Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Aija Bauere: „Starpkultūru tuvināšanās ir jāsāk no bērnu vecuma, tad arī ir vislabākie rezultāti.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Atšķirīgi dzīvojam valsts nomalēs un lielajās pilsētās: dažāds ir darba samaksas un nodarbinātības līmenis, un, kopumā ņemot, attīstības indekss starp attāliem novadiem un lielpilsētu satelītiem mēdz atšķirties pat desmitām reižu. Divdesmit gadu pēc valsts neatkarības atjaunošanas joprojām ir daudz nepilsoņu cittautiešu, mazākumtautības rotē savā atsevišķā valodas, kultūras un informācijas telpā, un īstenībā dzīvojam tādā kā divkopienu valstī.
Nenoliedzami, daudz kas būtu citādi, ja sabiedrības integrācija visus šos gadus būtu mērķtiecīgi un pastāvīgi kopta politika, ja kopīgs darbs sabiedrības labā būtu arī vairāk valsts atbalstīts. Taču aplami būtu arī apgalvot, ka darīts nav nekas. Kaut vai paraugoties, ko teju desmit savas darbības gados ir paveicis Sabiedrības integrācijas fonds (SIF). Par to LV.LV saruna ar fonda sekretariāta direktori Aiju Baueri.
Sākums – ar garu ieskrējienu
Pirmajos atjaunotās neatkarības gados vienota integrācijas politika valstī nepastāvēja. Tad bija citas rūpes un cīniņi ap Pilsonības likumu, Valsts valodas likumu... Izkļuvušiem no PSRS tautu draudzības un kolektivizācijas „ērkšķu kroņa”, centrbēdzes spēks lika turēties pie latviskā, savrupā. Kopš kura laika varam runāt par integrācijas politikas aizmetņiem?
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē ar integrāciju cieši saistītās jomās savas rīcības politikas izstrādāja Kultūras ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija. Protams, tie bija virzieni, kas tieši attiecās uz šo ministriju darbības lauku, piemēram, bilingvālo izglītību. Darbs pie valsts politikas pamatprincipiem sākās 1998. gadā, rosinot plašas diskusijas. Pēc pāris gadiem programmas galīgo izstrādi nodeva Tieslietu ministrijas atbildībā, kur tika izveidots Sabiedrības integrācijas departaments.
Valsts programma pilnā apjomā tika akceptēta 2001. gada februārī, un ar šo brīdi integrācijas politika tika pacelta valsts politikas statusā. Taču bija nepieciešams šo programmu arī reāli īstenot, šim nolūkam piesaistīt un apsaimniekot gan valsts budžeta finansējumu nacionālajām programmām, gan arī jau pavērās izredzes iegūt Eiropas Savienības (ES) naudu. Tādēļ tika izveidots Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), kura darbību nosaka speciāls likums, kas stājās spēkā 2001. gada septembrī. Pēc pāris gadiem SIF ieguva tiesības administrēt Phare grantu programmas, bet 2004. gadā – arī ES struktūrfondu grantu programmas.
"No 2001. gada integrācijas politika tika pacelta valsts politikas statusā."
Jau no paša sākuma SIF finansēja latviešu valodas apguvi – fonds izsludināja konkursus un tajos pieteicās izglītības iestādes, kuras tālāk nodrošināja latviešu valodas apguvi. Fonds atbalstīja arī nevalstisko organizāciju aktivitātes tieši integrācijas jomā, konkursu kārtībā izmaksājot grantus dažādu kultūras pasākumu rīkošanai. Tomēr iepriekšējos gados valsts atbalsta politika vairāk bija vērsta uz etniskās identitātes saglabāšanu, piemēram, krievu, ukraiņu, baltkrievu kultūras biedrībām palīdzot saglabāt savas tautas kultūras tradīcijas. Bet pārāk maz bija abpusējās iekļaušanas pasākumu – netika uzstādīts obligātais nosacījums, ka valsts atbalstītos pasākumus jārīko ar vairāku tautību pārstāvju piedalīšanos, lai īstenotos patiešām dažādu kultūru un valodu mijiedarbība un tuvināšanās.
Neraugoties uz to, programmas rezultāti ir visnotaļ nozīmīgi. Kā jau minēju, blakus valsts budžeta naudai parādījās arī Phare programmas, EEZ un Norvēģijas valdības, kā arī struktūrfondu līdzekļi. Taču jāņem vērā, ka mēs esam izpildītāji, paši sabiedrības integrācijas politiku neveidojam.
