SPRK mājaslapā lasām: „Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ir ekonomikas ministra pārraudzībā esoša atvasināta publiska persona, kas realizē sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu enerģētikas, elektronisko sakaru, pasta, dzelzceļa transporta, sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un ūdenssaimniecības nozarēs saskaņā ar likumu „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” un attiecīgo regulējamo nozaru speciālajiem normatīvajiem aktiem.”
Tātad SPRK funkcijās ietilpst ne tikai pakalpojumu tarifu grožu turēšana. Likumā teikts, ka Regulators aizstāv lietotāju intereses un veicina sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstību, licencē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, uzrauga to atbilstību licences nosacījumiem, noteiktām kvalitātes un vides aizsardzības prasībām, tehniskajiem noteikumiem, sekmē konkurenci regulējamās nozarēs un dara vēl daudz ko citu.
Kopš pērnā gada nogalē SPRK padomes priekšsēdētājas amatu atstāja Valentīna Andrējeva, iestādes vadītāja pienākumus izpilda līdzšinējais padomes loceklis Ivars Zariņš, kurš nācis klajā ar gana asiem paziņojumiem, piemēram, par energoapgādes traucējumu novēršanas pasākumu organizēšanu, enerģētikas politiku, elektroenerģijas iekšējā tirgus pārveidi.
Tādēļ šoreiz LV.LV saruna par šīs „rūpju” ziemas aktualitātēm un to, kas ir un kas nav Regulatora spēkos.
Paveiktais paliek „aiz kadra”
SPRK 12. janvārī apstiprināja a/s „Sadales tīkli” pakalpojumu tarifu projektu, un no 1. aprīļa patērētājiem nāksies maksāt par 10 procentiem vairāk. Cilvēki atkal saka: Regulators ir padevies, nav visu izpētījis un izrēķinājis...
Jums vajadzētu paklausīties, ko saka regulējamā uzņēmuma pārstāvji un kādām sasārtušām sejām viņi šeit sēž, paužot gluži pretējo – bez tarifu celšanas uzņēmumā viss tūliņ sabruks!
Parasti izskan, cik slikti esam, ko it kā neesam izdarījuši, bet paveiktais paliek „aiz kadra”. Tas, ko redz sabiedrība, kad mēs paaugstinām tarifus, ir tikai maza daļa no SPRK kopējā darba. Faktiski tā redz ilgstoša procesa pēdējo akordu.
Šī tarifu paaugstinājuma vēsture sākās pagājušā gada sākumā. Tad „Sadales tīklu” prasību noraidījām. Atkārtoti tā tika iesniegta oktobrī. Jau pērn lēmumu projektos bija rakstīts, ka lēmumu par tarifu pieņemsim janvāra otrajā pusē, un tam ar enerģijas piegādes krīzi valstī nebija nekādas saistības.
Skaidrības labad – kāda ir tarifu paaugstināšanas anatomija?
Vispirms SPRK izstrādā tarifu aprēķināšanas metodiku, pēc kuras regulējamam uzņēmumam ir jāiesniedz Regulatoram tarifu projekts. Tā nosaka, kā jābūt sakārtotām izmaksām, kā tās jāatspoguļo, un tiek izveidota tā, ka uzņēmumam kā izpreparētai vardītei jānoliekas mūsu priekšā. Būtībā mēs panākam, ka uzņēmumam vairs nepaliek nekādu manipulācijas iespēju.
Kad tarifu projekts iesniegts SPRK, pirmajā solī analizējam, kā izpildītas šīs metodikas prasības. Ja atbilst, tad projektu pieņemam izskatīšanai un sākam izvērtēšanu. Tās gaitā notiek savstarpējās diskusijas. Kad sakārtotas šīs lietas, rīkojam publisko apspriešanu.
Šo procedūru esam ieviesuši paši, lai nebūtu iespējams vienpusējs lēmums. Kad tas viss izdarīts, parasti vēl ļoti daudzas lietas ir jāizspriež ar komersantu, prasot pamatot atsevišķas pozīcijas. Prasām vēl neatkarīgas analīzes, auditus. Kad beigās nonākam līdz lēmumam, tas tiešām citāds nevar būt. Piemēram, izskatot „Sadales tīklu” tarifu, saistībā ar patēriņa prognozēm panācām izmaksu samazinājumu par vairāk nekā septiņiem miljoniem latu. Tas tāds pēdējais piemērs.
