Kādas ir PVD galvenās funkcijas?
Mēs uzraugām pārtikas apriti, veicam veterināro uzraudzību, kontroli uz valsts robežas, uzņēmumu un produkcijas novērtēšanu, uzturam dažādus reģistrus. No šā gada nākusi klāt jauna funkcija – veterināro zāļu reģistrācija.
Tas nozīmē, ka iestāde ir liela?
Pašlaik PVD strādā 600 darbinieku. Neskaitot centrālo biroju, ir 11 reģionālās pārvaldes, kas pēc struktūras pārveidošanas darbojas iepriekšējo 27 vietā. Struktūru mainīt sākām pirms apmēram diviem gadiem, bet process vēl nav beidzies. Bijusī Sanitārā robežinspekcija tagad PVD sastāvā iekļauta nepastarpināti kā Robežkontroles departaments. Pārtikas centrs savukārt pārtapis par Novērtēšanas un reģistrācijas centru un arī iekļaujas tieši PVD sastāvā. Atkarībā no finansējuma 2011. gadam, kura lielumu vēl nezinām, varēsim lemt, kā strādāsim turpmāk.
PVD, tāpat kā policija un Valsts ieņēmumu dienests (VID), ir uzraudzības iestāde. Viena no mūsu funkcijām ir nelegālās uzņēmējdarbības samazināšana, kas ietilpst ēnu ekonomikas apkarošanā. Protams, ja mūsu finansējums tiks samazināts, būs jāatlaiž darbinieki un jāsamazina atalgojums.
Vai tas skars arī izskaidrošanas, izglītošanas darbu, prasot vairāk pūļu seku novēršanai? Preventīvais darbs bija pirmais, kas cieta, sākoties finansējuma sarukumam.
No preventīvā darba neesam atteikušies. Jā, tas ir mazinājies, bet nav pārtrūcis. Mēs joprojām veicam plānveida izglītošanu. Bet jāteic, ka iedzīvotāju sūdzību skaits pagājušajā gadā salīdzinājumā ar 2007. un 2008. gadu ir divkāršojies. Protams, tās ir sekas.
No Krievijas – pat ne kumosu piparspeķa...
Veterinārā uzraudzība. Ko tā sevī ietver?
Pati svarīgākā ir dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzība. No šī uzdevuma izpildes kvalitātes ļoti daudz kas atkarīgs valsts ekonomikā, īpaši eksportā. Veicam dzīvnieku labturības uzraudzību fermās, dažādos pasākumos un arī situācijās, kad vērojama nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem. Uzraugām dzīvnieku barību, kontrolējam tās kvalitāti un reģistrējam dzīvnieku barības ražotājus. No šā gada veicam veterināro zāļu aprites reģistrāciju gan vairumtirdzniecībā, gan mazumtirdzniecībā.
Šogad tika konstatēts Āfrikas cūku mēris pavisam netālu – Sanktpēterburgā... Kā tas ietekmēja Latviju?
Jā, Ļeņingradas apgabalā slimība parādījās laikā, kad ārā bija ap mīnus 200C. Tas nozīmē, ka mēs nevarējām autotransportu dezinficēt uz robežas, visi šķidrumi sasala. Mums palīdzēja autoparki. Vissvarīgākais bija apstrādāt tieši cūku transportēšanas auto, lai tie, iebraucot Latvijā, tiktu papildus dezinficēti un izmazgāti. Ja mēs dezinfekciju veiktu uz robežas, tad to darītu un arī apmaksātu PVD. Šoreiz dezinficēšanas izmaksas sedza dzīvnieku pārvadātāji. Tā kā Āfrikas cūku mēris ir ļoti nopietna slimība, tad neviens nekurnēja. Pēc Krievijas datiem, mēra izplatīšanos ir izdevies apturēt.
Vai šīs slimības ierosinātājs izdzīvo arī tik lielā aukstumā? Ja slimība tiktu ievazāta, ko tas nozīmētu Latvijai?
