēj strādāt, bet jauno vienkārši nav.
Kā apturēt reģiona tukšošanos no iedzīvotājiem
No vienas puses, jūs esat noskaņota optimistiski, bet, godīgi runājot, vai pašlaik ir iespējama situācija, ka visu iepriekš minēto apstākļu dēļ Latgales reģiona iztukšošanās no iedzīvotājiem no nākotnes perspektīvas viedokļa var kļūt kritiska, pat neatgriezeniska?
Attālākajos pagastos jau šodien gluži fiziski vairs nav iedzīvotāju. Mājas palikušas tukšas, un šodien jānoņem cepure katra uzņēmēja priekšā, it īpaši mūsu zemnieku, kuri kopj šo zemi, nodrošinot labklājību ne tikai savai ģimenei, bet arī tiem ļaudīm, ko pieņem darbā kaut vai tikai sezonas laikā. Bet ar jaunu uzņēmumu atvēršanu ir ļoti problemātiski: uzņēmējs pirmām kārtām lūkojas – vai tad, ja viņš kādā apdzīvotā vietā izveidos ražotni, tur būs pietiekami daudz un pietiekami kvalitatīva darbaspēka.
Jūsu novads saņem dotāciju no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda?
Jā, 3,8 miljonus latu ik gadu. Bet arī līdz reformai visi 19 pagasti bija dotācijas saņēmēji. Pašlaik notiek diskusijas par šo fondu, par to, ka noteicošajam faktoram naudas sadalē jābūt iedzīvotāju skaitam, bet mēs uzskatām - jāņem vērā arī teritorijas atrašanās vieta, attālums no Rīgas. Jo ne tikai Daugavpils, arī jebkuram citam Latgales novadam ir grūti konkurēt ar jebkuru Pierīgas teritoriju. Tur ir gan ceļi, gan iedzīvotāju blīvums, mēs esam izkaisīti lielā teritorijā un no Rīgas līdz šejienei jābrauc vairāk nekā trīs stundas.
Kāds, jūsuprāt, varētu būt stratēģiskais risinājums, lai šo iztukšošanās procesu apstādinātu?
Pirmkārt, dažādām teritorijām ir jābūt īpašai plānošanai. Vajadzētu būt īpašai pierobežu teritoriju attīstības programmai valsts mērogā. Pēdējā Latvijas Pašvaldību savienības kongresā nolēmām, ka vismaz viena trešdaļa ES fondu finansējuma nākamajā periodā ir jāiedala attīstības programmu īstenošanai pašvaldību līmenī.
Pašlaik strādājam pie novada attīstības programmas, nākamais solis būs teritorijas attīstības plānojums. Skaidri redzam, kādi ceļi mums ir vajadzīgi, kā jāsakārto infrastruktūra. Ja būtu zināms, ka nākamajos septiņos gados varam rēķināties ar noteiktu naudas summu, jau gatavotu tehnisko dokumentāciju tiem projektiem, kas atbilstoši attīstības plānam šajā laikā tiktu īstenoti.
"Ļoti daudz strādājam, lai novada skolās tiktu apgūtas zināšanas valsts valodā."
Itin bieži tērējam pašvaldības naudu nelietderīgi: lai startētu kopīgos konkursos, projektiem gatavojam tehnisko dokumentāciju. Tie, kuri konkursā uzvar, ir ieguvēji, bet tie, kuri "paliek aiz svītras", ne vien nesaņem valsts atbalstu, bet zaudē arī projekta sagatavošanai iztērētos līdzekļus. Ja programma kādu iemeslu dēļ tiek pārtraukta, arī tad nauda iztērēta velti, jo nākamajā plānošanas posmā dokumentācija ir jāaktualizē.
Protams, nozaru ministrijām var būt savs redzējums par ES fondu izlietojumu valsts mērogā, bet to vienu trešdaļu vajadzētu atstāt mums, un tiktu ietaupīts ļoti daudz pašvaldībās nelietderīgi iztērētās naudas.
