VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
29. decembrī, 2010
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: E-vide
3
3

Radio spēks ir radio efekts: nepastarpināta uzruna un ticamība

LV portālam: DZINTRIS KOLĀTS, Latvijas Nacionālais radio ģenerāldirektors
Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Dzintris Kolāts: „Radio žurnālistu profesionalitāte ir pietiekami augsta un no malas novērtēta. Viņi pietiekamā līmenī pārvalda attiecīgās jomas, ir ar ļoti labu valodas izjūtu un pat sava darba fanātiķi, savas darbavietas patrioti un, jāsaka, kopumā valsts viņu darbu nav spējusi atbilstoši novērtēt. Esmu pateicīgs saviem darbiniekiem, ka par tik salīdzinoši mazu algu gan morālā, gan materiālā izpratnē tie spēj darīt tik lielas un labas lietas.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Bieži dzirdētā frāze par to, ka informācijas un komunikāciju tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, cilvēkiem, kas tās izmanto vidēja lietotāja līmenī, iespējams, vairs nešķiet kaut kādu nepārbaudāmu teoriju atreferējums. Mobilie telefoni ir teju katram, senjori ar savējiem sazinās Skype, aktīvi piedalās sociālajos tīklos, juniori praktiski operē ar 4G un personīgā viedokļa neaizskaramības aizsegā gaida drošākus datu glabāšanas veidus jeb mākoņu resursus. Tomēr uz inovatīvo tehnoloģiju fona sīvas konkurences apstākļos līdzās pastāv arī vēsturiski senākie elektroniskās saziņas līdzekļi – analogais telefontīkls un 19. gadsimta nogalē izgudrotais radio. Vai ir pamats domāt, ka radio frekvences cilvēcei tuvākajā desmitgadē kļūs maznozīmīgas? Vai arī Latvijas Nacionālais radio vēlā rudenī, atzīmējot 90 gadu darbības gadadienu, ir iegājis jaunā attīstības ciklā – par to saruna ar ģenerāldirektoru DZINTRI KOLĀTU.

21. gadsimta radio pašsaprotami nozīmē ne tikai frekvenci un balsis, tas ir arī audio arhīvs, sava mājaslapa, mobilie risinājumi. Kas, jūsuprāt, prevalē – tehnoloģijas, saturs, mārketings?

Radio joprojām ir vienīgais medijs, un es pat neredzu tam alternatīvu, izņemot mikročipu smadzenēs, kas cilvēku var uzrunāt nepastarpināti. Klausoties radio, mierīgi varam darīt daudz ko paralēli, uztverei ir nodarbinātas tikai ausis. Radio efekts ir visu panākt ar skaņu, kamēr pārējo mediju informācijas uztverei ir nepieciešama arī redze. Tādēļ šie mediji arī nokļūst lielākās kritikas krustugunīs.

Par to, kas ir 21. gadsimta radio, vismaz Latvijas mediju telpā, manuprāt, prevalē strīdi un diskusijas par to, kas būtu tie papildu elementi, kuru nozīmei šobrīd būtu liela, ja ne pat dominējošā nozīme pakalpojumā. Un tas attiecas tiklab uz juridisko, kā tehnoloģiju, tā satura aspektu. Lūk, tas ir mans skumjais secinājums.

Otrs secinājums sabiedrisko mediju kontekstā ir nabadzība. Nākamgad valsts mūsu darbībai plānojusi piešķirt 3,8 miljonus latu, plus vēl ap miljonu pašu ienākumu – ar tādu summu būs jāizdzīvo.

Naudas nekad nebūs tik, cik gribētos, tomēr saturs nemainīgi ir un būs medija pamats. Kā ietekmē mainās Latvijas Radio satura akcenti?

Cilvēku rīcības lielā mērā balstās uz viņu vērtībām. Dažādos posmos tās var būt dažādas, un radio uzdevums ir konkrētā brīdī uztvert īstās stīgas.

2007. gada vērtības nav tādas, kādas ir šobrīd, un arī ne tuvu tādas, kādas bija 1992. gadā. Pirms laika biju nodarbināts ar tā saucamā sabiedriskā pasūtījuma izstrādi nākamajam gadam, kuru, protams, lielā mērā veido kanālu vadītāji. Runa ir par to pašu radio saturu, satura projektu, kas paredz 2011. gadā Latvijas Radio ēterā pamatā runāt par sabiedrībā šobrīd aktuālām vērtībām.