Jā, slimības ierosinātāji izdzīvo, tie ir ļoti izturīgi. Latvijas cūkām šī slimība nozīmētu visu fermu, kurās tā konstatēta, izkaušanu, karantīnas zonu apstiprināšanu un pilnīgu eksporta aizliegumu. Tie ir sāpīgi procesi. Latvija uz Krieviju gadā eksportē ap 100 000 dzīvu cūku, un tā ir apmēram viena trešā daļa no visām Latvijas cūkām.
Ceru, ka šī slimība tik drīz neparādīsies. Kaut Krievija uzskata, ka Āfrikas cūku mēra nokļūšana ES teritorijā ir tikai laika jautājums. Tā aizceļos caur Ukrainu uz Poliju.
"Krīze skārusi sabiedrisko ēdināšanu un mazumtirdzniecību. Uzņēmumi spiesti taupīt, dažkārt tas notiek uz kvalitātes rēķina."
Riska objekti vienmēr ir tā dēvētās megapoles, tādas kā Sanktpēterburga, kur no visām Krievijas malām saplūst ļoti daudz produktu. Tā kā šī slimība izplatās arī ar pārtiku, tad Sanktpēterburga vienmēr būs riska zona slimības nonākšanai ES. Jau divas reizes pēdējo divu gadu laikā tieši Sanktpēterburgā ir konstatēts Āfrikas cūku mēris.
Tas nozīmē, ka no Krievijas nedrīkstam ievest nekādu pārtiku? Pat ne gabaliņu piparspeķa kabatā?
Pilnīgi neko, kas ir dzīvnieku izcelsmes, un ne komerciāliem, ne privātiem nolūkiem. Īpaši jau speķa gabaliņu kabatā, jo tas netiek pārbaudīts. Šo nosacījumu cilvēki mēdz pārkāpt, tādēļ arī esam aicinājuši muitu un robežsardzi pastiprināti kontrolēt personīgo bagāžu. Sanktpēterburgā šī slimība ienāca ar pārtiku no valsts dienvidu reģioniem, kur sērgu vairs nespēj apkarot.
Latvijā uz robežas joprojām pārbauda automašīnu dezinfekciju un tīrību. Ja auto nav tīrs – vienalga, tas dezinficēts vai ne, sūtām atpakaļ. Papildu dezinficēšanu Latvijā esam pārtraukuši, bet joprojām notiek personīgās bagāžas pastiprināta kontrole.
Uz robežas – visu galdā!
Cik saprotu, tad jau esam sākuši runāt par robežkontroles funkciju?
Jā, un tā arī ir ļoti svarīga. PVD speciālisti strādā visos Latvijas ārējās robežkontroles punktos gan uz Krievijas, gan Baltkrievijas robežas, gan ostās. Lai jebkurš pārtikas produkts, medikaments, dzīvnieku barība, kokmateriāli (veicam arī fitosanitāro kontroli), augu aizsardzības līdzekļi, augu sēklas ienāktu Latvijas, tas ir – ES teritorijā, tiem jāiziet robežkontrole. Kontrolējam gan komerckravas, gan privāto bagāžu. Tas attiecas uz kustību no „trešajām” valstīm.
Ja cilvēks vēlas atvest, piemēram, vienu gladiolas sīpolu no Baltkrievijas, tad viņam šis sīpols uz robežas jādeklarē?
Obligāti. Neko nedrīkst ievest bez pārbaudes. Ir augu produkti, kam būs nepieciešams uzrādīt arī fitosanitāro sertifikātu. Vienu gladiolas sīpolu personiskām vajadzībām ievest drīkst bez sertifikāta, bet noteikti deklarējot. Kāpēc? Iemesls pilnīgi triviāls – lai novērstu augu slimību ievazāšanu. Diemžēl mūsu iedzīvotāji to ne vienmēr uztver nopietni. Ja sīpols nebūs deklarēts un to atradīs, tad sīpolu robežpunktā arī iznīcinās. Protams, paredzēti administratīvie protokoli, bet privātpersonām cenšamies tos nepiemērot.
