Domāju, ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atceras, kā iepriekšējos gados - mainoties veselības ministriem (no Tautas partijas) - katrs jaunais ministrs, izņemot pēdējo veselības ministru (no ZZS), solīja risināt veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanu valstī.
Raugoties uz notiekošo, vairākkārt personīgi esmu centies ietekmēt veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanas jautājuma objektīvu izskatīšanu valstī. Diemžēl tālāk par Veselības ministrijas valsts sekretāru neesmu ticis un uz rakstiskām vēstulēm esmu saņēmis tikai formālas atrakstīšanās atbildes. Pirms dažiem gadiem tikos arī ar VOAVA (tagad VNC) ierēdņiem, lai pārliecinātu par veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanas iespējām Latvijā. Atbalsts un tālākā rīcībā šajā jautājumā tā arī nav sekojusi.
Veselības ministrijas darba grupa 2010. gadā gan izskatīja šo jautājumu. Vēlos piebilst, ka šajā grupā nebija iekļauts pat Ekonomikas ministrijas pārstāvis.2
Kā rast dzirdīgas ausis un gūt atbalstu veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanas iespējas atkārtotai izskatīšanai?
Mazliet no apdrošināšanas teorijas
Personas veselības un dzīvības apdrošināšanas īpatnība jeb raksturīgākā iezīme ir pretrunā „brīvprātīgās” apdrošināšanas pamatprincipam jeb riska definīcijai.3 Apdrošinātāji jau priekšlaikus apzinās, ka, noslēdzot veselības apdrošināšanas līgumu, būs jārēķinās ar apdrošināšanas atlīdzību izmaksām ārstniecības un citām iestādēm par pakalpojumu sniegšanu apdrošinātajām personām. Apdrošināšanas sabiedrības, kā jau uz peļņas gūšanu vērstas komercstruktūras, savos apdrošināšanas tarifos vai prēmijās šo risku iekļauj.
"Reorganizējot veselības aprūpes finansēšanas sistēmu, noteikti ir jādarbojas solidaritātes principam, kad maksātāji ir visi un „veselais maksā par slimo”."
Šo rindkopu uzrakstīju tikai tāpēc, lai uzsvērtu to, ka veselības brīvprātīgā apdrošināšana, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai un katastrofāli sarūkot valsts pasūtījumam (iepirkumiem), nav spējīga efektīvi risināt valstiskas problēmas - veselības apdrošinātāji ir un būs aizņemti galvenokārt ar savu problēmu risināšanu.
Kas attiecas uz privāto apdrošinātāju iekļaušanu veselības obligātās apdrošināšanas modelī, ja būs sagatavoti pieņemami „spēles nosacījumi”, tad apdrošinātāji šajā „spēlē” piedalīsies, līdzīgi kā ar OCTA.
Ja sistēmu nolems reorganizēt
Reorganizējot veselības aprūpes finansēšanas sistēmu, noteikti ir jādarbojas solidaritātes principam, kad maksātāji ir visi un „veselais maksā par slimo”.
Iespējams, būs jāizskata ne viens vien veselības obligātās apdrošināšanas modelis, sasaistot ekonomiski aktīvus un neaktīvus iedzīvotājus vienotā un visnotaļ sociāli taisnīgā apdrošināšanas sistēmā. Es piedāvāju šādu modeli (sk. attēlu).