"Mediji mēdz spekulatīvi izmantot ēteru. Tas ir neētiski. Bet... dažādu iemeslu dēļ mūsu sabiedrība, manuprāt, ir pieredzējusi morālu dezorientāciju."

Es domāju, ka šobrīd viens no uzdevumiem, kas būtu jāveic sabiedriskajam medijam, ir dot cilvēkam stabilu atspēriena punktu, vērtību kopu. Dažādu iemeslu dēļ mūsu sabiedrība, manuprāt, ir pieredzējusi morālu dezorientāciju, sākot no jautājumiem par nāvessodu, viendzimuma attiecībām, Dievu, kura nav, kurš ir ortodoksāls... Visa šī, nereti jucekļa, pamatā ir milzīgā informācijas gūzma un pasaules atvērtība.

Mediju lietotāji meklē ne vien informāciju, bet arī identificēšanos ar mediju, simpātijas, ko pamato personīgo vērtību skala. Kādas vērtības pārstāv Latvijas Radio?

Neatkarīgi no cilvēka personīgajiem konservatīvajiem, liberālajiem, sociāldemokrātiskajiem vai kādiem citiem uzskatiem, radio kā medijam ir jāpārstāv gan savas vērtības, gan vienlīdz jāspēj sabiedrībai pietiekamā daudzumā sniegt dažādu un reprezentatīvu informāciju, lai cilvēki, Latvijā un arī ārzemēs dzīvojošie latvieši, paši spētu izšķirt, kas tiem vajadzīgs.

Informācijas apkārt ir ļoti daudz. Katrs šodien pats sev redaktors un pretendē uz viedokli! Domāju, ka mums nevajadzētu ne diktēt, ne pasargāt cilvēkus no uzskatu dažādības ... Par ko tad mēs Latvijas Radio iestājamies? Manā ieskatā, sabiedriskajam medijam ir jāiestājas par valsti. Mūsu gadījumā tā ir Latvija, Eiropa. Vārdu kārtība var mainīties. Un, runājot par vērtībām, protams, ka radio, tāpat kā jebkura medija, klasiskā vērtība ir ticamība. Tai būtu jābūt vienmēr, bet diemžēl allaž tā nav.

Kā ticamību nodrošināt?

Nodrošināt to var tikai cilvēki, darbinieki, kas gan cits?! Darbinieki, kam izvirza noteiktus kvalitātes standartus un piemēro korektu to ievērošanas kontroli. Runa ir par ētikas kodeksu un tamlīdzīgiem katra medija pieņemtiem dokumentiem. Otrs būtisks faktors ir motivācijas sistēma ļaudīm, kas strādā medija vidē. Lai darbošanās būtu saistīta ar jēgu. Vai tā ir pie mums, Latvijas Radio? Nē, nav...

Un kādēļ nav?

Manis dēļ.

Jūsu paškritika ir cienījama, ja tai ir arī atbilstīgs pamatojums.

Es neesmu domājis par iemesliem.

Latvijas Radio mājaslapā vēstīts, ka „Latvijas Radio uzrunā cilvēkus, lai veicinātu labāku dzīves kvalitāti, nodrošinot objektīvas, operatīvas un daudzveidīgas informācijas pieejamību”. Vai ar to jāsaprot, ka radio loma tiek vispārināta no informācijas izplatītāja uz dzīves kvalitātes veicinātāju? Kas tiek saprasts ar „dzīves kvalitāti” radio informācijā?

Ik dienas mēs piedāvājam cilvēkiem informāciju, sākot no lubu romāniem līdz nopietniem pētījumiem. Informācija, ko piedāvājam, manā izpratnē, var kalpot kā impulss cilvēka dzīves komfortam, ja vien viņš to pats akceptē. Savukārt, ja salīdzina kaut vai 80. gadus un šodienas informācijas izplatīšanas tīklu iespējas, to daudzums ir milzīgs. Šķīvis uz jumta, internets, telefons...

Jā, tā ir, turklāt Latvijas Radio rīkotajā konferencē „Jaunās tehnoloģijas elektroniskajos medijos. Vērtība un cena” diskusijas pārsvarā raisījās tieši tehnoloģiju virzienā. Jaunie IT risinājumi ienāk tirgū milzīgā ātrumā, to cena ir ļoti augsta. Kāda ir tehnoloģiju vērtība un cena jūsu skatījumā?