Darbinieki rūk, sūdzības aug
Vēl viena funkcija, ko jūt vistiešāk, ir pārtikas uzraudzība „no lauka līdz galdam”.
Kaut Latvija joprojām nav izrāpusies no ekonomiskās bedres, 2010. gadā salīdzinājumā ar 2009. gadu Latvijā audzis reģistrēto pārtikas uzņēmumu skaits. Acīmredzot cilvēki meklē jebkādas iespējas savai uzņēmējdarbībai. Nevaru spriest, cik visi radītie uzņēmumi ir veiksmīgi, bet to skaits ir nepieredzēti liels. Līdz ar to palielinās arī mūsu darba lauks, kaut darbinieku skaits samazinās.
Cik kvalitatīvi tad varat veikt pārbaudes?
Protams, nosakot prioritātes – samazināt uzraudzības apmēru vietās ar mazāku risku un saglabāt uzraudzību iepriekšējā līmenī uzņēmumos ar paaugstinātu risku un jutīgajās zonās, kas saistītas ar eksporta nodrošināšanu un ar garantiju sniegšanu citām valstīm.
Jūs teicāt, ka ir dubultojies cilvēku sūdzību skaits. Vai tieši par pārtiku?
Pārsvarā, un galvenokārt Rīgā. Krīze skārusi sabiedrisko ēdināšanu un mazumtirdzniecību. Cilvēki sūdzas par derīguma termiņiem, uzglabāšanas temperatūru, par konkrētu produktu garšu, bojājuma pazīmēm produktos. Uzņēmumi spiesti maksimāli taupīt, dažkārt diemžēl tas notiek uz kvalitātes rēķina.
Vai nav problēmu ar piena produkcijas kvalitāti tiešajā tirdzniecībā, ko pirms pāris gadiem atļāva un ko iedzīvotāji aktīvi izmanto?
Pirms diviem gadiem veicām šīs produkcijas laboratorisko kontroli, aina atklājās ļoti dažāda. Runājot kopumā, tiešajā tirdzniecībā pārdodamajam pienam mikroorganismu skaits bija lielāks nekā tam pienam, ko piegādā pārstrādes uzņēmumiem. Mikroorganismu daudzums tiešā veidā patērētājus neapdraud, sliktāk ir, ja pievienojas patogēni jeb infekcijas izraisītāji, kas var draudēt ar pārtikas izraisītu saslimšanu. Te jāskatās arī pēc gadalaika – ja ārā ir plus 25–300C, tad pienam ir ļoti grūti nodrošināt nepieciešamo temperatūru. Loģiski, ka mikroorganismi tur vairojas, un draud ar vēdergraizēm.
"Aicinu cilvēkus, pirms pirkt uztura bagātinātājus, vispirms PVD mājaslapā pārliecināties, vai šis produkts ir reģistrēts Latvijā."
Visas pārējās kvalitātes pienam bija kārtībā. Atklājās tikai, ka cilvēki tirgo pienu, neizņemot nepieciešamās tiešās tirdzniecības kvotas, pat ne atļaujas. Bija informācija, ka uz Latviju izlejamo pienu vedot no Lietuvas. Tikko paveras kāda niša, to cenšas ieņemt, un ne vienmēr godīgā ceļā.
Protams, neko nevar vispārināt, katras saimniecības piens ir atšķirīgs, bet kopumā nekādas lielas briesmas patērētājiem no tiešās piena tirdzniecības radušās nav. Latvijā visumā ir augstas kvalitātes piens, problēmas rodas pārsvarā vienas līdz divu govju saimniecībās.
Vai sanitārās grāmatiņas tiks likvidētas?
Noteikti nē! No viena pārprasta teikuma tika radīta ažiotāža, kas ierāva vairākas ministrijas un pārraudzības iestādes, un arī pārtikas ražotājus. PVD vienmēr pastāvēs uz to, ka cilvēkiem, kuri iesaistās pārtikas apritē, ir jāsaņem ārsta slēdziens par veselības stāvokli.