Veselības obligātās apdrošināšanas modelis
A1 – darba devējs kopā ar citiem nodokļiem valsts budžetā pārskaita arī darba ņēmēja veselības obligātās apdrošināšanas sociālo iemaksu (obligātā likme 11%), kas veido finanšu avotus veselības obligātās apdrošināšanas sistēmas nodrošināšanai;
A2 – brīvprātīgā veselības apdrošināšana;
A3 – darba devēja iesniegtās atskaites (vispārējā kārtība) par budžetā ieskaitītajiem nodokļiem, lai nodrošinātu darbiniekam attiecīga līmeņa apdrošināšanas segumu;
B1 – starp VNC un VID notiek brīva informācijas apmaiņa par katra darbinieka saņemtajiem nodokļiem (datubāzes)4;
B2 – starp VNC un (darba devēja izvēlēto) apdrošinātāju notiek brīva informācijas apmaiņa par katra darbinieka apdrošināšanas segumu (atkarībā no iemaksu apjoma, datubāzes). Apdrošinātājs saņem finansējumu apdrošināšanas segumam;
B3 – VNC, pamatojies uz saņemto informāciju, saņem finansējumu par obligāti apdrošināto darbinieku veselības aprūpi attiecīgajam apdrošināšanas segumam (atkarībā no iemaksu apjoma) - saskaņā ar valsts speciālā veselības aprūpes obligātās apdrošināšanas budžeta programmu;
B4 – VNC saņem finansējumu saskaņā ar valsts speciālā veselības obligātās aprūpes budžeta programmu - par bērniem, maznodrošinātiem, nestrādājošiem pensionāriem, bezdarbniekiem, kā arī militārajām personām u.c. iedzīvotāju grupām;
"Ieviešot veselības obligātās apdrošināšanas sociālo nodokli, taisnīgumam jāizpaužas kā dažāda līmeņa veselības apdrošināšanas programmām, t.i., atkarībā no katra indivīda iemaksu apmēra."
B5 – VNC veic norēķinus ar ārstniecības iestādēm saskaņā ar valsts speciālā veselības obligātās aprūpes budžeta programmu - par bērniem, maznodrošinātiem, nestrādājošiem pensionāriem, bezdarbniekiem, kā arī militārām personām u.c. iedzīvotāju grupām;
C1 – apdrošinātājs veic norēķinus (informācijas apmaiņa) par darbinieku veselības obligātās apdrošināšanas saņemtajiem pakalpojumiem attiecīgajam apdrošināšanas segumam (informācijas apmaiņa);
C2 – apdrošinātājs veic norēķinus (informācijas apmaiņa) par veselības brīvprātīgas apdrošināšanas saņemtajiem pakalpojumiem (informācijas apmaiņa);
D1 – valsts budžeta līdzekļi saskaņā ar valsts speciālā veselības aprūpes obligātās apdrošināšanas budžeta programmu attiecīgajam apdrošināšanas segumam;
D2 – valsts budžeta līdzekļi saskaņā ar valsts speciālā veselības obligātās aprūpes budžeta programmu - par bērniem, maznodrošinātiem, nestrādājošiem pensionāriem, bezdarbniekiem, kā arī militārām personām u.c. iedzīvotāju grupām;
E – maksas pakalpojumi, ko nesedz veselības obligātā vai brīvprātīgā apdrošināšana.
Apskatot šo modeli un pievēršot uzmanību tikai nodokļa likmei 11%, rodas arguments, ka nodokļu palielinājums sabiedrībā radīs negatīvu fonu. Sabiedrība sen jau vēlas ieviest progresīvo nodokli, kas, manuprāt, neko neatrisina un, iespējams, radīs pat negatīvas sekas ilgtermiņā. Pēc piedāvātā modeļa veselības apdrošināšanas finansēšanas slogs pilnībā gulsies uz darba ņēmējiem, kuru bruto ienākumi mēnesī pārsniegs Ls 230 (sk. tabulu). Šajā apgalvojumā nav pretrunu, jo vienlaikus būs jāpalielina:
- neapliekamais minimums no Ls 35 uz Ls 140;
- iedzīvotāju ienākuma likme (IIN) no 26% uz 45 procentiem.
Tā kā tiek izmainīts tikai neapliekamais minimums un IIN, līdz ar to izmaiņas skar tikai iedzīvotāju ienākuma nodokļa kopējo apjoma masu, kas ir viens no pašvaldību ienākuma avotiem.
