Visgrūtāk ir izmainīt domāšanu

Pērn pirmā no LPS kongresa rezolūcijām bija "Par autoceļu finansējumu", vēl pašvaldību uzmanības centrā bija sabiedrisko pārvadājumu dotēšana, par ko arī šopavasar bija lielas diskusijas un nemieri. Saistībā ar makroekonomiku LPS kongress aicināja valdību un Saeimu mainīt politiku šajā jomā, pārtraucot ES fondu un nacionālo investīciju iesaldēšanu, ieviest vidēja termiņa budžetu, kura izpildes laikā iespējams gūt reālu atdevi no Eiropas naudas izmantošanas, kā arī cita starpā nodrošināt katrai pašvaldībai iespēju palielināt finansējumu vietējo pretkrīzes sociālo pasākumu veikšanai.

Kā redzams, no prasītā maz kas ir izpildīts, bet daudz kas pašvaldību prasībās atkārtosies arī šopavasar Koknesē. Tiesa, ar atšķirīgu "piegājienu". Par to, kā pašvaldībām klājies aizvadītajā cēlienā un ko tās vēlas šogad, portālam LV.LV stāsta LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis.

Galvenais – stabilitāte un sociālais miers

Iepriekšējā LPS kongresa moto bija "Vienoties un izdarīt!" Kas no tā ir piepildīts?

Pirmais, ko izdevies kopīgiem spēkiem nodrošināt, – stabilitāti un sociālo mieru, jo esam veiksmīgi pārlaiduši ziemu par spīti ļoti smagajai krīzei, milzīgajam bezdarbam, cilvēku aizbraukšanai un arī bargajiem laika apstākļiem. Bērni uz skolām tika aizvesti, neviens cilvēks nav badā nomiris, nav nosalis tāpēc, ka nebūtu darbojusies centrālā apkure. Par to paldies visiem pašvaldību cilvēkiem. Bez viņu darba un palīdzības tas nebūtu izdevies.

Bet kopīgs mūsu panākums ir tas, ka tie līdzekļi, kas šā gada budžetā tika pašvaldību rokās atstāti (ņemot vērā, ka valsts budžeta veidošana bija ļoti saspringta saistībā ar Saeimas vēlēšanām un valdības vēlo izveidošanu), šo stabilitāti varēja nodrošināt un neizraisīja krīzi šajās teritorijās.

Pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas aizvadītais gads arī bija pirmais, kad jaunizveidotie novadi pēc Administratīvi teritoriālās reformas varēja praksē īsti pārbaudīt pārmaiņu lietderīgumu un savu darbspēju.

Nopietnās reformas, kas vajadzīgas pēc novadu izveidošanas, prasa laiku, un domāju, ka šis process faktiski turpināsies visus četrus gadus šajā vēlēšanu periodā un dažas lietas varbūt nāksies pabeigt arī nākamajā. Tas neiet tik ātri un vienkārši. Savu ietekmi atstāja arī ekonomiskā krīze: dažā jomā negatīvu, dažā – pozitīvu. Bet to pašlaik vēl ir grūti izvērtēt.

Traci par ceļiem cēlāt gan pērn, gan vēl senāk, šogad tie pavisam brūk kopā. Kāpēc joprojām neizdodas panākt kādas radikālas izmaiņas?

Jā, prasījām novirzīt ES līdzekļus vietējiem un pašvaldību autoceļiem un ielām un 2010. gadā izpildīt valdības deklarācijā noteikto pašvaldību un valsts finansējuma attiecību valsts autoceļu programmā 30% pret 70%, palielinot pašvaldību daļu par 5,55 miljoniem latu. Taču samazinājums bija vēl lielāks, tikai 22 procenti, un beigu beigās līdzekļu apjomu ceļu uzturēšanai izdevās pārbīdīt par labu pašvaldībām uz 25 procentiem. Tas, protams, nav daudz, un summas kopumā ir mazas, bet tomēr ir tendence atjaunot to, ka ejam atpakaļ uz 30:70, tas virziens ir iezīmēts pēc sarunām Satiksmes ministrijā ar valdību. Kaut gan, ņemot vērā to ceļu apjomu, kas ir pašvaldību pārvaldībā, proporcijai būtu jābūt citādākai.