Ietaupītie miljoni un stratēģiskās lietas
Kas ir patēriņa prognozes?
Jo vairāk elektrības pārdod, jo par katru pārvadīto vienību iznāk mazāk maksāt. Mēs pierādījām, ka „Sadales tīklu” uzrādītā prognoze nav pamatota - īstenībā tā būs lielāka, un tādēļ noraidījām iesniegto tarifu projektu. Viņi nepiekrita, un tagad esam iesūdzēti tiesā, kur atkal centīsimies pierādīt savu taisnību. Ar koncernu „Latvenergo” SPRK pērn bija septiņi tiesas procesi. Tā ir atbilde viedoklim – vai tiešām mēs tā vienkārši apstiprinām tarifus...
Pēdējais paaugstinājums tika akceptēts tādēļ, ka beidzot viss patiešām atbilst īstenībai.
Vai tarifi jāpaaugstina, lai varētu attīstīt uzņēmumu, veikt investīcijas?
Saskaņā ar metodiku tiek vērtētas jau veiktās investīcijas, uzņēmuma rīcībā esošie pamatlīdzekļi - vai tas atbilst tarifu projektā uzrādītajam. „Sadales tīkls” pērn paveica to, kas bija jāizdara jau sen: pārvērtēja savus pamatlīdzekļus, kuru vērtība ir pieaugusi, lai nākotnē paši ar savu naudu varētu veikt nepieciešamās investīcijas tīklos, ievērojami (desmit miljonu latu apmērā) ir samazinātas personāla izmaksas, arī darbības izmaksās ir ietaupīti vairāki miljoni latu. Tad pie mums nāk viņu arodbiedrības, kas stāsta, cik slikti viss būs, kādi ļaundari esam.
Regulatoram ir jālīdzsvaro trīs pušu intereses – patērētāja, sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja un valdības kā politikas veidotājas. Un vienmēr katrai šķitīs, ka tā ir apdalīta. Pastāv klasiska paruna par regulatoriem - labs regulators ir tāds regulators, kas visiem ir slikts. Un tieši tādi mēs esam.
Krīzes dienās atklājās - „Latvenergo” ir tikai pāris sniega motociklu, montieriem kilometriem bija jābrien pa dziļu sniegu, lai piekļūtu bojātām elektrolīnijām. Varbūt jūs koncernu ar savām prasībām esat tik tālu noveduši, ka nav naudas, par ko tehniku nopirkt?
Ja tie būtu jāpērk, tad mēs to akceptētu. Bet, vai tie ir vai nav jāpērk, būtu jānosaka valsts energopolitikas veidotājam – „Latvenergo” saimniekam. Ja nav definēts, kādam drošuma līmenim jāatbilst energoapgādes sistēmai, lai varētu nosegt iespējamos riskus, tad loģiski, ka uzņēmuma vadība orientē savu darbību uz kaut kādu saprātīgu kompromisu – līdzsvarojot drošumu ar izdevumiem. Tā nemaz nedrīkst „uz savu galvu” nopirkt, teiksim, trīsdesmit vai sešdesmit sniega motociklus un pateikt – iedomājāmies, ja kaut kad būs vētra, mums tie var noderēt...
Noteikt šo stratēģiju ir uzņēmuma īpašnieka - valsts, kuru pārstāv Ekonomikas ministrija, – uzdevums. Izdarīts tas nebija, tāpēc arī tāds rezultāts.
Bet vai stigas zem elektrolīnijām bija pienācīgi sakoptas?
Stigas bija sakoptas. Es pats rudenī aktualizēju šo jautājumu par nepieciešamību pārliecināties, vai ir veikti nepieciešamie pasākumi, norādot, ka jārēķinās ar bargu ziemu ar visām no tā izrietošajām sekām. SPRK atbildība ir pārbaudīt, vai uzņēmumam ir resursi, lai spētu to veikt.