Tabulā var aplūkot izmaiņas, kas uzskatāmi pierāda iepriekš minēto.5
Aprēķiniem par pamatu ņemti Centrālās statiskas pārvaldes dati par laika posmu no 2005. gada līdz 2009. gadam. Veicot aprēķinus, vienlaikus operēts ar strādājošo vidējo darba samaksu (bruto), aizņemtām darbavietām pa darbības veidiem un veselības aprūpes budžetu attiecīgajā laika periodā - iegūtie rezultāti pierādīja, ka, ieviešot veselības obligātās apdrošināšanas likmi 11% jau 2005. gadā, saņemtie finanšu resursi pilnībā segtu attiecīgā gada veselības aprūpes budžetu.
Ieviešot veselības obligātās apdrošināšanas sociālo nodokli, taisnīgumam jāizpaužas kā dažāda līmeņa veselības apdrošināšanas programmām, t. i., atkarībā no katra indivīda iemaksu apmēra. Darba ņēmēji ar augstiem ienākumiem sedz to iedzīvotāju veselības aprūpes izmaksas, kas šajā sistēmā tieši nepiedalās, līdz ar to pilnībā darbojas princips „Veselais maksā par slimo”.
Pielikumā – veselības aprūpes finansējums u.c. makroekonomiskie rādītāji.
Veselības aprūpes finansējums u.c. makroekonomiskie rādītāji*
* Pēc FKTK, LAA, Centrālās statistikas pārvaldes u.c. autoram pieejamiem datiem
Veselības brīvprātīgās apdrošināšanas apdrošināto personu skaits ar juridiskiem līgumiem 2009. gadā bija 244 662 personas, savukārt apdrošināto personu skaits ar individuāliem līgumiem bija 19 946 personas. Salīdzinājumam: 2008. gadā bija 329 301 persona (juridiskie līgumi) un 31 405 personas (individuālie līgumi).
Veselības brīvprātīgā apdrošināšana pēc būtības nav spējīga atrisināt veselības aprūpes finansējumu - apdrošinātāju absolūtais vairākums slēdz apdrošināšanas līgumus tikai ar juridiskām personām un vadoties pēc principa, ka “slimo” darbinieku ir nesalīdzināmi mazāk par veselajiem darbiniekiem.
Tendence, kas pašlaik novērojama veselības apdrošināšanas tirgū, ka apdrošinātāji vēlas zināt, vai apdrošināšanas prēmija tiks segta no darba devēja līdzekļiem vai pastarpināti to apmaksās pats darbinieks, tikai lieku reizi apliecina – apdrošinātāji izvērtē savu risku. Veselības apdrošināšanu privātpersonas parasti vēlas iegādāties stipri novēloti. Piemēram, maksātnespējīgās “RSK apdrošināšana AS” klientiem nogaidīšanas laiks bija 21 diena.
Veselības aprūpes budžets Latvijā diemžēl ir krietni atpalicis no veselības izdevumu tēriņa pieauguma tempa uz vienu mājsaimniecības locekli. Tādēļ uzskatu, ka ir pēdējais laiks mūsu valstī ieviest veselības obligāto apdrošināšanu.
[1] Avots: Latvijas Republikas Ministru kabinets http://www.mk.gov.lv/lv/aktuali/zinas/2010gads/12/211210-fm-25/
[2] Avots: Informatīvais ziņojums par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas lietderību
[3] Avots: Likums par apdrošināšanas līgumu. Apdrošinātais risks – apdrošināšanas līgumā paredzētais no apdrošinātā gribas neatkarīgs notikums, kura iestāšanās iespējama nākotnē: http://www.likumi.lv/doc.php?id=48896
[4] Domājams, ka lietderīgi iesaistīt un izmantot esošo VSAA datubāzi; ieviešot attiecīgas izmaiņas, tas neprasīs lielus finanšu ieguldījumus.
[5] Ls 180 – minimālā darba alga (2010. gadā), Ls 447 – vidējā darba samaksa 2010. gada jūnijā (bruto).