Konferences uzdevums bija apzināt jauno tehnoloģiju iespējas un to izmantošanas vajadzību. Taču gan portāla TVNET direktors, gan Ķīļa kungs brīdināja no pārlieku lielas tiekšanās līdzi visiem jaunajiem piedāvājumiem, par galveno lozungu izvirzot ātrumu. Neapšaubāmi, ka radio satura kvalitātei un ziņu ticamībai jābūt primārai, tomēr prasība pēc operativitātes neatpaliek. Šie abi kritēriji iet kopsolī vienmēr.

"Ir nemitīga cīņa ar savu subjektīvismu. "

Manuprāt, uzraugošās institūcijas līdz šim sabiedriskos medijus vairāk interesēja ētikas un morāles aspektā, tās nodarbojās ar naudas uzpasēšanu, tehnoloģiju lietas analīzes līmenī atstājot novārtā. Šo manu atzinumu pamats varbūt gan ir saistīts ar diviem vēlēšanu gadiem. 

Gan saturs, gan tehnoloģiju jautājums ir tieši saistīts ar medija mērķauditoriju. Kas ir Latvijas Radio klausītājs?

Tas ir interesants jautājums... Ja mēs raugāmies pragmatiski, tie ir nodokļu maksātāji, kam ir tiesības veidot sabiedriskā medija saturu. Tie ir visi Latvijas iedzīvotāji, un jauno tehnoloģiju formāts par tādiem ļauj uzskatīt arī ārvalstīs dzīvojošos latviešus, gan arī cilvēkus, kas, nebūdami latvieši, identificē sevi ar Latviju.

Jaunajā elektronisko mediju likumā līdzās kapitāldaļu turētājam Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) ir paredzēta arī sabiedriski konsultatīvā padome. Tās uzdevums būs palīdzēt sabiedriskajiem medijiem veidot to saturu.

Eksperti Latvijas mediju telpai pamatoti norāda uz izteiktu tās politizāciju. Cik lielā mērā šo tendenci var attiecināt uz sabiedrisko radio?

Ja runa ir par NEPLP un tās ietekmi uz Latvijas Radio saturu, es domāju, ka nav pamata runāt par vēlmi ietekmēt saturu. Ja runā par šīs padomes locekļu izvirzīšanas procesu caur politiskajām partijām, vienmēr jau ir kāda vieta, kur kāds varētu to izmatot. Tomēr es teiktu, ka tā gluži nav. Padomē vienmēr ir pārstāvji no pretējiem politiskiem spēkiem. Tāda izteikta spiediena nav bijis, es to neesmu jutis. Kāds gan nereti ir mēģinājis izteikt nožēlu, taču tas tā arī palicis izteikumu, viedokļu līmenī.

Kas, jūsuprāt, klausītājiem liecina, ka Latvijas Radio ir sabiedriskais radio?

Pirmām kārtām un nepārprotami tas ir saturs un arī zīmols. Vēl – tradīcijas, ticamība. Ja salīdzina ar privāto kanālu piedāvājumu (it kā jau visu uzdevums ir uzrunāt klausītāju ar zināmu nolūku), tad, manuprāt, sabiedriskā medija uzdevums primāri ir runāt par vērtībām, bet privāto - par cenu. Cilvēka dzīvē jau arī svarīgas ir gan vērtības, gan cena.

Ja paraugās, kādi cilvēki mediju vidē šobrīd ir visvairāk pieprasīti, tad tie ir izklaides šovu vadītāji, mūzikas dīdžeji un ziņu lasītāji. Kāds saturs tiek pārdots par visizdevīgāko cenu privātajos kanālos? Izklaides saturs. Salīdzinoši vēstures vai kultūras procesu analītisko raidījumu pieprasījums sabiedrībā kļūst arvien zemāks. Es to redzu pēc tā, kādi cilvēki pie manis nāk ar atlūgumiem.

Ja runājam par ticamību, Latvijas elektroniskie mediji absolūtā vairākumā izmanto ziņu aģentūru piedāvāto informāciju. Kādai, jūsuprāt, ir jābūt profesionāli sagatavotai radio ziņai?