"Pirmais, ko izdevies kopīgiem spēkiem nodrošināt, – stabilitāti un sociālo mieru."

Ziema bija ļoti smaga, tikko savācām datus no pašvaldībām, cik daudz līdzekļu izlietots šajā pirmajā pusgadā ceļu uzturēšanai, nevis remontiem. Esam tos nosūtījuši arī valdībai, kur koalīcija skatīs arī Satiksmes ministrijas informāciju. Faktiski situācija abām pusēm ir vienāda: esam bijuši spiesti pamatīgi iztērēties, un līdz ar to valdības līmenī ir jāpaceļ jautājums – kā mēs sagaidām rudeni, jo par šā gada budžeta līdzekļiem ir jānodrošina ceļu uzturēšana līdz 1. janvārim. Turklāt vasarā ceļi arī jāremontē, lai tie būtu lietojami. Krīzes situācijas dēļ kopumā ceļu stāvoklis valstī ir katastrofāls. Bet pašvaldībām struktūrfondu līdzekļu pieejamība ceļu uzturēšanai ir ļoti ierobežota – tie paredzēti tikai ceļu drošības paaugstināšanai un tranzīta ielām. Tas ir jautājums, par kuru būs jāvienojas un jārisina.

Joprojām arvien par to pašu...

Nekur nav pazudusi arī problēma par vietējiem sabiedriskajiem pārvadājumiem. Vai šajā jomā kas ir mainījies?

Attiecībā uz pasažieru pārvadājumiem esam iestājušies par nepieciešamām reformām. Mēs no sabiedrības līdzekļiem dotējam nerentablos pārvadājumus, bet starppilsētu pārvadājumos paralēli darbojas privātie pārvadātāji. Tātad šajā sektorā tas ir ekonomiski izdevīgi, jo mēs gan neesam redzējuši, ka kāds privātais braukātu pa priekšu vietējo maršrutu autobusiem un savāktu pasažierus. Šie maršruti patiešām nav rentabli, un tur dotāciju apjoms ir tāds, lai transporta līdzeklis tiktu nodrošināts minimālā režīmā. Bet starppilsētu pārvadājumus varbūt visā pilnībā vajag atdot privātajiem, un tur nevajag vairs nekādas dotācijas. Tas ir Satiksmes ministrijas jautājums, par to, protams, ir diskusijas Saeimā.

Saeimā 12. maijā pieņēma grozījumus Autopārvadājumu likumā, kas paredz sakārtot taksometru pakalpojumu sniegšanu, bet neakceptēja priekšlikumus par šo neregulāro pārvadājumu ierobežošanu.

Jā, interesanti. Kaut gan visi atzīst, ka mums ir taisnība. Taču tajā pašā laikā nav gatavi pieņemt lēmumus. Par to būs jārunā vēl un šajā jomā jāstrādā. Un, protams, mums būs arī citi jautājumi, kas joprojām nav atrisināti.

Jā, ir jautājumi, kas mūsu dienaskārtībā ir pēdējos desmit gadus. Tas pats ceļu stāvoklis – nav ne atrisināts, ne arī pilnīgi skaidra ilgtermiņa programma, kā ar šo problēmu valstī tiksim galā. Līdz ar to būtu pilnīgi muļķīgi izlikties, ka viss ir kārtībā, un par to nerunāt. Tāpēc, no vienas puses, varbūt var šķist, ka jautājumu ir daudz, ka tie atkārtojas. Bet nevar arī apgalvot, ka tie principā netiek kustināti uz priekšu, bet risinājumi ir par maz šodien.

Ne tikai nozaru, bet arī teritoriju attīstības princips

Kādi jauni un nozīmīgi priekšlikumi šogad izskanēs Koknesē?