Lielam novadam apriņķi nav vajadzīgi
Jums pietiktu kapacitātes jeb darbspējas šādus lielus projektus patstāvīgi izplānot un sagatavot, lai nauda tiešām tiktu iztērēta iespējami lietderīgi?
Skaidrs, ka Eiropas fondu apguvē ir vajadzīga šī kapacitāte un vajadzīgs arī līdzfinansējums. Jāteic, ka smaga kļūda tika pieļauta ar administratīvi teritoriālās reformas stratēģisko uzstādījumu. Jo pašlaik šī kapacitāte katrai pašvaldībai ir ļoti atšķirīga. Ja mums ir 28 tūkstoši iedzīvotāju un liela teritorija, tad ir novadi ar pieciem tūkstošiem un pat pusotru tūkstoti iedzīvotāju. Lielākās pašvaldības spēj īstenot arī lielus projektus, mazās – ne. Tāpēc šodien spriež – ir vajadzīgi apriņķi vai nav. Mūsu dēļ tie galīgi nav vajadzīgi, jo visus jautājumus savā novadā spējam atrisināt paši. Bet mazajiem novadiem vajadzīgs kāds lielāks spēks, kas visu satur kopā.
Vai nejūtat tendenci, ka mazāki novadi to būtu sapratuši paši un sāktu domāt par apvienošanos?
Esmu dzirdējusi - Viļānos domā, ka pēc nākamajām vēlēšanām varētu labprātīgi pievienoties Rēzeknes novadam. Mums ir laba sadarbība ar Ilūkstes novadu, jo reiz bijām vienā rajonā un saglabājies daudz kopīga. Kopīga palikusi būvvalde, ir kapitāla daļas reģionālajā slimnīcā, laikrakstā un vēl daudz kas cits. Koleģiālais atbalsts un sadarbība starp novadiem ir ļoti vajadzīga.
Kādi ir galvenie virzieni, izstrādājot novada attīstības plānu?
Lielu uzsvaru liekam uz uzņēmējdarbības attīstību. Tostarp tūrisma attīstību, jo mūsu novadā ir ļoti skaista daba, šeit ir daudz ezeru, ir dabas parks "Daugavas loki". Bet pirmām kārtām ir jāattīsta infrastruktūra, par ko tik daudz jau runāju. Galvenokārt tie ir ceļi, ceļi un ceļi. Ja nebūs ceļu, nevarēsim attīstīt arī to pašu tūrismu.
Mūsu attīstības programmas rīcības daļā ceļu rekonstrukcija ir ierakstīta kā galvenā prioritāte. Protams, ir svarīga ūdenssaimniecība, pašlaik jau tiek īstenoti septiņi 250 līdz 400 tūkstošu latu vērti projekti dažādās stadijās. Jo ir svarīgi, lai cilvēki izvēlētos dzīvot laukos.
Kā jūs raksturotu savus Latgales cilvēkus? Ir taču viņiem savas īpatnas rakstura iezīmes? Pēdējā laikā latgaliešu pašapziņa, šķiet, ļoti jūtami cēlusies.
Jā, to mēs jūtam, redzam un paši arī veicinām. Lai būtu šī pašapziņa, pašapliecināšanās vēlme, jo – kurš gan cits, ja ne mēs? Arī domes sēdes notiek latviešu valodā, bet ikdienā, satiekoties latgalim ar latgali, runājam latgaliski. Senāk šī latgaļu pašapziņa bija tā kā apslāpēta, cilvēki pat kaunējās, ka ir no Latgales un, latviešu valodā runājot, centās izskaust latgaliešu akcentu. Tagad latgalietis ir kļuvis pašapzinīgs.
Latgalieši ir arī ļoti enerģiski, neatlaidīgi, grūtībās nemēdz nokārt degunu un padoties, bet vēl viņiem piemīt ļoti liela atvērtība un sirsnība. Bet tā pašapziņas celšanās – neteiksim, ka to varētu nosaukt par atmodu, bet tā tomēr ir mošanās.