Ticamība ir vesels kopums, kas medijam neveidojas vienā dienā, pat ne gadā. Salīdzinājumā ar privāto mediju, radio ziņu dienestā, veidojot dienas ziņu piedāvājumu, ar informāciju strādā vismaz trīs cilvēki – producents, redaktors, programmas vadītājs. Piedāvājums līdz ar to tiek rūpīgāk atlasīts, koncentrēts, pārbaudīts. Tikai daļēji mēs spējam veidot paši savu ziņu piedāvājumu.

Jūsu pieredze ne vien kā vadītājam, bet arī kā profesionālim ir pietiekami ilga, lai novērtētu Latvijas Radio žurnālistu profesionālo kultūru.

Domāju, ka mūsu žurnālistu profesionalitāte ir gana augsta un no malas novērtēta. Tie gan pietiekamā līmenī pārvalda attiecīgās jomas, ir ar ļoti labu valodas izjūtu un pat sava darba fanātiķi, savas darbavietas patrioti, un kopumā valsts nav spējusi viņu darbu atbilstoši novērtēt. Patlaban Latvijas Radio strādā ap 200 cilvēku, un esmu pateicīgs saviem darbiniekiem, ka par tik salīdzinoši mazu algu gan morālā, gan materiālā izpratnē tie spēj darīt tik lielas un labas lietas.

Taču jāatzīst, ka daudzi talantīgi Latvijas Radio karjeru uzsākušie un pirmo skolu guvušie cilvēki šodien veiksmīgi strādā komercmedijos – 101, TV3, LNT, arī LTV. Komerckanāli nav ieinteresēti pie sevis darbā ņemt viduvējības, tas vien apliecina, ka šo cilvēku profesionālās iemaņas ir pietiekami augstas.

Vai, jūsuprāt, Latvijas Radio žurnālistiem sabiedrība uzticas?

Esmu par to pārliecināts, un to apliecina arī regulāri veiktie sabiedrības uzticības pētījumi. Latvijas Radio vienmēr ir ļoti augsti uzticības reitingi – tā ir ar gadiem un profesionalitāti nopelnīta uzticība. Vienlaikus tā laikam ir tāda vecākās paaudzes īpatnība – ja kaut ko saka radio, tad tas jāuztver kā nemaldīga taisnība.

Šobrīd esam mācīti, ka katrs izteiktais viedoklis ir jārespektē, bet lēmums par savu izvēli ir katra paša atbildība. Domāju, tā ir vēl no totalitārisma pārņemta vēlme – kāds pateiks priekšā, varbūt jaunā paaudze vairs uz to tik ļoti neslieksies? Nereti priekšā teicējs ir žurnālists, kam (un kāpēc ne!) ir vēlme līdzināties.

"Medijam ne vienmēr jābūt sargsuņa pozīcijā, tomēr pirmais uzdevums vienmēr būs veidot viedokļu dažādību un tos izplatīt. "

Tāda jau būtu ideālā radio būtība, ja viedokļu izteicēju, kas savā subjektīvismā atšķirtos, būtu vairāk. Klausītājs saņemtu dažādus interesantā veidā izteiktus skatījumus, atceroties, ka neviens no runātājiem nav Kristus, un kopā ar uztverto informāciju spētu veidot savu.

Vēl par radio uzticības faktoru runājot, jāmin gan arī netiešais uzticības vērtējuma aspekts. Televīzija vienmēr salīdzinājumā ar radio ir daudz vairāk kritizēta. Gluži vienkārši cilvēks sēž, skatās, iespējams ir neapmierināts ar sevi, ar notiekošo un rezultātā raida kritiku arī televīzijas virzienā.

Vai ēterā izteikts viedoklis joprojām ir pietiekams rīks, lai radītu sekas?

Jā. Un jo lielāka personība, jo lielākas var būt sekas gan labā, gan pretējā nozīmē.

Drukātajos medijos izšķir divējādu pieeju informācijas pasniegšanai latviešu un krievvalodīgo auditorijai. Vai kas līdzīgs ir attiecināms arī uz radio?

Ja runa ir par Latvijas radio 4, kas raida krievu valodā, tad nē, pamatprincipi tiek nodalīti un ziņas no komentāriem nošķirtas. Cita runa ir par informācijas pasniegšanas manieri, formu. Tā atšķirsies jebkurā valodā, jo tā skar mentalitāti.

Vai Latvijas Radio būtu jābūt nacionālās identitātes nesējam?