Mēs, tāpat kā visa sabiedrība, meklējam izeju no pašreizējās situācijas. Viens no priekšlikumiem, kas radies mūsu savstarpējās diskusijās un ar ko jau tagad izejam sabiedrībā, ir jautājums par to, ka nākamajā plānošanas periodā struktūrfondu izlietojumam valstī tomēr ir jāpielieto citi principi. Sektoru politika visu laiku jau ir dominējusi nacionālā budžeta veidošanā, un šie principi tālāk tika pārcelti arī uz ES struktūrfondu līdzekļu izlietojumu. Ir tomēr jāpieņem valstisks lēmums par to, ka daļa no šiem līdzekļiem ir jāvirza teritoriju kompleksai attīstībai un sektoru politikai jāatstāj aptuveni divas trešdaļas. Sektoru politikai paliek nacionālas nozīmes projekti – lieli ceļi, lieli infrastruktūras objekti.

Tas būtu pareizais ceļš, to arī apliecina, piemēram, ES fondu programmas 17 pilsētām policentriskai attīstībai un lauku dažādošanai. Sektoru politikas vājā vieta ir tā, ka šīs pieejas dēļ pašvaldības nereti ir spiestas savā teritorijā īstenot projektus, kuri nav augstākā prioritāte tiem cilvēkiem, kas tur dzīvo. Tas nozīmē, ka faktiski netiek darīts tas, kas vajadzīgs, bet gan tas, ko var izdarīt. Otra lieta, ka dažādu sektoru politiku konkrētā teritorijā nav iespējams salāgot, jo ir dažādi noteikumi, dažādi laiki, kā šie projekti virzās, taču tie ir savstarpēji saistīti. Mēs taču nevaram salabot ceļu un pēc tam nākamajā gadā to uzrakt tāpēc, ka ūdensvada vai siltumapgādes projekti attiecas uz dažādiem sektoriem un jāīsteno savstarpēji nesaskaņotos termiņos. To visu var atrisināt, ja pats saimnieks savā teritorijā saplāno visu, kā kompleksi izdarīt to, un zina, kāds būs rezultāts.

"Struktūrfondu līdzekļu izlietojuma mērķiem būtu jābūt vērstiem uz gala iznākumu – ka ieguldījumi ir efektīvi ilgtermiņā."

Vispār struktūrfondu līdzekļu izlietojuma mērķiem būtu jābūt vērstiem uz gala iznākumu – ka ieguldījumi ir efektīvi ilgtermiņā. Nevis, teiksim, izdarām kādas lietas, kas īstenībā nemaz nav prioritāras, un tāds ieguldījums beigās faktiski pārvēršas par problēmu. Turklāt par to maksā visa sabiedrība. Tāpēc arī runājam ar Saeimas deputātiem, jo šeit tiek skarta politikas maiņa, un tas ir parlamenta uzdevums.

Kādi pašlaik ir rezultāti?

Esam izgājuši sarunu pirmo riņķi – tikušies ar visiem deputātiem. Par šo jautājumu vienosimies savā kongresā, un ceru, ka pieņemsim kopīgu rezolūciju, mēģināsim runāt arī, kā katras pašvaldības dome atbalsta šo politiku, skaidrosim savus priekšlikumus visai Latvijas sabiedrībai un meklēsim atbalstītājus. Latvijai savs vārds par nākotni Eiropas Komisijai ir jādara zināms līdz šā gada beigām. Esam par to stāstījuši arī Eiropas Komisijā, saņēmuši izpratni, un arī viņi uzskata, ka tas ir pareizāk.

Vai šajā variantā izslēgta arī haotiska darbība, jo šis finansējums tiktu saistīts ar teritoriju attīstības plāniem?

Jā, lai varētu piedalīties atbalsta programmās, pašvaldībām ir jābūt attīstības plānam, iekļaujot tajā savas prioritātes, kas katrā teritorijā ir atšķirīgas. Tādēļ centralizēti to nevar atrisināt. Jo katrā pašvaldībā attīstība dažādu iemeslu dēļ ir pilnīgi atšķirīga.

Viss atkarīgs no cilvēkiem pašiem

Vai visu pašvaldību kapacitāte, jūsuprāt, ir tāda, lai spētu ar lieliem projektiem un lielas naudas racionālu izmantošanu godam tikt galā?