Cits jautājums ir, kādā veidā šis slēdziens tiek noformēts. Pašlaik tās ir sanitārās grāmatiņas, kuras ir un kādu laiku noteikti vēl būs. Varbūt nākotnē būs vienota datubāze tīmeklī, kurā darba devēji varēs ārsta vērtējumu izlasīt vai arī īpaša sadaļa elektroniskajā medicīnas datu reģistrā. Tie visi ir nākotnes jautājumi. Bet ārstu pārbaudēm un laboratoriskajiem izmeklējumiem reizi gadā noteikti jābūt.
Internets - ērtais un mānīgais
Pārtikas centra mantinieks - Novērtēšanas un reģistrācijas centrs. Ko tas dara?
Šī mūsu dienesta daļa biežāk nekā citas saskaras ar vairumtirgotājiem. Lielākā daļa produkcijas, ko reģistrē, nav ražota Latvijā, – uztura bagātinātāji, minerālūdeņi, diētiskā un jaunā pārtika, produkti, kas satur ģenētiski pārveidotos organismus (ĢMO), veterinārās zāles.
No visiem reģistriem, ko centrs uztur, patērētājus varētu interesēt uztura bagātinātāju reģistrs. Latvijā ir ļoti liels šīs produkcijas piedāvājums un, protams, atklāti arī dažādi krāpnieciski gadījumi. Tas īpaši saistās ar interneta tirdzniecību, kur mēdz pārdot novājēšanas līdzekļus, dažādus stimulatorus. Brīnumkapsuliņas dažkārt ir pildītas ar sazin ko, labākajā gadījumā – sausu zāli. Mēdz būt tādas zāļu vielas, kas sabojā cilvēka aknu un nieru darbību. No Ķīnas ievestā produkcijā atklājām, piemēram, viagras darbīgās vielas, kas netika norādītas marķējumā.
"Pārtikas uzņēmumu reģistrēšana pēdējā laikā ir ļoti atvieglināta – jāveic vienkārša paziņošana."
Tādēļ lūdzu cilvēkus, pirms pirkt uztura bagātinātājus, vispirms PVD mājaslapā pārliecināties, vai šis produkts ir reģistrēts Latvijā un kādam ir jābūt tā sastāvam. Produktu reģistrējot, notiek izvērtēšana, aizdomu gadījumos arī laboratoriskā. Protams, uztura bagātinātājus visdrošāk pirkt legālās tirdzniecības vietās, ne uz ielas stūra vai internetā. Arī diētisko pārtiku, tajā skaitā sportistiem domāto, kurā mēdz būt nenorādītas hormonālās vielas. Cilvēkiem ar visiem šiem preparātiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem.
Internetā pasūtītu produkciju no citas valsts, tajā skaitā zāles un uztura bagātinātājus, cilvēki pārsvarā saņem pasta sūtījumā. Vai tos arī kontrolē PVD?
Mēs privātos sūtījumus nekontrolējam. Pastā, tiesa, notiek izlases veida pārbaude. Dažkārt atklāj gan zāles, gan uztura bagātinātājus. Tie no sūtījumiem tiek izņemti un iznīcināti, jo produkciju, kas nav PVD reģistros, Latvijā izplatīt nedrīkst.
Ja tepat uz vietas kāds vēlas izplatīt, tad jāreģistrējas PVD?
Pārtikas uzņēmumu reģistrēšana pēdējā laikā ir ļoti atvieglināta – jāveic vienkārša paziņošana, ka sākat, piemēram, zāļu tēju ražošanu vai uztura bagātinātāju izplatīšanu. Ja nevēlaties reģistrācijas apliecību, tad par to pat nav jāmaksā. Ja apliecību gribat, tas maksās vienu latu. Pēdējos gados daudzas prasības kļuvušas vispārīgākas un daudz vienkāršākas, vairs nav detalizētu nosacījumu palodžu slīpumam un sienu krāsojuma augstumam. Par to ir prieks, vairs nav pārspīlējumu.