Domāju, ka jā. Mazas tautas gadījumā šis jautājums vienmēr būs sāpīgs, pretrunīgs... Ņemot vērā visus uzstādījumus un to, ka nav pieļaujams apvainot citu tautību cilvēkus, nacionālās identitātes tēma prasa ļoti kompetentu pieeju. Tieši sabiedriskajam medijam, manuprāt, ir tiešs pienākums būt tautas identitātes un kultūras uzturētājam, sākot no aizvēstures, cauri laikiem uz priekšu, turklāt to darīt ar dziļu sapratni un augstā kvalitātē.

Jūs pats esat nācis no radio darbinieku vidus. Vai piekrītat uzskatam, ka labākais vadītājs ir nozares profesionālis?

Tas ir skaists vēlējums, bet tas nav pasakāms. Tam, ka vadītājs nācis no pašu vidus, ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Priekšrocība ir sistēmas izpratne, cilvēku pazīšana, uzņēmuma iekšējās, ritualizētās, nekur nenoteiktās kultūras pārzināšana, iekšējo „straumīšu” jušana. Bet cilvēks, kas to visu zina, ne tik viegli iet līdzi jaunajam. Tādam vadītājam daudz grūtāk ir arī pieņemt visus smagos lēmumus ... darbinieku atlaišanas un tamlīdzīgi. Ir nemitīga cīņa ar savu subjektīvismu.

Es domāju, ka apgalvot, ka vienmēr izdosies no tā norobežoties un strikti vērtēt pēc kritērijiem nav iespējams, es to nevaru apgalvot. Vienlīdz es negribētu apgalvot, ka medija vadītāja atrašana tā iekšienē ir labākais veids.

Man ir nācies runāt ar privāto mediju vadītājiem, un ir skaidrs, ka risināt personāliju jautājumus viņiem ir vieglāk. Viņi, paši to neslēpjot, atzīst triviālu, bet patiesu frāzi: „Bet tā taču ir mana nauda!” Ziniet, un es patiešām redzu, ka cilvēks neizprot nevienu manu argumentu par darba likumdošanu un tiesībām, un ētiku, viņam šķiet, ka es jokojos.

Vai komercmediju šogad īpaši izteiktā pievēršanās politikas procesu atspoguļošanai vēstī par to interesi aizņemt sabiedrisko mediju nišu vai informācijas trūkumu, politisko angažētību?

Tiesības paust savus uzskatus ir demokrātijas pamatā. Medijus tas skar vistiešākā veidā. Ja komercmedijs ir ieinteresēts veidot īpašus raidījumus, piedāvāt tos jaunā satura kvalitātē un gūt sabiedrības uzticību, ne tik vien kā pavēstīt ikdienas ziņas, manuprāt, ir uzteicami. Privātie mediji vairāk ir ieinteresēti meklēt tās „preces”, par kuru pārdošanu var sagaidīt potenciāli augstāko cenu, taču to interešu lokā ir arī preces vērtība.

"Sabiedriskā medija uzdevums ir sniegt iespējami plašu un vispusīgu izklāstu, ko nereti privātais nevar atļauties."

Piemēram, valdības vadītāja viedoklis būs ne tikai prece ar augstu cenu, bet arī ar augstu vērtību. Priekšvēlēšanu laikā LNT izrādīja savas politiskās simpātijas vienam konkrētam politiskajam spēkam, tai pašā laikā premjers bija ļoti biežs viesis LNT studijā. Tas liecina, ka medijs apzinās konkrētas personības spēju piesaistīt auditorijas uzmanību, kas savukārt var atsaukties uz peļņu, sponsoru vai reklāmdevēju piesaisti. Privātie labi apzinās, ka politiskajos procesos ir iespējams atrast vērtīgus aspektus, ko var netieši veiksmīgi pārdot. Turklāt komercmedijam vienmēr būs vilinājums iekarot lielāku auditoriju un līdz ar to arī tirgu, kurā lielu daļu aizņem tieši sabiedriskie mediji.

Izpratne par sabiedriskajiem medijiem kā valsts finansētiem nereti tiek kariķēta, uzskatot tos par simpātiju paudējiem valsts varai. Cik tālu medijā sniedzas valsts deleģēts pienākums, aiz kura ir pamats apšaubīt medija neatkarību?