Domāju, ka ar to problēmu nebūs. Ja ir vēlēšanās to izdarīt, tad, vai nu profesionāli apmācot savus cilvēkus, vai pērkot ārpakalpojumu, visu varēs paveikt. Jautājums - vai cilvēki paši to vēlēsies, jo no malas gan neviens nevarēs pateikt, kas ir jādara. Pašiem jābūt skaidrībai, ko vēlas savā pašvaldībā sasniegt, kādu redz savu individuālo vietu valsts kopējā attīstībā. Ja viss virzīsies, kā esam iecerējuši, tam vajadzētu dot ļoti nopietnu impulsu arī valsts attīstībā. Bet patiešām uzsvars šoreiz būs uz pašiem cilvēkiem, viņu aktivitāti, vēlmi uzņemties atbildību par saviem lēmumiem saistībā ar teritorijas nākotni.

Vai šādas aktivitātes varētu piebremzēt arī lauku teritoriju iztukšošanos no iedzīvotājiem?

Jā, tas varētu ienest ievērojamas izmaiņas ne tikai vietējā, bet arī valsts mērogā. Turklāt lielāku projektu īstenošanā vairākas pašvaldības varētu apvienoties, tādējādi ar mazākiem resursiem paveicot lielākas lietas. Bet vispirms ir vajadzīgs politiskais lēmums, ka esam gatavi mainīt savu domāšanu – lūkoties no sektora uz teritoriju, un tad tālāk jau ir dažādi mehānismi, piemēram, par kvotu aprēķināšanu, par atbalstāmo virzienu sarakstu, kur, protams, iekļaujama infrastruktūras attīstīšana, darbavietu nodrošināšana, demogrāfisko problēmu risināšana un tamlīdzīgi. Taču, lai to izdarītu, ir vajadzīga arī maza birokrātija, atbalsts ātrai jautājumu risināšanai, un tādēļ ir jānovāc pašu uzbūvētie šķēršļi.

Šodien ir jāskrien, nevis jāiet

Novadu apvienības valdes sēdē, spriežot par kongresā aplūkojamiem tematiem, izteikta tēze, ka valsts pārvaldes strukturālo reformu mērķi – mazu un efektīvu pārvaldi – nevar izveidot, kamēr nav atcelts milzīgais likumos un Ministru kabineta noteikumos pašvaldībām noteiktais obligāto regulējumu apjoms. Tā ir atgriešanās pie reiz jau mēģinātā "krīzes likuma" projekta prasībām?

Valsts pārvaldes iekārtas likums patiešām ir bremze, un to ir sapratuši ļoti daudzi. Ja mēs neesam gatavi to atcelt, tad nepieciešama ļoti nopietna revīzija, jo likums nevar būt traucēklis attīstībai. Ja mēs to neizdarīsim tagad, tad, saglabājot līdzšinējo administratīvo struktūru, nevaram cerēt, ka tā ļoti efektīvi strādās. Dzīve to jau ir pierādījusi. Esam uzbūvējuši tādu rāmi, ka cilvēks ne par ko neatbild, nevar uzņemties ne par ko atbildību, visi valsts pārvaldes darbinieki ir jākontrolē, visi ir negodīgi, iniciatīva nekāda nedrīkst būt, tu drīksti darīt tikai to, kas ir atļauts un uzrakstīts uz papīra. Tad nevajag brīnīties, ka nekas arī nerodas. Mēs paši esam sev uzbūvējuši tādus administratīvos žogus, tādas aizliegumu sistēmas, kas uz atbildīgu strādāšanu nemudina. Drīzāk gan pretēji.

Kā reiz sacīja Ogres novada domes priekšsēdētājs Edvīns Bartkevičs – paši sev esam uzlikuši pinekļus uz kājām un brīnāmies, ka nevaram paiet...

