Šā gada 24. janvārī laikrakstā „Diena” Juris Bārzdiņš izteicies: „Ārstniecības process ir sadarbība starp ārstu un pacientu. Ja sadarbība nenotiek - pacients neievēro ieteikumus vai ārsts laika trūkuma dēļ nepievērš pienācīgu uzmanību pacienta iztaujāšanai un pieņemto lēmumu skaidrošanai - neveidosies apmierinātība ar veselības aprūpi kā tādu.”
Šis izteikums pilnībā raksturo lielu daļu mūsu ārstu un pacientu – cilvēki gaida, ka ārsts „atjās pie viņa baltā zirgā” tieši viņam nepieciešamajā brīdī un kā uz burvju mājienu atrisinās viņa veselības problēmas – bieži vien ielaistas paša nevērības pret savu veselības stāvokli dēļ, savukārt ārsti...
Jā, šoreiz vēlos vairāk pievērsties tam, kādiem tad ir jābūt ārstiem, lai netiktu ārstēta slimība, bet tiktu palīdzēts izveseļoties sasirgušam cilvēkam vai nesaslimt veselajam.
Kā teicis izcilais latviešu ārsts profesors Pauls Stradiņš, medicīna ir zinātne, amats un māksla. 20.gs. otrajā pusē un 21. gadsimtā esam lieliem soļiem gājuši uz priekšu zinātnes – farmācijas, medicīnas tehnoloģiju, jaunu ārstēšanas metožu - jomā. Tam nenoliedzami ir milzu nozīme straujā medicīnas iespēju attīstībā sasirgušu cilvēku ārstēšanā. Taču - cik būtiska loma ir iepriekšminētajai jomai veselās sabiedrības daļas motivēšanā rūpēties par sevi profilaktiski? Diezgan maza. Te vislielāko lomu spēlē ārsta spēja uz savu darbu raudzīties arī kā uz amatu un mākslu.
"Cilvēki gaida, ka ārsts „atjās pie viņa baltā zirgā” un kā uz burvja mājienu atrisinās viņa veselības problēmas. "
Mūsdienu medicīnas uzdevums, lai rastos „apmierinātība ar veselības aprūpi kā tādu”, kā izsakās ministrs, būtu apvienot šos trīs faktorus – zinātni, amatu un mākslu, lai ārsti un viņu pacienti vērstu skatu vienā, pozitīvajā – veselības virzienā.
Vadot seminārus ārstiem, esmu sapratusi, ka liela daļa mediķu dzīvo tikai racionālajā, materiālajā pasaulē, taču arvien vairāk pārliecināmies, ka materiālā pasaules daļa nav vienīgā. Lai cilvēkā mājotu veselība, ir jābūt harmonijā gan fiziskajam, gan garīgajam, gan emocionālajam ķermenim. Semināru laikā jautājot ārstiem, kas ir visspēcīgākā enerģija pasaulē, tikai retu retais zina atbildēt, ka tas ir domas spēks. Ja ārsti to neņems vērā, bet arvien paļausies tikai uz racionālajām zināšanām un pakļausies zinātnes un farmācijas spiedienam (ka cilvēku var izārstēt tikai ar tabletēm un aparātiem), viņi arvien mazāk spēs cilvēkiem palīdzēt un arvien mazāk cilvēku uzticēsies ārstiem, bet meklēs palīdzību interneta forumos vai pie dziedniekiem.
"Lai cilvēkā mājotu veselība, ir jābūt harmonijā gan fiziskajam, gan garīgajam, gan emocionālajam ķermenim."
Kāpēc? Jo dziednieks cilvēku uztver kā vienotu veselumu. Bet pats galvenais – dziednieks prot uzdot jautājumus un klausīties. Un viņš lieliski prot runāt un cilvēku pārliecināt. Taču arī dziednieki mēdz teikt: varu palīdzēt tikai tad, ja cilvēks man uzticas. Bet kā ir ar ārsta un pacienta attiecībām?
Pacients visbiežāk nāk pie ārsta ar satraukumu, daudziem jautājumiem, neskaidrībām, tādēļ vēlas sagaidīt no speciālista izsmeļošu informāciju par savu, kaut arī vismazāko likstu. Cilvēks vēlas dzirdēt sev saprotamu skaidrojumu par slimības cēloņiem, gaitu, sekām, ko darīt utt. Bet ko viņš visbiežāk saņem? Zāļu receptes, norīkojumu uz kādu papildizmeklējumu (labākajā gadījumā), reizēm – arī nosūtījumu pie cita speciālista vai uz slimnīcu. Bet viņš neko nav uzzinājis par slimības rašanās patiesajiem iemesliem, par tās saistību ar izjaukto harmoniju organismā kopumā.
Bieži vien ārsti uzskata pacientus par diezgan maz domājošām būtnēm, kam to vien vajag, kā izrakstītu zāļu recepti. Zināmā mērā piekrītu, jo daļa sabiedrības patiešām iet vieglāko ceļu, taču ārsta uzdevums būtu parādīt cilvēkam labāko, pareizāko un mērķtiecīgāko, nevis vieglāko ceļu. Ārstam, ideālā variantā, ir jābūt ne tikai lieliskam savas jomas speciālistam, bet Skolotājam, Meistaram, kas ceļ savu skolnieku garā, palīdz atbrīvoties no upura un mocekļa lomas, mācot dzīvot veselam un par saviem spēkiem pārliecinātam.
"Bieži vien ārsti uzskata pacientus par diezgan maz domājošām būtnēm, kam to vien vajag, kā izrakstītu zāļu recepti."
Tas nozīmē, ka ārstam pašam ir jāapgūst ne tikai medicīna, bet arī dabas un Visuma likumi, jāspēj pakāpties pakāpi augstāk garīgajā attīstībā, lai vienīgās ārstēšanas metodes nebūtu medikamentu izrakstīšana, ķirurģiska iejaukšanās vai kāda cita medicīniska manipulācija.
Veselības ministrs saka: „Cilvēkiem jāmaina sava bezatbildīgā attieksme pret veselību un jābeidz domāt, ka viņu glābšana ir tikai valsts pienākums.” Un es tam piekrītu par visiem 100 procentiem. Taču vēlos arī piebilst, ka ārstam jākļūst par Ārstu. Jāmaina attieksme un savs darbs jāuztver gan kā zinātne, gan amats un māksla. Patiesībā tā ir globāla problēma.