„Latvenergo” bija jāiztīra stigas vairāk nekā 2000 hektāru platībā, un Regulators attiecīgi bija paredzējis tarifā šo izmaksu pozīciju. Atšķirībā no citām valsts iestādēm atrodamies diezgan skarbos apstākļos: par katru savu lēmumu mums ir jāatbild. Ja ko izdarām ne tā, uzreiz pret Regulatoru ir tiesas process. Šie procesi ir ļoti gari, sarežģīti, un nereti tiesas pirmā instance vispār nesaprot lietas būtību.
Kurš parasti uzvar?
Mēs. Pilnīgi noteikti! Ir gan gadījies, ka zaudējam lietu par kaut kādām procesuālajām niansēm, kas nemaina lēmuma būtību. Visos šajos deviņos gados atceros tikai vienu procesu, kuru nespējām uzvarēt, bet arī nezaudējām: izrādījās, ka „vainīgs” ir likums, kurš jālabo.
Reiz parēķināju, cik daudz šeit, atrodoties amatā, esmu atcīnījis. Sanāk pāri simts miljoniem, kas citādi būtu jāsedz lietotājam no sava maciņa.
Trešās paketes ieviešanas problēmas
Kas īsti notiek ar tā dēvētās Trešās paketes ieviešanu, ko prasa Eiropas Savienības direktīva? „Latvenergo” jau ir izveidotas divas akciju sabiedrības – „Sadales tīkli” un „Augstsprieguma tīkli”. Kas tur vēl ko dalīt?
Eiropas Komisijas filozofija, kāpēc tas viss ir jādara, ir šāda: nozares, kurām ir dabīgais monopols, tiek nodalītas no tām jomām, kurās ir iespējama konkurence. Elektrības tīkli ir dabīgais monopols. Bet ražošanā un tirdzniecībā iespējama konkurence. Lai to nodrošinātu, jāizdara tā, ka šis tīkls pieder neatkarīgam tīkla īpašniekam, nevis koncernam „Latvenergo”.
Jā, sākotnēji bija doma, ka varbūt pietiks, ja to nodalīs kā meitasuzņēmumu, tagad Eiropas Komisija (EK) ir sapratusi, ka tas nedod cerētos rezultātus. EK ir apstiprinājusi vairākus modeļus, kā to izdarīt. Latvijā tika apspriesti divi no tiem.
"Regulatoram ir jālīdzsvaro trīs pušu intereses – patērētāja, sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja un valdības kā politikas veidotāja."
Pirmais paredz, ka nodalīšana tiek veikta visā pilnībā: tiek izveidota atsevišķa tīklu akciju sabiedrība, kas vairs nav saistīta ar „Latvenergo” un kam ir visi nepieciešamie aktīvi un tiesības ar šiem tīkliem operēt, tos uzturēt un attīstīt. Otrs modelis, kuru izvēlējās valdība, ir sarežģītāks – tiek izveidots atsevišķs pārvades sistēmas operators, lai tas varētu neatkarīgi rīkoties, bet tīklus tam nepiešķir, tie paliek kā „Latvenergo” meitasīpašums.
Tagad ir jāplāno, lai šis neatkarīgais operators, kam nekas nepieder, bet kam viss ir jāizdara, varētu salāgot savu darbību ar to uzņēmumu, kuram piederēs tīkli un kurš tos uzturēs. Regulatoram būs jānodrošina efektīva darbība, lai tie savstarpēji būtu saskaņoti, patiešām darītu to, ko vajag, un varētu nodrošināt vajadzīgo funkcionalitāti un drošumu elektrības tirgus dalībniekiem. Tā būs SPRK atbildība, to visu pārraudzīt.
Atkal palūkosimies pār plecu – kā rīkojas mūsu kaimiņi?
Lietuva un Igaunija izvēlējās pirmo modeli, mēs arī par to iestājāmies, bet – izvēlējās otro. Tagad jādomā, kā visu sakārtot, lai tas būtu reāli darbspējīgs.
Kāpēc ekonomikas ministrs pēc jūsu nesenās darba tikšanās teica, ka jums jāizrāda lielāka iniciatīva šīs paketes īstenošanā?
Īstenībā ir gluži pretēji. Mēs ministram neskaitāmas reizes esam to atgādinājuši, un pēdējais solis bija publisks paziņojums: ir pēdējais laiks sākt darbu pie Trešās paketes ieviešanas! Tad ministrs beidzot virzīja valdībā šo pirmo soli - koncepciju par operatora nodalīšanu, kuru, mūsuprāt, tādā veidā, kā tā tika piedāvāta, vispār nebūtu iespējams īstenot.