Šodien ir jāskrien, nevis jāiet, lai varētu izdarīt to, kas pienākas. Tas ir ļoti nopietni, un pie šī jautājuma ir jāķeras nekavējoties. Nopietnas valsts pārvaldes un ministriju reformas var veikt tikai tad, ja izveidojam reģionus un visas saimnieciskās funkcijas no ministrijām aizvācam projām, jo ministrijām nevajadzētu ne ar kādām saimnieciskām lietām nodarboties. Tad ministriju aparāts kļūtu mazs, efektīvs un tiešām atbildētu par attiecīgo nozaru politikas veidošanu valstī. Jā, sektoru politika ir tiešā ministriju kompetence, bet saimnieciskās lietas tiek risinātas attiecīgi pēc mēroga: lielākam mērogam ir reģions jeb apriņķis, mazākam – vietējā pašvaldība.

Saeima šopavasar noraidīja valdības ieceri likvidēt plānošanas reģionus Latvijā. Kas spēja pārliecināt deputātus, īpaši laikā, kad visam trūkst naudas?

Plānošanas reģioni tiek saglabāti cerībā, ka tos transformēs par apriņķiem. Arī mūsu piedāvājumā par struktūrfondu līdzekļu izlietojumu apriņķus pieminam, bez šaubām, kontekstā, ja tie tiek izveidoti. Lēmums, protams, ir jāpieņem politiķiem. Taču, ja viņi grib šai valstī veikt nopietnas pārmaiņas visās jomās – medicīnā, izglītībā, sociālajā sektorā –, tad tas ir nepieciešams. Starp citu, sociālajā jomā mēs piedāvāsim ļoti kardinālas reformas par sociālās politikas decentralizēšanu - mainīt pieeju no administratīvā regulējuma no augšas, dodot tiesības pašvaldībām regulēt sociālos jautājumus, nodrošinot rezultātu, lai cilvēks, kam pienākas palīdzība, to ātri un efektīvi saņemtu, bet tas, kam tā nepienākas, velti netērētu nodokļu maksātāju naudu. Vai reformas tiks īstenotas vai ne, tas, protams, atkal atkarīgs no parlamenta. Par to esam panākuši vienošanos arī ar Labklājības ministriju.

Stipendijas vietā – algots darbs

Vai domāts arī par to, kā radīt kaut mazāk atalgotas, bet tomēr darbavietas, liekot cilvēkiem tomēr strādāt, pirms saņemt naudu?

Jā, domājam par politikas maiņu. Tā dēvētā simtlatnieku programma ir stipendiju programma bez sociālām garantijām. Šī programma efektīvi un ātri tika ieviesta kā ekonomiskās krīzes pasākums, kad vienā mirklī ļoti milzīgos apjomos iestājās bezdarbs. Tajā laikā tā savas funkcijas pildīja labi, bet - tas nav ilgtermiņa pasākums. Šim atbalsta veidam līdz ar gada beigām vajadzētu beigties, un no jūlija tiks arī samazināts stipendijas apmērs. Tātad no nākamā gada vajadzētu atgriezties pie tradicionālajiem sabiedriski derīgajiem darbiem, kurus valsts finansē kopā ar pašvaldībām, kur tiek maksāti nodokļi, kuri ir ierobežoti laikā, un, saņemot sociālo palīdzību, visi tie, kuriem ir fiziski iespējams, tomēr strādā.

"Ja viss virzīsies, kā esam iecerējuši, tam vajadzētu dot ļoti nopietnu impulsu arī valsts attīstībā."

Nedrīkst būt tā, ka pēc pabalsta uz pašvaldību iet kā pēc algas. Tā ir aizvadīto pāris gadu negatīvā pieredze, un zināmā mērā to paši radījām ar šo centralizēto pieeju, liedzot tiesības uz vietas pieņemt lēmumus un piespiest darīt kaut ko citu jeb atteikt šo pabalstu, ja cilvēks nevēlas neko darīt. Cerēsim, ka šajā jomā sagaidīsim pozitīvas izmaiņas, kas būs pieņemamas arī sabiedrībai. Tā pašlaik ir noskaņota diezgan negatīvi – jo, teiksim, kādā ciemā viens strādā par diemžēl ļoti zemu atalgojumu, bet otrs, vispār nestrādājot, saņem tikpat daudz vai pat vairāk. Uz šīs pabalsta adatas ir "uzsēdināta" pietiekami liela daļa sabiedrības.