Politikas vadības groži – dažādās rokās
Aizvadītajos gados politikas veidotāji ir ļoti mainījušies. Pēc 8. Saeimas vēlēšanām tika izveidots Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS), kas pastāvēja sešus gadus. Šīs iestādes uzdevums bija tieši valsts politikas izstrāde un īstenošana sabiedrības integrācijas jomā – pilsoniskās sabiedrības veicināšana, rasu un etniskās diskriminācijas izskaušana, iecietības veicināšana sabiedrībā, mazākumtautību tiesības un daudz kas cits. Pēc tam SIF pārraudzību pārņēma citas ministrijas. Kas notiek tagad?
Pēdējos gados esam ļoti „mētāti” – pēc ĪUMSILS nonācām Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pakļautībā, kuru arī pārveidoja, bet 2009. gadā vispār sadalīja, funkcijas nododot Labklājības, Tieslietu un Izglītības un zinātnes ministrijām. Tad atkal atgriezāmies Tieslietu ministrijas paspārnē.
Bet kopš šā gada par valsts politikas izstrādi sabiedrības integrācijas jomā, kā arī tās īstenošanu ir atbildīga Kultūras ministrija (KM). Nu jau esam ceturtajā pārraudzības vietā, un šobrīd sadarbība ar KM ir veiksmīga, pirmo reizi no ministrijas puses jūtam patiesu interesi par fonda darbu.
Taču Saeimā pašlaik atrodas likumprojekts „Grozījums Sabiedrības integrācijas fonda likumā”, kuru 10. februārī izskatīja 2. lasījumā un kur cita starpā teikts: „Fonds atrodas Ministru prezidenta institucionālā pārraudzībā. Ministru prezidents pārrauga Fonda darbības tiesiskumu.” Ja parlaments grozījumus akceptēs, tad SIF atkal mainīsies atbildīgā iestāde? Vai valsts politika atkal neapstāsies pusceļā?
Nē, politikas izstrāde tik un tā paliks Kultūras ministrijas atbildībā. Bet mēs to īstenosim ar fonda rīcībā esošajiem finanšu instrumentiem. Visticamāk, administratīvi strādāsim kopā ar Valsts kanceleju.
KM pašlaik veido konsultatīvo padomi ar plašu ekspertu un sabiedrībā cienītu cilvēku pārstāvniecību, lai izstrādātu Integrācijas pamatnostādnes, kas savukārt tiktu veidotas pēc attīstīto Eiropas valstu pieredzes, kā arī balstoties uz Latvijas vietējām īpatnībām. Ko domājat par to?
Šāds dokuments, kas noteiktu integrācijas politikas vadlīnijas tagad un turpmāk, ir ļoti vajadzīgs: iepriekšējo pamatnostādņu darbības laiks beidzās jau 2009. gadā. Tagad ir tā, ka mums pašlaik gan ir Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas programma, bet integrācijas politikas pamatnostādņu nav.
Piekrītu kultūras ministres viedoklim, ka integrācija ir horizontālas ievirzes process, kas skar gan sociālo, gan ekonomisko, gan kultūras un izglītības jomu. Ar varu, ar normatīvajiem regulējumiem etniskās barjeras nepārvarēsim, neveicināsim šīs valsts nācijas pamatvērtību pieņemšanu. Bet soli pa solim tuvinoties, tuvāk iepazīstoties, gan varēsim panākt, lai cittautību cilvēki šo valsti atzīst par pievilcīgu, drošu, tādu, kurā viņi vēlas kļūt par pilsoņiem un audzināt savus bērnus. To mēs ļoti labi redzam praksē, vērtējot integrācijas projektu pienesumu. Šī pieredze tomēr krāta daudzu gadu garumā.
Ar EEZ un Norvēģijas finanšu atbalstu
Pamatus sabiedrības integrācijas programmām pirms astoņiem gadiem ielika „Phare” grantu programmas, un idejiskā līmenī tās tagad tiek turpinātas ar Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta atbalstu, jo tika nolemts, ka ES struktūrfondu nauda šajā finanšu plānošanas posmā sabiedrības etniskās integrācijas nolūkiem netiks atvēlēta. Kā jums ir veicies?