Nācās to pārstrādāt, jo atsevišķa operatora nodalīšana, vienlaikus likumos neparedzot nepieciešamās funkcijas pārvades sistēmas operatora un tīklu īpašnieka uzraudzībai, ir bezjēdzīga – šāda darbības imitācija neuzlabo lietotāju stāvokli un konkurences līmeni tirgū, kā arī neizpilda visas elektroenerģijas tirgus direktīvas prasības.
Lai pārvades sistēmas operatora nodalīšana dotu gaidīto efektu, vienlaikus jāveic izmaiņas Enerģētikas likumā, Elektroenerģijas tirgus likumā un Regulatora likumā, paredzot reālu, tajā skaitā finansiālu, pārvades operatora neatkarību, pilnībā funkcionējoša tirgus ieviešanu, stiprinot Regulatora neatkarību un rīcībspēju jauno likuma normu uzraudzībā.
Arī EK ir norādījusi, ka Eiropas direktīvas prasības jāievieš kompleksi, un tas arī būtu ietverams MK rīkojumā par darbībām, kuras ir nepieciešamas Trešās enerģētikas paketes sekmīgai ieviešanai.
Kādu beigu termiņu noteikusi EK šā nodalīšanas modeļa ieviešanai?
Līdz martam. Ja neizdarīsim iepriekš minēto, Latvijai draud nopietnas sankcijas no EK. Ir atlikušas sešas nedēļas, lai pieņemtu visu nepieciešamo tiesību aktu bāzi. Pēc tam viss būs uz Regulatora pleciem, kam šis izveidotais operators vēl būs jāsertificē un jāziņo par to Eiropai.
Ja neredzēsim, kā tas spēj darboties, nesertificēsim. Un, pat ja SPRK padome paklausīgi nobalsotu par šādu modeli, tālāk tas tiks dots izskatīšanai EK, kur tiks vērtēta atbilstība ES prasībām, un tad var sanākt vēl lielākas problēmas. Kā jau minēju, izvēlētais modelis ir ļoti sarežģīts. Būs nepieciešamas ļoti daudzas regulācijas, un, ja Regulatoram nebūs pietiekami platu plecu, uz kuriem šo nastu uzlikt, tad nebūs labi.
Gāze un citi enerģijas resursi
Gan komersantiem, gan mājsaimniecībām ļoti svarīgas ir gāzes cenas. Ne vienmēr esat tiesīgi tās regulēt, tomēr arī pēc pēdējā gāzes cenu paaugstinājuma izskanēja pārmetumi, ka Regulators nav izmantojis savas iespējas un cilvēkiem tādēļ ir jācieš.
Nu jau atkal ir cenu pazeminājums. Mums ir zemākās cenas Baltijā. Pašlaik visas gāzes cenu svārstības ir saistītas nevis ar tarifu regulējamo daļu, bet ar neregulējamo – pašu gāzes cenu. Gāzes cenu pašreizējā krituma patiesais iemesls ir tāds, ka koncerns „Gazprom” (pretēji daudzu nejēgu klaigātājam) domā par ekonomiku un rēķina skaitļus: ja cena kļūs augstāka, gāze kā kurināmais šeit zaudēs savu konkurētspēju un arī tirgu. Jo, lai gan mums ir gāzes monopols, gāzes galvenie patērētāji ir energouzņēmumi; ja tie nespēs būt konkurētspējīgi ar savu preci (elektrību) vai tiem būs lētāk to (siltumu) saražot no citiem energoresursiem, piemēram, šķeldas vai granulām, tad gāze zaudēs savu noietu.
Tādēļ cena tiek pazemināta, un tam nav nekādas saistības ar to, ka kāds kaut ko būtu sarunājis Latvijai par labu. Tas ir tukšs populisms. Nepamatots gāzes cenu kāpums mums nedraud, jo arī „Gazprom” saprot, ka tādējādi būs zaudētāji. Lielā mērā tas ir tieši Regulatora nopelns, jo „Gazprom” redz, ka šeit var plānot ilgtermiņa stratēģiju, ka Regulators tiešām nodrošina racionālu ietvaru koncerna darbībai.
Vai no šī viedokļa izriet jūsu negatīvā nostāja pret atjaunojamo resursu 40 procentu īpatsvara sasniegšanu Latvijas energobilancē līdz 2020. gadam?
Pagaidām šo resursu izmantošana patiešām ir ievērojami dārgāka, ja runājam par elektrības ražošanu. Tādēļ, manuprāt, ir muļķīgi rauties par katru cenu savairot tādas ražotnes, kuras turklāt importējam par dārgu naudu, maksājot par to vēl arī lielus kredītus. Valsts paredzētais atbalsta tarifs, par kādu „Latvenergo” ir jāiepērk šādi saražotā enerģija, joprojām ir pārāk augsts, tādēļ ļoti daudzi vēlas šajā ienesīgajā biznesā ieiet, un tāpēc ir vajadzīgas kvotas. Ja peļņas līmenis būtu zemāks, šādi ierobežojumi nebūtu vajadzīgi.
Latvijai vajadzētu mēģināt samazināt šo 40 procentu slieksni. Ja to nav iespējams panākt, tad izpētīt, kādas sekas būtu, ja šo rādītāju nesasniedzam. Varbūt tas valstij iznāktu lētāk. Ne jau visas Eiropas Savienības valstis izpilda un izpildīs tās saistības, ko ir apņēmušās.
"Regulatoram vajadzētu būt pilnīgi neatkarīgam, un to paredz arī jaunais normatīvais regulējums Trešajā paketē."
Nākamais solis – varbūt šai problēmai var pieiet gudrāk, nekā to darām tagad: ja tomēr izrādās, ka izdevīgāk nevis censties izvairīties, bet gan šos 40 procentus izpildīt, par ko es ļoti šaubos, tad mums vajadzētu pacensties vismaz, lai galveno pieaugumu var atlikt uz iespējami vēlāku laiku, kad tirgū parādīsies efektīvākas tehnoloģijas, kas ļaus saražot lētāku elektroenerģiju. Un līdztekus strādāt pie savu tehnoloģiju izstrādes - tad jau labāk šos miljonus, kurus tērējam, lai apmaksātu dārgās, neefektīvās importa tehnoloģijas, būtu novirzīt mūsu zinātnieku un inženieru apmaksai.
Ja turpinām attīstīt AER izmantošanu, to vajadzētu atbalstīt tajās jomās, kur mums pašiem ir savas tehnoloģijas un kur tas ir lētāk. Piemēram, siltuma ražošanā, kur vietējie uzņēmumi var piedāvāt savas konkurētspējīgas tehnoloģijas. Pretējā gadījumā - kāda mūsu pašu ražošana sanāk? Tas ir tikai tāds uzpūsts mīts, lai sabiedrībai varētu „iebarot” dārgos projektus, kuri kādam nes labu peļņu, bet par kuru produkciju pēc tam ilgi un dikti maksājam dārgos elektrības tarifus. Tad kas tā ir par attīstību? Kam tas ir vajadzīgs?
No vienas puses – neatkarīgi, no otras - pārraudzīti
Kādas ir SPRK attiecības ar Ekonomikas ministriju? No vienas puses, likumā teikts, ka Regulators ir neatkarīga institūcija, no otras – esat pārraudzīti.
Situācija ir aplama. Regulatoram vajadzētu būt pilnīgi neatkarīgam, un to paredz arī jaunais normatīvais regulējums Trešajā paketē. Uz to arī uzstājam, bet ministram ir citi plāni. Līdz pat idejai par apvienošanu ar Konkurences padomi un tamlīdzīgi.
Kādēļ esat teicis, ka jūsu iestādei ir aizlauzts „mugurkauls”?
Sāksim ar redzamāko: padomē ir paredzēti pieci cilvēki, kuriem būtu jāpieņem lēmums ar vismaz triju cilvēku vienprātīgu balsojumu. Bet palikuši esam tikai trīs. Tas nozīmē, ka visos lēmumos, kuri ļoti bieži ir nepopulāri un sarežģīti, mums ir jāpanāk vienprātīgs viedoklis un lēmumi ir jāpieņem vienbalsīgi. To izdarīt ir ļoti sarežģīti, dažreiz - arī neiespējami.
Kāpēc šīs vietas ir tukšas?
Laikam ministrs nevar atrast vajadzīgos cilvēkus. Otrkārt, SPRK pievienoja pašvaldību regulatorus, mūsu pārziņā nonāca vēl aptuveni pustūkstotis uzņēmumu. Kopumā mums tagad jāpārrauga apmēram tūkstotis regulējamo uzņēmumu...
...un visi grib pa laikam celt savu pakalpojumu tarifus?
Nē, ne tikai paaugstināt, dažreiz sanāk arī samazināt. Bet, atgriežoties pie iepriekš teiktā, - nav saprasts tas, ka Regulatora situācija ir līdzīga Latvijas Bankai: mēs neesam ierēdņu institūcija. Otrs – mūsu iestādes budžetam nav nekādas saistības ar valsts budžetu, tas veidojas no regulējamo uzņēmumu nodevām. Tā iekārtots pēc Pasaules Bankas priekšlikuma, lai varētu stiprināt Regulatora neatkarību. Lai nav tā, ka, piemēram, ja izdarām kaut ko politiķiem nepatīkamu, mums ņem un „nogriež” budžetu.
Taču dīvainā kārtā SPRK budžeta samazināšana sakrita ar laiku, kad iebildām pret Ekonomikas ministrijas pārlieki dāsno politiku attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem.
Mums būtu vajadzīgs pašiem savs budžets, tiesības patstāvīgi veidot savus štatus, lai droši varētu pildīt savus uzdevumus. Mums ir nepieciešamas tiesības izstrādāt ārējos normatīvos aktus un iesniegt tos tieši, nevis caur Ekonomikas ministriju.
Sabiedrībā uzskata tā: Regulatora darbinieku atalgojums ir atkarīgs no regulējamo uzņēmumu samaksātajām nodevām, kas savukārt saistīts ar tarifiem. Jo tie augstāki, jo jums lielākas algas. Vai tā nav?
Tās ir pilnīgas muļķības. Jā, mēs netiekam finansēti no valsts budžeta, tomēr Regulatora budžetu kā valsts budžeta apakšprogrammu apstiprina Saeima. Ja nodevās kaut kas tiek iekasēts vairāk, nekā Regulatoram paredzēts budžetā, tad to pārskaita atpakaļ pakalpojumu sniedzējiem. Mēs neko no tā neiegūstam.
No šejienes laikam arī ir nākusi tā fiksā ideja par Konkurences padomes pievienošanu SPRK, lai no Regulatora nodevas atlikuma finansētu Konkurences padomi. Ideja gan reāli nav īstenojama, turklāt būtu arī pretlikumīga, jo nodevu drīkst izmantot tikai SPRK darbības nodrošināšanai. Kaut ko tādu var izdomāt, nesaprotot šo institūciju darbības specifiku un veicamos uzdevumus.
"Ja turpinām attīstīt AER izmantošanu, to vajadzētu atbalstīt tajās jomās, kur mums pašiem ir savas tehnoloģijas un kur tas ir lētāk."
Ja runājam par atalgojumu, mums darba tirgū ir jākonkurē ar saviem speciālistiem: tie ir pieprasīti abās „barikāžu” pusēs – gan Regulatora, gan regulējamo uzņēmumu. Specifika ir tā, ka SPRK nevis vienkārši ir vajadzīgi kvalificēti speciālisti, bet viņiem reālā konkurences režīmā ir jācīnās ar šo monopolistu. Kad tas nāk ar savu viedokli, Regulatoram pretī ir jābūt tikpat kvalificētai komandai. Normālam Regulatoram jābūt tādam, kurš nosaka spēles nosacījumus. Un to visi respektē.
Kā retināt aizaugušo lauciņu
Runa ir par SPRK darbiniekiem un vēl pieaicinātiem ekspertiem?
Ekspertus pieaicināt varam, bet jautājumi ir tik specifiski, ka cilvēkam vajadzīga pieredze un pastāvīga darbošanās šajā jomā. Citādi nereti esam piedzīvojuši situāciju, ka mums ir pieaicinātiem, it kā ļoti prestižiem savas jomas ekspertiem rezultātā jāizskaidro tas, ko vēlējāmies, lai viņi paskaidrotu mums.
Cik daudz cilvēku strādā SPRK?
Izpildinstitūcijā aptuveni astoņdesmit, plus vēl padome.
Kā ir ar jūsu startēšanu konkursā uz vakanto SPRK priekšsēdētāja amatu? Šajā iestādē taču strādājat jau deviņus gadus, pieredze ir, enerģija un ambīcijas arī...
Kā gan man varētu būt ar šo startēšanu? (Smejas.) Uzskatu, ka esmu nepiemērots vadītājs, ja no Regulatora vēlas uztaisīt bezmugurkaulainu, ērti manipulējamu iestādi. Tā ka, domāju, šajā amatā ilgi man nenāksies palikt.
Iepriekš jūsu viedoklis nebija tik skaļi dzirdams kā šogad?
Es nekad neesmu bijis kluss. Savu viedokli vienmēr esmu uzdrošinājies atklāti paust, arī valdības sēdēs un Saeimas komisijā. Savulaik pietiekami skaļi protestēju pret pārmērīgi augsto elektroenerģijas iepirkuma tarifu mazajām gāzes koģenerācijas stacijām, vesela epopeja bija arī ar mazajiem HES. Piedalījos likuma izstrādē, labi zinu, kas tur sākotnēji bija ierakstīts un kā to pēc tam veikli interpretēja. Bet tas ir cits stāsts.
Līdz šim vienkārši esmu vairāk runājis profesionālā līmenī, atbilstošai auditorijai. Bet padomes locekļa viedoklis publiski nekad nevienu nav īpaši interesējis. Tagad esmu vadītājs, to prasa, un es pasaku. Bet šis amats nekādā ziņā nav medusmaize, un es ne velti neredzu jēgu šo cīņu turpināt, ja tā viss paliek. Bet tajā laikā, kas man ir atvēlēts, es savu darbu izdarīšu kārtīgi, lai man būtu tīra sirdsapziņa un kārtīgi padarīta darba sajūta.
Saeimā ir iegūlies grozījumu projekts likumam par Regulatoru. Cik zinu, tur iekļauts no ES direktīvas pārņemts nosacījums, ka padomes loceklis drīkst kalpot tikai divus termiņus. Jums šis laiks pienāks 24. jūlijā.
Tas mani neuztrauc. Bet likumā ir paredzēti citi grozījumi, kas attiecas uz Regulatora rīcībspējas un neatkarības stiprināšanu. Lūk, tas gan mani uztrauc, ka tie nevirzās uz priekšu. Valsts sektorā es ienācu no privātā biznesa, un man nav problēmas tajā atgriezties.
Manuprāt, valsts pārvaldes reforma nav īstenota pareizi. Skaidrs, ka tas lauciņš ir pārāk aizaudzis un to vajadzēja retināt, atstājot vērtīgāko, bet nevis vienkārši kā ar izkapti pa virsu nopļaujot - tā cenšoties samazināt valsts aparātu. Pļaujot pa virsu, visvairāk tiek nopļauti tieši spēcīgākie stādi, bet paliek nīkulīgie.
Spēcīgiem un enerģiskiem cilvēkiem nav problēmu atrast savu vietu dzīvē; ja tiem nav motivācijas palikt valsts pārvaldē, tad viņi to pametīs un šo vietu aizpildīs tie, kuri citur nav pieprasīti. Diemžēl tā ir realitāte.
Šādi rīkojoties, valsts sev ir radījusi lamatas. Ir līmenis, kur cilvēki valsts aparātā strādā birokrātisko rutīnas darbu (tāda ir lielākā daļa), un tur tiešām nevajag īpaši lielu kompetenci, uzņēmību, vienkārši kārtīgi ir jāizpilda savi pienākumi.
Bet augstākajā līmenī, kur jāpieņem atbildīgi, stratēģiski lēmumi, kur jāuzņemas iniciatīva, nedrīkst būt viduvējību. Taču tas ir ceļš, kuru tagad ejam, un tieši to mēs rezultātā saņemam - valstij nav nekādas sapratnes, kurp virzīties, ko darīt. Augstākajā līmenī cilvēkiem ir jābūt augsti motivētiem, un tad mēs iegūsim efektīvu valsts pārvaldes aparātu.
Es neredzu cita ceļa, kā valstij izkļūt no situācijas, kurā atrodamies. Politiķi taču to neizdarīs. Tas attiecas arī uz Regulatoru.