Vai kongresā ir domāts runāt arī par nodokļu sistēmas izmaiņām, lai tas rosinātu pašvaldības tomēr gādāt par komercdarbības paplašināšanu savā teritorijā?

Tad būtu kardināli jāpaplašina pašvaldību tiesības pieņemt šādus lēmumus. Šobrīd pašvaldību tiesības atbalstīt uzņēmējdarbību ir stipri ierobežotas; uz saistošo noteikumu pamata tās komersantiem var samazināt nekustamā īpašuma nodokli, un tas faktiski arī ir viss. Pašvaldībām gan tikai 2013. gadā ir paredzētas tiesības savā teritorijā plašāk regulēt šo nodokli, un tas varētu būt viens no pasākumiem. Bet es domāju, ka ir jābūt arī tiesībām ar citādiem pasākumiem atbalstīt uzņēmējdarbību savā teritorijā. Jo ir ļoti svarīgi atbalstīt uzņēmumu, lai tas vispār rastos un radītu darba vietas, tā netiešā veidā iegūstot līdzekļus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, nevis tiešā veidā no uzņēmuma darbības.

Protams, tūdaļ rodas jautājums par ēnu ekonomikas ietekmes mazināšanu. Tas savukārt ir cieši saistīts ar to, ka tuvākajā laikā ir jābūt nodokļu likmju samazinājuma plānam, kam jābūt apvienotam ar pasākumiem nodokļu nomaksas līmeņa celšanai. Tātad nežēlīga kontrole un sodi par nodokļu nemaksāšanu un vienlaikus sabiedrības izglītošanas kampaņas par to, kādēļ nodokļi ir jāmaksā. Jo pašlaik līdz ar darbaspēka nodokļu palielinājumu ēnu ekonomiku esam stiprinājuši. Turklāt sabiedrība to arī akceptē.

Ēnu ekonomikas īpatsvars ir milzīgs, to apliecina netiešie mērījumi; kaut vai mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums, kas nekādi neiet kopā ar legāli nopelnīto algu apmēru. Pēc statistikas iznāk, ka esam nabagi, bet lielveikalu autostāvvietas apliecina pretējo. Tad vēl palūkosimies, cik daudz naudas iemaksu automātu bankas pēkšņi ir uzstādījušas. Kāpēc pie tik attīstītas banku sistēmas, kur visiem strādājošajiem faktiski ir iespējams algu pārskaitīt uz kontu, cilvēkiem pašiem ir jāmaksā nauda caur automātu savā kontā?

Par ko liecina tas, ka ilgstoši neizdodas ar valdību vienoties par daudzām lietām, kuras pārrunātas neskaitāmos pašvaldību kongresos, sagatavotas un iesniegtas rezolūcijās?

Daudzas no lietām, par ko runājām, manuprāt, nerisinās tādēļ, ka visgrūtāk ir izmainīt domāšanu. Visas problēmas patiešām ir galvā. Un, ja nebūs iespējams izmainīt domāšanas veidu, nekā arī nebūs. Piemēram, ministrijas strādā katra par sevi, sadarbība starp tām ir ļoti sliktā līmenī, un man pat šķiet, ka tā kaut kā psiholoģiski netiek pieņemta un popularizēta, bet vairāk enerģijas tiek tērēts, lai pierādītu, ka viena ir labāka par otru.

Iepriekšējos divos kongresos nesekmīgi mēģinājām ietekmēt šos procesus, tagad cīņu sākām laicīgi. Jo neviens klāt neko nenesīs. Neviens cits mūsu vietā neko nedarīs. Tāpēc turpināsim to, kas iepriekš neizdevās.

Ir jāturpina, jo, piemēram, lielu daļu no spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem īstenībā nepilda ne valsts, ne pašvaldības. Mēs mānām paši sevi. Ir izveidojusies tāda situācija – valsts izliekas, ka iekasē nodokļus, cilvēki izliekas, ka tos maksā, un vēl kāds šajā valstī izliekas, ka strādā. Pēc tam visi kopīgi brīnās par iegūto rezultātu.