Šeit īpaši jāuzsver grantu shēma „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un sabiedrības integrācijas veicināšana”, kas tika izstrādāta sadarbībā ar ĪUMSILS vēl 2007. gada beigās un 2008. gada sākumā, plaši aptaujājot mazākumtautību biedrības un nodibinājumus un ņemot vērā to pārstāvju praktiskā darbībā pārbaudītus viedokļus. Šai programmai tika atvēlēti 688 tūkstoši eiro.
Līdztekus šai grantu shēmai tika atbalstīta arī Nevalstisko organizāciju fonda izveide. Šī programma, kas no 2009. gada turpinājās līdz pērnā gada rudenim, bija ļoti daudzpusīga un interesanta. Tā bija ļoti nepieciešama, jo mazākumtautību organizācijas Latvijā ir diezgan saskaldītas un tām projektu konkursos patiešām būtu grūti konkurēt ar tādām spēcīgām NVO kā, piemēram, „Providus”, „Delna” vai citām. Galvenais šajā programmā bija tieši starpkultūru pasākumi, un aktivitāte bija patiešām unikāla.
Programmā bija plānots iesaistīt 992 tūkstošus iedzīvotāju. Tas arī tika īstenots. Turklāt, ja matemātiski attiecina izlietoto finansējumu pret mērķa grupas lielumu, iznāk, ka uz vienu personu izlietoti 0,7 eiro, kas liecina par ļoti efektīvu līdzekļu apguvi.
Kas šajā programmā tika darīts?
Projekti tika finansēti šādās sešās atbalsta jomās: mazākumtautību biedrību un nodibinājumu darbības kapacitātes stiprināšana; mazākumtautību kultūras pasākumi; pasākumi plašākas sabiedrības informēšanai par mazākumtautību kultūru, tradīcijām un reliģiju; literāro darbu tulkošana no mazākumtautību valodām latviešu valodā un otrādi; pasākumi plašākas sabiedrības informēšanai par sabiedrības etniskās integrācijas jautājumiem; ārpusskolas pasākumu programmas, lai veicinātu sadarbību starp dažādu tautību skolēniem.
"Ar varu, ar normatīvajiem regulējumiem etniskās barjeras nepārvarēsim, neveicināsim šīs valsts nācijas pamatvērtību pieņemšanu."
Grantu shēmas ietvaros tika saņemti 85 projektu iesniegumi un noslēgti līgumi par 32 projektu īstenošanu. Kopumā ar 30 nevalstiskajām organizācijām, biedrībām, asociācijām, skolām un komercfirmām tika noslēgti līgumi par 688,2 tūkstošiem eiro. Atbalstīto projektu mērķa grupa aptvēra galvenās Latvijā dzīvojošās mazākumtautības: krievus, baltkrievus, ukraiņus, poļus, ebrejus, gruzīnus, moldāvus, lībiešus, igauņus, čigānus, kā arī Latvijas sabiedrību kopumā.
Grantu shēmas mērķis bija veicināt sapratni un sadarbību starp dažādu tautību pārstāvjiem, veidot labvēlīgus sociālos, kultūras un informācijas nosacījumus Latvijas mazākumtautībām, kā arī veicināt mazākumtautību biedrību un nodibinājumu attīstību.
Ja ņem vērā, ka etniskās integrācijas procesus ļoti var ietekmēt mazākumtautību nevalstisko organizāciju aktivitātes, tad to stiprināšana ir ļoti aktuāls jautājums.
Biedrībām jāapvienojas, jāiesaista vairāk dalībnieku
Cik daudz Latvijā ir šādu biedrību?
Kā liecina pērnā gada statistikas dati, pērn valstī dzīvoja 152 tautību iedzīvotāji. Skaitliski visvairāk pārstāvētās ir slāvu tautības, bet ir arī lietuvieši, romi, vācieši, tatāri, armēņi, gruzīni, igauņi, armēņi, moldāvi un vēl citi. Latvijā darbojas nedaudz vairāk par diviem simtiem mazākumtautību nevalstisko organizāciju, no kurām 38 ir starpetniskās biedrības, septiņas slāvu biedrības, četras – vecticībnieku biedrības, bet 157 organizācijas pārstāv kādu konkrētu mazākumtautību.
Mazākumtautību organizāciju skaits atspoguļo kopējo tendenci – skaitliski lielākajām etniskajām biedrībām ir vairāk nevalstisko organizāciju. Pētījums par šīm organizācijām tika veikts pirms pāris gadiem, skaitļi varbūt ir nedaudz mainījušies, bet pamatos situācija ir tāda pati. Piemēram, Latvijas baltkrievu sabiedrībā ietilpst 12 organizācijas, kuras apvieno aptuveni tūkstoš cilvēku. Ukraiņu biedrība apvieno 11 organizācijas no visas Latvijas. Valstī ir reģistrēts vairāk nekā 40 organizāciju, kuru nosaukumā ir vārds „krievu”.
"Integrācija ir horizontālas ievirzes process, kas skar gan sociālo, gan ekonomisko, gan kultūras un izglītības jomu."
Pēdējos gados ir vērojama šo biedrību un to locekļu ciešāka sadarbība un aktivitāšu pieaugums, tomēr būtu nepieciešama daudz plašāka apvienošanās un darbības koordinēšana. Bet, piemēram, azerbaidžāņiem ir piecas biedrības, gruzīniem un uzbekiem – pa divām. Problēma ir tā, ka kopumā, salīdzinot ar attiecīgo diasporu lielumu, šajās organizācijās darbojas maz cilvēku: piemēram, ukraiņu – 0,36 procenti, poļu – 2,4 procenti.
Līdz šim etniskās sabiedriskās organizācijas savu darbību galvenokārt orientēja uz nacionālo kultūras vērtību, valodas, tradīciju saglabāšanu, bet mazāk – uz sadarbību ar citu tautību grupām, integrēšanos Latvijas sabiedrībā. Tad, lūk, minētā grantu shēma „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana un sabiedrības integrācijas veicināšana” bija virzīta tieši šo mērķu sasniegšanai. Mazākumtautību NVO pērnvasar SIF projektu ietvaros rīkoja starpkultūru festivālus, kur piedalījās ļoti daudzu tautību pārstāvji. Lai sabiedrība gūtu ieskatu Latvijas tautību kultūru un tradīciju dažādībā, notika gan koncerti, gan tematiskie vakari, tika tulkotas un izdotas grāmatas, veidotas filmas un raidījumi. Ļoti priecēja arī skolu aktivitātes - dažādu tautību bērniem bija jāizpēta sava novada vēsture, viņi veidoja darba grupas, apsekoja gan senās baznīcas, gan citus objektus, apmeklēja arī gados vecus iedzīvotājus, un tad par izpētītajiem faktiem viņiem kopā bija jāveido publikācija. Tas bija ļoti, ļoti interesanti, un noteikti vēlamies, lai nākamajā EEZ un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta periodā atkal būtu iekļauti līdzīgi pasākumi. Šī starpkultūru tuvināšanās ir jāsāk no bērnu vecuma, tad arī ir vislabākie rezultāti.
Arī ar mazu naudu var izdarīt daudz
Pērn tika īstenotas vēl divas nacionālās programmas - grantu shēmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas atbalsta programma 2010” un „Starpkultūru dialoga attīstība 2010”.
Ņemot vērā ekonomisko situāciju, valsts budžeta dotāciju apjoms 2010. gadā Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas programmas 2008.-2012. gadam īstenošanai tika ievērojami samazināts. Lai spētu turpināt programmā noteikto uzdevumu izpildi, TM un SIF kopīgi izveidoja šo grantu shēmu, apvienojot savā rīcībā esošos valsts budžeta līdzekļus - 70,7 tūkstošus latu. Finansējums tika sadalīts vienādās daļās visiem plānošanas reģioniem, un projektu īstenotājiem savukārt bija jānodrošina līdzfinansējums no citiem finanšu avotiem vismaz piecu procentu apmērā. Daļu no tā varēja nodrošināt kā ieguldījumu, piemēram, ar brīvprātīgo darbu.
„Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana 2010” bija programma, kurā reģionu pašvaldībām ļāvām lemt par tām organizācijām, kuras spētu atvēlēto finansējumu lietderīgi izmantot, lai palīdzētu arī pārējām NVO. Galvenā ideja bija tāda – šeit, centrā, daudz kas notiek, bet palīdzība vajadzīga tieši mazākām, nomaļākām pašvaldībām, lai stiprinātu sabiedrisko rosību, izglītotu šajā jomā savus aktīvākos iedzīvotājus, pamācītu, kā organizēt darbu, kā izlietot finanses, kā piedalīties projektos. Tādējādi tika radītas piecas organizācijas, kas pērnā gada otrajā pusē veica tieši šos darbus, ko iepriekš minēju – mācīja bez maksas grāmatvedību, projektu vadīšanu, dalījās tajās zināšanās, ko pašas jau bija apguvušas.
Un otra programma?
Tā tapa pēc TM ierosinājuma, lai īstenotu Eiropas Padomes Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību noteiktās prasības mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā. Šī konvencija Latvijā ratificēta un stājusies spēkā 2005. gadā ar likumu „Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”. Konvencija ir primārais starptautiskais normatīvais akts mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, kas nosaka Latvijas valdības atbalsta nepieciešamību mazākumtautībām.
Grantu shēmas mērķis bija atbalstīt mazākumtautību centienus saglabāt savu etnisko identitāti un attīstīt kultūru, veicinot iecietību un starpkultūru dialogu Latvijas sabiedrībā saskaņā ar minētajām prasībām. Kopējais grantu shēmas ietvaros pieejamais finansējums bija TM piešķirtais finansējums 45,6 tūkstošu latu apmērā. Atbalstāmās aktivitātes bija, piemēram, semināri, konferences, diskusijas, lekcijas, radošās darbnīcas, apmācības, mazākumtautību avīžu, žurnālu izdošana, interaktīvi pasākumi, olimpiādes, konkursi, akcijas un tamlīdzīgi.
Cik daudz projektu par šādu salīdzinoši mazu naudiņu tika īstenoti?
SIF saņēma teju pussimt projekta iesniegumu, kas trīs reizes pārsniedza pieejamo finansējumu. Atklātā konkursā tika apstiprināti 17 projekti. Projektu iesniedzēji bija NVO no visas Latvijas, un arī šo projektu ietvaros tika īstenoti pasākumi, kas veicināja mazākumtautību etniskās identitātes, valodas un kultūras mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu plašākai sabiedrībai. Tika veidota sadarbība starp dažādu tautību skolēniem, un izdarīts vēl daudz kas cits.
Nākotne: skaidrība tikai par Norvēģijas naudu
Kā var noprast, budžeta „griešana” tātad gana stipri skārusi arī sabiedrības integrācijas lauku?
Ļoti. Mēs bijām spiesti ārkārtīgi samazināt savu kapacitāti, tika „nocirpts” viss, kas bija „cērpams”, līdz vienubrīd nespējām samaksāt pat par komunālajiem pakalpojumiem. Jo pirmām kārtām tika samazinātas valsts dotācijas, kas nodrošina fonda darbību. Bet nu jau esam izķepurojušies. Salīdzinot ar nepieciešamību atbalstīt „Parex” banku vai Gaismas pils būvniecību, protams, esam mazi un šķietami nesvarīgi. Labi, ka šajā virzienā ļoti aktīvi sākušas strādāt pašvaldības. Piemēram, Jūrmalā, Rīgā, Jelgavā un Liepājā ir izveidotas savas sabiedrības integrācijas programmas, kuru ietvaros NVO savā starpā sadarbojas.
Kāds finansējums sabiedrības integrācijas pasākumiem gaidāms turpmāk?
Ir jau skaidrs, ka 2009.-2014. gada plānošanas periodā atkal būs pieejams EEZ un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta atbalsts. Bet par nacionālajām programmām gan nekas nav zināms: TM acīmredzot ar saviem budžeta līdzekļiem SIF grantu shēmās vairs nepiedalīsies...
...bet Kultūras ministrijai tāpat ir daudz vajadzību un maz naudas.
Būtu ļoti žēl, ja nevarētu turpināt sāktās aktivitātes NVO darbības rosināšanā valsts reģionos. Pašlaik SIF no dotācijām ir atlikuši tikai 22 tūkstoši latu. Tas ir par maz, un meklējam iespēju nedaudz finansējuma „sagrabināt” no pašvaldībām, lai katram reģionam iznāktu vismaz četri tūkstoši latu. Lai vismaz varētu saglabāt izveidotos NVO atbalsta centrus.
Esam jau diskutējuši gan ar KM, gan ar Saeimas deputātiem, gan nevalstiskā sektora pārstāvjiem, un diskusiju rezultātā ir izveidojusies ideja, ka būtu nepieciešams Latvijai izveidot savu „NVO fondu”, līdzīgi kā tas ir ārvalstu finanšu instrumentos. Tas dotu iespēju noteikt valsts prioritātes NVO sektora attīstībai un atbalstam, tajā skaitā arī tām NVO aktivitātēm, kuras tiek veiktas sabiedrības integrācijas laukā.
SIF pasākumi vienmēr ir krāšņi savā etniskajā daudzveidībā. Foto: no SIF arhīva