Latvija ir jauna valsts, tās normatīvās bāzes radīšanas vēsture nav sena. No PSRS pārņemto normatīvu veidošanas pieredzi vienubrīd sāka pārklāt ES direktīvas, radot lielu sajukumu. Atceros, kāds no ES atbraukušais konsultants Latvijai kā „trešās pasaules” valstij pieprasīja dzeramā ūdens papildu hlorēšanu uzņēmumos, kas grib vest produkciju uz ES... Šīs prasības bija jāpilda, ja gribējām eksportēt.
Tagad traģikomiskais posms ir izdzīvots. Sistēma ir palikusi vieglāka, saprotamāka un vienkāršāka. Protams, ir spēles noteikumi, kas jāievēro visiem, tieši tāpat kā prasība maksāt nodokļus. Ja kāds spēlē bez noteikumiem, mēs labi zinām, kas notiek...
Gribi izvest vardi, uzrādi sertifikātu!
Veterinārie sertifikāti dzīvnieku un to produkcijas izvešanai uz citām valstīm atsevišķām kategorijām ir nepieciešami. Kā notiek to iegūšana, piemēram, veterinārajam sertifikātam uz Krieviju?
Ja runājam par Krieviju, tad dzīvnieku izcelsmes produktu eksportētājam vispirmām kārtām ir jābūt Krievijā atzītam uzņēmumam. Tas ir ļoti garš process. Vispirms uzņēmums paziņo PVD, ka viņš vēlas tirgoties ar Krieviju un uzskata, ka ir prasībām atbilstošs. Tad mēs uzņēmumā veicam pārbaudi atbilstoši Krievijas nosacījumiem. Pēc tam lūdzam Krievijas Veterinārā un fitosanitārā dienesta darbinieku atbraukt uz Latviju un veikt inspekciju. Tas prasa vismaz gadu.
Pašlaik uz Krieviju eksportē 62 uzņēmumi, no tiem 20 izved dzīvus dzīvniekus. Vēl ir virkne uzņēmumu, kuri izved augu izcelsmes produkciju, kam nevajag veterināro sertifikātu un Krievijas dienesta atzinumu, bet pietiek ar deklarēšanos. Jāteic, ka tirdzniecība ar Krieviju ir aktivizējusies, bet atkal atgriežamies pie jautājuma par Latvijas iespējām nodrošināt nepieciešamos apmērus. Krievijā visa vajag daudz, īpaši, ja grib tirgot kādā no tirdzniecības ķēdēm. Pašlaik ļoti sekmīgi ar Krieviju, palielinot apmērus, strādā zivju pārstrādes uzņēmumi.
Kā iegūst veterināro sertifikātu eksportam uz citām valstīm?
Ar Azerbaidžānu ir diezgan vienkārši, dienesti abpusēji saskaņo sertifikātu prasības, un viņi uz PVD slēdzienu paļaujas. Ar ASV ir pavisam citādāka procedūra – tur primāri par visu atbildīgs ir pats ievedējs. Viņš produkciju deklarē Pārtikas un zāļu administrācijā, kur to pārbauda. Administrācijas inspektori izlases veidā brauc uz valstīm, kuras eksportē, un uzņēmumus inspicē. Arī Latvijā bija divas ASV inspekcijas zivju produkcijai, bet tas bija krietni sen.
"Acīmredzot vieglāk ir atteikties no sūdzībām, nevis nostāties pret negodīgiem darboņiem. "
Runājot par ES un Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) valstīm, mūsu eksportētājiem nav nepieciešami nekādi sertifikāti, jo visā koptirgū ir vienādas prasības, tajā skaitā uzņēmumu atzīšanas procedūrai. Bet, ja izved dzīvus dzīvniekus, tad gan nepieciešams īpašs elektroniskais sertifikāts arī starp ES un EEZ valstīm. Piemēram, uz Šveici izvedot dzīvas vardes, uz Poliju – zoodārza dzīvniekus.
Gana baltais pārtikas tirgus
Pagājušajā gadā KNAB rosināja kriminālvajāšanu pret divām PVD amatpersonām...
Pati krāpšana, kukuļņemšana un dienesta stāvokļa izmantošana patiesībā notika jau sen, 2007. – 2009. gadā. Pagājušajā gadā sākās kriminālvajāšana un viss izskanēja presē. Šīs personas jau no 2009. gada dienestā nestrādā. Protams, tas bija ļoti nepatīkams gadījums.
PVD ir iestāde, kurā ir paaugstināts korupcijas risks?
Pilnīgi noteikti - jā. Tāpēc mums ir iekšējās kontroles daļa, kur trīs cilvēki darbojas ar korupcijas novēršanas plāna izpildi, lemj par darba savienošanas jautājumiem, izskata visas sūdzības un aizdomas, saistītas ar korupcijas riskiem. Mums ir arī anonīmais tālrunis, un ikviena šāda informācija tiek pārbaudīta. Jāteic, anonīmu signālu par negodprātīgiem inspektoriem ir ļoti, ļoti maz. Ir bijuši cilvēki, kas kaut ko stāsta, bet uzrakstīt iesniegumu, lai mums būtu pamats tālākai izmeklēšanai, viņi atsakās. Vai viņus vada bailes? Pašaizsardzība? Sava biznesa sargāšana? Acīmredzot vieglāk ir atteikties, nevis nostāties pret negodīgiem darboņiem. Bet tad jau mēs nekad ar korupciju galā netiksim.
Cik liels Latvijā, jūsuprāt, ir pārtikas produkcijas melnais tirgus?
Te ir jānodala izejvielu tirgus un pārtikas produktu tirgus. Un arī PVD izpratnē melnais tirgus būs citādāks nekā VID izpratnē. PVD uzskata, ka melnais tirgus ir, ja, piemēram, lopus nokauj mājas apstākļos un gaļu pārdod vai uzdāvina kaimiņam. Ja kauj legālā kautuvē, tad tā ir legāla gaļa.
Ja runājam par izejvielas melno tirgu, statistikas man nav, bet izjūta saka: gaļai noteikti ne vairāk par 10 procentiem. Pienam ir kvotu sistēma, tur nelegālās daļas tikpat kā nav. Lielāka problēma pienam ir tā izvešana uz Lietuvu, kas varētu būt kādi 20 procenti no visa Latvijā saražotā svaigpiena. Lietuvieši brauc pie mums un pienu paši uzpērk.
Ja runājam par melnā vai pelēkā tirgus pārtikas pārstrādes produktiem, tad tos pārsvarā pārdod „no rokas” – vai nu pašu ražotus, vai nelegāli ievestus, vai varbūt iegūtus un ar nomainītu derīguma termiņu. Statistikas man nav, bet šis procents nevarētu būt liels. Ja iepērkas legālās vietās jeb baltajā tirgū, un pārsvarā cilvēki tā arī dara, tad melnajam tirgum nav iespēju augt. Arī „zāļu tantiņas” tirgū, kas pārdod savas tējas, salasītās sēnes, ogas un ābolus, drīkst noteiktu daudzumu savu ražojumu pārdod.
Protams, ka cilvēki pērk arī gaļu, olas, pienu no „lauku saimnieka”, uzticoties un nepārliecinoties, vai produkcija nav tikko atvesta no Polijas. Var jau būt, ka saimniekam ir visas kvotas, tiesības un atļaujas šo produkciju pārdot un tā tiešām ir viņa paša ražota. Tad no PVD viedokļa viss ir kārtībā. Bet, pērkot gaļas konservus „no ratiņiem”, visticamāk, ka tā nebūs pārāk legāla prece. Tur pretenzijas būs gan PVD, gan VID.