Sabiedriskie mediji nedanco pēc valsts varas stabules. Protams, ja ir kāds labs, izceļams darbs, kas godam paveikts, par to ir jāvēsta. Taču sabiedriskais medijs savā darbībā nevar pārstāvēt tikai valsts varas intereses.

Mediji ir viens no tiešiem tiltiem starp iedzīvotājiem un valsti. Vairums valsts informācijas interesē salīdzinoši nelielu auditorijas daļu, un tā nenes peļņu. Kā valstij uzturēt pietiekamu komunikāciju ar iedzīvotājiem, kā trūkumu tai ļoti pamatoti šobrīd pārmet? Ja jebkuram medijam var būt kādas politiskās simpātijas, vai, atvasinot šo pieeju, var teikt, ka sabiedriskā medija darba pamatā ir jābūt valsts varas un pārvaldes darba izvērstai skaidrošanai?

Lai notiktu komunikācija, protams, ka sabiedriskajam medijam informācija no valsts būtu jāsaņem pietiekamā daudzumā. Tomēr valsts informācijas pasniegšanas maniere sabiedriskajam medijam nedrīkst balstīties uz simpātijām varai. Protams, ka medijam ne vienmēr arī ir jābūt sargsuņa pozīcijā, tomēr medija pirmais uzdevums vienmēr būs veidot viedokļu dažādību un tos izplatīt.

Sabiedriskā medija uzdevums ir sniegt iespējami plašu un vispusīgu izklāstu, ko nereti privātais nevar atļauties. Jā, es labi apzinos, tas viss skaisti skan un ne jau vienmēr mūsu sabiedriskie mediji spēj būt tik spēcīgi un spējīgi nodrošināt kritisku attieksmi un pilnīga izklāsta, viedokļu dažādības izplatīšanu.

Vai, jūsu skatījumā, valsts vispār ir mēģinājusi realizēt savas intereses ar mediju starpniecību?

Diemžēl ir jāatzīst, ka valstij līdz šim nav bijis savas vienotas ilgtermiņa politikas komunikācijas veidošanai ar sabiedrību. Ir dažādas izpratnes, kā to vajadzētu darīt. Varbūt zināmā mērā ir labi, ka šādas politikas nav, jo tad tā ietvertu arī konkrētu viedokļu paušanas stilu. Tomēr šādās politikas trūkums mūsu sabiedriskos medijus ir nostādījis par vieniem no pēdējiem Eiropā finansējuma ziņā uz vienu klausītāju. Sabiedrisko mediju finansējuma modelis Latvijā ir politisks. Ir jāiet un jāpierāda savas nepieciešamības pie varas esošajam politiskajam spēkam. Naudu mūsu darbībai piešķir politiķi, bet mēs nedrīkstam būt politiski angažēti.

Jā, zināmā mērā mediji mēdz spekulatīvi izmantot ēteru. Tas ir neētiski.

Vai piekrītat izteikumam, ka sabiedriskie mediji Latvijā tiek apzināti vājināti?

Es nedomāju, ka tas tiek darīts apzināti. Drīzāk otrādi. Tas notiek neapzināti. Tomēr ir jau arī ne tik pesimistiski procesi. Kaut vai Latvijas Radio maksātnespēja. Valsts šo procesu „amortizēja”. Bēdīgāk ir tas, ka daudzas problēmas nākas risināt, tā sacīt, ejot pa sētas durvīm. Tās ir pretrunīgas sajūtas jebkuram vadītājam, kad nākas izmantot šādas situācijas glābšanas iespējas. No otras puses, nekas jau nenotiks, ja neiesi un nerunāsi...

Ja ekspertu un citu sabiedrībā atzītu autoritāšu vidū runā par nepieciešamību radīt uz Latvijas valsti orientētu informācijas un kultūras telpu, ko īstenotu jauna tipa sabiedrisko mediju uzņēmums, vai, jūsuprāt, tam ir pienācis īstais laiks?

Vienmēr, pirms ko iznīcina, ir kritiski jāizvērtē, ko spēs dot jaunais. Bez pētījumiem un secinājumiem šādus lēmumus pieņemt nedrīkst. Ja runa ir par kādām jaunām idejām, tās noliegt, uzturot spēkā tikai esošo sistēmu, arī ir nesaprātīgi. Vairāku uzņēmumu apvienošana, tikai lai ietaupītu uz darbinieku skaita samazināšanas rēķina, cerēto sinerģiju nedos.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU